Konferences sasaukšana atbilda starpkaru perioda Eiropas pacifistiskās diplomātijas garam un Tautu Savienības Statūtu (Covenant of the League of Nations) 8. pantam, kas noteica, ka miera saglabāšanai ir svarīga bruņojuma samazināšana. Lielu triecienu konferencei deva Vācijas nacionālsociālistu nākšana pie varas.

Ženēvas konference par bruņojuma ierobežošanu un samazināšanu bija daļa no starpkaru perioda diplomātijas, kuras priekšnoteikums – vēlme novērst jauna kara izcelšanos pēc Pirmā pasaules kara. Tā atbilda tā sauktajam Lokarno līgumu garam – optimistiskajam noskaņojumam par sadarbību un mieru Eiropā. Par Lokarno gara iedvesmotu notikumu uzskata arī Briāna–Kelloga paktu. Plašākā nozīmē tā bija Versaļas–Rīgas starptautisko attiecību sistēmas sastāvdaļa. Atbruņošanās un bruņojuma kontroles process attiecībā uz jūras kara spēkiem bija aizsākts Vašingtonas jūras konferencē (Washington Naval Conference, 12.11.1921.–06.02.1922.) un Londonas jūras konferencē (London Naval Conference, 21.01.–22.04.1930.) un bija veiksmīgāks nekā sauszemes spēku un aviācijas kontroles process. Ciešot neveiksmi, konference radīja bažas par kara draudu pieaugumu.

Konferences cēlonis bija nodoms īstenot pēc Pirmā pasaules kara izvirzīto kursu uz miera saglabāšanu, vienlaikus pieļaujot tā būtisku modifikāciju. Versaļas miera līgums bija ierobežojis Vācijas militāro potenciālu, nosakot, ka aizliegta obligātā karaklausība, karavīru skaits nedrīkst pārsniegt simts tūkstošus un 4000 virsniekus, ierobežojis artilērijas apjomus, aizliedzis kara aviāciju. Kopumā starpkaru laikmeta gars bija vērsts uz miera saglabāšanu, bruņojuma kontroli un atbruņošanos. Konferencei labvēlīga tendence bija pasaules ekonomiskā krīze, kas spieda ierobežot valdību izdevumus, tostarp militāros izdevumus.

Tiek ironiski atzīmēts, ka katra no dalībvalstīm centās ierobežot tos bruņojuma veidus, kas tai nebija svarīgi. ASV bija samazinājusi jūras karaspēku pēc jūras konferencēm, savukārt uz sauszemes tā neapdraudēja kaimiņvalstis un nozīmīgu sauszemes spēku nebija. Arī Lielbritānija atbalstīja sauszemes spēku samazināšanu, kas bija neizdevīgi Francijai. Francija iestājās pret atbruņošanos, ko nenodrošinātu citas garantijas, tā uzskatīja, ka atbruņošanās jāsaista ar drošības garantijām. Vācija prasīja atzīt tās vienlīdzīgās tiesības. Vācija bija ieinteresēta atcelt Versaļas līguma noteiktos ierobežojumus, bet pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas nolēma vispār pamest starptautisko attiecību sistēmu. Ā. Hitleram Vācijas militārā varenība bija viens no ārpolitikas stūrakmeņiem, līdz ar to atbruņošanās nebija principā pieņemama. ASV un Lielbritānija, sabiedrībā plaši izplatoties uzskatam, ka Vācija cietusi netaisnīgi, bija gatavas atbalstīt ierobežojumu atcelšanu Vācijai. PSRS valdīja doktrīna par valsts atrašanos imperiālistisko lielvalstu ielenkumā. Tā bija ieinteresēta palielināt militāro potenciālu Latvijā, kas, tāpat kā citas mazās valstis, kopumā bija ieinteresēta miera un pastāvošā status quo saglabāšanā. 

12.1925. Tautu Savienības Padome izveidoja Atbruņošanās konferences sagatavošanas komisiju (Preparatory Commission for the Disarmament Conference) ar daudzu valstu, ieskaitot galvenās lielvalstis, pārstāvniecību. Padomes uzdevums bija izpētīt problēmu un iesniegt priekšlikumus līgumam. Padome pabeidza savu darbu 12.1930., izstrādājot līguma melnrakstu, un 24.01.1931. Tautu Savienības Padome ielūdza pasaules valstis piedalīties konferences atklāšanā 02.02.1932.

Konferences svarīgākie jautājumi bija valstu armijas un kara flotes apjomi, uzbrukuma ieroči (tanki, kara aviācija u. c.), ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Svarīgas bija politiskās un valstu savstarpējās uzticības problēmas, piemēram, starp Franciju un Vāciju. Konference norisinājās vairākās sesijās. Konference tika atklāta 02.02.1932. un turpinājās līdz 11.1934. Tā izveidoja vairākas komisijas, kas risināja atsevišķas problēmas. Nozīmīgākā bija Galvenā komisija (General Commission), bija arī Jūras (Naval) un Gaisa spēku (Air) komisijas. Konferences darbu vadīja Lielbritānijas pārstāvis Arturs Hendersons (Arthur Henderson), kurš par to tika apbalvots ar Nobela miera prēmiju 10.12.1934. Latviju atklāšanā un sākuma posmā pārstāvēja ārlietu ministrs Kārlis Zariņš. Latviju konferencē pārstāvēja arī sūtnis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis.

Vairāku valstu līderi iesniedza atbruņošanās plānus. Francijas premjerministrs Andrē Tardjē (André Tardieu), atklājot konferenci, iepazīstināja ar Tardjē plānu un ierosināja ieviest starptautiskus spēkus Tautu Savienības vadībā, kam valstis nodotu savus uzbrukuma ieročus. Šie spēki vērstos pret agresora valsti pēc Tautu Savienības lēmuma, taču tas nebija pieņemami valstīm, kas nebija Tautu Savienībā, piemēram, ASV un PSRS. Faktiski neviena valsts nebija gatava tik lielā mērā atteikties no savas suverenitātes. Tardjē plānu 13.02.1932. pozitīvi novērtēja Latvijas ārlietu ministrs K. Zariņš.

PSRS diplomātija jau Sagatavošanas komisijas darbības laikā aicināja uz vispārēju un pilnīgu atbruņošanos. Šo ideju realizācija nebija iespējama, un PSRS to saprata. 25.02.1932. PSRS ārlietu tautas komisāra Maksima Ļitvinova (Максим Максимович Литвинов) priekšlikumus par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos konference nekavējoties noraidīja.

ASV prezidents Herberts Hūvers (Herbert Hoover) 22.06.1932. ierosināja samazināt uzbrukuma ieročus: aizliegt tankus un liela kalibra artilēriju, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus, ierobežot bumbvedēju aviāciju, zemūdeņu floti, samazināt armijas un militāros budžetus par 30 procentiem, samazināt kara flotes tonnāžu. ASV prezidenta priekšlikums tika novērtēts kā pārāk radikāls, un to neatbalstīja pat Lielbritānija.

Zināms sasniegums bija konferences nesaistoša rakstura rezolūcija 23.071932., noslēdzoties konferences pirmajai fāzei. Tā tiek saukta Čehoslovākijas ārlietu ministra Edvarda Beneša (Edvard Beneš) vārdā. Rezolūcija aicināja aizliegt gaisa uzbrukumus civiliedzīvotājiem, aizliegt ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus, ierobežot uzbrukuma ieročus.

16.03.1933. Lielbritānijas premjers Ramzejs Makdonalds (Ramsay MacDonald) savā runā atbruņošanās konferencē uzstājās ar Makdonalda plānu (British Draft Convention, MacDonald Plan). Tas paredzēja ne tikai uzticības atjaunošanu atbruņošanās principiem, bet arī ierobežot sauszemes spēkus, nosakot konkrētus personāla skaita ierobežojumus katrai valstij, artilēriju, kara aviāciju. Priekšlikumi nebija izdevīgi Francijai, jo nozīmētu būtisku Francijas armijas samazināšanu, tie neapmierināja Vāciju, tāpēc Vācijas delegācija 14.10.1933. pēc Ā. Hitlera rīkojuma pameta konferenci. Ietekmīgais britu konservatīvo partijas pārstāvis Vinstons Čērčils (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill) iebilda pret jebkādu Francijas novājināšanu. Konference faktiski bija lemta neveiksmei un noslēdzās 11.1934. bez rezultāta.

Konference noslēdzās ar neveiksmi. Neveiksmes cēloņi bija valstu nevēlēšanās atbruņoties, pacifistiskās diplomātijas izgāšanās, kas noveda pie Otrā pasaules kara. Lielā mērā konferences nesekmīgo rezultātu noteica nacionālsociālistu režīma izveidošanās Vācijā un tā politika. Pozitīvi var novērtēt pašas atbruņošanās idejas izplatību diplomātijā un sabiedrībā. Ilgtermiņā Ženēvas konferences par bruņojuma ierobežošanu un samazināšanu neveiksme bija viens no posmiem, kas noveda pie plašas bruņošanās sacensības Eiropā un rezultātā veicināja Otrā pasaules kara izcelšanos.