Veterinārmedicīnas galvenais mērķis ir minimizēt dzīvniekiem bīstamo infekcijas slimību un zoonožu izplatību, samazinot ekonomiskos zaudējumus tautsaimniecībai, uzlabojot sabiedrības drošību, dzīves kvalitāti un vides, kā arī sabiedrības veselību (public health). Veseli dzīvnieki, no infekcijām brīvi ganāmpulki ir svarīgākais priekšnoteikums veselīgas un drošas pārtikas ieguvei. Līdztekus infekcijas slimību kontrolei un uzraudzībai veterinārmedicīna pēta dzīvnieku organismu anatomisko uzbūvi un funkcijas (dzīvnieku fizioloģija), dzīvnieku reprodukcijas iespējas, dzīvnieku uzvedību (etoloģiju), slimību attīstības kopsakarības (dzīvnieku turēšanas un ēdināšanas ietekmi uz slimību attīstību), slimību ietekmi uz organismu (veterinārā patoloģija), slimību diagnostikas, ārstēšanas un profilakses iespējas kā individuālam dzīvniekam, tā dzīvnieku grupai kopumā (ganāmpulka veselība).

Veterinārmedicīna kā starpdisciplināra nozare saistīta ar lauksaimniecības, medicīnas, bioloģijas, pārtikas ražošanas, farmācijas, ķīmijas un fizikas nozarēm. Veterinārmedicīnas piederība kādai no virsnozarēm dažādās valstīs ir atšķirīga. Lielākajā daļā pasaules valstu veterinārmedicīna ir dzīvības zinātņu, medicīnas un sabiedrības veselības zinātņu vai lauksaimniecības zinātņu blokam piederoša nozare. Tās galvenās sastāvdaļas jeb balsti ir veterinārmedicīnas pamatzinātnes (dzīvnieku morfoloģija, dzīvnieku fizioloģija, dzīvnieku patoloģija u. c.), zinātnes par dzīvnieku slimībām (infekcijas slimības, iekšķīgās slimības, ķirurģiskās slimības u. c.), pārtikas higiēna un sabiedrības veselība (pārtikas infekcijas, pārtikas toksikoloģija u. c.), kā arī veterinārā likumdošana, kas izriet no veterinārmedicīnas nozarē veiktajiem pētījumiem un nodrošina veterināro kontroli.

Veterinārmedicīnas nozīme pasaules attīstības kontekstā ik gadu pieaug, kas izskaidrojams ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (Food and Agriculture Organization of the United Nations, FAO) prognozēm pieprasījums pēc pārtikas produktiem līdz 2050. gadam pieaugs par 70 %. Šīs prognozes liek intensificēt pārtikas ražošanu, kas rada palielinātu risku dzīvnieku slimību izplatībai, būtiski ietekmējot pārtikas drošību un kvalitāti. Arī cilvēku pastiprinātā migrācija rada risku slimību, īpaši infekcijas slimību, palielinātai izplatībai. Globālās sasilšanas procesi un klimata pārmaiņas rada jaunu slimību izplatību zonās, kur tās līdz šim netika konstatētas. Straujās vīrusu un baktēriju genoma mutācijas apgrūtina slimību ārstēšanu un ierobežošanu, pieprasot jaunu ārstēšanas metožu un zāļu vielu izstrādi. Piemēram, antibakteriālās rezistences fenomens patogēno mikroorganismu radītas slimības ārstēšanu padara arvien grūtāku, sarežģītāku un dārgāku. Aktuālākas gan dzīvnieku, gan cilvēku vidū kļūst slimības, kuras izraisījušas pret antibiotikām multirezistentas baktērijas. Ir pierādīts, ka multirezistento baktēriju celmi tiek nodoti no dzīvnieka cilvēkam un otrādi.

Veterinārmedicīnas nozarei ir būtiska loma jaunu medikamentu, diagnostikas metožu un pārtikas piedevu izpētē. Cilvēkiem paredzētās ārstēšanas metodes preklīnisko pētījumu fāzē tiek pētītas dzīvnieka organismā. Šajā fāzē tiek analizēta pētāmās metodes, ķīmiskas vielas vai starojuma ietekme uz dzīvnieka organismu. Dažādu kairinātāju un ķīmisku vielu ietekmi uz suņa organisma fizioloģiju pētīja jau krievu fiziologs Ivans Pavlovs (Иван Петрович Павлов) 19. gs. beigās. Daudzas no preklīniskos pētījumos gūtajām atziņām tiek attiecinātas uz cilvēku medicīnu. Piemēram, Latvijā izstrādātā preparāta meldonija (meldonium, mildronat) ietekme uz sirds muskuli vispirms tika plaši pētīta peļu un žurku organismos. 

Būtisku praktisku nozīmi veterinārmedicīna pilda lauksaimniecības nozarē, rūpējoties par produktīvo dzīvnieku veselību, pareizu ēdināšanu, labturību un produktivitāti. Veiktie pētījumi palīdz palielināt dzīvnieku produktivitāti un uzlabot tās kvalitāti.

Veterinārmedicīnas pētījumos gūtās atziņas rada jaunas ārstēšanas koncepcijas cilvēku medicīnā, farmācijā, sniedz priekšlikumus uzlabojumiem un regulējumiem lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā, tirdzniecībā, dzīvnieku slimību apkarošanā, kontrolē, ārstēšanā, ēdināšanā un labturībā. Piemēram, izstrādājot vakcīnas, ik gadu miljoniem dzīvnieku tiek pasargāti no infekcijas slimībām, kas pretējā gadījumā radītu lielus ekonomiskos zaudējumus. Mērķtiecīgi veikta meža dzīvnieku (lapsu, vilku, jenotsuņu) orālā vakcinācija pret trakumsērgu daudzās valstīs (tostarp arī Latvijā) palīdzējusi pilnībā atbrīvoties no šīs cilvēkiem un dzīvniekiem nāvējošās slimības.

Ciešā saistība starp dzīvnieka, cilvēka un vides veselību un to ietekmējošiem faktoriem radījusi veterinārmedicīnā “vienas veselības” pieeju (one health approach). Šī koncepta pamatā ir ideja par kopīgu skatījumu uz cilvēka, dzīvnieka un vides veselību kā nedalāmu vienumu, problēmu risinājumus rodot multidisciplinārā komandā kā vietējā, tā reģionālā un globālā līmenī. Šāda paralēla un saskaņota rīcība dod būtiski labāku rezultātu, risinot globāla līmeņa problēmas, piemēram, iedzīvotāju saslimstību un mirstību vides, pārtikas un dzeramā ūdens piesārņojuma dēļ; dzīvnieku sugu, biotopu un ekosistēmu izzušanu vides piesārņojuma dēļ.

Veterinārmedicīnā galvenās pētniecības metodes ir novērošana, apskate (inspekcija), iztaustīšana (palpācija), izklausīšana (auskultācija). Zinātniskiem mērķiem izmanto eksperimenta metodi gan laboratorijas apstākļos (in vitro), gan dzīvā organismā (in vivo). Papildus izmanto citās zinātņu jomās pielietotās pētniecības metodes: mikroskopiju, šūnu plūsmas citometriju, endoskopiju, rentgenogrāfiju un citas. Minētās metodes vērstas uz dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku grupu (ganāmpulka), pārtikas ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumu, sabiedrības novērojumiem. Par pētniecības objektiem tiek izmantoti kā veseli, tā slimi dzīvnieki, to audi, orgāni, izdalījumi, slimību ierosinātāji, to pārnesēji jeb vektori. Metodes izmantojums atkarīgs no konkrētās veterinārmedicīnas apakšnozares pētniecības specifikas. Medicīnas, fizikas, informācijas tehnoloģiju un citu nozaru attīstība veicinājusi pētniecības metožu skaita pieaugumu veterinārmedicīnā. Mūsdienās veterinārmedicīnā plaši tiek izmantotas inovatīvas izmeklēšanas metodes, piemēram, datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse, kuru ieviešana praksē nebūtu iespējama bez fizikas un informāciju tehnoloģiju nozaru attīstības.

Veterinārmedicīnas pirmsākumi meklējami jau 5000 g. p. m. ē. Babilonijā un senajā Ēģiptē, kad Kahunas papirusā (Kahun papyri) tika aprakstīta dzīvnieku ārstēšana, ar ko nodarbojušies gani, lopkopji un priesteri. Senie grieķi jau aptuveni 2000 gadus p. m. ē. cilvēkus, kas rūpējās par dzīvnieku (galvenokārt armijas zirgu) veselību, sauca par “zirgu dakteriem”. Romiešu armijā kareivjus, kas rūpējās par zirgu ķirurģisko aprūpi, sauca par veterinarius (latīniski). Viņi piederēja īpašai kategorijai, ko sauca par immunis (latīniski) – `brīvs`, t. i., šī statusa cilvēki tika atbrīvoti no nodokļu maksas.

Pirmās veterinārās skolas dibinātas Francijā (Lionā – 1761. gadā, Alfortā – 1765. gadā), Dānijā (Kopenhāgenā – 1773. gadā), Austrijā (Vīnē – 1775. gadā), Vācijā (Drēzdenē – 1776. gadā, Hannoverē – 1778. gadā). Skolu izveide veicināja strauju veterinārmedicīnas nozares attīstību. Zināšanas veterinārmedicīnā uzkrājās līdztekus zināšanām medicīnā, un to struktūra tika veidota analogi cilvēku medicīnai. Pirmie zinātnieki – mācībspēki pasniedza medicīnas pamatdisciplīnas (anatomiju, fizioloģiju, patoloģiju) gan medicīnas, gan veterinārmedicīnas studentiem. Sākotnēji vairāk uzmanības tika pievērsts zirgu un produktīvo dzīvnieku (govju, kazu, aitu, cūku) slimību izpētei un ārstniecībai. Pieaugot mīļdzīvnieku (istabas dzīvnieku) popularitātei, aktuālāka kļuva mazo dzīvnieku – suņu un vēlāk arī kaķu – ārstniecība. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā attīstījās skolas, kas sagatavoja veterinārārsta palīgus jeb asistentus. 1908. gadā Lielbritānijā tika dibināts pirmais Mazo dzīvnieku veterinārārstu asistentu institūts (Canine Nurses Institute), kas sagatavoja veterinārmedicīnas māsas darbam ar istabas dzīvniekiem - suņiem.

Dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimību izpētē nozīmīgu ieguldījumu devuši: franču mikrobiologs un ķīmiķis Luijs Pastērs (Louis Pasteur), kurš 1870. gadā uzsāka pētījumus liellopu imunizācijai pret Sibīrijas mēri (Anthrax) un 1886. gadā atklāja trakumsērgas vakcīnu; vācu mikrobiologs Roberts Kohs (Heinrich Hermann Robert Koch), kurš 1876. gadā izpētīja Sibīrijas mēra baktērijas attīstības ciklu, 1882. gadā aprakstīja tuberkulozes ierosinātāju, bet nedaudz vēlāk – holēras ierosinātāju. Imūndiagnostikas un imūnterapijas pamatlicējs veterinārmedicīnā ir latviešu veterinārārsts un mikrobiologs Kristaps Helmanis, kurš 1891. gadā publicēja datus par maleinizācijas un tuberkulinizācijas metodes efektivitāti ļauno ienāšu un tuberkulozes imūndiagnostikā. Izcils 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma zinātnieks mājdzīvnieku salīdzinošajā anatomijā un fizioloģijā ir vācu zinātnieks Vilhelms Ellenbergers (Wilhelm Ellenberger), kurš sarakstījis “Dzīvnieku salīdzinošās anatomijas rokasgrāmatu” (Handbuch der vergleichenden Anatomie der Haustiere, 1890). Veterinārās patoloģijas un diagnostikas pamatlicēji ir ungāru zinātnieki Ferencs Hutira (Ferenc Hutyra) un Jozefs Mareks (Josef Marek). Viņi 1912. gadā detalizēti aprakstīja dzīvnieku klīniskās izmeklēšanas metodes, slimību izraisītājfaktorus, slimību patoģenēzes procesus un to sakarību ar slimības klīnisko ainu.

21. gs. sākumā vērojama strauja istabas dzīvnieku, savvaļas un eksotisko dzīvnieku veterinārmedicīnas attīstība. Pieaugot nacionālo parku un dārzu skaitam, palielinās savvaļas dzīvnieku koncentrācija un līdz ar to saslimstības riski. Produktīvo dzīvnieku veterinārmedicīnā uzsvars tiek likts uz uzraudzību un apkarošanu ganāmpulka veselības kontekstā, kas saistīts ar lielu ganāmpulku izveidi attīstītajās valstīs. Aktuāla kļuvusi sporta zirgu audzēšana un turēšana, mainot veterinārārsta darba specifiku zirgu veterinārajā aprūpē.

Veterinārmedicīnas nozares attīstība mūsdienu pasaulē atšķiras dažādās valstīs. Visaugstāk attīstīta tā ir Eiropas Savienībā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Japānā, Austrālijā. Par to liecina bīstamo infekcijas slimību izplatības rādītāji, kas atkarīgi no valsts veterinārmedicīnas attīstības līmeņa. Nozares attīstību ietekmē valsts finansiālais stāvoklis, reliģija, tradīcijas un kultūra. Izpratne par pārtikas higiēnas normām, dzīvnieku labturību krasi atšķiras starp pasaules reģioniem. Tā atkarīga arī no sabiedrības attīstības pakāpes, cilvēku empātijas spējām. Reģionos, kuros veterinārmedicīnas nozare vāji attīstīta (piemēram, Āfrikas kontinentā), joprojām plaši izplatītas bīstamas infekcijas slimības, tajā skaitā zoonozes; ir augsts risks cilvēku saslimstībai ar pārtikas produktu un dzeramā ūdens piesārņojuma rezultātā izraisītajām infekcijām; ir zemi dzīvnieku labturības standarti.

Veterinārmedicīnas pētniecībā novēro izteiktu specializāciju – katra iestāde aptver konkrētas veterinārmedicīnas jomas, ne visu nozari kopumā. Piemēram, Roberta Koha institūts (Robert Koch Institut) Berlīnē strādā infekcijas slimību un sabiedrības veselības jomā. Ar pētniecisko darbu nodarbojas pētnieciskie centri un laboratorijas, veterinārmedicīnas augstākās izglītības iestādes, kā arī veterinārās farmācijas industrija. Pēc Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (World Organisation for Animal Health, OIE) datiem lielākais pētniecisko laboratoriju skaits atrodas ASV, Centrāleiropā, Kanādā, Ķīnā un Austrālijā. Nozīmīgu vietu veterinārmedicīnas zāļu vielu pētniecībā ieņem farmācijas industrijas kompānijas. Lielākā daļa no pasaules vadošajām kompānijām (piemēram, Bayer; Boehringer Ingelheim Vetmedica GmbH; Merial LTD) strādā gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem paredzēto zāļu vielu izpētē un ražošanā.

Plaša profila pētniecības centri atrodas pie veterinārmedicīnas augstskolām. Pasaulē vadošās veterinārmedicīnas augstskolas Eiropā ir Londonas Universitātes Karaliskā veterinārmedicīnas koledža (University of London, Royal Veterinary College), Kembridžas Universitātes Veterinārā skola (Cambridge university, Veterinary School), Utrehtas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Universiteit Utrecht, Faculteit Diergeneeskunde); Kopenhāgenas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Københavns Universitet, Skolen for Veterinӕrmedicin og Husdyrvidenskab); ASV – Kalifornijas Deivisas Universitātes Veterinārmedicīnas skola (University of California, Davis, School of Veterinary Medicine); Kornela Universitātes Veterinārmedicīnas koledža (Cornell University, College of Veterinary Medicine).

Zinātniskajā darbā nozīmīgas ir profesionālās organizācijas, kas rīko zinātniskās konferences un citus pasākumus nozares speciālistiem. Aktīvas “vienas veselības” pieejas virzītājas ir Pasaules Veterinārārstu asociācija (World Veterinary Association, dibināta 1863. gadā), Eiropas Veterinārārstu federācija (Federation of Veterinarians of Europe, dibināta 1975. gadā).

Nozares aktualitātes un pētnieciskie rezultāti tiek publicēti žurnālos, konferenču rakstu krājumos, profesionālo asociāciju izdevumos. Daudzi no tiem veltīti specifiskām veterinārmedicīnas nozarēm. Veterinārmedicīnas periodisko izdevumu ranžējumā pirmo vietu ieņem žurnāls Vaccine (kopš 1983. gada, Elsevier), kurā tiek publicēti aktuālie pētījumi imunoloģijā un mikrobioloģijā, infekcijas slimībās, epidemioloģijā, molekulārajā bioloģijā ne tikai veterinārmedicīnā, bet arī medicīnā. Viens no vadošajiem plaša profila iekšķīgo slimību veterinārmedicīnas zinātniskajiem žurnāliem ir Journal of Veterinary Internal Medicine (kopš 1987. gada, Wiley-Blackwell). Jaunākā informācija veterinārmedicīnā tiek izdota arī Merka Veterinārajā rokasgrāmatā (Merck’s Veterinary Manual, kopš 1955. gada, Merck & Co., Inc. un Merial Limited), ko veido ap 360 autoru kolektīvs no visas pasaules.

Mūsdienās veterinārmedicīnas zinātnieki specializējušies šaurās veterinārmedicīnas jomās. Kā viens no vadošajiem atzīmējams Kalifornijas Deivisas Universitātes (University of California, Davis) profesors veterinārajā patoloģijā Džeimss Maklaklans (James MacLachlan), kurš devis lielu ieguldījumu infekcijas slimību izpētē, pētot slimību pārnesēju jeb vektoru ietekmi uz vīrusu izraisītu slimību izplatību. Helsinku Universitātes (Helsingin yliopisto) profesore pārtikas higiēnā Marja-Līsa Henninena (Marja-Liisa Hänninen) pētījusi helikobaktēriju un pārtikas infekcijas. Veterinārmedicīnas klīniskajās zinātnēs ievērojami tādi zinātnieki kā Oto Radostitss (Otto M. Radostits) un Klaivs Gejs (Clive C. Gay) – lauksaimniecības dzīvnieku slimībās, Deniss Džeikobss (Dennis Jacobs) – parazitoloģijā, Gerhards Vess (Gerhard Wess) un Jenss Hegstrēms (Jens Häggström) – mazo dzīvnieku iekšķīgajās slimībās un kardioloģijā.