Galēns, saukts arī par Eliju Galēnu (Aelius Galenus), Klaudiju Galēnu (Claudius Galenus) vai Galēnu no Pergamas, ir ievērojams antīkās pasaules ārsts, kas rakstīja sengrieķu valodā, papildināja Hipokrata (Ἱπποκράτης) ieviesto medicīnu un veica būtiskus atklājumus anatomijā, fizioloģijā, patoloģijā, farmakoloģijā, arī filozofijā un loģikā. Galēna sarakstītie darbi izmantoti Eiropas medicīnas skolās līdz pat 17. gs. Viņa darbi daudz tulkoti arābu valodā, un viņa mācība bija ietekmīga arī islāma pasaulē. Ja Hipokrats tiek dēvēts par medicīnas tēvu, tad Galēns – par medicīnas princi.

Galēns piedzima turīgā ģimenē. Viņa tēvs bija bagāts patricietis, pēc profesijas arhitekts, Elijs Nikons (Aelius Nicon) interesējās par filozofiju, matemātiku, loģiku, astronomiju u. c. zinātnēm. Kā vēsta leģenda, Galēna tēvs sapnī saņēma aicinājumu dēlu virzīt ārsta profesijā, un šajā sapnī viņu uzrunāja medicīnas dievs Asklēpijs (Ἀσκληπιός). Te vērojama dievišķa saikne abu ietekmīgāko medicīnas vēstures ārstu dzīvē – Hipokratam Asklēpijs bija mītiskais sencis, savukārt Galēnam – iniciators kļūšanai par ārstu.

Galēna laikā Pergama bija viena no lielākajām Mazāzijas pilsētām, Romas Impērijas sastāvdaļa, kurā galvenā saziņas un rakstu valoda bija grieķu. Pergamā bija otra lielākā bibliotēka aiz Aleksandrijas bibliotēkas (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας), kura pulcēja tā laika filozofus. Tur Galēns ietekmējās no stoicisma, platonisma, epikūrisma un aristoteliānisma idejām. Nozīmīgs bija Asklēpijam veltīts templis, kas kalpoja kā dziedinātava. Tieši Asklēpija templī Galēns uzsāka apmācību medicīnā. Pēc tēva nāves Galēns turpināja medicīnas apmācību Korintā, Krētā, Kiprā u. c., kā arī Aleksandrijas medicīnas skolā (Αλεξανδρινή Ιατρική Σχολή).

157. gadā Galēns atgriezās Pergamā un sāka strādāt par gladiatoru ārstu. Tas bija ievērojams amats, ko Galēns izpelnījās, veicot pērtiķa vivisekciju, kam sekoja operācija, lai novērstu bojājumus. Līdzās praksei kā gladiatoru ārstam Galēns turpināja pētījumus gan medicīnā, gan filozofijā. 162. gadā Galēns sāka praktizēt Romā, taču dažādu profesionālu nesaskaņu dēļ ar citiem tā laika ārstiem viņš Romu pameta, atgriezdamies vien pēc septiņiem gadiem imperatora Marka Aurēlija (Marcus Aurelius Antonius) pavēlēs dēļ. Marks Aurēlijs lika Galēnam strādāt kā viņa privātajam ārstam un sekot līdzi karagājienos, taču pēc pāris mēnešiem Galēns aizbildinājās, ka šādu rīcību neatbalsta Asklēpijs. Šī ir vēl viena šķietami dievišķa iejaukšanās Galēna dzīvē, pēc kuras tika sarakstīti daudzi medicīnai veltīti traktāti.

Galēns devā ieguldījumu hipokratiskā korpusa pētniecībā, vairākiem traktātiem sniedzot plašus komentārus. Komentāros, kas līdzīgi Aleksandrijas filologu komentēšanas metodei, iekļautie citāti no hipokratiskā korpusa bieži izmantoti, lai restaurētu oriģinālteksta bojātās vai zudušās vietas. Galēns veltīja atsevišķu traktātu tādiem hipokratiskajā korpusā lietotiem terminiem, kuri 2. gs. vairs nav saprotami, – “Hipokrata neskaidru vārdu skaidrojums” (Τῶν Ἱπποκράτους γλωσσῶν ἐξήγησις, Vocum Hippocratis glossarium). Daži pētnieki to sauc par pirmo medicīnas vārdnīcu.

Pievēršanās loģikai iespaidoja uzskatus par lingvistiskiem jautājumiem, taču lielākā daļa šo traktātu nav saglabājusies. Galēns interesējās par neparastu un dialektu vārdu lietošanu, aticismu – atiskā dialekta iezīmēm un tā iedzīvināšanu, grieķu valodas lietojumu priekšgājēju darbos, vārdu etimoloģiju, neoloģismiem, metaforām, valodas nepareizībām u. c. jautājumiem.

Galēns bijis ne tikai izcils ārsts, bet arī ļoti ražīgs rakstnieks. Daži pētnieki pieļauj domu, ka Galēns sarakstījis vairākus simtus traktātu, taču līdz mūsdienām saglabājušies 110 traktātu, un šī kolekcija tiek dēvēta par galēnisko korpusu.

Galēns bieži uzsvēra, ka ārstēšanā ir jāvairās no nepamatotiem spriedumiem un ka diagnozes un prognozes pamatā jābūt novērojumiem un pierādījumiem. Piemēram, Galēns veica novērojumus un sarakstīja traktātu “Par ārstēšanas paņēmienu” (Περὶ θεραπευτικῆς μεθόδου, De methodo medendi) par pandēmiju, kas pārņēma Romas impēriju no 165. līdz 180. gadam un tiek dēvēta par Antonija mēri pēc Marka Aurēlija dzimtas vārda jeb par Galēna mēri. Balstoties uz šo traktātu, pētnieki pieļauj domu, ka pandēmija bija baku izraisīta.

2. gs. anatomiskās zināšanas bija nepilnīgas, tāpēc Galēns pievērsās pētījumiem anatomijā. Bieži, turklāt auditorijas priekšā, Galēns veica dzīvnieku sekcijas un vivisekcijas. Šajā laikā cilvēku līķu sekcijas bija aizliegtas, tomēr var secināt, ka Galēns tās veica. Piemēram, traktātā “Iesācējiem par kauliem” (Περὶ ὀστῶν τοῖς εἰσαγομένοις, De ossibus ad tirones), ar kuru likti pamati anatomiskajai nomenklatūrai, lielākoties anatomisko struktūru apraksti ir precīzi.

Galēns veica pētījumus arī fizioloģijā, aprakstīja nervu, elpošanas un asinsrites sistēmu funcionēšanu. Būtisks atklājums par asinsrites sistēmu bija nošķīrums starp venozām un arteriālām asinīm. Veikti pētījumi par mugurkaulu, skriemeļiem un muguras smadzenēm. Galēns veica eksperimentus, taču dažkārt novērojumi bija kļūdaini, jo eksperimenti tika veikti ar dzīvnieku, nevis cilvēku līķiem. Galēns aprakstīja arī jautājumus farmakoloģijā un dietoloģijā, veltot tiem vairākus traktātus.

Galēna nozīmīgākie sasniegumi, kas ietekmēja turpmāko medicīnas attīstību, bija anatomijā, fizioloģijā un farmakoloģijā, tomēr viņš pievērsās arī citām nozarēm. Viņš uzsvēra, ka labam ārstam jābūt izglītotam arī filozofijā, tas aprakstīts traktātā “Labam ārstam ir jābūt arī filozofam” (Ὅτι ὁ ἄριστος ἰατρὸς καὶ φιλόσοφος, Quod optimus medicus sit quoque philosphus), veltīja traktātus loģikai, piemēram, “Ievads loģikā” (Εἰσαγωγή διαλεκτική, Institutio logica), un valodas jautājumiem, piemēram, “Par izteiksmes paņēmieniem” (Περὶ τῶν παρὰ τὴν λέξιν σοφισμάτων, De sophismatis seu captionibus penes dictionem).

Galēns turpināja Hipokrata četru šķidrumu jeb humorālo teoriju, attīstot to līdz četru temperamentu klasifikācijai, kas tiek pētīta arī psiholoģijā mūsdienās. Galēna pētījumos var konstatēt psihoterapijas aizsākumus, jo viņš izcēla fiziskās un mentālas veselības kopsakarības. Šiem jautājumiem veltīti traktāti, piemēram, “Kad dvēseles spējas seko ķermeņa sajaukumiem” (Ὅτι ταῖς τοῦ σώματος κράσεσιν αἱ τῆς ψυχῆς δυνάμεις ἕπονται, Quod animi mores corporis temperamenta sequantur), “Par dvēseles ciešanu noteikšanu un ārstēšanu” (Περὶ  διαγνώσεως καὶ θεραπείας τῶν ἐν τῇ ἑκάστου ψυχῇ ἰδίων παθῶν, De propriorum animi cuiuslibet affectuum dignotione et curatione) un citi.

Galēns bija slavens un augsti novērtēts ārsts jau savas dzīves laikā. To pierāda gan tas, ka Romas imperators Marks Aurēlijs vēlējās, lai Galēns kļūtu par viņa personīgo ārstu, gan tas, ka tika sacerēti traktāti ar Galēna vārdu, bet nebija paša Galēna rakstīti. Viņa medicīnas prakse, pētījumi un atklājumi dažkārt raisīja pretestību citu ārstu vidū, kas nevēlējās pieņemt Galēna izvirzītās idejas, kas liecina, ka tam laikam šīs idejas bijušas inovatīvas.

Hipokrats bija pirmais racionālās medicīnas aizsācējs, savukārt Galēns – pēdējais. 4. gs. dzīvojošā grieķu ārsta Oribasija (Ὀρειβάσιος) atsauces uz Galēnu ir neskaitāmas, un viņa cildinājums – tik biežs un izteiksmīgs, ka Galēna pārākums tika nostiprināts kā sava veida medicīnas dogma. Galēns kļuva par izcilu ārstu, kas uz medicīnas attīstību atstāja tikpat lielu iespaidu kā Hipokrats. 

Vairākus gadsimtus pēc Galēna nāves viņa mācība nedaudz zaudēja ietekmi, līdz 12. gs. interese par Galēna darbiem atdzima, tāpēc šo laiku dēvē par galēnismu. Galēna pētījumi palika neapstrīdēti vairākus gadsimtus. Piemēram, Galēna traktātu par cilvēka skeleta uzbūvi “Iesācējiem par kauliem” pirmoreiz apšaubīja tikai 16. gs. ārsts un anatoms Andreass Vezālijs (Andreas Vesalius).

Galēna portretējumi dažādās formās tika veidoti jau neilgi pēc viņa nāves, taču tie ir tikai priekšstati par to, kā Galēns izskatījās. Grāmatu izdošanas laikā parādījās ilustrācijas, kurās attēlots Galēna portrets, Galēns kopā ar Hipokratu, Galēns kopā ar A. Vezāliju vai Galēns kopā ar Hipokratu un Avicennu (Avicenna), kas ir simboliska izcilu ārstu atveidošana vienuviet. Ilustrācijās Galēns attēlots arī kopā ar pacientiem vai dzīvnieku sekcijas laikā auditorijas priekšā. Daudzviet izvietota kāda 6. gs. Bizantijas manuskripta ilustrācija, kurā attēloti septiņi slaveni ārsti un botāniķi, un augšējā rindā vidū ir Galēns. Galēns atveidots arī gleznās, piemēram, portugāļu mākslinieka Žozē Salgado (José Maria Veloso Salgado) darbā “Medicīna viduslaikos” (Medicina na Idade Média, 1906). Šajā gleznā Galēns veic pērtiķa sekciju. Galēna statujas un bistes izvietotas gan Turcijā, Bergamā, gan citviet pasaulē, piemēram, Londonā ir ēka (6 Burlington Gardens), kuras fasādē izvietotas divpadsmit ietekmīgu zinātnieku statujas, tai skaitā arī Galēna statuja.