Jēdziens “identitāte” skatāms mijiedarbībā ar jēdzienu “identifikācija” – gan viens, gan otrs norāda, kā cilvēku kopīgi veidotā pasaule un konkrētu kopienu un indivīdu vieta tajā tiek pakļauta daudzdimensionālai klasificēšanai.

Ikdienas lietojumā identifikācijas jēdziens bieži ietver atzinumu par kopīgu izcelsmi vai kopīgām iezīmēm ar kādu grupu vai citu personu, vai kopīgu ideālu, kā arī solidaritātes un alianses attiecības, kam pamatā šīs iezīmes. Šādā tradicionālā skatījumā identitāte parādās kā kaut kas dabiski konstituēts, vienots, iekšēji nediferencēts. Taču identitātes izveides procesi norisinās ļoti daudzveidīgi un izmantojot visdažādākos kultūras resursus, kā valoda, reliģija, ādas krāsa, šķira, nodarbošanās, dzīvesveids, – vai nu kombinējot tos, vai pa vienam. Turklāt faktori, kas nosaka identitāti, var būt ciešāk vai mazāk cieši savstarpēji saistīti.

Par problēmjautājumu identitāte kļūst tad, kad cilvēki piedzīvo tās krīzi – vai nu personiskā vai sociālā līmenī, vai abos. Gan cilvēka individualitāte, gan identitāte veidojas sociāli, un otrādi – sabiedrības formas un cilvēku socialitāte ir atkarīgas no veida, kādā tiek izprasta individualizācija.

Poļu sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman) eiropiešu pievēršanos identitātes jautājumiem attiecina uz jaunajiem laikiem (modernitāti) un tajos vērojamo pieaugošo uzsvaru uz individualizāciju. Atšķirībā no viduslaiku kārtu sabiedrības, jaunajos laikos cilvēks savu vietu sabiedrībā vairs neiemantoja kā gribētu vai negribētu dāvanu. Individualizācija nozīmēja, ka cilvēka identitāte vairs nav “dotais”, bet gan top par “uzdevumu”, un indivīds kļūst atbildīgs par tās novešanu līdz pilnībai.

Vēl lielāku aktualitāti identitātes jautājumi piedzīvojuši kopš 20. gs. beigām, laika posmā, ko sociālajā teorijā dēvē par vēlo modernitāti (high modernity) vai postmodernitāti (postmodernity). Saskaņā ar Z. Baumana izpratni postmodernā identitāte raksturīga stāvoklim, kad sabrukuši lielie modernisma naratīvi – par prātu, patiesību, progresu un universālo brīvību.

Identifikācijas galvenās problēmas šajā kontekstā izriet no tālejošām pārmaiņām nozīmīgās dzīves jomās. Vairākas tādas pārmaiņas nosaucis Ali Retansi (Ali Rattansi): transnacionāli spēki (kā valstu savienības, multinacionālas korporācijas un starptautiskā migrācija) sekmē nacionālo identitāšu eroziju; industriālajai ražošanai pārceļoties no pārtikušajām uz nabadzīgākām valstīm, izzūd strādnieku solidaritātes izpausmes, bet spēkā pieņemas protesta kustības zem dažādiem lozungiem; pakalpojumu industrijas izvēršanās un patēriņa nozīmes pieaugums identitātes izpausmes arvien biežāk pakārto sociālajai šķirai un statusam sabiedrībā. Mainoties nodarbinātības raksturam, mazāk izteikta kļūst darba dalīšana pēc dzimuma, rezultātā pārmaiņas piedzīvo dzimtes identitātes. Feminisma kustības ietekmē kolektīvas identitātes iezīmes daudzveidīgi pauž ne tikai sievietes, bet arī citas mazāk aizsargātās grupas, kā etniskās un seksuālās minoritātes, cilvēki ar invaliditāti.

Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) izteicis domu: masu medijiem, īpaši elektroniskajiem, vēlajā modernitātē arvien vairāk pastarpinot tiešo pieredzi, cilvēka pašattīstība notiek, viņam reaģējot uz ļoti dažāda mēroga sociālajām sistēmām un rīcības kontekstiem. Personisko identitāti strukturē dzīves plāni, ko indivīds veido, apsverot daudz dažādu izvēļu un dzīvesveidu un meklējot ekspertu viedokli par ietvertajiem riskiem. Tajā pašā laikā nerimst centieni uzturēt iekšēju saskanību biogrāfiskajā naratīvā.

Nosaukto cēloņu dēļ patībai vēlās modernitātes periodā raksturīgs mainīgums, decentrētība, fragmentācija, kulturāls eklektiskums un hibriditāte.

Gan antropoloģiskajā, gan psiholoģiskajā literatūrā identitātes jēdziens tradicionāli ticis lietots divās atšķirīgās nozīmēs. Daļa autoru turējušies pie Ērika Ēriksona (Erik Homburger Erikson) izvirzītā skatījuma, kurā termins “identitāte” galvenokārt tiek attiecināts uz indivīdu un uzsver tā izjūtu par savas patības turpināšanos visa mūža garumā neatkarīgi no ārējām norisēm. Antropoloģijā šāda pieeja rosināja pētījumus par iniciācijas, socializācijas un citu kultūras procesu ietekmi uz identitāti.

Citi autori analizējuši, kā veidojas grupu identitātes. Saskaņā ar Fredrika Bārta (Thomas Fredrik Weybye Barth) teoriju, mijiedarbojoties grupām vai kopienām, tās gan pašas sev, gan cita citai piedēvē atšķirīgas iezīmes, pēc kurām vienus indivīdus iekļauj, bet citu izslēdz. Tādējādi spēkā tiek uzturētas etniskās identitātes kā nodalītas sociālas kategorijas, un tās pastāv par spīti indivīdu kontaktiem un mobilitātei starp grupām. Arī Ričards Dženkinss (Richard Jenkins) argumentē, ka sociālā identitāte attiecas uz līdzīguma un atšķirīguma attiecību iedibināšanu un apzīmēšanu – gan indivīdu starpā, gan kopību starpā, gan arī starp indivīdiem un kopībām. Līdzīgums un atšķirīgums šai ziņā nav iespējami viens bez otra – tajos abos sakņojas identitātes dinamiskums, kas ir pats sociālās dzīves kodols. Tā kā identitāšu kartēšana notiek attiecībās, šajā procesā tiek izsvērtas dažādas attieksmes – priekšrokas došana, naidīgums, sāncensība, sadarbībā u. tml.

Ē. Ēriksona iedibinātais individuālās identitātes jēdziens nereti ticis sapludināts ar izpratni par identitāti kā indivīda orientāciju uz sociālo grupu. Piemēram, Lola Romanuči-Rosa (Lola Romanucci-Ross) un Džordžs Devoss (George Alfphonse De Vos) spriež, ka etniskā identitāte nosakāma pēc indivīdu vai grupas pietiekami konsekventas izturēšanās. Šādi apkārtējie atpazīst to vai citu iepriekš izdalītu sociālu kategoriju un attiecīgi pielāgo tai savu izturēšanos.

Maiers Fortess (Meyer Fortes) un Arnolds Epstains (Arnold L. Epstein) savukārt mēģināja nevis atvedināt personisko identitāti no grupas vai kultūras identitātes, bet gan sintezēt abus identitātes jēdzienus. Šādā skatījumā identitāte reprezentē procesu, kura gaitā cilvēks savus dažādos statusus un lomas, kā arī savas daudzveidīgās pieredzes mēģina integrēt iekšēji saskanīgā priekšstatā par sevi. Dalība sociālās grupās piešķir ietvaru tam, kā indivīds uztver sevi. Tomēr tieši pašapziņa, kā uzsver Entonijs Koens (Anthony Cohen), ir tā, kas liek izšķirties par to vai citu sociālo rīcību: kaut piederīgs dažādām sociālām kategorijām, cilvēks parasti tomēr saglabā noturīgu patības izjūtu. Naidžels Reports (Nigel Rapport) un Endrū Dousons (Andrew Dawson) analizējuši, kā patība iegūst identitāti stāstījumu gaitā, pateicoties konkrētā sociokulturālā vidē pieņemtām apzīmēšanas praksēm – valodas gramatikai, stāstījumu žanriem, stāstu repertuāram.

Relatīvi nesen uzmanība tikusi pievērsta tam, kā identitātes izveides procesu ievirza ķermeniskie aspekti. Rebeka Goulenda (Rebecca Gowland) un Tims Tompsons (Tim Thompson) norāda, ka ķermenis reizē izsaka cilvēka sociālo un bioloģisko identitāti un arī ievirza to, tādējādi uzrādot gan jau iezīmējušās biogrāfijas šķautnes, gan iespējamās nākotnes trajektorijas. Viņi uzsver, ka identitātes konstruēšana var notikt pasīvi vai aktīvi, bet tā vienmēr īstenojas attiecībās, ķermenim kalpojot kā to vidutājam. Ķermeniski indivīds gan pauž individuālo aģentūru (rīcībgatavību), gan dinamiski reaģē uz procesiem sociālajā vidē.

Elena Semjuelsa (Ellen Samuels), sekojot Mišelam Fuko (Michel Foucault), savukārt norāda, ka modernās identifikācijas prakses, it īpaši pirkstu nospiedumu izmantojums, iedibinājušas noturīgu saikni starp ķermeni, tekstu un valsti. Šajā ziņā individuālajai patībai vienmēr ticis veltīts mazāk vērības nekā indivīda ierindošanai skaidri noteiktā kategorijā.

Integrālas, neatkārtojamas un iekšēji vienotas identitātes jēdziens ticis dekonstruēts vairākās jomās jau 20. gs. pēdējās desmitgadēs. No antiesenciālisma pozīcijām tikušas kritizētas etniskās, rasu un nacionālās koncepcijas par kultūras identitāti.

Kultūras teorētiķis Stjuarts Hols (Stuart McPhail Hall) noraida tādu identitātes izpratni, kas balstīta esenciālismā un naturālismā, tomēr atzīst, ka pats šis jēdziens ir neaizstājams. Gan identitātes, gan identifikācijas jēdzienus, viņaprāt, jārekonstruē, lai tie būtu lietojami citas ‒ jaunas ‒ paradigmas ietvaros. Šādā paradigmā identitāte vairs netiek izprasta kā noturīgs patības kodols, kurš cauri visām vēstures peripetijām saglabājas nemainīgs. S. Hols piedāvā identitāti skatīt kā no stratēģijām un pozīcijām atkarīgu. Rezultātā identitātes parādās kā arvien vairāk fragmentētas, bieži vien daudzveidīgi konstruētas atšķirīgos, pat antagonistiskos diskursos un praksēs.

Identitātes jēdziens, S. Hola skatījumā, ļauj spriest par jautājumiem, ko citādi apspriest nebūtu iespējams. Starp tiem ir, pirmkārt, jautājumi par politiku un aģentūru, īpaši par “identitātes politiku”, proti, politiskām kustībām, kurām par apzīmējumu kalpo tā vai cita identitāte. Otrā jautājumu grupa attiecas uz subjektu. S. Hols piekrīt M. Fuko, ka svarīgāk nekā teoriju par izzinošo subjektu ir izstrādāt teoriju par diskursīvajām praksēm. Tādā teorijā subjekta jēdziens nav jāatmet, bet gan jāskata paradigmā, kurā tas vairs neatrodas centrā. Jautājums par identitāti aktualizējas tieši subjekta un diskursīvo prakšu attiecībās, savukārt tas, kā diskursīvajās praksēs īstenojas subjektvizācija un izslēgšanas politika, izvirza jautājumu par identifikāciju.

Diskursīvā skatījumā ‒ pretstatā naturālistiskam – identifikācija ir nevis kaut kas iepriekš noteikts, bet gan konstrukcija, apzīmēšana, nebeidzams apstākļu un sakritību virzīts process, ko var gan uzturēt spēkā, gan atmest. Identificēt nozīmē diskursīvā ceļā noteikt un uzturēt simboliskas robežas, izslēgt atšķirīgo. Tomēr identifikācija nekad nenozīmē pilnīgu atbilsmi – tās arvien izrādās vai nu par maz vai par daudz.

Kaut šķietami uzrādot izcelsmi vēsturiskā pagātnē, kam tās vēl arvien atbilst, patiesībā identitātes izvirza jautājumus par to, kā vēstures, valodas un kultūras resursi tiek izmantoti subjekta tapšanas procesā. Jautāts tiek nevis, kas mēs esam, kāda ir mūsu izcelsme, bet gan – par ko varam kļūt, kā esam tikuši reprezentēti un kā tas nosaka mūsu pašreprezentāciju. S. Hols argumentē, ka identitāti nosaka nevis “saknes” vai tradīcijas, bet gan attieksme pret izcelsmi vai tradīciju atdzemdināšana. Identitātes parādās tur, kur tiek īstenotas varas izpausmes. Tādējādi identitātes izriet no šajā procesā piesauktajām atšķirībām un izslēgšanas. Identitātes nozīme var tikt konstruēta tikai attiecībās ar “citu”, ar atšķirīgo vai iztrūkstošo. Ja, piesaucot identitāti, tiek pasludināta “vienotība”, arī tā patiesībā tiek konstruēta, līdzdarbojoties varai un izslēgšanai. Līdz ar to identitātes nav dabiskas un neizbēgamas pirmatnējas totalitātes rezultāts, bet gan naturalizēta “noslēgšanas” procesa rezultāts.