Latvijā par paleodemogrāfijas pētījumu aizsākumiem var uzskatīt apbedīto dzimuma noteikšanu Riharda Jakoba Veinberga (Richard Jakob Weinberg), Jēkaba Prīmaņa un Georga Knorres (Georg Knorre) Latvijas seno iedzīvotāju kranioloģiskajos pētījumos, kas veikti no 1900. līdz 1940. gadam, kā arī padomju okupācijas perioda plašajos arheologu pētījumos, mēģinot noteikt apbedīto dzimumu pēc tiem līdzi dotā arheoloģiskā materiāla. Paleopatologs Vilis Derums noteica apbedīto dzimumu un vecumu, veicot Latvijas seno iedzīvotāju paleopatoloģiskos pētījumus.

Pirmo plašāko paleodemogrāfisko pētījumu Latvijā veikusi Raisa Deņisova, analizējot arheoloģiski pilnīgi izpētīto bronzas laikmeta Ķivutkalna kapulauku. Pētījums publicēts 1985. gadā monogrāfijā “Ķivutkalna bronzas laikmeta kapulauks” (Кивуткалнский могильник эпохы бронзы). Šajā darbā izvērtēta bērnu mirstība, noteikts vīriešu un sieviešu īpatsvars, populācijas prognozējamā dzīves ilguma aprēķināšanai izmantotas ungāru antropologu Ģerģa Ačādi (György Acsádi) un Jānoša Nemeškēri (János Nemeskéri) dzīves ilguma sadalījuma tabulas. Veikta detalizēta sociālās struktūras analīze, pētīta bērnu sociālā loma sabiedrībā. Mēģināts noteikt vecumu, kurā bērni kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Rita Grāvere 1997. gada izdevumā “Latvijas aizvēsture“ sniedz pārskatu par iedzīvotāju dzīves ilguma un sabiedrības vecuma stuktūras izmaiņām Latvijā no mezolīta līdz vēlajam dzelzs laikmetam, salīdzinot mirušo vidējos vecumus pēc osteoloģiskā materiāla.

Akmens laikmeta sabiedrības demogrāfiskos aspektus – mednieku grupas lielumu, medību areāla lielumu, apmetņu skaitu – savos darbos apskata arheoloģes Ilga Zagorska un Ilze-Biruta Loze.

Latvijas dzelzs laikmeta kapu uzkalniņos apbedīto cilvēku grupu lielumu mēģinājis rekonstruēt Andrejs Vasks. Paleodemogrāfiskajiem jautājumiem, nosakot bērnu un pieaugušo īpatsvaru kapsētās, paralēli paleopatoloģiskajiem pētījumiem savos darbos pievērsušies Guntis Gerhards un Elīna Pētersone-Gordina. Latvijas dzelzs laikmeta sabiedrības sociālos aspektus – varas un sabiedrības attiecības – analizējis Andris Šnē. Pēdējos gados paleodemogrāfiskajiem jautājumiem pievērsusies Aija Erkšķe, pētot bērnu sociālo statusu dzelzs laikmeta sabiedrībā un iekļaušanos pieaugušo sabiedrībā. Galvenās tendences Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfijā apkopotas Gunitas Zariņas monogrāfijā “Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija, 7. g. t. pr. Kr.–1800. g.” (2009).

Pētījumā mēģināts rekonstruēt Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfiskos rādītājus – populācijas struktūru, bērnu un pieaugušo prognozējamo dzīves ilgumu, mirstības un dzimstības tempus un to izmaiņas diviem dažādiem laika posmiem. Pirmais aizsākas ar Latvijas akmens laikmeta pirmajiem iedzīvotājiem no 7. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 12. gs. un nesatur rakstīto avotu liecības par iedzīvotāju vēsturisko demogrāfiju. Otrais periods ietver laikaposmu no 14. līdz 18. gs. un pārklājas ar vēsturiskajām liecībām. Abos periodos par izziņas avotu izmantots osteoloģiskais materiāls. Lai pārbaudītu paleodemogrāfisko datu objektivitāti, veikts 18. gs. paleodemogrāfisko un vēsturiskās demogrāfijas datu savstarpējs salīdzinājums, izmantojot baznīcu reģistrus. Rakstīto avotu datu izmantošanā veiksmīga bijusi sadarbība ar vēsturiskās demogrāfijas pētnieku Munti Aunu. Sadarbībā ar arheoloģi Annu Zariņu izdevies noteikt, ka 10.–12. gs. lībiešu sabiedrībā bērni kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem 8–10 gadu vecumā.

Šie ap 9000 gadu senie iedzīvotāju paleodemogrāfiskie pētījumi kopā ar vēsturiskās demogrāfijas datiem veido priekšstatu par demogrāfiskajiem procesiem akmens un bronzas laikmeta sabiedrībās, attīstoties ražotājsaimniecībai, kā arī par karadarbībām, migrācijām un sociālās diferenciācijas procesiem Latvijā 1. gadu tūkstoša beigās, dzīves līmeņa izmaiņām un urbanizācijas izraisītajām sekām 2. gadu tūkstotī – latviešu tautas veidošanās periodā.

Paleodemogrāfiskie pētījumi mūsdienās tiek veikti Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā, kurā uzkrāts plašs dažādu vēsturisko periodu antropoloģiskais un zooarheoloģiskais materiāls. Apbedījumu vecuma un dzimuma noteikšana un datu statistiskā apstrāde tiek veikta pēc starptautiski atzītas metodikas.

Pēdējā desmitgadē paleodemogrāfiskie rezultāti Latvijā tiek iekļauti kopējos sociālās bioarheoloģijas pētījumos. Pēc konkrētas apbedīšanas vietas antropoloģiskā materiāla tiek veikta seno iedzīvotāju dzīves kvalitātes un sociālo procesu rekonstrukcija, kurā iekļauti paleodemogrāfiskie, fiziskās attīstības, paleopatoloģiskie, uztura sastāva un ģenētiskie pētījumi. Viduslaiku un jauno laiku arheoloģiskā materiāla izvērtējumā tiek piesaistīti arī rakstiskie avoti un baznīcu reģistri.

Seno sabiedrību sociālo procesu izpētē plaši tiek pielietotas jaunākās eksakto zinātņu metodes. Tā Latvijas neolīta perioda pirmās demogrāfiskās pārejas pētījumos, nosakot bērnu krūts barošanas ilguma saīsināšanos un reproduktīvo tempu paātrināšanos, tiek izmantotas zobu mikrogriezumu ķīmisko elementu stabilo izotopu analīzes. Pirmā demogrāfiskā pāreja ir saistīta ar ražotājsaimniecības nostiprināšanos un būtiskām izmaiņām demogrāfiskajos procesos Latvijā akmens un bronzas laikmetu mijā.

Šādus pētījumus par Latvijas akmens laikmeta Zvejnieku apmetnes iedzīvotājiem G. Zariņa un Ilga Zagorska veic kopā ar ārzemju kolēģiem Kanādas Alberta Universitātes (University of Alberta) ”Baikāla arheoloģiskā projekta” (Baikal Archaeology project) ietvaros.

Šos aspektus Dardega Legzdiņa un G. Zariņa izvērtē arī Ķivutkalna un Reznu uzkalniņu kapulauka bronzas laikmeta iedzīvotājiem, kā arī Latvijas Zinātnes padomes pētnieciskā projektā ”Iztikas stratēģijas un pirmā demogrāfiskā pāreja Lubāna ezera mitrājā: Aboras vēlā neolīta apmetnes gadījums”. Stabilo izotopu metodes pielietošanu antropoloģiskā materiāla analīzē D. Legzdiņa ir apguvusi Oksforda Universitātes Arheoloģijas un mākslas vēstures laboratorijā (the Research Laboratory for Archaeology and the History of Art, Oxford University), un tā ieviesta Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedrā, pateicoties sadarbībai ar profesoru Artūru Vīksnu. Mūsdienās šos pētījumus pilnībā var veikt Latvijā.

Savukārt arheoloģiskās rekombinantās dezoksiribonukleīnskābes (DNS) analīzes tiek izmantotas apbedīto bērnu dzimumu noteikšanā, kā arī pieaugušo apbedījumu dzimuma pārbaudē. Pie šiem jautājumiem strādā Guntis Gerhards, Elīna Pētersone-Gordina, Aija Ērkšķe un Antonija Vilcāne, pētot bērnu un sievietes sociālo lomu dzelzs laikmeta sabiedrībā, izvērtējot iedzīvotāju uztura paradumus. Pētījumos tiek kompleksi izmantots šī laikmeta kapulauku antropoloģiskais un arheoloģisko senlietu materiāls, Arheoloģiskā materiāla DNS analīzes tiek veiktas sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru.