Saskaņā ar Eiropas Orālās medicīnas asociācijas (European Association of Oral Medicine, EAOM) orālās (mutes) medicīnas (OM) definīciju tā ir zobārstniecības nozare, kas saistīta ne tikai ar pacientu veselības aprūpi un profilaksi, bet arī ar slimību diagnostiku un ārstēšanu sejas, žokļu un mutes dobuma gļotādas rajonā. OM aprūpē iekļauts plašs slimību spektrs: mutes gļotādas erozijas, akūtas un hroniskas čūlas, atkārtotas (recidivējošas) slimības, baktēriju, sēnīšu un vīrusu izraisītas gļotādas infekciju slimības (ieskaitot cilvēka imūndeficīta vīrusu, HIV), vezikulāri bullozās slimības (autoimūnās), mutes gļotādas un lūpas priekšvēžu un vēžu klīniskās izpausmes, dedzinošas mutes sindroms un neiroloģisku sāpju diferenciādiagnsotika, sistēmu slimību izpausmes mutes gļotādā. Ārstēšana pārsvarā ir bez ķirurģiskas iejaukšanās.

OM praktiskās darbības joma visur pasaulē nav vienāda, un šis neviendabīgums ir saistīts ar atšķirībām kultūras un ekonomikas jomās, veselības aprūpes sistēmas organizētībā un mērķu uzstādījumos. Par to, kam ir jābūt ietvertam OM klīniskajā darbībā, pastāv visaptveroša, starptautiska vienošanās. OM klīniskās prakses pašreizējā praktiskās darbības joma ir diagnozes noteikšana un neķirurģiskas aprūpes nodrošināšana pacientiem ar dažādām lokālām mutes slimībām vai saistītām ar sistēmiskām slimībām, kas skar orofaciālo reģionu. Tas nozīmē klīniskās diagnozes noteikšanu autoimūnu slimību gadījumos (oral lichen planus, pemphigus vulgare, pemfigoidi); klīniskās diagnozes noteikšanu vispārējo slimību gadījumos (celiakija, Krona slimība, Behčeta slimība u. c.); diagnostiku un rekomendējamo ārstēšanu mutes priekšvēža stāvokļu gadījumos (leikoplakija, eritroplakija) un lūpas/mutes dobuma vēža gadījumos; diferenciāldiagnostiku hronisku un akūtu sāpju stāvokļiem, piemēram, neiralģijas, miofasciālas sāpes, netipiskas sejas sāpes, dedzinošas mutes sindroms un citas; pēcstaru un ķīmijterapijas izraisītu mutes gļotādas iekaisumu ārstēšanu; bifosfonātu izraisītu osteonekrozes perēkļu žokļos diagnostiku un ārstēšanu; sausas mutes diagnosticēšanu un ārstēšanu; siekalu dziedzeru disfunkciju diagnostiku; žokļu locītavas traucējumu diagnostiku. Slimību spektrs mutes, sejas un žokļu rajonā mainās, rodas citas infekcijas – aktuāls ir cilvēka papilomas vīruss un pašlaik – Covid-19 iespējamās izpausmes mutes dobumā.

Nozares teorētisko bāzi veido plaša spektra zinātniskie pētījumi un izglītība; tie bieži saistīti ar vispārējo medicīnu un citām zobārstniecības specialitātēm. Mūsdienās OM loma un nozīme pacientu aprūpē, pētniecībā un izglītībā visā pasaulē ir būtiska, jo palielinās populācijas novecošanās un nereti imūnās sistēmas novājināšanās.

OM sākotnēji sauca arī par zobārstniecības medicīnu, dažkārt arī par mutes, sejas un žokļu medicīnu, bet Latīņamerikā un Dienvideiropā – galvenokārt par stomatoloģiju. OM mijiedarbojas ar zobārstniecību un daļēji ar vispārējo medicīnu. OM sadarbojas arī ar citām zobārstniecības specialitātēm: mutes ķirurģiju, periodontoloģiju, bērnu zobārstniecību, geriatrisko zobārstniecību un speciālās aprūpes zobārstniecību, kā arī ar vairākām medicīnas specialitātēm: dermatoloģiju, gastroenteroloģiju, hematoloģiju, hepatoloģiju, imunoloģiju, infektoloģiju, sejas un žokļu ķirurģiju, neiroloģiju, onkoloģiju, otorinolaringoloģiju, pediatriju, patoloģiju, farmakoloģiju, psihiatriju, psiholoģiju, reimatoloģiju un transplantoloģiju. Dažām no šīm medicīnas specialitātēm ir arī zobārstniecības daļa, piemēram, orālā patoloģija (mutes, sejas un žokļu patoloģija) un orālā radioloģija (mutes, sejas un žokļu radioloģija). Galvenās OM pētījuma jomas skar lūpu un mutes vēždraudes audus, ļaundabīgas slimības un tā terapijas komplikācijas mutes gļotādā, imūnsistēmas traucējumus un tās komplikācijas mutes dobumā, čūlas, pūslīšu un pūšļu bojājumus, mutes dobuma infekcijas, kas ietekmē mutes veselības aprūpi un infekcijas kontroli, kustību, maņu un garšas traucējumus, sāpes, ieskaitot disestēziju, siekalu dziedzeru traucējumus (sausa mute, sialoreja un citas problēmas), halitozi (slikta garša), kaulu slimības un citas. Tiek pētīti jautājumi par medikamentu iedarbības izpausmēm un to blakusparādībām, piemēram, ar medikamentiem saistītu žokļu osteonekrozi.

OM kā nozarei nav atsevišķu teoriju, tomēr atsevišķām slimībām, ko ietver OM aprūpes sfēra, ir pretrunīgas un līdz galam neizpētītas izcelsmes teorijas. Piemēram, dedzinošas mutes sindroma gadījumā joprojām nav līdz galam skaidrs, vai sāpju iemesls ir centrālās nervu sistēmas perifēras, centrālas vai jauktas veida.

OM pētniecības metodes ir:

1. eksfoliatīvā citoloģija – šūnu paraugu ņemšana no patoloģisko audu virsmas vai dobuma, kur novērtē katras atsevišķās šūnas pārmaiņas. Citoloģiskās diagnozes jutīgums, lai noteiktu plakanšūnu ļaundabīgo audzēju, ir 92,5 %, specifiskums – 100 %;

2. mutes birstītes tests – neinvazīva metode mutes priekšvēžu diagnostikai, nelielu sarkanas un baltas krāsas plankumu pārbaudei. Metodes sensitivitāte ir 71,4 %; specifiskums – 32 %. Prognostiskā vērtība ir 38 %; 

3. audu iekrāsošana ar 1 % toluidīnzilā šķīdumu;

4. optiskās sistēmas (VELscope, Identafi 3000 un citas) – ļaundabīgo bojājumu vizuālai diagnostikai. Mutes dobuma audu fluorescence ir dažāda atkarībā no reģiona, to ietekmē struktūras pārmaiņas, metabolā aktivitāte, hemoglobīna klātbūtne audos, asinsvadu paplašināšanās un, iespējams, arī iekaisums. Pakļaujot zilās gaismas ekspozīcijai (400–460 nanometeri) rajonā, kur notiek neoplastiskās pārmaiņas, fluorescence zūd, norādot vietu, kur vajadzētu ņemt biopsiju, patoloģiskā procesa lielumu un patoloģiskā procesa robežas;

5. aizdomīgo patoloģisko audu gabaliņa (biotāta) paņemšana morfoloģiskai izmeklēšanai. Tas ir tā dēvētais izmeklējuma “zelta standarts”;

6. specifisku molekulāro marķieru izmantojums (imūnhistoķīmija) – agrīnu malignitātes pazīmju noteikšanai un priekšvēža un vēža audu agresivitātes un prognozes raksturojumam;

7. siekalu tests – salīdzinoši jauna skrīninga metode agrīnu malignitātes pazīmju noteikšanai siekalās;

8. ultrasonoskopija sejas un kakla mīkstajiem audiem;

9. rentgendiagnostika (ortopantomogramma, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse).

Mutes veselības nozīme medicīnā ir bijusi aktuāla jau kopš agrākajiem zināmajiem medicīnas rakstiem. Piemēram, Hipokrats (Ἱπποκράτης, Hippocratēs), Galēns (Γαληνός, Galēnos) un citi ārsti mēli uzskatīja par veselības “barometru” un uzsvēra tās diagnostisko un prognostisko nozīmi. Tomēr mutes medicīna kā specializācija ir salīdzinoši jauna joma. To mēdza dēvēt par “stomatoloģiju” (no grieķu valodas στόμα, stoma ‘mute’; + λόγος, logos ‘vārds, runa, mācība’). Sastopami arī nosaukumi “orālā medicīna” un “orālā diagnostika”. Amerikāņu ārsts un zobārsts Tomass Bonds (Thomas E. Bond) 1848. gadā sarakstīja pirmo grāmatu par mutes, sejas un žokļu patoloģiju ar nosaukumu “Praktisks traktāts par zobu medicīnu” (A Practical Treatise on Dental Medicine). Termins “orālā medicīna” netika izmantots līdz pat 1868. gadam. Ir pētnieki, kas par OM aizsācēju uzskata Džonatanu Hačinsonu (Jonathan Hutchinson). OM kā nozare izveidojās Ņujorkas zobārstu grupā (galvenokārt periodontologu), kurus 20. gs. 40. gados interesēja medicīnas un zobārstniecības mijiedarbība. Pirms kļūšanas par atsevišķu specialitāti Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) vēsturiski OM kādreiz bija periodontoloģijas specialitātes apakšzinātne, un daudzi periodontologi kārtoja sertifikāciju gan OM, gan periodontoloģijas jomās.

OM vadošiem speciālistiem bija liela nozīme zobārstniecības izglītībā kopš 20. gs. 20. gadiem. Viens no pirmajiem šajā jomā ASV bija Frānsiss Makartijs (Francis P. McCarthy), kurš apguva zināšanas par dermatoloģiju un patoloģiju, lai sniegtu aprūpi pacientiem ar sarežģītām mutes gļotādas izpausmēm. F. Makartijs 1925. gadā pirmais sāka lasīt lekcijas OM Tafta zobārstniecības skolā (Tufts College School of Dentistry). 20. gs. 40. un 50. gados OM nozīme palielinājās, pateicoties Ņujorkas Universitātes (New York University) ārsta Semjuela Millera (Samuel Charles Miller) sniegtajām mācībām, un tās popularitāte palielinājās Lestera Bērkerta (Lester Burket) vadībā Pensilvānijas Universitātē (University of Pennsylvania). Nozīmīgu ieguldījumu 20. gs. 60. un 70. gados sniedza Deivids Mičells (David Mitchell) Indiānas Universitātē (University of Indiana) un 50 gadu garumā Sols Silvermans jaunākais (Sol Silverman Junior) Kalifornijas Universitātē (University of California) Sanfrancisko. Viņu mācības, publikācijas un skolas absolventi palīdzēja pastiprināt interesi par OM. Tādējādi, lai arī OM ir salīdzinoši jauna specialitāte, nesen veiktais starptautiskais pētījums 5. Pasaules orālās medicīnas darba grupas seminārā (World Workshop on Oral Medicine V, 2011) Lielbritānijā atklāja, ka 33 no 37 aptaujātajām valstīm (89 %) ziņoja, ka OM ir atzīta specialitāte, atsevišķa studiju joma vai aktīvi attīstoša specialitāte.

Pašreiz vismaz 22 valstīs ir pēcdiploma programmas OM. Pirmā OM biedrība pasaulē, saukta par Zobu medicīnas akadēmiju (Academy of Dental Medicine), tika izveidota 1945. gadā. 1947. gadā ir dibināta Amerikas Orālās medicīnas akadēmija (American Academy of Oral Medicine, AAOM). Mūsdienās AAOM ir viena no vadošām OM organizācijām pasaulē, kas virza jomu un rūpējas par šīs specialitātes atzīšanu. EAOM tika dibināta 1998. gadā, piedaloties vadošiem šīs nozares pārstāvjiem. Mūsdienās tās biedri ir no lielākās daļas Eiropas un pasaules valstu, tostarp arī no Latvijas; EAOM pārstāv delegāti arī no Austrālijas, Brazīlijas, Kanādas, Irānas, Izraēlas, Japānas, Kuveitas, Krievijas, Saūda Arābijas, Taizemes un ASV.

OM attīstība mūsdienās vairāk vērsta uz pašas nozares attīstību starptautiski. Izvirzīti šādi uzdevumi:

1. pāriet no reģionāli specifiskas OM vadības sistēmas uz starptautiski vienotu sistēmu, kurā būtu izstrādāti un ieviesti vienojošie jēdzieni OM;

2. daudzu slimību izcelsmes mehānismā balstītu pētījumu integrācija;

3. OM iesaistīto zinātnieku piedalīšanās vadošajos fundamentālajos pētījumos un to rezultātu pārnešana uz klīniku;

4. starpprofesionālo pētījumu, izglītības un pacientu aprūpes vērtības veicināšana attiecībā uz mutes slimību profilaksi un ārstēšanu.

Lai veicinātu OM nozares zinātnes sasniegumus un apvienotu klīnicistus un zinātniekus, strādājošus šajā sfērā, 2005. gadā Lielbritānijā tika dibināta Starptautiskā Orālās medicīnas akadēmija (International Academy of Oral Medicine). Būtiska ir savlaicīgas stratēģiskas sadarbības saskaņošana, balstot starptautiskās OM nākotni uz zinātniskajiem principiem un veselības aprūpes politikas stratēģijām, kuras būs izstrādājušas nacionālās un starptautiskās iestādes, piemēram, Nacionālā Medicīnas akadēmija (National Academy of Medicine) ASV un Pasaules Veselības organizācija (PVO, World Health Organisation). Tam vajadzētu veicināt OM nozīmīguma pieaugumu kā reģionālā, tā pasaules mērogā, kas garantētu mutes veselības aprūpes uzlabošanos arvien lielākam skaitam cilvēku, sākot no slimību profilakses un diagnostikas līdz ārstēšanai un veselības uzturēšanai. Kā esošo sasniegumu raksturotājs OM ietvaros darbojas Orālās medicīnas pasaules darba grupas (World Work Oral Medicine) semināri (no 1988. gada) ar nozares ekspertu tikšanos ik pēc pieciem gadiem.

ASV: Starptautiskā Zobārstniecības zinātnes asociācija (International Association of Dental Research) Vašingtonā, ADA Zinātnes un pētniecības institūts (ADA Science & Research Institute) Čikāgā, Nacionālais zobārstniecības un kraniofaciālo pētījumu institūts (National Institute of Dental and Craniofacial Research) Merilendā; Karolinskas Institūts (Karolinska Institutet) Solnā, Zviedrijā; Lielbritānijā: Īstmena zobārstniecības institūts (Eastman Dental Institute) Londonā, Londonas Karalienes Marijas Universitātes Zobārstniecības institūta Bartsa un Londonas Medicīnas un zobārstniecības skolas Mutes klīnisko pētījumu centrs (The Centre for Oral Clinical Research at the Institute of Dentistry, Barts & The London School of Medicine and Dentistry, Queen’s Mary University of London).

Oral Diseases (kopš 1945. gada, John Wiley&Sons Ltd.); Journal of Oral and Maxillofacial Surgery (kopš 1943. gada, Elsevier); Oral Surgery, Oral Medicine and Oral Pathology (kopš 1948. gada, Mosby; kopš 1995. gada nosaukums mainīts uz Oral Surgery, Oral Medicine, Oral Pathology, Oral Radiology, Elsevier); Journal of Oral Pathology and Medicine (kopš 1976. gada, John Wiley & Sons Ltd.); Journal of Oral and Maxillofacial Surgery, Medicine and Pathology (kopš 2012. gada, Elsevier).

Jenss Pindborgs (Jens Jorgen Pindborg) ir dāņu patologs, kurš veicis ievērojamus mutes priekšvēžu un ļaundabīgu audzēju, odontogēnu audzēju histopatoloģiskos pētījumus, tos klasificējis, izdevis vairākus atlasus un mācību grāmatas OM; bijis PVO konsultants mutes slimību klasifikācijā. S. Silvermans jaunākais ir pasaulē pazīstams amerikāņu zobārsts, profesors, klīnicists un pētnieks. Pateicoties viņam, OM kļuva atpazīstama starptautiski. Rojs Eversols (Lewis Roy Eversole) ir amerikāņu patologs, kurš ir veicinājis mutes, sejas un žokļu patoloģijas un OM attīstību. Veicis zinātniskus pētījumus par odontogēniem audzējiem, galvaskausa skeleta fibroziem bojājumiem, pētījis vīrusu ontoģenēzi un citas gļotādas slimības. Krispians Skallijs (Crispian Scully) ir angļu OM profesors, kurš atjaunoja Īstmana zobārstniecības institūtu (Eastman Dental Institute) un bija tā dekāns un pētījumu daļas direktors. Viņa vadībā izveidotas vairākas jaunas maģistra un doktora studiju programmas un nepārtrauktas profesionālās pilnveides kurss OM. Viņš arī ir izveidojis divus, pašreiz nozarē nozīmīgākos, žurnālus – “Mutes onkoloģija” (Oral Oncology) un “Mutes slimības” (Oral Diseases). Isāks van der Vāls (Isaäc van der Waal) ir nīderlandiešu mutes, sejas un žokļu ķirurgs un speciālists orālajā patoloģijā un medicīnā. Viņa pētījumu joma ir siekalu dziedzeru, mēles, žokļu kaulu slimības, mutes priekšvēži un mutes slimības bērniem.