Līdz mūsdienām ir saglabājusies medicīnas darbu kolekcija, ko dēvē par hipokratisko korpusu. Tajā ietilpst 57 traktāti, kurus var dēvēt arī par sacerējumiem. Viens no traktātiem ir ar nosaukumu “Zvērests”. Tas, ka tas ir “Hipokrata Zvērests”, ir vēlāks papildinājums, jo traktāts tiek piedēvēts Hipokratam (Ἱπποκράτης). Dažkārt gan latviešu, gan citās valodās traktāts tiek dēvēts par hipokratisko zvērestu, taču tas nav precīzs šā traktāta nosaukums. Hipokratiskais zvērests ir jebkurš zvērests, ko sniedz medicīnas, zobārstniecības u. c. veselības aprūpes studiju programmu absolventi vai nu latīņu, vai kādā no nacionālajām valodām. Hipokratiskajā zvērestā parasti ir vērojamas līdzības ar hipokratiskā korpusa traktātu “Zvērests”, taču tas tiek pielāgots attiecīgam laikam un kultūrai. Dažkārt gan latviešu, gan citās valodās traktāts “Zvērests” un citi līdzīgi zvēresti tiek iztirzāti vienā rakstā parasti hronoloģiskā secībā. Taču šāda prakse var radīt maldīgu priekšstatu, ka Hipokrats sarakstījis dažādus zvērestus, ka tie tapuši latīņu valodā un ka jebkurš līdzīgs zvērests ir Hipokrata rakstīts, lai gan hipokratiskajā kolekcijā ir tikai viens šāds traktāts “Zvērests”, un tas ir sengrieķu valodā.

Traktāta “Zvērests” nosaukums oriģinālā sengrieķu valodā ir Ὅρκος. Tas ir sengrieķu valodas lietvārds vīriešu dzimtē ar divām nozīmēm:

1. ‘objekts, pie kura kāds zvēr’,
2. ‘zvērests’.

Tulkojumā latīņu valodā traktāta nosaukums ir Jusjurandum, paralēlforma Iusiurandum. Tas ir latīņu valodās lietvārds nekatrajā dzimtē ar nozīmi ‘zvērests’.

Lai gan par traktāta “Zvērests” autoru parasti min Hipokratu, tas tomēr nav pierādīts fakts. Antīkajā pasaulē valdīja uzskats, ka traktāts ir paša Hipokrata rakstīts, piemēram, 1. gs. gramatiķis Erotiāns (Ἐρωτιανός) minējis traktātu kā vienu no hipokratiskajiem darbiem, 2. gs. ārsts Galēns (Γαλήνος) to plaši komentējis. Pēdējos gadsimtos medicīnas vēsturnieku vidū nav vienota viedokļa par traktāta “Zvērests” autorību. Daži pētnieki izteikuši minējumu, ka tas ir paša Hipokrata rakstīts traktāts. 19. gs. skotu ārsts un tulkotājs Frānsiss Adamss (Francis Adams) izveidojis hipokratiskā korpusa klasifikāciju, iedalot traktātus 7 grupās. Vienu no grupām veido traktāti, kuri uzskatāmi par paša Hipokrata rakstītiem. Tajā ietilpst arī traktāts “Zvērests”. Citi pētnieki norādījuši, ka tas nav Hipokrata rakstīts, jo ne visi traktātā “Zvērests” nosauktie ētikas pamatprincipi atbilst tā laika Senās Grieķijas medicīnas praksei. Pastāv arī viedoklis, ka traktātu sarakstījuši Pitagora (Πυθαγόρας) mācības filozofi, kuri iestājušies pret pašnāvību, abortu u. c., jo šāda nostāja traktātā ir pausta. Šādu viedokli izteicis medicīnas vēsturnieks Ludvigs Edelšteins (Ludwig Edelstein). Minēts arī, ka traktātu varētu būt sarakstījusi kāda noteikta ārstu grupa, lai veidotu nošķīrumu no citām ārstu grupām vai cilvēkiem, kas tikai uzdodas par ārstiem, bet nav saņēmuši vajadzīgo izglītību.

Tiek uzskatīts, ka traktāts “Zvērests” tapis laika posmā no 5. līdz 3. gs. p. m. ē. Tajā laikā Senajā Grieķijā medicīna no dieva Asklēpija (Ἀσκληπιός, romiešu Eskulāpijs) kulta pārvērtās par zinātni. To veicināja racionālisms. Tas nozīmē, ka slimības vairs netika uzskatītas par dievu sodu, bet gan par dabisku procesu, kam var rast cēloni un ko var izārstēt. Būtiskas izmaiņas notika arī medicīnas mācīšanā. Līdz 5. gs. p. m. ē. ārsta amata zināšanas tēvs nodeva dēlam tikai Asklēpiadu dzimtās, taču vēlāk to vidū sāka uzņemt arī mācekļus. Tas veicināja medicīnas zināšanu izplatīšanos daudz plašāk nekā līdz 5. gs. p. m. ē. Šāda situācija varēja radīt nepieciešamību rakstiski noteikt ārsta ētikas pamatprincipus, tāpēc par traktāta hipotētisku mērķi varētu uzskatīt šo ārsta ētikas pamatprincipu definēšanu, piesaistot praktizējošos ārstus vienotam standartam.

Traktāts “Zvērests” ir viens no īsākajiem hipokratiskā korpusa traktātiem. Pēc datubāzes Thesaurus Linguae Graecae statistikas tajā ir 262 vārdi. Traktātu saturiski var dalīt divās daļās. Pirmā ir līgums starp ārstiem un mācekļiem. Zvēresta devējs, piesaucot Apollonu (Ἀπόλλων), Asklēpiju, Higeju (Ὑγεία), Panaceju (Πανάκεια) un citus dievus, apsolās vērtēt skolotājus tikpat augstu kā vecākus, sniegt tiem materiālu atbalstu, ja tas būtu nepieciešams, uzskatīt skolotāja bērnus par brāļiem, tos bez maksas izglītot, ja viņi vēlētos, kā arī apmācīt tos, kas noslēguši līgumu kļūt par ārstiem. Šajā daļā divas reizes tiek pieminēts līgums jeb vienošanās (συγγραφή, syngrafē), taču nav skaidrs, kas tieši tas ir.

Otrā daļa ir ārsta ētikas pamatprincipi. Zvēresta devējs apsolās sniegt labākos padomus pēc savām spējām, būt labvēlīgs un izvairīties no netaisnības, nedot nevienam zāles, kas varētu izraisīt nāvi vai abortu, būt godprātīgs gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, neoperēt pat tad, kad kāds cieš no akmeņiem, bet uzticēt šo darbu ķirurgiem. Ierodoties pie kāda pacienta mājās, zvēresta devējs apsolās būt labvēlīgs, izvairīties no netaisnības, seksuāliem sakariem un jebkādas informācijas izpaušanas, ko būtu varējis dzirdēt vai nu ārstēšanas laikā, vai kur citur. Noslēgumā zvēresta devējs novēl, lai, piepildot visus nosacījumus, tiek gūti panākumi gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, lai viņš tiek cildināts, savukārt, ja nosacījumi netiek izpildīti, lai notiek pretējais.

Traktātā medicīnas nosaukšanai tiek izmantots lietvārds sieviešu dzimtē τέχνη, technē ‘māksla, prasme’. Traktāta vieta, kurā minēts nedot zāles, kas varētu izraisīt abortu, ir pretrunā ar hipokratiskā korpusa ginekoloģiskajiem traktātiem. Aborts bija pieļaujams gadījumos, kad auglis ir nepilnīgi attīstījies vai kad pastāv draudi sievietes veselībai. Vieta, kurā zvēresta devējs apsolās būt godprātīgs gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, pētnieku vidū raisījis diskusijas par traktāta tapšanas laiku. Sengrieķu valodā rakstīts ἁγνῶς καὶ ὁσίως, hagnōs kai hosiōs ‘tīri un šķīsti’, kas liek domāt, ka, iespējams, traktāts tapis laikā, kad nostiprinājusies kristietība.

Vieta, kurā minēts, ka zvēresta devējs neveiks akmeņu operāciju jeb litotomiju, liek noprast, ka pastāvēja nošķīrums starp ārstiem un ķirurgiem. Pētnieku vidū šī vieta raisījusi diskusijas. Daži pētnieki uzskata, ka tekstā ieviesusies kļūda un λιθιῶντας, lithiōntas ‘tie, kas cieš no akmeņiem’ vietā vajadzētu būt αἰτέοντας, aiteōntas ‘tie, kas lūdz’. Šādā gadījumā konkrēto vietu varētu tulkot kā ‘negriezīšu arī tos, kas lūgs’, ar griešanu saprotot kastrēšanu, kas loģiski papildinātu apsolīšanos nevienam nedot zāles pašnāvībai un abortam. Citi pētnieki noraida šo hipotēzi, sacīdami, ka akmeņu griešana jeb litotomija ir tikai viens no operāciju piemēriem, jo hipokratiskajā korpusā ir arī ķirurģiski traktāti.

Neviens traktāta “Zvērests” manuskripts vai papiruss no Senās Grieķijas līdz mūsdienām nav saglabājies. Senākā traktāta versija ir papiruss (Papyrus Oxyrhynchus 2547v), kas datējams ar 3. gs., un tas ir fragmentārs. Senākie traktāta manuskripti datējami ar 10.–16. gs. Divi svarīgākie manuskripti tiek dēvēti par M un V, norādot bibliotēku, kur tie glabājas. Manuskripts M (Codex graecus 269, fol. 12–12v) atrodas Venēcijā (Biblioteca Nazionale Marciana) un datējams ar 10., 11. gs., un manuskripts V (Codex Vaticanus graecus 276, fol. 1–1v) atrodas Vatikānā (Biblioteca Apostolica Vaticana) un datējams ar 12. gs. Šie tiek dēvēti par pagāniskajiem manuskriptiem. Pastāv arī tā saucamie kristīgie manuskripti, piemēram, Codex Urbinas graecus 64, fol. 116 no 12. gs., kas glabājas Vatikānā (Biblioteca Apostolica Vaticana), un Codex Ambrosianus B 113 sup fol. 203v no 14. gs., kas glabājas Milānā (Biblioteca Ambrosiana).

Traktāts “Zvērests” pirmo reizi tika izdots 1525. gadā Romā Marka Fābija Kalva (Marcus Fabius Calvus) tulkojumā latīņu valodā, izdevumā iekļaujot visu hipokratisko korpusu. Oriģinālā sengrieķu valodā un tulkojumā latīņu valodā traktāts izdots Venēcijā 1526. gadā krājumā “Visi Hipokrata darbi” (Ἅπαντα τὰ τοῦ Ἱπποκράτους, Opera Omnia Hippocratis), izdevumā iekļaujot visu hipokratisko korpusu, izdevējs itāļu humānists Alds Pijs Manūcijs (Aldus Pius Manutius). Nozīmīgs ir franču leksikogrāfa un filozofa Emila Litra (Émile Maximilien Paul Littré) 19. gs. hipokratiskā korpusa izdevums, kur traktāts pieejams franču valodā. 20. gs. nozīmīgs ir grāmatu sērijas Loeb Classical Library hipokratiskā korpusa bilingvāls izdevums Hippocrates 11 sējumos, tajā arī traktāta “Zvērests” tulkojums angļu valodā. 21. gs. tīmeklī traktāta tulkojums angļu valodā brīvi pieejams dažādos variantos, taču ne vienmēr tulkojums veikts no oriģināla.

Latviešu valodā 20. gs. traktātu tulkoja gan ārsts internists Kristaps Rudzītis, tulkojums pieejams vārdnīcā Terminologia medica (2005) šķirklī par Hipokratu, gan kultūrvēsturnieks un rakstnieks Andrejs Johansons, tulkojums pieejams vietnē periodika.lv laikraksta “Akadēmiskā Dzīve” Nr. 2 (01.09.1959.) izdevumā. Nav skaidrs, vai tulkojumi veikti no oriģināla sengrieķu valodā vai tulkojuma latīņu valodā, vai no tulkojumiem kādās modernajās valodās. 2003. gadā latviešu valodā izdots klasisko filologu Agneses Gailes un Aijas van Hofas tulkojums un pētījums par hipokratisko korpusu “Hipokratiskie raksti. Izlase”, tajā arī traktāta “Zvērests” tulkojums un komentāri.

Hipokratiskā korpusa traktāts “Zvērests” ir viens no pazīstamākajiem darbiem no antīkās pasaules. No šī traktāta ir izveidojusies tradīcija medicīnas, zobārstniecības u. c. veselības aprūpes absolventiem svinīgi sniegt zvērestu jeb solījumu, saņemot diplomu. Šī tradīcija izplatīta universitātēs Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Karību jūras reģiona valstīs, Brazīlijā, Indijā, Rietumāzijas valstīs u. c. Parasti šāds zvērests jeb solījums ir simbolisks un bez juridiska spēka, taču dažkārt tāds tam tiek piedēvēts. Lai gan traktāta “Zvērests” tradīcijas popularitāte ir liela, sabiedrības daļa, kas nav tieši saistīta ar medicīnu, lielākoties nav informēta par tā saturu.