Celzs ir romiešu enciklopēdists, kurš, kā tiek uzskatīts, sarakstījis enciklopēdisku darbu latīņu valodā “Par mākslām” (De artibus). Šajā darbā bijušas nodaļas par medicīnu, likumiem, karamākslu, retoriku, filozofiju un zemkopību, taču lielākā daļa šā darba ir zudusi, un līdz mūsdienām saglabājusies tikai medicīnas jautājumiem veltītā nodaļa. Tieši šī faktora dēļ Celzs dažkārt tiek dēvēts arī par ārstu vai medicīnisku sacerējumu autoru, taču medicīnas vēsturnieku vidū vēl joprojām nav vienprātības, vai Celzs ir bijis tikai enciklopēdists vai arī praktizējošs ārsts. Aulu Kornēliju Celzu nevajadzētu jaukt ar 2. gs. dzīvojošo grieķu filozofu Celzu (Κέλσος), kurš sarakstījis pret kristietību vērstu traktātu “Patiesā mācība” (Λόγος Ἀληθής, Logos Alēthēs).

Par Celzu nav gandrīz nekādu biogrāfisku ziņu, līdz ar to nav zināms, kāda ir viņa izcelšanās. Arī dzimšanas un miršanas laiks ir norādīts aptuvens. Dažas liecības Celza slavenājā traktātā “Par medicīnu” (De medicina) norāda, ka viņš dzīvojis Romas imperatoru Oktaviāna Augusta (Octavianus Augustus) un Tibērija (Tiberius Caesar Augustus) valdīšanas laikā. Traktāta ievadā pieminēts grieķu ārsts Temisons (Θεμίσων, 1. gs. p. m. ē.) un viņš raksturots kā tāds, kas ir in senectute ‘vecumdienās’. Tikai pēc šādām pastarpinātām liecībām ir noteikts aptuvens Celza dzīves laiks.

Tā kā par Celzu nav gandrīz nekādu biogrāfisku ziņu, nav arī zināms, kāda ir bijusi viņa izglītība. Nav pat skaidru ziņu par viņa dzīvesvietu, pēc kā varētu izvirzīt pieņēmumus par iespējamo izglītību. Tiek uzskatīts, ka Celzs dzīvojis Romā vai Narbonnā, mūsdienu Francijas teritorijā.

Nav precīzu ziņu par to, vai Celzs ir bijis praktizējošs ārsts vai tikai medicīnisku sacerējumu autors un enciklopēdists. Taču fakts, ka traktāts “Par medicīnu” ir daļa no lielāka enciklopēdiska darba, kas iztirzā arī citas nozares, rosina hipotētiski pieņemt, ka Celza profesionālā darbība bijusi plaša – vismaz teorētiskā, ja ne praktiskā līmenī.

Traktāts “Par medicīnu” sastāv no ievada un astoņām grāmatām. Ievadā Celzs iztirzājis tādas tēmas kā medicīnas teorijas nozīmīgums iepretim medicīnas praksei, līķu sekciju un vivisekciju potenciāls papildināt medicīnas zināšanas un citas. Pirmā grāmata veltīta medicīnas vēsturei, un tajā ir atsauces uz astoņdesmit ārstiem. Daži no šiem ārstiem mūsdienās zināmi tikai šī traktāta dēļ. Otrā grāmata veltīta vispārīgajai patoloģijai, trešā – speciālajai patoloģijai, ceturtā – ķermeņa daļām, piektā un sestā – farmakoloģijai, septītā – ķirurģijai un astotā – ortopēdijai.

Vairākas liecības traktātā atklāj, ka medicīniskā prakse Celza laikā bijusi labā līmenī, piemēram, norādījumi par tīrības ievērošanu ārsta ikdienas praksē, brūču iztīrīšanu ar kādu antiseptisku līdzekli u. c. norādījumi. Īpaši vērtīga ir iekaisuma diagnosticēšana, balstoties uz drudzi, sāpēm, apsārtumu un pampumu – rubor et tumor cum calore et dolore ‘sarkanums un sapampums ar karstumu un sāpēm’. Piekto iekaisuma pazīmi functio laesa ‘traucēta funkcija’ vēlāk pievienojis sengrieķu ārsts Galēns (Γαληνός). Ārstēšanu jeb terapiju Celzs iedalījis trīs daļās – diētiskā, medikamentozā un ķirurģiskā, proti, ārstēt var ar uztura maiņas palīdzību, ar ārstniecisku līdzekļu palīdzību un ar operatīvām metodēm. Viņš aprakstījis arī sirds slimības, ligatūru izmantošanu asiņošanas apturēšanai, zāļu izgatavošanu, purgatīvu lietošanu, nefrolitiāzes jeb nierakmeņu ārstēšanu, plastikas ķirurģijas metodes sejas bojājumu ārstēšanai, izmantojot ādu no citām ķermeņa daļām, kataraktas operācijas, asins nolaišanu un tā tālāk. Vairākas no Celza precīzi aprakstītajām metodēm tika pielietotas vēl 19. gs. Celzs izveidojis arī ādas slimību klasifikāciju.

Traktāts “Par medicīnu” ilgu laiku tika uzskatīts par pazudušu, līdz 15. gs. to atrada pāvests Nikolajs V (Nicholaus V), Vatikāna bibliotēkas dibinātājs. 1478. gadā vācu izdevējs Nikolajs Laurencijs (Nicolaus Laurentii) Florencē šo traktātu publicēja, un tas tiek uzskatīts par pirmo iespiesto medicīnas grāmatu. Līdz šim traktāts nav tulkots un izdots latviešu valodā.

Celzs, rakstīdams traktātu “Par medicīnu”, saskārās ar nepieciešamību tulkot medicīnas terminus no sengrieķu uz latīņu valodu. Līdz ar to viņš uzskatāms par pirmo, kurš medicīnā iesāk lietot latīņu valodu. Medicīnas valodas pētnieki pauž viedokli, ka Celzs, tulkodams no sengrieķu valodas latīņu valodā, secināja, ka daudziem grieķu medicīnas terminiem nav ekvivalentu latīņu valodā, tāpēc šai problēmai tika izstrādāti daži risinājumi, kas veidojuši pamatus mūsdienu medicīniskajai latīņu valodai. Celzs pielietoja grieķu vārdu latinizāciju. Tas nozīmē, ka grieķu vārdu transliterēja latīņu alfabētā un pielāgoja galotnes, piemēram, vīriešu dzimtes lietvārds στόμαχος, stomachos ‘kuņģis’ latīņu valodā pārveidots kā stomachus, arī lietvārds vīriešu dzimtē, vai vīriešu dzimtes lietvārds βραχίων, brachiōn ‘augšdelms’ latīņu valodā pārveidots kā brachium, arī lietvārds, bet šajā gadījumā mainīta dzimte – no vīriešu uz nekatro. Celzs pielietoja arī orgānu nosaukumu tulkošanu, saglabājot tādu pašu metaforu, kāda izmantota terminā grieķu valodā, piemēram, grieķu lietvārds κυνόδοντες, kynodontes ‘suņa zobi’, domāti acu zobi, latīņu valodā pārtulkots burtiski – dentes canini ‘suņa zobi’. Mūsdienu medicīnas terminoloģijā acu zobi latīņu valodā tieši tā arī tiek saukti. Vēl viens paņēmiens, ko Celzs pielietoja, tulkojot grieķu medicīnas terminus latīņu valodā, bija anatomijas terminu veidošana pēc metaforiskas līdzības ar priekšmetiem, piemēram, tibia ‘flauta’ ir lielais lielakauls,  fibula ‘bulta’ – mazais lielakauls, musculus ‘pelīte’ – muskulis, glandula ‘zīlīte’ – dziedzeris, tuba ‘taure’ – olvads un citi.

Grieķu vārdu latinizācija ir diezgan vienkāršs paņēmiens, kā pastāvošo medicīnas terminoloģiju pārnest no grieķu uz latīņu valodu. Orgānu nosaukumu tulkošana, saglabājot tādu pašu metaforu, kāda izmantota terminā grieķu valodā, ir komplicētāks paņēmiens nekā iepriekšējais. Savukārt pēdējais paņēmiens – anatomijas terminu veidošana pēc metaforiskas līdzības ar priekšmetiem – ir solis uz priekšu, jo vairs netiek pārņemts jau esošs termins, bet tas tiek radīts no jauna, veidojot oriģinālu terminu medicīnā latīņu valodā.

Mūsdienu medicīna ir mantojusi grieķu un romiešu pasaules medicīnas valodas sistēmu un tās mācības pamatu, un medicīnas terminoloģija ir internacionalizēta tieši sengrieķu un latīņu valodas leksikas elementu dēļ. Šīs terminoloģijas pamatā ir Hipokrata (Ἱπποκράτης), Hērofila (Ἡρόφιλος), Erasistrata (Ἐρασίστρατος) un Galēna lietotie termini sengrieķu valodā un Celza un Andreasa Vezālija (Andreas Vesalius) lietotie termini latīņu valodā. Mūsdienu medicīnā latīņu cilmes vārdus lielākoties izmanto anatomijā un fizioloģijā, taču ir arī daudz tādu terminu, kas ir grieķu latinizējumi. Savukārt patoloģijā un slimību un diagnožu nosaukšanā dominē grieķu cilmes termini.

Celza traktāts “Par medicīnu” ir ne tikai vēsturiski nozīmīgs kā primārais avots par medicīnu hellēnismā, bet arī lingvistiski nozīmīgs kā sākuma punkts medicīniskās latīņu valodas izveidē un vairāku medicīnas nozaru nomenklatūras pamata izveidē. Šis pavērsiens medicīnas attīstības gaitā ir tik ietekmīgs, ka mūsdienās par medicīnas valodu tiek uzskatīta tikai latīņu valoda, turklāt valda maldīgs priekšstats, ka visi antīkās pasaules ārsti ir rakstījuši latīniski. Taču tādi antīkās pasaules ārsti kā Hipokrats un Galēns rakstīja grieķu valodā un lika pamatus medicīnas terminoloģijai, kuru vēlāk medicīniskās latīņu valodas izveidei izmantoja Celzs.

Mūsdienās medicīnas terminoloģijā pēc Celza vārda tiek lietoti termini kerion Celsi jeb tinea Celsi, ar kuru nosauc virsēju galvas ādas sēnīšu izraisītu infekciju, un area Celsi jeb alopecia areata, ar kuru nosauc perēkļveida matu izkrišanu.

Senās Romas retorikas teorētiķis Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) Celzu nodēvējis par vir mediocri ingenio ‘vīrs ar viduvējām spējām’. Romiešu zinātnieks un enciklopēdists Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus) Celzu nosaucis par rakstnieku, nevis ārstu. Lai gan šie Celza laikabiedri viņa darbību nav vērtējuši kā nozīmīgu, mūsdienās traktāts “Par medicīnu” tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem sacerējumiem medicīnas vēsturē, un to pēta ne tikai medicīnas vēsturnieki, bet arī valodnieki, tāpat šis traktāts tulkots modernajās valodās.

Pastāv dažādi Celza portretējumi, taču tie ir tikai priekšstati par to, kā Celzs izskatījies. Grāmatu izdošanas laikā parādās ilustrācijas, kurās attēlots Celza portrets, retāk kādas ainas no medicīnas prakses. Ja Celza portretējumu dažādību un daudzumu salīdzina ar, piemēram, Hipokrata atspoguļojumu mākslā, tad Celzs attēlots reti. Ir cilnis, kurā Celzs atveidots līdzās slaveniem ārstiem un zinātniekiem, un tas redzams uz vienas no slimnīcas kompleksa (itāļu Azienda Ospedaliera Universitaria Sant’Andrea) ēkas fasādēm Itālijas pilsētā Verčelli. Celza portrets atrodams arī uz kādas izsmalcinātas 18. gs. zāļu kastītes, kas veidota no koka un apvilkta ar zeltu. Turcijas pilsētā Efesā ir Celza bibliotēka, taču šī celtne nav nosaukta Aula Kornēlija Celza, bet gan romiešu senatora Tibērija Jūlija Celza Polemeāna (Tiberius Julius Celsus Polemaeanus) vārdā, kurš plašāk zināms tikai ar Celza vārdu, tāpēc neviena no tur esošajām skulptūrām neataino Aulu Kornēliju Celzu.