Viena no elektromagnētiskā viļņa mijiedarbības izpausmēm ar vielu ir izkliede – starojuma novirze no taisnvirziena kustības. Ar visaugstāko varbūtību norisinās elastīgās jeb Releja izkliedes (Rayleigh scattering) process, kurā starojuma kvanti savu enerģiju saglabā. Tomēr nelielai daļai gaismas kvantu var notikt enerģijas apmaiņa ar vielas daļiņām, kā rezultātā izkliede ir neelastīga un kvanta frekvence izmainās. Šādu procesu sauc par Ramana izkliedi jeb Ramana efektu.
Lai izprastu procesus, ko var ierosināt elektromagnētiskais starojums, vielas struktūra ir jāaplūko molekulārā mērogā. Viens no vienkāršākajiem ir divatomu molekulas modelis, kurā tiek pieņemts, ka atomi ir saistīti ar elastīgu saiti. Molekulas svārstību frekvenci f atbilstoši Huka likumam (Hooke’s law) var izteikt ar formulu.

Divatomu molekulas svārstību frekvence: κ – spēka konstante; m1 un m2 – atomu masas.
Tātad svārstību frekvence būs augstāka pie lielākas spēka konstantes vērtības (stiprākas ķīmiskās saites) un mazākām atomu masām. Svārstību spektroskopijā pieņemtais frekvences raksturlielums ir viļņu skaitlis, kas raksturo viļņu skaitu garuma vienībā.

Viļņa skaitlis – viens no elektromagnētiska viļņa raksturlielumiem: f – viļņa frekvence; c = 2,998·108 m/s – gaismas ātrums vakuumā; λ – viļņa garums. Spektroskopijā to pieņemts izteikt apgriezto centimetru (cm-1) mērvienībās.
Iespējamās molekulu svārstības nosaka ne tikai atomu masas un ķīmiskās saites daba, bet arī kvantu fizikas likumsakarības. Svārstībām mikropasaulē ir iespējami tikai noteikti stāvokļi, kurus raksturo ar diskrētām enerģijas un kvantu skaitļu vērtībām. Līdz ar to svārstību frekvence ir unikāls funkcionālo grupu raksturojošs lielums, kas var kalpot kā “pirksta nospiedums” tās identifikācijā.
Tiešā veidā pārejas starp svārstību apakšlīmeņiem var ierosināt elektromagnētiskais starojums infrasarkanajā spektra daļā, kas ir infrasarkanā starojuma spektroskopijas pamatā. Ramana spektroskopijā tiek izmantots alternatīvs paņēmiens svārstību raksturošanai. Paraugu apgaismojot ar monohromatisku starojumu, fotoni, kas mijiedarbojas ar paraugu, ierosina molekulas potenciālo enerģiju virtuālā stāvoklī. Gandrīz nekavējoties lielākā daļa molekulu atgriežas pamatstāvoklī, emitējot fotonu ar tādu pašu viļņa garumu, ko novērojam kā elastīgo izkliedi. Neliela daļa no krītošajiem fotoniem stimulē pārejas starp svārstību apakšlīmeņiem, kā rezultātā izmainās to enerģija. Tādējādi, detektējot no parauga izkliedēto starojumu, ir iespējams spriest par svārstību procesiem pētāmajā vielā. Ramana spektrā tiek attēlota starojuma intensitāte atkarībā no frekvences nobīdes attiecībā pret krītošo starojumu. Visintensīvākais maksimums spektra nulles punktā atbilst elastīgās izkliedes Releja līnijai. Pārējās ir Ramana līnijas, kuras atkarībā no tā, vai frekvences nobīde ir negatīva vai pozitīva, sīkāk iedala attiecīgi Stoksa un antitoksa līnijās.

a) Monohromatiska starojuma izkliedes procesu, b) ierosināto pāreju molekulā un c) Ramana spektra shematisks attēlojums.
Avots: 'Principles of Raman spectroscopy (1) What is Raman spectroscopy?', Jasco https://www.jasco-global.com/principle/1-what-is-raman-spectroscopy/
Lai svārstība būtu “Ramana aktīva” (Ramana spektrā novērojama), ir jāizpildās nosacījumam, ka tās laikā mainās saites polarizejamība. Polarizejamība raksturo molekulas elektronu mākoņa spēju deformēties ārēja elektriskā lauka klātbūtnē. Pretstatā infrasarkanā starojuma spektroskopijā aktīvas ir tikai tādas svārstības, kuru laikā mainās molekulas dipola moments, tādēļ abas svārstību spektroskopiju metodes ir komplementāras. Atļautās un aizliegtās pārejas abos gadījumos nosaka molekulas simetrija, ko skaidro, izmantojot grupu teoriju (group theory).