Dzimis muižas nomnieka Spriča Beldava un Ilzes, dzimušas Melbārdes, ģimenē. Vēlāk ģimene nomājusi Bramberģes valsts muižu Zemgalē, Kurzemes guberņā. Mācījies Limbažu apriņķa skolā, no 1880. gada – Rīgas guberņas ģimnāzijā (beidzis 1888. gadā). No 09.1888. studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool; beidzis 1892. gadā).

Precējies 1910. gadā ar Mariju Vilhelmīni Bēkmani. Meita Ilze Henriete, precējusies Bērziņa, agronome. Dēli – Jāzeps Teodors, ārsts un mecenāts, Kārlis Andrejs Teofils, studēja medicīnu. Jaunākais dēls Gustavs Georgs Beldavs – ārsts.

Studiju laikā iestājies latviešu studentu korporācijā “Lettonia”, kurā darbību turpinājis līdz mūža galam. 1893.–1894. gadā bija mājskolotājs Smiltenē. 10.1895. ordinēts par mācītāju. Vikārmācītājs Opekalna (tagad Apes) draudzē. No 11.1897. – Valmieras apriņķa vikārmācītājs ar dzīvesvietu Limbažos, 1897.–1901. gadā bijis arī skolotājs vairākās skolās. Nokārtojis ģimnāzijas vācu valodas skolotāja eksāmenu Pēterburgas Universitātē (Императорский Санкт-Петербургский университет), 1901. gadā pārcēlies uz Pēterburgu, bijis vācu valodas un ticības mācības skolotājs, no 01.1903. – adjunktmācītājs latviešu Jēzus draudzē, no 03.1903. – turpat vācu Miķeļa (Mihaela) draudzē. Iepazīšanās nolūkā ar Iekšējās misijas un diakonāta iestādēm apceļojis Vāciju. Pēc atgriešanās piedalījies diakonu iestādes nodibināšanā Pēterburgā. No 11.1904. bija arī vācu valodas lektors Mežu institūtā Pēterburgā (Императорский лесной институт). Pēc Vecauces muižas īpašnieka Konstantīna fon der Pālena (Konstantin von der Pahlen) uzaicinājuma atgriezies Latvijā, no 02.1908. – mācītājs Lielauces draudzē (apkalpoja arī Īles un Vecauces draudzes), arī ticības mācības skolotājs Lielauces pagasta skolā (astoņus gadus). 1912. gadā izveidoja Vecauces evaņģēlisko jauno vīriešu biedrību, 1912. gadā iekārtoja draudzes telpas (diakonātu) ar draudzes bibliotēku. 1913.–1915. gadā bijis garīgā mēnešraksta “Draudzes Vēstnesis” redaktors Vecaucē.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā devās bēgļu gaitās, no 12.1915. – latviešu bēgļu mācītājs un ticības mācības skolotājs Maskavā. Apkalpoja arī bēgļu draudzes Vladimirā, Muromā, Saratovā, Simbirskā, gar Volgas upi līdz Astrahaņai, strādāja arī latviešu kolonijās. 1917. gadā atgriezās Latvijā, bija Valmieras Valmiermuižas (no 1935. gada – Austrumu) draudzes mācītājs. Bijis arī ticības mācības skolotājs Valmierā. 19.02.1918. lielinieku varas laikā bija apcietināts, notiesāts uz nāvi, kopā ar citiem dzīts uz Krieviju; pie Valkas ar latviešu sarkano strēlnieku sargkareivju palīdzību izbēga. Vācu okupācijas varas laikā viens no septiņiem mācītājiem, kas Vidzemes sinodē 1918. gada rudenī balsoja pret pateicības telegrammu Vācu Impērijas ķeizaram Vilhelmam II (Wilhelm II.) par izglābšanu no lielinieku briesmām. Pēc vācu okupācijas laika, tuvojoties Sarkanajai armijai, 1918. gada beigās pārcēlās pie dzīvesbiedres vecākiem Stendes pagastā, pildīja mācītāja pienākumus Sakaslejas un Liepājas draudzē.

Pēc Vidzemes atbrīvošanas Neatkarības kara gaitā, 08.1919., atgriezās Valmierā, uzņemoties mācītāja amata pienākumus, bija arī viens no Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļas vadītājiem. Ticības mācības skolotājs Valmieras komercskolā, no 1923. gada – privātas pamatskolas pārzinis. 1925. gadā ievēlēts Valmieras pilsētas domē. 19.09.1929. piešķirts Latvijas Universitātes teoloģijas goda doktora grāds. No 1923. gada – Baznīcas virsvaldes Teoloģijas institūta docents Rīgā. 1928.–1931. gadā bija Saeimas deputāts no Nacionālā bloka, 1931.–1934. gadā – no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta, darbojās Izglītības komisijā. 18.03.–18.05.1934. – izglītības ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā. Garīgu rakstu un dziesmu autors. No 10.1935. slimības dēļ atradās pensijā, dzīvoja Valmierā un Rīgā. Pēc nāves svinīgi izvadīts no Rīgas Jaunās Svētās Ģertrūdes baznīcas.

K. Beldavs uzskatāms par vienu no latviešu luterāņu garīdznieku pirmās un vecākās paaudzes sabiedriski aktīvākajiem un nacionāli domājošākajiem pārstāvjiem (arī laikā līdz Latvijas Republikas izveidošanai). Simboliski kļuva par pēdējās Latvijas Republikas demokrātiski izveidotās valdības izglītības ministru, valdības sastāvā noliekot pilnvaras pēc K. Ulmaņa autoritārā valsts apvērsuma 1934. gada maijā.

K. Beldavs par nopelniem apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira).

08.08.1937. Talsu draudzes Bēķu kapsētā K. Beldavam atklāts piemineklis.

Beldavs, K., Ainavas no senatnes un tagadnes, Limbaži, Rakstu avots, 1933.

Beldavs, K., Atmiņas par amatbrāļiem, Rīga, Ev.-lut. baznicas virsvalde, 1936.

Beldavs, K., Atradēji, Valmiera, 1923.

Beldavs, K., Bēgļu mācītāja piedzīvojumi (1915.–1917. g.), Valmiera, 1924.

Beldavs, K., Cilvēka augstākā priekšrocība, Valmiera, 1921.

Beldavs, K., Dievs dziesma man, Rīga: Ev.-lut. baznīcas virsvalde, 1933.

Beldavs, K., Divas pasaules, Valmiera, 1923.

Beldavs, K., Dodies uz augšu! Sprediķi visām svētdienām un svētku dienām, Rīga, Valters un Rapa, 1928.

Beldavs, K., Dziedat tam Kungam jaunu dziesmu! Vēsturiski skati mūsu dziesmu grāmatā, Rīga, Ev.-lut. baznīcas virsvalde, 1938–1939.

Beldavs, K., Es nekaunos, Valmiera, 1924.

Beldavs, K., Esiet stipri!, Rīga, Baznīcas virsvalde, 1932.

Beldavs, K., Gaišas dvēseles, Rīga, Kristīgu rakstu apgāde, 1925.

Beldavs, K., G. Pingouds, mans skolotājs, Rīga, K. Brehķa kristigu rakstu apgahde, 1934.

Beldavs, K., Jānis Neilands, tautas mācītājs, Rīga, Rakstu Avots, 1934.

Beldavs, K., Kā tas kungs mūs savā darbā sauc, Rīga, Ev.-lut. baznīcas virsvalde, 1935.

Beldavs, K., ’Kā toreiz tikām paglābti no nāves’, Līdums, 31.03.1918.

Beldavs, K., Kad dauzas vējš un vilņi, Rīga, K. Brēķa Kristigu rakstu apg., 1927.

Beldavs, K., Kad tauta zels?, Valmiera, 1920.

Beldavs, K., Mācītāji, kas nāvē gāja, Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2010.

Beldavs, K., Mani kandidāta gadi, Rīga, ERVA, 1935.

Beldavs, K,. Mani vikara gadi, Rīga, Ev.-lut. baznīcas virsvalde, 1937.

Beldavs, K., Mūsu bērni, Valmiera, 1923.

Beldavs, K., Mūžības tvērēji, Rīga, Autora izdevums, 1934.

Beldavs, K., Pazudušais dēls, Rīga, 1920.

Beldavs, K. (sast.), Pie Bābeles upēm. Raksti par latvju tautas bēgļu laikiem, Rīga, Valters un Rapa, 1929.

Beldavs, K., Sabiedrības sāls un gaišums, Valmiera, 1921.

Beldavs, K. un Ērmanis, J., Dvēseles dzimtene. Garīga dzeja, Rīga, Walters un Rapa, 1927.