Pjotrs Vrangelis spēja reorganizēt armiju, veikt virkni reformu un sekmīgi pretoties iespaidīgiem Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas uzbrukumiem. 11.1920. P. Vrangelis īstenoja bezprecedenta evakuāciju, organizējot izbraukšanu no Krimas vairāk nekā 146 000 cilvēku. Emigrācijā 1924. gadā izveidoja lielāko trimdas militāro organizāciju – Krievu vispārējo militāro savienību, pulcējot vairāk nekā 35 000 dalībnieku.

Dzimis dāņu izcelsmes baronu dzimtas uzņēmēja Nikolaja Vrangeļa (Николай Егорович Врангель) ģimenē. Māte Marija (Мария Дмитриевна Дементьева-Майкова), cēlusies no muižnieku dzimtas, bija ķeizarienes freilene.

Sākumskolas izglītību ieguvis mājās. 1896. gadā absolvējis reālskolu Rostovā pie Donas. 1901. gadā absolvējis Ķeizarienes Katrīnas II Kalnrūpniecības institūtu (Горный институт Императрицы Екатерины II) Pēterburgā, iegūstot kalnu inženiera diplomu. 1902. gadā absolvējis Nikolaja kavalērijas skolu (Николаевское кавалерийское училище). 1909. gadā absolvējis Krievijas Impērijas augstāko militāro mācību iestādi – Nikolaja Ģenerālštāba akadēmiju (Николаевская академия Генерального штаба),1910. gadā – Virsnieku kavalērijas skolas (Офицерская кавалерийская школа) kursu.

1909. gadā precējies ar ķeizarienes freileni, galma kamergera meitu Olgu Ivanenko (Ольга Михайловна Иваненко). Laulībā piedzima četri bērni.

1901. gadā kā savvaļnieks iestājās leibgvardes kavalērijas pulkā. 1902. gadā piešķirta korneta pakāpe. Īsi pēc tam atvaļinājās, ieskaitīts rezervē. Strādāja Irkutskā ģenerālgubernatora īpašu uzdevumu ierēdņa amatā. Sākoties Krievijas–Japānas karam, brīvprātīgi iestājās Aizbaikāla kazaku karaspēka 2. Verhņeudinskas pulkā. 12.1904. piešķirta sotņika, 07.1905. – podjesaula, tajā pašā gadā štāba rotmistra pakāpe. 01.1906. pārcelts uz 55. Somijas dragūnu pulku. 1907. gadā atgriezās leibgvardes kavalērijas pulkā, kurā dienēja poručika pakāpē.

1912. gada vasarā iecelts par Viņa majestātes eskadrona komandieri. 06.1913. piešķirta rotmistra pakāpe. 19.08.1914. izcēlās pirmajā sadursmē ar vācu karaspēku kaujā pie Kaušeniem, Austrumprūsijā, kur, krievu karaspēkam gūstot uzvaru, viena no noteicošajām lomām bija P. Vrangeļa komandētajam eskadronam. 09.1914. iecelts par Apvienotās kazaku divīzijas štāba priekšnieku. Decembrī piešķirta flīgeladjutanta, tajā pašā mēnesī – pulkveža pakāpe. 10.1915. iecelts Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Nerčinskas pulka komandiera amatā.

01.1917. iecelts par Usūrijas kavalērijas divīzijas 2. brigādes, februārī – par 1. brigādes komandieri, tajā pašā mēnesī – par Usūrijas kavalērijas divīzijas pagaidu komandieri. 01.1917. piešķirta ģenerālmajora pakāpe. 07.1917. iecelts par 7. kavalērijas divīzijas, tajā pašā mēnesī – par Apvienotā kazaku korpusa pagaidu komandieri. Septembrī bija nozīmēts par 3. kavalērijas korpusa komandieri, bet amatā nav stājies.

09.1918. iestājās pretlielinieku spēkos, Baltās kustības Brīvprātīgo armijā, kur tika iecelts par 1. kavalērijas divīzijas, novembra beigās – par 1. kavalērijas korpusa komandieri. 12.1918. piešķirta ģenerālleitnanta pakāpe. 01.1919. iecelts par Kaukāza brīvprātīgo armijas komandieri. Pēc dienvidu pretlielinieku spēku pārformēšanas par Dienvidkrievijas bruņotiem spēkiem (Вооруженные силы Юга России) 12.1919. iecelts par Brīvprātīgo armijas komandieri.

Pēc ģenerālleitnanta Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) atkāpšanās no Dienvidkrievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata, 04.1920. stājās viņa vietā. Pārformējot krievu karaspēku Taurijā, izveidojis Krievu armiju (Русская армия) un 05.1920. tika iecelts par tās komandieri. 11.1920. kopā ar štābu, lielāko karaspēka daļu un bēgļiem evakuējās no Krimas. 09.1924. dibināja lielāko krievu emigrantu organizāciju – Vispārējo krievu militāro savienību (Русский общевоинский союз).

Lai gan P. Vrangelis nāca no senas muižnieku dzimtas, bija barons un ķeizara eskadrona komandieris, viņš nebija liels monarhijas piekritējs, pieļaujot alternatīvas Nikolaja II valdībai. 1917. gada vasarā progresējošās armijas degradācijas situācijā, apzinoties Pagaidu valdības bezspēcību, P. Vrangelis atbalstījis Lavra Korņilova (Лавр Георгиевич Корнилов) mēģinājumu īstenot krasas reformas, iespējams, ieviešot militāro diktatūru. Šādi tika cerēts likvidēt padomju destruktīvo ietekmi uz Krievijas sabiedrību un armiju un izvairīties no varas vakuuma radītā haosa valstī. Pēc L. Korņilova karagājiena neveiksmes izstājās no armijas un apmetās Jaltā, Krimā. Reģionu pārņemot lieliniekiem, bijis apcietināts, bet atbrīvots un ar ģimeni slēpās kalnu ciematos, kopš tā laika ieņemot pārliecinoši pretlieliniecisku pozīciju. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 03.1918. vācu karaspēks okupēja Ukrainu, likvidējot lielinieku padomes un dibinot Pavlo Skoropadska (Павло Петрович Скоропадський) marionešu valdību. P. Skoropadskis savulaik dienēja Leibgvardes pulkā un, būdams P. Vrangeļa dienesta biedrs, piedāvāja viņam formējamās Ukrainas armijas štāba priekšnieku amatu. Pārliecinoties par faktisko P. Skoropadska bezspēcību, P. Vrangelis devās uz Kubaņu, kur 09.1918. Jekaterinodarā (tagad Krasnodara) iestājās infantērijas ģenerāļa Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) Baltās kustības Brīvprātīgo armijā (Добровольческая армия), kurā tika iecelts par 1. kavalērijas divīzijas komandieri. Brīvprātīgo armijā P. Vrangelis sniedza lielu ieguldījumu kavalērijas izveidē, pārformējot haotiski veidotās un līdz galam nesaformētās daļas kaujasspējīgā karaspēkā. 11.1918. P. Vrangelis tika iecelts par 1. kavalērijas korpusa komandieri, 12.1918. par kaujas nopelniem Stavropoles ieņemšanā tika piešķirta ģenerālleitnanta pakāpe. 01.1919. P. Vrangelis tika iecelts par jaundibinātās Kaukāza brīvprātīgo armijas komandieri.

30.06.1919. P. Vrangeļa vadībā tika veiksmīgi īstenota spēcīgi nocietinātās Caricinas (tagad Volgograda) ieņemšanas operācija, līdz tam pilsētu bez panākumiem centās ieņemt vismaz četru uzbrukumu laikā.

Pēc neveiksmīga karagājiena uz Maskavu, armijām atkāpjoties Krievijas dienvidos un Krimā, P. Vrangelis stājās nominālo Dienvidkrievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amatā, realitātē – par dezorganizēto kara daļu grupas komandieri. 11.05.1920. konsolidējot un pārformējot spēkus, P. Vrangelis nodibināja Krievu armiju, stājoties tās komandiera amatā. Pēc Krievijas virspavēlnieka admirāļa Аleksandra Kolčaka (Александр Васильевич Колчак) nāves un viņa vietnieka, Dienvidkrievijas bruņoto spēku virspavēlnieka A. Deņikina atkāpšanās P. Vrangelis kļuva par faktisko Baltās kustības vadoni tās aktīvās (frontālās) stadijas noslēdzošajā posmā.

Pateicoties P. Vrangeļa komandēto spēku panākumiem, Krievu armijai izdevās nostiprināties Krimā un, izveidojot Virspavēlnieka padomi, veikt būtiskus uzlabojumus armijas struktūras, apgādes, morāles un disciplīnas nostiprināšanas jomā, veicinot kaujas gara pacēlumu. P. Vrangeļa un pieredzējušu speciālistu vadītā padome īstenoja virkni būtisku agrāro, rūpniecisko, administratīvo un citu reformu, nostiprinot zemnieku īpašumā to apstrādāto zemi, veicinot muižnieku zemes sadali, ka arī pievēršot īpašu uzmanību strādnieku materiālajam nodrošinājumam, sadzīves apstākļu uzlabošanas un pašpārvaldes problemātikai. Politiskajā jomā P. Vrangeļa valdība praktiski attiecās no “vienotās un nedalāmās” valsts principa, atzīstot jaundibinātās valsts neatkarību, etnisko minoritāšu kultūras autonomiju, kazaku federatīvo autonomiju u. c. Padome un virspavēlnieks pasvītroja neitralitāti politiskās ideoloģijas ietvaros, iezīmējot tikai izteiktu pretlieliniecisku militāri politisku vektoru.

1920. gada vasarā Krievu armijai izdevās gūt ievērojamus panākumus Taurijā un izvirzīties Donbasa reģionā, tomēr pēc pamiera noslēgšanas Polijas–Padomju Krievijas karā Krimas krišana kļuva par tuva laika jautājumu. 11.1920. P. Vrangelis sāka plānveida krievu karaspēka un bēgļu evakuāciju pa jūru, veiksmīgi evakuējot vairāk kā 146 000 cilvēku.

Neraugoties uz veiksmīgu militāro darbību, P. Vrangelim izveidojās ilgstošs konflikts ar Dienvidkrievijas bruņoto spēku virspavēlnieku ģenerālleitnantu A. Deņikinu stratēģiskajos, taktiskajos u. c. jautājumos. Oponējot A. Deņikina plāniem nostiprināties Ukrainā un attīstīt uzbrukumu Maskavai, 1919. gada pavasarī P. Vrangelis uzstāja uz vienotas frontes izveidi, savienojoties ar A. Kolčaka spēkiem Austrumos. Pēc P. Vrangeļa vadībā īstenotās Caricinas ieņemšanas 03.07.1919. A. Deņikins pasludināja “Maskavas direktīvu”, kas pēc P. Vrangeļa uzskatiem bija “karaspēku nolemšana nāvei”. Pēc Maskavas karagājiena neveiksmes konflikts sasniedza apogeju, P. Vrangelim un viņa atbalstītājiem publiski pārmetot A. Deņikinam stratēģiskās un taktiskās kļūdas un tieši vainojot armiju sakāvē. Rezultātā 02.1920. P. Vrangelis tika atstādināts no amata un izbrauca uz Konstantinopoli (tagad Stambula), taču marta beigās A. Deņikins pats atteicās no virspavēlnieka amata, aprīlī savā vietā nozīmējot P. Vrangeli.

Nonākot emigrācijā 1920. gada novembra beigās, ap 70 000 Krievu armijas karavīri bija izmitināti Sabiedroto kontrolētajā teritorijā Konstantinopoles tuvumā. Apmetoties Konstantinopolē un stājoties sakaros ar Sabiedroto militāri diplomātiskajām misijām, P. Vrangelim izdevās nodrošināt iztiku karaspēkam un, neraugoties uz Sabiedroto spiedienu, novērst armijas izkliedēšanu, ka arī veicināt karavīru saliedēšanu un turpmāko labiekārtošanu Bulgārijā, Serbu, horvātu un slovēņu karalistē un citur. Trimdā P. Vrangelis kļuva par centrālo figūru krievu militāro emigrantu kopienā, veicinot bijušo karavīru konsolidāciju un nosacītu armijas struktūras saglabāšanu. Šim mērķim 01.09.1924. P. Vrangeļa vadībā tika dibināta Vispārējā krievu militārā savienība (Русский общевоинский союз) ar reģionālām filiālēm iespējamas militārās pretlielinieciskās darbības turpināšanai nākotnē. Cenšoties izolēt karavīrus no politisko spēku ietekmes un novērst šķelšanos politisku domstarpību iespaidā, P. Vrangelis aizliedza karavīriem piedalīties politiskajās organizācijās un pasludināja Savienību par strikti apolitisku veidojumu.

Emigrācijā dzīvojis Bulgārijā, Serbu, horvātu un slovēņu karalistē un Beļģijā. P. Vrangelis miris 12.04.1928. Briselē neskaidros apstākļos. Bija apglabāts Briselē, taču 1929. gadā pārapbedīts krievu militārās emigrācijas centrā Belgradā, Serbu, horvātu un slovēņu karalistē, Sv. Trijādības pareizticīgo dievnamā. 1928. gadā, pēc P. Vrangeļa nāves, divos sējumos tika izdotas viņa atmiņas, kas kļuva par vērtīgu avotu Pirmā pasaules kara un Krievijas Pilsoņu kara izpētē.

P. Vrangelis plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams īsi pēc Pirmā pasaules kara sākšanās 08.1914., tomēr kara laikā viņš nepaspēja izcelties tik lielā mērā kā citi vēlākie Baltās kustības vadoņi – A. Deņikins, L. Korņilovs, vai A. Kolčaks –, kas skaidrojams ar P. Vrangeļa samērā vēlo pievēršanos militārajai karjerai. Ja pēc Februāra revolūcijas P. Vrangelis turpināja dienēt armijā un mēģināja apstādināt komandēto daļu degradāciju kara turpināšanai, tad Oktobra apvērsums, piedzīvotā lielinieku patvaļa Krimā un pēc šķiras principa īstenotais terors iezīmēja neatgriezenisku punktu, virsniekam ieņemot pretlieliniecisku pozīciju un iesaistoties Krievijas Pilsoņu karā Baltās kustības rindās. Atšķirībā no citiem kustības vadoņiem un redzamākajiem virsniekiem, P. Vrangelis nepiedalījās kustības izveidē 1917. gada nogalē un 1918. gada pirmajā pusē un iesaistījās Brīvprātīgo armijā tikai 1918. gada rudenī, tomēr īsā laikā kļuva par nozīmīgu figūru Dienvidkrievijas bruņotajos spēkos. Lai gan A. Deņikina un P. Vrangeļa konflikts nesekmēja virsniecības konsolidāciju izšķirošajās cīņās, tomēr lielākoties arī neietekmēja notikumu gaitu. Analizējot konflikta būtību, domstarpības stratēģisku virzienu izvēlē uz Maskavu (A. Deņikina pozīcija) vai vienotās frontes izveidē ar A. Kolčaka armijām, karaspēkam virzoties uz Austrumiem (P. Vrangeļa piedāvājums), jāsecina, ka P. Vrangeļa piedāvātajā variantā 1) tiktu ārkārtīgi izstiepta fronte un komunikācijas; 2) armijām būtu jākaro mazapdzīvotās vietās, apdraudot apgādi, kas bieži vien nebija pietiekama pat pārtikas un izejvielu bagātajā Kubaņā un Ukrainā; 3) laikā, kad P. Vrangeļa vadītais karaspēks nonāktu pie Volgas, A. Kolčaka armijas jau atkāpās uz Austrumiem.

Neapšaubāms P. Vrangeļa nopelns bija jaunās armijas izveide no karavīriem, kas pēdējo sešu mēnešu laikā nemitīgi atkāpās un bija morāli sagrauti, turklāt 1920. gada pavasarī P. Vrangeļa karaspēks nosacīti kontrolēja vien nelielu, vāji nodrošinātu teritoriju ar milzīgu apgādājamo cilvēku masu aizmugurē. Praktiski bezizejas situācijā P. Vrangelim izdevās izveidot kaujasspējīgu armiju, gūstot būtiskus panākumus pret pārāku un krietni labāk apgādātu pretinieku. P. Vrangelis un viņa vadītā padome kļuva par pirmo Baltās kustības valdību, kas 1) spēra būtiskus soļus vitāli svarīgā agrārā jautājuma risināšanā un pat lielā mērā atrisināja to sev pakļautajās teritorijās, nododot zemnieku īpašumā kā valsts, tā arī ievērojamu daļu no muižnieku zemēm; 2) atzina vairāku jaunizveidotu valsts neatkarību, kazaku karaspēku kontrolēto teritoriju autonomiju, minoritāšu tiesības u. c.; 3) veicināja tautas vēlēto pašpārvaldes iestāžu dibināšanu armijas atbrīvotajās zemēs, kā arī īstenoja citas reformas.

Neskatoties uz to, uzskatīt P. Vrangeli par liberālu un progresīvu reformatoru nebūtu korekti, jo, teicami apzinoties sava stāvokļa nestabilitāti, P. Vrangelis mēģināja piesaistīt arvien lielāku tautas masu un citu suverēno valsts atbalstu, īstenojot reformu virkni pieredzējušu speciālistu vadībā. Sperot soli jaundibināto valstu de jure atzīšanā, P. Vrangelis to veica tikai to valstu kontekstā, kas bija svarīgas stratēģisku mērķu sasniegšanai. Piemēram, Baltijas valstis tika atzītas tikai de facto, lai gan tajās bija nodibinātas pārstāvniecības brīvprātīgo vervēšanai P. Vrangeļa armijā. Arī pašā Krievu armijā dienēja ap 4700 latviešu, daudziem jau kopš 1918. gada piedaloties ne tikai kaujas darbībā, bet arī atsevišķu militāro formējumu organizēšanā.

Teorētiski ar citu spēku samēru P. Vrangeļa īstenotais kurss spētu nopietni konkurēt ar lielinieku padomju varu, apdraudot to ne tikai militārajā, bet arī ideoloģiskajā frontē. Realitātē P. Vrangeļa kontrolētā teritorija spēja noturēties ne tikai prasmīgi īstenotu militāru panākumu rezultātā, bet lielākoties Polijas–Padomju Krievijas kara dēļ, kas 1920. gada vasarā sasniedza kulmināciju, kļūstot par primārās nozīmes fronti padomju stratēģiskajā plānošanā. Pamiera noslēgšana starp abām pusēm, ka arī savienības noslēgšana ar Ukrainas anarhistiem ļāva konsolidēt padomju nometni un pārvietot karaspēku pret Krievu armiju, piespiežot P. Vrangeļa karaspēku atkāpties un evakuēties. Tieši teicami organizētā bezprecedenta vairāk nekā 146 000 cilvēku evakuācija kļuva par vienu no lielākajiem P. Vrangeļa nopelniem, ko atzina pat viņa ienaidnieki. Ņemot vērā sarkanā terora apmērus, ko Krimā pret tiem īstenoja lielinieki, kas izvēlējās palikt, var apgalvot, ka ģenerāļa īstenotā evakuācija glāba tūkstošiem dzīvību.

P. Vrangeļa darbība trimdā, rūpējoties par savu padoto likteņiem un armijas saglābšanu, kļuva par unikālu parādību, pozitīvā ziņā krasi atšķiroties no citu Baltās kustības karaspēku vadoņu aktivitātēm. Lai gan P. Vrangeļa sākotnējais mērķis bija saglabāt un pārformēt karaspēku intervencei Padomju Krievijā, īsā laikā kļuva skaidrs, ka šādas ieceres ir nolemtas neveiksmei, kas neatturēja ģenerāli no karaspēka virsorganizācijas dibināšanas armijas struktūras saglabāšanai un iespējamai mobilizācijai nākotnē Viskrievijas militārās savienības paspārnē. Iespējams, šādi plāni bija utopiski, taču padomju specdienesti draudus vērtēja visnotaļ nopietni, savienībā iefiltrējot savus aģentus un nolaupot vairākus ģenerāļus, kas vadīja organizāciju pēc P. Vrangeļa nāves. Starpkaru krievu emigrācijas, ka arī pēcpadomju krievu un ārzemju historiogrāfijas pētījumos P. Vrangeļa personība salīdzinājumā ar citiem Baltās kustības vadoņiem tiek vērtēta visnotaļ pozitīvi, tiesa gan, P. Vrangeļa kustības līderības laiks bija īss, ierobežots telpā un ar ierobežotiem resursiem, tādējādi nepagūstot pilnā apmērā iezīmēties Viskrievijas mērogā.

P. Vrangelis apbalvots ar Sv. Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “par drošsirdību”, 1904), Sv. Staņislava ordeni (III šķira, ar zobeniem un lenti, 1906), Sv. Annas ordeni (III šķira, 1906), Sv. Staņislava ordeni (II šķira, 1912), Sv. Jura ordeni (IV šķira, 1914), Sv. Vladimira ordeni (IV šķira, ar zobenu un lenti, 1914), Sv. Jura ieroci par drošsirdību (1915), Sv. Vladimira ordeni (III šķira, ar zobeniem, 1915), Sv. Jura krustu (IV šķira, ar lauru zaru, 1917), Lielbritānijas Sv. Maikla un Sv. Džordža ordeni (II šķira, 1919), Pāvesta Jeruzālemes Sv. Jēzus kapa ordeni (1920), Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja ordeni (II šķiras, 1921).

P. Vrangeļa personība atspoguļota Mihaila Bulgakova (Михаил Афансьевич Булгаков) lugā “Bēgšana” (Бег, 1926–1927), krievu trimdas rakstnieka Ivana Savina (Иван Ивaнович Саволaйнен) stāstā “Portrets” (Портрет, 1924) un Anatolija Dombrovska (Анатолий Иванович Домбровский) darbā “Sarkanā Taurija” (Красная Таврида, 1987). Ģenerāļa tēls atspoguļots arī atsevišķās rakstnieka Vasīlija Aksenova (Василий Павлович Аксенов) darba “Krimas sala” (Остров Крым, 1979) epizodēs un Vasīlija Zvjaginceva (Василий Дмитриевич Звягинцев) alternatīvās vēstures un fantastiskas daiļliteratūras darbā “Odisejs pamet Itaku” (Одиссей покидает Итаку, 1983). P. Vrangeļa personība ir minēta arī vairākās Mihaila Šolohova (Михаил Александрович Шолохов) romāna “Klusā Dona” (Тихий Дон, 1925–1932, 1940) epizodēs.

P. Vrangelim bija veltītas rindas vienā no populārākajām Pilsoņu kara laika padomju daiļrades dziesmām “Sarkanā armija visstiprākā” (Красная армия всех сильней), kas tika radīta aģitācijas nolūkos komponista Samuela Pokrasa (Самуил Яковлевич Покрасс) un Pāvela Gorinšteina (Павел Григорьевич Горинштейн) sadarbības rezultātā 1920. gada militārās kampaņas ietvaros. P. Vrangelis atspoguļots arī Marinas Cvetajevas (Марина Ивановна Цветаева) poēmā “Perekopa” (Перекоп, 1928–1929).

Uzņemtas vairākas spēlfilmas: “Dienēja divi draugi” (Служили два товарища, režisors Jevgenijs Karelovs, Евгений Ефимович Карелов, 1968), “Viņa ekselences adjutants” (Адъютант его превосходительства, režisors Jevgenijs Taškovs, Евгений Иванович Ташков, 1969), “Krasti miglā” (Берега в тумане, režisors Jūlijs Karasiks, Юлий Юрьевич Карасик,1985), “Revolūcijas maršals” (Маршал революции, režisors Sergejs Linkovs, Сергей Яковлевич Линков, 1978), “Bēgšana” (Бег, režisors Vladimirs Naumovs, Владимир, Владимирович Наумов, 1970); seriāli “Operācija Trests” (Операция Трест, režisors Sergejs Kolosovs, Сергей Николаевич Колосов, 1967), “Ferrari leģenda” (Легенда Феррари, režisors Konstntins Maksimovs, Константин Максимов, 2019).