Hipokrats ir viens no nozīmīgākajiem ārstiem medicīnas vēsturē, viņš tiek dēvēts par medicīnas tēvu, tomēr viņš nav bijis ne pirmais sengrieķu ārsts, ne arī medicīnas izveidotājs. Taču ir divi faktori, ar kuriem Hipokrats būtiski ietekmēja medicīnas attīstību. Pirmkārt, racionālisms slimības uztverē. Senajā Grieķijā medicīna no dieva Asklēpija kulta pārtapa par zinātni racionālisma, t. i., saprātīgas īstenības uztveres, dēļ. Racionālisms ļauj slimību uztvert nevis kā dievu sodu, bet gan kā dabisku procesu, ko iespējams skaidrot, ārstēt un aprakstīt. Otrkārt, izmaiņas medicīnas apmācībā. Līdz 5. gs. p. m. ē. par ārstu varēja kļūt tikai Asklēpiadu dzimtas pārstāvis, taču Hipokrats, kā var spriest no dažām vēsturiskām liecībām, izveidoja praksi, ka jebkurš par samaksu pie viņa varēja apgūt medicīnu. Tātad racionālisms un iespēja daudz plašākam cilvēku lokam kļūt par ārstiem veidoja strauju augšupeju medicīnas attīstībā.

Lai gan tieši racionālisma pieeja slimības uztverē palīdzēja medicīnai attīstīties, Senajā Grieķijā pastāvēja pieņēmums, ka Asklēpijs (Ἀσκληπιός) ir Hipokrata mītiskais sencis. Tas veido pretrunu, bet tāds fenomens eksistēja. Sengrieķu mitoloģijā par Asklēpija tēvu tiek uzskatīts Apollons (Ἀπόλλων), no kura viņš arī apguvis zināšanas medicīnā. Asklēpijam bijušas vairākas meitas dieves – Akeso (Ἀκεσώ), Panaceja (Πανάκεια), Jaso (Ἰασώ) un Higieja jeb Higeja (Ὑγιεία vai Ὑγεία). Viņu vārdi saistīti ar sengrieķu valodas leksiku, kas apzīmē ārstēšanu. Asklēpijam bijuši arī divi dēli mirstīgie – Mahaons (Μᾰχάων) un Podalīrs (Ποδαλείριος), kurus viņš pats apmācījis. Abi dēli piedalījušies Trojas karā. Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 2. dziedājumā lasāms: "Divi Asklēpija dēli šos vadīja cīņā pret Troju, / Mahaons un Podalīrs, starp ahajiem labākie ārsti" (Augusta Ģiezena atdzejojums). Mahaons karā kritis, taču Podalīrs atgriezies Grieķijā. No Podalīra pēctečiem cēlušās trīs Asklēpiadu dzimtas – Knidas Asklēpiadi, Rodas Asklēpiadi un Kosas Asklēpiadi. Hipokrats ir viens no Kosas Asklēpiadiem, viņš arī bieži dēvēts par Hipokratu no Kosas.

Skaidri zināmu faktu par Hipokrata biogrāfiju, arī izglītību, tikpat kā nav. Vienīgie darbi, kas sakrīt ar Hipokrata dzīves laiku un kuros viņš pieminēts, ir Platona (Πλάτων) dialogi “Protagors” (Πρωταγόρας, ap 433. g. p. m. ē.) un “Faidrs” (Φαῖδρος, 370. g. p. m. ē.) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) traktāts “Politika” jeb “Valstslietas” (Πολιτικά, 335.–322. g. p. m. ē.). Šajos darbos teikts, ka Hipokrats ir izcils ārsts un ka pie viņa var apgūt medicīnu. Darbi, kuros aprakstīta Hipokrata biogrāfija, tapa pēc viņa nāves, bieži iekļaujot leģendas un spriedumus, kas nav vēsturiski pierādāmi. Tā kā par Hipokratu ir daudz neskaidrību, ieviests termins "hipokratiskais jautājums" pēc analoģijas ar terminu "Homēra jautājums".

Hipokrats bija praktizējošs ārsts un medicīnas skolotājs. Hipokrata izveidotās metodes tika dēvētas par hipokratisko medicīnu. Hipokratiskajā medicīnā svarīga bija racionālisma pieeja slimības un tās cēloņu uztverei. Slimība un tās gaita tika rūpīgi novērota, dažkārt arī pierakstīta. Svarīgāka par diagnozi hipokratiskajā medicīnā bija prognoze, un ārsta galvenais uzdevums bija atjaunot slimnieka ķermenī šķidrumu līdzsvaru, ko bieži varēja panākt ar diētu. Diēta hipokratiskajā medicīnā nebija šaurs termins, ar ko apzīmē uzturu. Diēta bija ārstniecisks režīms, kas ietvēra uzturu, fiziskās un seksuālās aktivitātes, miegu un pat vannošanos. Ar šo ārstniecisko režīmu varēja ietekmēt slimnieka ķermeņa šķidrumu līdzsvaru. Pastāvēja arī farmakoloģiski un ķirurģiski ārstniecības paņēmieni.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies sengrieķu valodā tapušu medicīnas darbu kolekcija, ko dēvē par hipokratisko korpusu, un tajā ietilpst ietilpst 57 traktāti.

Ķermeņa šķidrumu jeb humorālā terapija (humorisms jeb humorālisms) bija hipokratiskās medicīnas svarīga sastāvdaļa. Šī teorija pauda, ka cilvēka ķermenis līdzīgi kā kosmoss sastāv no četriem elementiem – zemes, ūdens, gaisa un uguns. Katram elementam piemīt noteiktas īpašības. Zeme ir sausa un auksta, ūdens – auksts un mitrs, gaiss – mitrs un karsts, savukārt uguns – sausa un karsta. Šie elementi, pārcelti uz cilvēka ķermeni, veido četrus šķidrumus – melno žulti (μελαγχολία, melancholia), kas ir sausa un auksta, flegmu (φλέγμα, flegma), kas ir auksta un mitra, asinis (αἷμα, haima), kas ir mitras un karstas, un dzelteno žulti (χολή, cholē), kas ir sausa un karsta. Cilvēka ķermenī šiem šķidrumiem jābūt harmonijā jeb līdzsvarā. Ja līdzsvara nav, iestājas kāda slimība. Šie elementi vēlāk tika pielīdzināti temperamentam – melanholiskam, flegmātiskam, holēriskam un sangvīniskam. Cilvēka ķermenī ir četri svarīgākie orgāni – liesa, kas nodrošina melno žulti, smadzenes – flegmu, sirds – asinis un aknas – žulti.

Hipokratiskajā medicīnā izpratne par anatomiju un fizioloģiju bija šaura, jo nebija atļauts veikt cilvēku līķu sekciju. Bija zināms, ka pastāv iekšējie orgāni, piemēram, plaušas, aknas, nieres, dzemde u. c., taču nebija skaidrības, kāda ir šo orgānu funkcija. Nebija arī zināms, ka vēnas un artērijas ir atšķirīgas, ka nervi, cīpslas un saites ir atšķirīgas. Taču, balstoties uz šiem priekšstatiem, laikā, kad varēja veikt sekcijas un pat vivisekcijas, tika veikti nozīmīgi atklājumi anatomijā un fizioloģijā. Hipokratiskās medicīnas priekšstati bija galvenais pamats, uz kura medicīna varēja strauji attīstīties.

Lai gan valda uzskats, ka medicīnā galvenā ir latīņu valoda, tomēr tieši Hipokrata un citu ārstu dēļ, kas rakstīja grieķiski, medicīnas terminoloģijā lielu vietu ieņem grieķu valoda. Visbiežāk tas vērojams klīniskajā terminoloģijā. Hipokratiskais korpuss, kas tapis sengrieķu valodas joniskā dialektā, ietekmējis medicīnas terminoloģiju tik ļoti, ka mūsdienās tajā vērojama tieši šā dialekta ietekme. Piemēram, mēle sengrieķu valodā joniskajā dialektā ir γλῶσσα, glōssa, bet atiskajā dialektā – γλῶττα, glōtta. Tāpēc medicīnā terminelements, kas norāda uz mēli, ir glos-, nevis glot-, piemēram, mēles iekaisums ir glosīts, nevis glotīts. Savukārt citās nozarēs tiek izmantots terminelements glot-, piemēram, poliglots.

Hipokrats bija plaši pazīstams jau savas dzīves laikā Grieķijas teritorijā un ārpus tās. Persijas valdnieks Artakserkss I (Ἀρταξέρξης Μακρόχειρ), kurš valdīja no 464. – 424. g. p. m. ē., esot aicinājis Hipokratu kļūt par viņa ārstu, piedāvājot par to augstu samaksu. Tomēr Hipokrats esot no šī piedāvājuma atteicies. Pēc Hipokrata nāves Kosā izveidojās Hipokrata kults, un viņam tika nesti ziedojumi. Tur arī 1. gs. p. m. ē. parādījās monētas ar viņa attēlu, turklāt arī tādas, uz kurām otrā pusē ir Hērakls (Ἡρακλῆς). Gan Hipokrata šķietami mītiskā izcelšanās, gan popularitāte dzīves laikā veicināja dažādu leģendu izplatīšanos. Jau 3. gs. p. m. ē. Hipokrata mācība kļuva par obligātu vielu medicīnas apguvē. Medicīnas skolas hellēnisma un romiešu laikā atsaucās uz Hipokratu, bieži viņš dēvēts par mācības pamatlicēju. Auls Kornēlijs Celzs (Aulus Cornelius Celsus) traktātā “Par medicīnu” (De medicina, 1. gs.), kas ir pirmais traktāts medicīnā latīņu valodā, norādīja, ka Hipokrats bija pirmais grieķu ārsts, kura mācību ir vērts saglabāt un izmantot. Arī Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) un Lūcijs Annejs Seneka (Lucius Annaeus Seneca) atzina Hipokratu par izcilāko ārstu, tāpat arī Galēns (Γαληνός), gan komentēdams, gan citēdams hipokratisko korpusu.

Hipokrata portretējumi dažādās formās veidoti jau neilgi pēc viņa nāves, taču tie ir tikai priekšstati par to, kā Hipokrats izskatījies. Tika kaltas monētas ar Hipokrata attēlu, romieši pēc grieķu paraugiem kopēja krūšutēlus, tika veidoti cilņi, kuros Hipokrats ārstē slimniekus, un gravīras ar Hipokrata portretu. Grāmatu izdošanas laikā parādījās ilustrācijas, kurās attēlots Hipokrata portrets vai Hipokrats, ārstējot slimniekus. Ir ilustrācijas un miniatūras, kurās attēlots Hipokrats kopā ar Galēnu un Avicennu (Avicenna), kas ir simboliska trīs izcilu ārstu atveidošana vienuviet. Neierasts Hipokrata portretējums vērojams Bizantijas laika ilustrācijās, kurās parādās pareizticīgo ikonu iezīmes. Hipokrats atveidots arī gleznās, piemēram, franču gleznotāja Anē Luī Žirodē (Anne-Louis Girodet de Roussy-Trioson) gleznā “Hipokrats noraida Artakserksa dāvanas” (Hippocrate refusant les présents d'Artaxerxès, 1792). Hipokrata statujas un bistes izstādītas gan Grieķijā, gan citviet pasaulē, arī Rīgā. Viena statuja ir pie Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra. Tajā Hipokrats attēlots, ar paceltu labo roku simbolizējot zvēresta sniegšanu un kreisajā rokā turot tīstokli, uz kura grieķu valodā ar lielajiem burtiem rakstīts ΟΜΝΥΩ ‘zvēru’. Tā ir paralēlforma darbības vārdam ὄμνυμι ‘zvēru’, ar ko sākas hipokratiskā korpusa traktāts “Zvērests”. Otra statuja ir Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tajā Hipokrats attēlots, sēžot ar tīstokli klēpī. Uz statujas pamatnes grieķu valodā ar lielajiem burtiem rakstīts ΙΠΠΟΚΡΑΤΣ, domāts ‘Hipokrats’, taču gravējumā ir kļūda – ir izlaists pirmspēdējais burts, proti, grieķu patskanis ēta (mazā ēta η, lielā ēta Η). Gravējumam vajadzētu būt ΙΠΠΟΚΡΑΤΗΣ.