Traktāts “Zvērests” ir viens no īsākajiem hipokratiskā korpusa traktātiem. Pēc datubāzes Thesaurus Linguae Graecae statistikas tajā ir 262 vārdi. Traktātu saturiski var dalīt divās daļās. Pirmā ir līgums starp ārstiem un mācekļiem. Zvēresta devējs, piesaucot Apollonu (Ἀπόλλων), Asklēpiju, Higeju (Ὑγεία), Panaceju (Πανάκεια) un citus dievus, apsolās vērtēt skolotājus tikpat augstu kā vecākus, sniegt tiem materiālu atbalstu, ja tas būtu nepieciešams, uzskatīt skolotāja bērnus par brāļiem, tos bez maksas izglītot, ja viņi vēlētos, kā arī apmācīt tos, kas noslēguši līgumu kļūt par ārstiem. Šajā daļā divas reizes tiek pieminēts līgums jeb vienošanās (συγγραφή, syngrafē), taču nav skaidrs, kas tieši tas ir.
Otrā daļa ir ārsta ētikas pamatprincipi. Zvēresta devējs apsolās sniegt labākos padomus pēc savām spējām, būt labvēlīgs un izvairīties no netaisnības, nedot nevienam zāles, kas varētu izraisīt nāvi vai abortu, būt godprātīgs gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, neoperēt pat tad, kad kāds cieš no akmeņiem, bet uzticēt šo darbu ķirurgiem. Ierodoties pie kāda pacienta mājās, zvēresta devējs apsolās būt labvēlīgs, izvairīties no netaisnības, seksuāliem sakariem un jebkādas informācijas izpaušanas, ko būtu varējis dzirdēt vai nu ārstēšanas laikā, vai kur citur. Noslēgumā zvēresta devējs novēl, lai, piepildot visus nosacījumus, tiek gūti panākumi gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, lai viņš tiek cildināts, savukārt, ja nosacījumi netiek izpildīti, lai notiek pretējais.
Traktātā medicīnas nosaukšanai tiek izmantots lietvārds sieviešu dzimtē τέχνη, technē ‘māksla, prasme’. Traktāta vieta, kurā minēts nedot zāles, kas varētu izraisīt abortu, ir pretrunā ar hipokratiskā korpusa ginekoloģiskajiem traktātiem. Aborts bija pieļaujams gadījumos, kad auglis ir nepilnīgi attīstījies vai kad pastāv draudi sievietes veselībai. Vieta, kurā zvēresta devējs apsolās būt godprātīgs gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, pētnieku vidū raisījis diskusijas par traktāta tapšanas laiku. Sengrieķu valodā rakstīts ἁγνῶς καὶ ὁσίως, hagnōs kai hosiōs ‘tīri un šķīsti’, kas liek domāt, ka, iespējams, traktāts tapis laikā, kad nostiprinājusies kristietība.
Vieta, kurā minēts, ka zvēresta devējs neveiks akmeņu operāciju jeb litotomiju, liek noprast, ka pastāvēja nošķīrums starp ārstiem un ķirurgiem. Pētnieku vidū šī vieta raisījusi diskusijas. Daži pētnieki uzskata, ka tekstā ieviesusies kļūda un λιθιῶντας, lithiōntas ‘tie, kas cieš no akmeņiem’ vietā vajadzētu būt αἰτέοντας, aiteōntas ‘tie, kas lūdz’. Šādā gadījumā konkrēto vietu varētu tulkot kā ‘negriezīšu arī tos, kas lūgs’, ar griešanu saprotot kastrēšanu, kas loģiski papildinātu apsolīšanos nevienam nedot zāles pašnāvībai un abortam. Citi pētnieki noraida šo hipotēzi, sacīdami, ka akmeņu griešana jeb litotomija ir tikai viens no operāciju piemēriem, jo hipokratiskajā korpusā ir arī ķirurģiski traktāti.