Akadēmijas nosaukums ir mainīts vairākkārt. Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās Latvijas okupācijas augstskola 26.09.1940. tika pārdēvēta par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Mākslas akadēmiju. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tā tika saukta par Mākslas akadēmiju, atmetot Latvijas vārdu. Ar padomju otrreizējo okupāciju Latvijā augstskola atkārtoti tika nosaukta par Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmiju, bet 20.02.1973. gadā tā ieguva Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas nosaukumu.  Ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu 29.12.1988. augstskolai tika atjaunots tās vēsturiskais nosaukums – Latvijas Mākslas akadēmija (LMA).

Starpkaru periodā augstskolas mērķus un uzdevumus noteica 07.02.1924. Saeimā apstiprinātā Latvijas Mākslas akadēmijas satversme. Akadēmijas galvenais uzdevums bija augstākās izglītības sniegšana tēlotājas mākslas un lietišķās mākslas nozarēs, kā arī mākslas attīstības veicināšana Latvijā.

Padomju okupācijas periodā akadēmijas uzdevumus definēja tās statūti, kas tika veidoti pēc vienota PSRS mākslas augstskolu modeļa. Statūti noteica, ka akadēmijas galvenais uzdevums ir sagatavot studentus sociālistiskā reālisma mākslas uzdevumu risināšanai un māksliniekus padomju dzīves īstenības attēlošanai.

Pēc neatkarības atjaunošanas LMA darbības pamatmērķi definēti tās otrajā satversmē, ko 18.06.1992. apstiprināja Latvijas Republikas (LR) Augstākā Padome. LMA mērķi un uzdevumi ir nodrošināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu augstāko izglītību, vispusīgi attīstīt mākslu un dizainu, sekmēt vizuālās kultūras un radošo industriju lomu Latvijas sabiedrībā un tautsaimniecības sociāli ekonomiskajā attīstībā, kā arī nodrošināt mākslinieciskās jaunrades un zinātniskās pētniecības vienotību.

Formāli LMA dibināta 20.08.1919., LR Ministru kabinetam par akadēmijas rektoru ieceļot gleznotāju Vilhelmu Purvīti, kurš bija galvenais LMA idejas autors un augstskolas praktiskais organizētājs kopā ar pirmo LMA prorektoru, arhitektu Pēteri Federu. Padomju okupācijas periodā par LMA organizatoriskajiem sākumiem pieņēma 04.05.1919. laikrakstā “Cīņa” publicēto Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izglītības komisāra Jāņa Bērziņa paziņojumu par ieceri Rīgā izveidot proletārisko mākslas darbnīcu, par kuras vadītāju uzaicināja V. Purvīti. Iecerētā proletāriskā mākslas darbnīca darbu tomēr nesāka, jo 1919. gada maija beigās Padomju Latvijas iestādes tika evakuētas līdz ar vācu spēku ienākšanu Rīgā.

Augstskolas sagatavošanas darbi ilga divus gadus, un LMA svinīgā atklāšana noritēja 12.10.1921. LMA darba organizēšanas procesā par nozīmīgu problēmu kļuva augstskolas vajadzībām piemērotu telpu atrašana. Akadēmija pirmajā darbības gadā (1921/1922) tika izvietota bijušās Pētera I reālskolas telpās (mūsdienās Kronvalda bulvārī 1). No 1922. līdz 1940. gadam LMA atradās Dzelzceļa virsvaldes ēkā (mūsdienās Satiksmes ministrijas ēka). Neraugoties uz LMA vadības protestiem, akadēmijai 1940. gada rudenī tika ierādītas jaunas telpas Kalpaka bulvārī 13 (bijušā Rīgas Biržas komercskola), ko V. Purvītis vēlējās iegūt jau augstskolas organizēšanas procesā. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā LMA bija spiesta lielāko daļu telpu atbrīvot armijas vajadzībām, uz vietas paliekot tikai kancelejai, bibliotēkai un grafikas meistardarbnīcai. Pārējās darbnīcas tika izvietotas privātos dzīvokļos, pasniedzēju darbnīcās, Rīgas valsts amatniecības skolas telpās un citur.

Starpkaru periodā par aktuālu jautājumu kļuva Latvijas mākslinieku sabiedrības pārstāvju kritika par LMA kā akadēmiskas mācību iestādes nepieciešamību. Konsekventākie un redzamākie LMA kritiķi bija mākslinieku apvienība – Rīgas mākslinieku grupa (dibināta 1919. gadā kā Ekspresionistu grupa). Grupas biedri, kuri pārstāvēja modernisma idejas mākslā, vērsās pret LMA kā akadēmiskuma un konservatīvisma reprezentētāju un mākslinieciskās brīvības ierobežotāju. Daļa grupas biedru, piemēram, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Ģederts Eliass laika gaitā pievienojās LMA mācībspēku sastāvam, tādējādi ienesot laikmetīgās mākslas impulsus akadēmijas studiju vidē.

Padomju okupācijas periodā akadēmijas darbs tika pakļauts režīma ideoloģiskajām prasībām, ietekmējot pasniedzēju un studentu māksliniecisko brīvību. Staļinisma periodā 1944.–1956. gadā LMA darbu ietekmēja personāla ideoloģiskā “tīrīšana” un “cīņa pret “buržuāziskajiem nacionālistiem”, kā arī pēckara ekonomiskā situācija, kad trūka aprīkojuma, modeļu, gleznošanas materiālu, kurināmā materiāla un krāšņu telpu apsildīšanai utt. Neraugoties uz padomju ideoloģijas un propagandas sistēmas ierobežojumiem, akadēmijas darbība tika paplašināta, saglabājot augstu apmācību līmeni. Nozīmīga bija arī Mākslas akadēmijas kā zinātniskās pētniecības institūta attīstība, ko veicināja arī Mākslas akadēmijas Informācijas centra izveide 1960. gadā, lai apkopotu mācībspēku un studentu zinātniskos un teorētiskos darbus, kā arī pētītu akadēmijas vēsturi.  

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika sākti LMA akadēmiskā, zinātniskā un saimnieciskā darba pārkārtojumi un modernizācija, lai iekļautos demokrātiskas Latvijas un Eiropas izglītības sistēmā.

Lai veicinātu konkurētspējīgu izglītību, stiprinātu Latvijas nozīmi izglītības norisēs pasaulē un nodrošinātu studentu un mācībspēku izaugsmi un mobilitāti, LMA mērķtiecīgi īsteno starptautiskās sadarbības projektus un ir dalībniece vairākās starptautiskās organizācijās un stratēģiskajos tīklos – Starptautiskajā mākslas sadarbības tīklā (Network for International Cooperations in Arts, NICA), mākslas, dizaina un mediju universitāšu un koledžu starptautiskajā asociācijā CUMULUS, Eiropas Mākslas institūciju savienībā (European League of Institutes of Arts, ELIA), Ziemeļvalstuu Ministru padomes programmā NORDPLUS, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mākslas un dizaina izglītības tīklā CIRRUS, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mākslas akadēmiju tīklā KUNO.

LMA ir valsts dibināta, autonoma augstākās izglītības iestāde un zinātnes institūcija ar pašpārvaldes tiesībām un ir atvasināta publiska persona, ko garantē Latvijas Augstskolu likums. Atvasinātās publiskās personas statuss ļauj augstskolai pašai izvēlēties savu stratēģiju, prioritātes un noteikt budžeta sadalījumu. Līdz 1940. gadam akadēmija atradās LR Izglītības ministrijas pārziņā, bet mūsdienās – LR Kultūras ministrijas pārziņā.

Padomju okupācijas periodā LMA bija tieši pakļauta dažādām LPSR valsts pārvaldes struktūrām:

LPSR Tautas Komisāru padomes Mākslas lietu pārvaldei (09.1940.–06.1941.; 10.1944.–03.1946.), LPSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvaldei (03.1946.–04.1952.), LPSR Kultūras ministrijai (04.1953.–08.1959.; 06.1961.–05.1990.), LPSR Ministru Padomes Valsts augstākās un vidējās speciālās izglītības komitejai (08.1959.–05.1961.).

LMA, tāpat kā citas PSRS teritorijā esošās augstskolas, administratīvi bija pakļauta arī PSRS Tautas komisāru padomes Augstskolu lietu komitejai (1946. gadā pārveidota par PSRS Augstākās izglītības ministrijas Galveno universitāšu pārvaldi). Ar Augstskolu lietu komiteju tika saskaņots akadēmijas vadības sastāvs, kā arī tā noteica LMA kā mācību iestādes kategoriju, saskaņā ar ko bija atkarīgs augstskolai piešķirtais valsts budžets un pasniedzēju algu lielums.

LMA, tāpat kā citu augstskolu, darbība padomju okupācijas varas periodā bija pakļauta arī komunistiskās partijas struktūrām dažādos hierarhijas līmeņos – Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas partijas komitejai, Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Kirova rajona komitejai, LKP Rīgas pilsētas komitejai un LKP Centrālajai komitejai. LMA pakļautība padomju varas struktūrvienībām, kuras faktiski noteica visas augstskolas darbības sfēras, nozīmēja akadēmijas iekšējās autonomijas zaudēšanu.

Vācu okupācijas periodā akadēmija bija pakļauta 07.1941. izveidotajam Latvijas ģenerālkomisariāta Mākslas un sabiedrisko lietu departamentam (sākotnējais nosaukums Mākslas un sabiedrisko lietu organizāciju valde). Departaments 01.1942. tika pakļauts Latvijas Zemes pašpārvaldei, un no tā tika atdalīts Zinātnisko iestāžu un vispārīgo lietu departaments. 01.1942.–10.1944. LMA bija pakļauta Zinātnisko iestāžu un vispārīgo lietu departamenta Mākslas izglītības daļai.

Mākslas akadēmijas struktūra tika veidota pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas (Императорская Академия художеств) un Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas (Центральное училище технического рисования Штиглица) parauga, apvienojot tēlotājas un lietišķās mākslas nozares. LMA darbība tika organizēta vispārējās mākslas klasēs, kam sekoja specializācija septiņās meistardarbnīcās. Pirmajā mācību gadā (1921./1922.) darbu sāka Dabasskatu (vadītājs V. Purvītis), Figurālās glezniecības (vadītāji Jānis Roberts Tillbergs, 1921–1932; Ģ. Eliass, 1932–1940), Tēlniecības (vadītāji Konstantīns Rončevskis, 1921–1935; Kārlis Zāle, 1936–1940), Dekoratīvās glezniecības (vadītājs Jānis Kuga), Grafikas (vadītāji Rihards Zariņš, 1921–1939; Kārlis Krauze, 1939–1940) meistardarbnīcas, 1922. gadā – Lietišķās tēlniecības (vadītājs Burkards Dzenis) meistardarbnīca, 1924. gadā – Keramikas meistardarbnīca (vadītājs Rūdolfs Pelše).

Vācu okupācijas periodā LMA darbs tika organizēts pēc tās pašas struktūras kā starpkaru periodā. Laika gaitā bija plānots LMA struktūru un mācības programmas reformēt, lai akadēmijā iegūtā izglītība būtu pielietojama praktiskām dzīves sfērām, piemēram, mēbeļu dizaina izstrādē.

Padomju okupācijas periodā LMA struktūra un mācību sistēma tika pakļauta mērķtiecīgai reorganizācijai atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai. Akadēmijas jaunās mācību programmas un struktūra tika veidota saskaņā ar PSRS mākslas augstskolu vienotajiem mācību plāniem un kursu sistēmu, bet meistardarbnīcas tika pārveidotas par katedrām un nodaļām. Katedras akadēmijā bija galvenās mācību un zinātniskās pētniecības struktūrvienības. Rezultātā akadēmija tika iekļauta vienotā PSRS augstākās izglītības sistēmā un pielāgota sociālistiskā reālisma doktrīnas prasībām. Padomju periodā LMA darbojās Tēlniecības, Zīmēšanas (1944), Glezniecības un kompozīcijas (1945), Grafikas (1946), Interjera un iekārtas, Tekstilmākslas (1962), Lietišķi dekoratīvās mākslas (1963; izveidota uz Keramikas katedras bāzes), Rūpnieciskās mākslas (1964; izveidota uz Metāla mākslinieciskās apdares katedras bāzes) katedras. Paralēli mākslas nozaru katedrām tika izveidotas teorētiskās un ideoloģiskās apmācības katedras – Sabiedrisko zinātņu (1944. gadā izveidota kā Marksisma-ļeņinisma katedra) un Mākslas vēstures (1959) katedra. Lai sagatavotu zīmēšanas un rasēšanas skolotājus vispārizglītojošām un mākslas skolām, 1961. gadā tika izveidota Pedagoģijas katedra.

Pēc  1990. gada LMA tika sākta pakāpeniska, bet mērķtiecīga struktūras reorganizācija un apmācības sistēmas modernizācija. 2021. gadā LMA sastāv no piecām nodaļām: Vizuālās mākslas, Vizuāli plastiskās mākslas, Dizaina, Audiovizuālās mediju mākslas un Mākslas zinātnes nodaļas, nodrošinot augstāko izglītību trijos studiju līmeņos – bakalaura, maģistra un doktora. Kopš 01.02.2021. LMA, Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmiju un Latvijas Kultūras akadēmiju īsteno kopīgi izveidot profesionālo doktora studiju programmu, kas ir unikāla Latvijas un pasaules kontekstā. Tā veidota kā izteikti starpdisciplināra programma vairāku specifisku māksliniecisko nozaru jomās un ir pirmā profesionālā doktorantūras studiju programma Latvijā.

Lai nodrošinātu izglītības un zinātniskās pētniecības aktivitāšu pieejamību ārpus Rīgas, 1990. gadā LMA izveidoja Latgales filiāli Rēzeknē, kur tiek īstenota bakalaura studiju programma glezniecības, tēlniecības un grafikas apakšnozarēs.

Starpkaru periodā attiecībā uz LMA studējošajiem tika lietots apzīmējums “audzēknis”. Vārdu “students” sāka lietot no 01.1942. Par audzēkņiem tika uzņemtas personas ar pamatskolas izglītību, par galveno atlases kritēriju nosakot māksliniecisko talantu. Paaugstinot vispārējās izglītības cenzu, no 1932. gada par pilntiesīgiem LMA audzēkņiem tika uzņemtas personas ar pilnu vidusskolas izglītību. Laikā no 1921. līdz 1940. gadam LMA tika uzņemti 860 audzēkņi (599 vīrieši, 261 sieviete), bet diplomu ieguva 219 mākslinieki (166 vīrieši, 53 sievietes). Audzēkņu skaita ziņā lielākās bija Figurālās tēlniecības, Dabasskatu, Grafiskā un Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas.

Vācu okupācijas periodā no akadēmijas tika izslēgti 40 audzēkņi un brīvklausītāji saskaņā ar piecām LMA padomes apstiprinātām kategorijām: ebreju tautības audzēkņi un brīvklausītāji, komunistiskās partijas biedri un kandidāti, komjaunieši, paramilitārās organizācijas Strādnieku gvardes (02.07.1940.–14.05.1941.) dalībnieki un Starptautiskās Strādnieku palīdzības organizācijas (Междунарoдная организaция пoмощи борцaм революции, МОПР) biedri. Neizslēgtos studentus turpināja stingri kontrolēt. Lai beigtu Mākslas akadēmiju, ikvienam studentam bija nepieciešams saņemt individuālu atļauju, ko varēja iegūt, kad bija izpētīta studentu mācību gaita un darbība padomju okupācijas periodā. Savukārt Mākslas un sabiedrisko lietu departaments un vācu armijas Propagandas daļa cenzēja studentu diplomdarbus. Kopš 1943. LMA studenti, izņemot diplomandus, tika pakļauti mobilizācijai vācu okupācijas bruņotajos spēkos un darba dienestā. 1943. gada beigās mobilizācijai pakļāva arī tos, kuri bija sākuši izstrādāt diplomdarbus. Vācu okupācijas perioda beigās (09.1945.) akadēmijā mācījās tikai 74 studenti

Pēc padomju otrreizējās okupācijas akadēmijā mācības tika atsāktas 15.01.1945. ar 227 studentiem. 1978./1979. mācību gadā akadēmijā mācījās jau 466 studenti, bet to absolvējuši bija 1196 mākslinieki. 

Pēc neatkarības atjaunošanas studentu skaits LMA pakāpeniski ir palielinājies. 2020./2021. gadā kopējais studentu skaits LMA bija 875, no tiem bakalaura studiju programmā – 569, maģistra – 273, doktorantūras – 33.

LMA starpkaru periodā tika dibinātas un darbojās vairākas audzēkņu organizācijas: korporācija “Dzintarzeme” (1924–1940, atjaunota trimdā 1958. gadā), studējošo sieviešu korporācija “Veidola” (1929–1936), studentu vienotne “Zaļā zeme” (1934–1940).

LMA vadījuši 10 rektori: V. Purvītis (1921–1934), Jānis Kuga (1934–1940; 1941–1944), Oto Skulme (1940–1941; 1944–1961), Leo Svemps (1961–1974), Edgars Iltners (1974–1976), Valdis Dišlers (1976–1987), Indulis Zariņš (1988–1997), Jānis Andris Osis (1997–2007), Aleksejs Naumovs (2007–2017). Kopš 2017. gada LMA rektors ir Kristaps Zariņš.

Jau kopš LMA dibināšanas augstskolā par pasniedzējiem darbojušies ievērojamākie Latvijas mākslinieki – gleznotāji V. Purvītis, E. Iltners, Eduards Kalniņš, grafiķi R. Zariņš, Arturs Apinis, Gunārs Krollis, tēlnieki K. Zāle, T. Zaļkalns, Gustavs Šķilters, Gļebs Panteļejevs, tekstilmāksliniece Aija Baumane, mākslinieks Kristians Brekte.

LMA un tās zinātniskās struktūrvienības – Mākslas vēstures institūts (2002) un Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts (2021) – īsteno nozīmīgus pētījumus humanitārajās un mākslas zinātņu nozarēs. Mākslas zinātnieka Eduarda Kļaviņa vadībā sagatavoti monumentāli pētījumi piecos sējumos par Latvijas mākslas vēsturi līdz 1940. gadam. Mākslas teorijas vēsturē pētījumus veikusi mākslas zinātniece Stella Pelše, mākslas vēsturniece Silvija Grosa – arhitektūrā, Kristiāna Ābele – par mākslas personībām.