Vārds, uzvārds Nikolajs Dūze
Augstākā militārā pakāpe ģenerālis
Augstākais ieņemtais amats divīzijas komandiera palīgs
Laiks, kurā ieņemts augstākais amats 16.10.1936.– 18.10.1940.
Dzimšanas datums 01.08.1891.
Dzimšanas vieta Rīga
Miršanas datums 14.12.1951.
Miršanas vieta Rīga
Apbedījuma vieta Rīgas II Meža kapi
Dzimis pilsētas amatnieka Jēkaba Dūzes ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 1924. gadā beidzis Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus, 1929. gadā – Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursus.
Precējies ar Mariju Lasko, bērni Lilija Felicita (dzimusi 1922. gadā), Nikolajs Laimonis (dzimis 1930. gadā), Vija Māra (dzimusi 1936. gadā).
10.1911.–10.1912. dienējis obligātajā karadienestā 27. artilērijas brigādē Viļņā, atvaļināts kā jaunākais feierverkers (unteroficieris). 07.1913 iesaukts apmācībā un nokārtojis kājnieku rezerves praporščika pārbaudījumu, paaugstināts šajā dienesta pakāpē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. mobilizēts armijā, virsnieks 259. kājnieku pulkā. Kaujās Galīcijā un Karpatos ar Austroungārijas armiju divas reizes ievainots (23.05.1915. un 09.12.1916.), 1915.‒1916. gadā piedalījās arī kaujās ar Vācijas armiju Lietuvā un Baltkrievijā. No 12.1914. ‒ rotas komandieris, pēc tam no 10.1916. ‒ bataljona komandieris, no 10.1917. ‒ pulka komandiera palīga vietas izpildītājs, no 12.1917. ‒ pulka komandiera vietas izpildītājs. 12.1914. kļuvis par podporučiku, 1915.‒1917. gadā sasniedzis kapteiņa dienesta pakāpi (10.1917. izvirzīts paaugstināšanai par apakšpulkvedi, pavēli nepaspēja izdot lielinieku apvērsuma dēļ). Pēc karaspēka vienības “ukrainiskošanas” 02.1918. Ukrainā atvaļināts kā nepiederīgs ukraiņiem ar pienākumu divu mēnešu laikā iestāties latviešu strēlnieku pulkos. Tas nebija iespējams militāri politiskā stāvokļa dēļ (Vācijas armija 02.1918. ienāca Ukrainā). 10.03.1918. N. Dūze iestājās Ukrainas hetmaņa valsts armijas Kijivas virsnieku instruktoru skolā (apmācības kursu nav beidzis, jo pēc trim nedēļām iecelts skolā par jaunāko virsnieku, no 10.1918. ‒ skolas rotas komandieris). 11.1918.‒03.1919. no Ukrainas Tautas Republikas Kara ministrijas devies komandējumā uz kara skolām Galīcijā, 01.05.1919. iecelts Kijivas virsnieku instruktoru skolas likvidācijas komisijā, 16.05.1919. devies uz Luckas pilsētu, kur atradās, kad to ieņēma Polijas armija. Atgriezies Latvijā.
12.06.1919. iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos Rīgā (kapteinis), dienējis Rīgas Jaunformējamajos spēkos, 6. rotas jaunākais virsnieks. 01.07.1919. komandēts uz Liepāju, Liepājas karaskolu, kur bijis virsnieku klases vadītājs, no 13.07.1919. ‒ karaskolas priekšnieks. 04.10. ar skolas personālsastāvu komandēts uz Rīgu armijas virspavēlnieka rīcībā, 08.10. iedalīts Kara izglītības iestāžu pārvaldes instruktoru bataljonā, no 12.10. ‒ bataljona komandieris. 07.‒20.11. vadījis pret Padomju Latvijas partizāniem operējošās rotas Ventspils apriņķī. 23.12.1919. iecelts par Grobiņas kājnieku pulka (no 15.02.1920. nosaukums ‒ 11. Dobeles kājnieku pulks) komandieri. Pulkvedis-leitnants (20.03.1920. apstiprināts), pulkvedis (22.06.1925.), ģenerālis (01.10.1936.). Pulka sastāvā 26.04.1920. no Liepājas izbrauca uz Latgales fronti, piedalījās kaujās pret Sarkano armiju. Daudzkārt īslaicīgi pildīja Zemgales divīzijas komandiera pienākumus Daugavpilī. 23.‒28.08.1930. bija komandējumā Igaunijā. 16.10.1936. iecelts par Zemgales divīzijas komandiera palīgu, 12.1939. – par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu. Līdz 01.1940. bijis Daugavpils Latviešu biedrības valdes loceklis, Daugavpils pilsētas padomnieks, Latvijas Skautu centrālās organizācijas Dienvidlatgales skautu nodaļas priekšnieks. No 12.1935. bija arī Hipotēku bankas padomes loceklis.
Pēc valsts okupācijas un Latvijas armijas likvidācijas 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ”. Dzīvoja Daugavpilī. Vācu okupācijas laikā bijis Latvijas Invalīdu kooperācijas savienības priekšnieks. 17.03.1944. parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ar prasību par Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, nokļuva Čehoslovākijā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēka okupētajā teritorijā, 1945. gada vasarā bija spiests atgriezties Latvijā. 28.01.1946. apcietināts, ieslodzīts Rīgas centrālcietumā. Kara tribunāls piespriedis viņam sešus gadus ieslodzījuma, taču 30.12.1946. pēc sprieduma pārsūdzēšanas Maskavā viņš attaisnots. Bijis grāmatvedis Rīgā.
N. Dūze bija viens no ievērojamāko kaujas pieredzi Pirmā pasaules kara laikā guvušajiem Latvijas armijas pulku komandieriem, ko apliecina piešķirtie divi augstākie Krievijas armijas augstākie kaujas apbalvojumi. N. Dūzem bija ievērojami nopelni Latvijas Neatkarības kara laikā, komandējot vienības cīņās Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) armiju, Sarkano armiju un lielinieku partizāniem armijas aizmugurē. Pēc kara viņš ilgstoši komandēja Daugavpils garnizona Zemgales divīzijas 11. Dobeles kājnieku pulku, pēdējos neatkarības gados ieņēma atbildīgo Zemgales, bet no 1939. gada beigām – Kurzemes divīzijas komandiera palīga amatu. N. Dūze atzīstams par labu, pieredzējušu Latvijas armijas pulka komandieri un divīzijas komandiera palīgu.
Par kaujas nopelniem Pirmā pasaules kara kaujās apbalvots ar Krievijas Svētā Jura ordeni (IV šķira), Svētā Jura ieročiem (zobenu), Svētā Staņislava ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem, IV šķira). Par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira, III šķira, IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Latvijas Skautu centrālās organizācijas pateicības zīmi “Svastika”, Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira).