Bauska atrodas Zemgales dienvidu daļā 67 km no Rīgas un 19 km no Lietuvas robežas, vietā, kur satek Mēmele un Mūsa un sākas Lielupe. Pilsētas teritorijas platība ir 10,32 km², iedzīvotāju skaits 2022. gadā – 10 350.

1609. gadā Zemgales hercogs Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler) Bauskai dāvināja spiedogu ar lauvas attēlu. To var uzskatīt par pilsētas tiesību piešķiršanas aktu. Kopš tā laika pilsētas ģerbonī ir zelta lauva sarkanā laukumā. 

Par pilsētas nosaukuma izcelsmi ir daudzas un dažādas versijas. Mākslinieks un senvēstures pētnieks Jūliuss Dērings (Julius Döring) Bauskas vārda izcelsmi meklēja vācu valodā un to saistīja gan ar bauchen ’uzblīst, uzpampt’, gan ar Baush ’izliekums, pakalns, plato’. Savukārt valodnieks Jānis Endzelīns vietvārda izcelsmi meklēja latviešu valodā un skaidroja, ka vārds “bauska” senatnē lietots, apzīmējot sliktu pļavu vai arī vecu, sakritušu māju. Viņš pieļāva, ka pilsētas nosaukums varbūt cēlies arī no vārda “bauze”, kas apzīmēja neauglīgu pakalna galu. Abi pētnieki vienprātīgi atzina, ka sākotnēji šis nosaukums attiecās tikai uz Bauskas pili, bet tikai vēlāk to attiecināja uz pilsētveida apmetni.

Pirmās ziņas par Livonijas ordeņa pils celtniecību Bauskā ir no 1443. gada. Tās būvniecību pabeidza 1456. gadā. Pils bija militārais un administratīvais centrs Bauskas fogtejai. Blakus cietoksnim izveidojās pilsētveida apmetne, ko sauca par Vairogmiestu.

Pēc ordeņa sabrukuma Bauska nonāca Kurzemes un Zemgales hercogistē. Tās pirmā valdnieka Gotharda Ketlera (Godthartt Kettler) laikā nebija noteiktas galvaspilsētas, bet hercogs bieži uzturējās Bauskas pilī, te uz savām sēdēm sanāca hercogistes landtāgs. Tādējādi Bauska kādu laiku bija hercogistes faktiskais administratīvais centrs. G. Ketlera valdīšanas laikā pilī uzsāka hercoga rezidences būvniecību un modernizēja aizsardzības sistēmu. 1584. gadā G. Ketlers pavēlēja likvidēt Vairogmiestu un izveidot jaunu pilsētveida apmetni tagadējās vecpilsētas vietā.

Pēc G. Ketlera nāves, 1587. gadā, Zemgales hercoga titulu mantoja viņa dēls Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler), kurš šeit apmetās ar savu galmu. Pilī dzīvoja arī Bauskas pilskungs, Bauskas pilsnovada pārvaldnieks. Bauska bija hercogistes faktiskā galvaspilsēta līdz 1596. gadam, kad par tādu noteica Jelgavu. 16. gs. beigās jaunajā pilsētā izveidoja renesansei raksturīgu ielu tīklu ar divām paralēlām galvenām ielām un perpendikulārām šķērsielām. Jau 1573. gadā te uzcēla latviešu luterāņu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcu, bet 1594. gadā pabeidza pirmo mūra ēku tagadējās vecpilsētas teritorijā – vācu luterāņu draudzes Sv. Gara baznīcu.

F. Ketlers Bauskai 1615. gadā piešķīra privilēģiju būvēt rātsnamu. To uzcēla manierisma stilā, un līdz 1743. gadam tas bija lielākais visā hercogistē. F. Ketlers 1635. gadā apstiprināja Bauskas Kārtības rulli, kas noteica pilsētas pārvaldi un vispārējo kārtību turpmākos divus gadsimtus. 17. gs. Bauska pieredzēja uzplaukumu. Pamatnozare bija tirdzniecība, jo caur pilsētu veda tranzītceļš no Lietuvas uz Rīgu, te bija hercogistes muitnīca. Attīstījās arī amatniecība, sešiem amatiem bija savas cunftes. Bauskā bija pat zeltkaļu cunfte – šāda aroda organizācijas hercogistē vēl bija tikai Jelgavā un Kuldīgā.

Pilsētas izaugsmi palēnināja kari starp Zviedriju un Žečpospoļitu. 1625. gadā Bauskas pili ieņēma zviedri, bet 1628. gadā tā nonāca pretinieku rokās. Arī Otrā poļu–zviedru kara gaitā Bausku 1658. gadā iekaroja zviedri, bet pēc diviem gadiem tos atkal nomainīja poļi. Hercogs Jēkabs Ketlers (Jakob Kettler) pili no poļiem atguva tikai pēc 10 000 guldeņu samaksas. Vēl smagāku triecienu Bauskai deva Lielais ziemeļu karš. 1701. gada vasarā zviedru armija karaļa Kārļa XII (Karl XII) vadībā ieņēma Bausku. 1705. gadā zviedru garnizons Bausku atdeva krievu pārspēkam, bet 1706. gadā tie saspridzināja pili un atkāpās. Pili vairs neatjaunoja, un Bauska zaudēja savu nozīmi kā militārs cietoksnis. Arī pilsētā 2/3 no visām ēkām bija nopostītas, bet vēl lielākus zaudējumus nodarīja sekojošā Lielā mēra epidēmija, kas paņēma 2/3 no pilsētniekiem.

No šiem zaudējumiem pilsēta neatkopās visa 18. gs. gaitā. 1733. gadā tika nodedzināta Sv. Trīsvienības baznīca. Turpmāk arī latviešu draudzes dievkalpojumi notika vācu Sv. Gara baznīcā. 1795. gadā Bauska nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 1797. gadā pilsētā reģistrēti 937 iedzīvotāji, no tiem 504 bija vācieši. Pārējie lielākoties bija latvieši. Līdz 1799. gadam Kurzemes guberņā bija spēkā hercogistes laika aizliegums, kas liedza ebrejiem dzīvot pilsētās. Tāpēc pretējā Mēmeles krastā izveidojās ebreju apmetne, ko dēvēja par Slabadu. Tolaik Bauskā bija 108 apbūvēti gruntsgabali, uz katra atradās līdz sešām ēkām, tikai četras no visām pilsētas būvēm bija mūra ēkas.

1812. gadā Napoleona (Napoléon Bonaparte) Krievijas karagājiens skāra arī pilsētu. Jūlijā caur Bausku uz Rīgu devās Napoleona pakļautībā esošās prūšu un poļu vienības, bet pēc pieciem mēnešiem tās atkāpās.

Līdz 1819. gadam pastāvēja Bauskas pilsnovads, pēc tam pilsēta kļuva par Bauskas apriņķa administratīvo centru. Pēc aizlieguma ebrejiem apmesties pilsētās atcelšanas pieauga to skaits Bauskā. Pilsētā bija divas sinagogas un lūgšanu nams. 19. gs. trešajā ceturksnī ebreju īpatsvars Bauskā sasniedza pat 2/3 no visiem baušķeniekiem. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas palielinājās latviešu skaits pilsētā, bet kādreiz dominējošo vāciešu īpatsvars saruka. 1897. gadā latvieši bija lielākā etniskā grupa, kam sekoja ebreji, bet vācieši bija trešā lielākā etniskā grupa pilsētā.

19. gs. nogalē pilsētā uzcēla daudzas mūra ēkas, galvenās ielas nobruģēja un ierīkoja kanalizāciju. Senākās pārceltuves pār upēm aizstāja tilti. 1874. gadā uzbūvēja sezonāli lietojamo Plosta tiltu pār Mēmeli, bet 1888. gadā uzcēla koka tiltu ar mūra pīlāriem pār Mūsu. Šeit netika uzbūvēta dzelzceļa līnija, tāpēc Bauskas izaugsme 20. gs. sākumā atpalika no pilsētām, kuras bija sasniedzamas pa sliežu ceļu.

1905. gada revolūcijas laikā, oktobrī un novembrī, svētdienās notika daudzskaitlīgi mītiņi. Izveidojās Bauskas rīcības komiteja, tās viens no pirmajiem lēmumiem bija par latviešu valodas izmantošanu skolās.

1914. gadā pilsētnieku skaits sasniedza aptuveni 8300 cilvēkus. Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties frontei, 1915. gada vasarā caur pilsētu plūda bēgļu straume un tai pievienojās vairākums baušķenieku. Vācieši 1915. gada 31. jūlijā ieņēma Bausku. Šajā kaujā kritušo 310 krievu karavīru kapavietā saglabājušies krusti ar uzrakstiem vācu valodā. Vācu puse zaudēja 92 kritušos, tos apglabāja Vecajos kapos, bet viņu kapavieta nopostīta padomju okupācijas laikā. Turpmākos trijos gados Bauskā noteicēja bija vācu militārā pārvalde. Vācu okupācijas sākumposmā pilsētā bija palikusi vairs tikai aptuveni desmitā daļa no pirmskara iedzīvotājiem, vēlāk to skaits pieauga. 1916. gadā vācieši uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Meitene–Bauska, uzcēla pirmo stacionāro koka tiltu pār Mēmeli un ūdensdzirnavās uzstādīja turbīnu elektrības ražošanai.

Vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Bauskā notika iedzīvotāju kopsapulce un izveidoja pilsētnieku pārstāvju padomi. 30. novembrī šī padome ievēlēja pilsētas valdi. Par pilsētas galvu pirmo reizi kļuva latvietis – Jānis Kļaviņš. 27. decembrī kreiso ideju piekritēji izveidoja Bauskas strādnieku padomi. Pilsētā divvaldība bija līdz 1919. gada 4. janvārim, kad lielinieku atbalstītāji pārņēma varu. 9. janvārī Bauskā ienāca Sarkanās armijas latviešu strēlnieki, kurus baušķenieku vairākums sagaidīja ar sajūsmu. Lielinieku valdīšanas laikā pilsētā pašvaldība netika izveidota, te darbojās Bauskas apriņķa strādnieku padome un tās izpildkomiteja. Nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus un lielākās tirgotavas, rekvizēja pārtiku, apģērbus, apavus un citas lietas. Februārī izveidoja Revolucionāro tribunālu, kas nogalināja daudzus padomju varai nevēlamus baušķeniekus.

Naktī uz 23. martu Korta fon Brandisa (Cordt von Brandis) vadītais vācu Brīvprātīgo korpuss padzina lieliniekus no pilsētas. Sarkanā armija noturēja pozīcijas tuvu Bauskai un daudzkārt mēģināja pilsētu atgūt. Šādos apstākļos pēc vietējo latviešu virsnieku iniciatīvas izveidojās Atsevišķais Bauskas bataljons, kas piedalījās cīņās pret Sarkano armiju pilsētas pievārtē un vēlāk iekļāvās Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā. 1919. gada rudenī, kad sākās Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) spēku uzbrukums, Bauskā bāzējās vienības, kas devās uzbrukumā Rīgai un Jaunjelgavai. 17. novembra rītā latviešu karavīri ienāca Bauskā, ko pretinieks jau bija steigā pametis, atstājot lielus ieroču un munīcijas krājumus.

20. gs 20.–30. gados Bauska bija apriņķa centrs un piedzīvoja uzplaukumu. Blakus vecpilsētai izveidoja jaunas ielas un zemi piešķīra pilsētnieku dzīvojamo ēku būvniecībai. Tā izveidojās pilsētas daļa, ko dēvēja par Jauno Bausku. Nozīmīgākā sabiedriskā celtne, ko pabeidza 1930. gadā, bija modernais Bauskas pilsētas pamatskolas nams. Tolaik Bauskā darbojās arī nelielas ebreju un vācu pamatskolas. 30. gadu beigās pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 5000.

1939. gada rudenī, kad jau bija sācies Otrais pasaules karš, uz Vāciju izceļoja gandrīz visa vietējā vācbaltiešu kopiena. Pēc padomju okupācijas 1940. gada jūnijā izveidoja Bauskas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomi un izpildkomiteju. Notika rūpniecības uzņēmumu, amatnieku darbnīcu un tirgotavu nacionalizācija. Nacionalizētos veikalus un pārtikas ražotnes pārņēma Patērētāju biedrība, bet amatnieku darbnīcas – Rūpkombināts. Padomju represijās cieta daudzi, 1941. gada 14. jūnijā deportēja 88 pilsētniekus. 28. jūnijā Bauskā ienāca Vācijas karaspēks. Mainījās padomju okupācijas režīms uz vācu okupāciju. Sekoja represijas pret padomju varas aktīvistiem un ebrejiem. Augusta sākumā Likvertenu mežā nogalināja apmēram 400–500 Bauskas ebrejus. 1944. gada jūlija beigās, kad tuvojās fronte, Bauskas brīvprātīgo bataljons neļāva Sarkanās armijas avangarda vienībām pārcelties pār Mūsu un Lielupi. Fronte uz šo upju līnijas atradās pusotru mēnesi. Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumos un artilērijas apšaudēs nopostīja aptuveni trešdaļu pilsētas. Bauskas aizstāvēšanā kopā ar vācu vienībām piedalījās arī viens Latviešu leģiona bataljons un trīs Latviešu policijas bataljoni. Pilsētu Sarkanajai armijai izdevās ieņemt 14. septembrī. Sākās otrreizējā padomju okupācija.

Turpmākajos gados Bauskā notika drupu novākšana, saspridzināto tiltu un ēku atjaunošana. 1949. gada 31. decembrī likvidēja apriņķi un izveidoja Bauskas rajonu. Okupācijas gados pilsētas centrs no vecpilsētas pārcēlās uz jaunu vietu, kur uzcēla administratīvās ēkas un uzstādīja pieminekli Vladimiram Ļeņinam (Владuмир Ильuч Лeнин). Migrācijas rezultātā pilsētā pieauga iedzīvotāju skaits, bet samazinājās latviešu īpatsvars. Ja pirms abiem pasaules kariem krievu tautības iedzīvotāji Bauskā nesasniedza pat vienu procentu, tad 1979. gadā to jau bija 15,7 %, bet latviešu īpatsvars saruka līdz aptuveni 70 %.

1989. gada 23. augustā cauri pilsētai vijās cilvēku ķēde Baltijas ceļa akcijā. 1990. gadā Bauskā bija reģistrēts lielākais iedzīvotāju skaits – 11 814. 1991. gada janvārī, Barikāžu laikā, baušķenieki devās aizstāvēt galvaspilsētu, ar smago tehniku nosprostojot Mēmeles tiltu, lai bloķētu ceļu armijas vienībām no Lietuvas.

2009. gadā Administratīvi teritoriālā reforma likvidēja rajonus un izveidoja Bauskas novadu, kurā bez pilsētas ietilpa astoņi pagasti. Bauska ir novada centrs arī pēc 2021. gada reformas, kuras rezultātā atkal tika apvienots viss bijušais Bauskas rajons un divi Aizkraukles rajona pagasti. Bauskas novads 2022. gadā aizņem aptuveni to pašu teritoriju, kas ietilpa Bauskas apriņķī pirms okupācijas. 2020. gadā pilsētas teritorija paplašinājās, iekļaujot vairākus tuvējos ciemus: Bērzkalnus, Elektriķus, Janeikas, Jauncodi un daļu no Mūsas ciema.

Bauskā tradicionālās nozares ir saistītas ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādi. SIA “Bauskas alus” (1981) fabrikā tiek ražotas vairākas iecienītas alus šķirnes un vairāki bezalkoholiski dzērieni. SIA “Kronis” (1993) ir specializējies dārzeņu konservu, sulu, mērču, kā arī dažādu ēdienu piedevu un pusfabrikātu ražošanā. SIA “Baltic Dairy Board” (2016) ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Ziemeļeiropā, kas ražo piena un sūkalu proteīnu produktus un kura produkciju izmanto zīdaiņu pārtikas ražošanā. SIA “Klippan-Saule” (1997) ir Zviedrijas kompānijas “Klippan Textil AB” meitasuzņēmums, kas nodarbojas ar vilnas produkcijas ražošanu un izveidots uz kādreizējo Augšas dzirnavu, vēlāk tekstikombināta “Saule” bāzes.

Pašvaldības kapitālsabiedrība “Vides serviss” (2003) nodrošina nekustamo īpašumu pārvaldīšanu, veic vides sakopšanas un labiekārtošanas darbus, kā arī nodrošina sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Pašvaldības kapitālsabiedrība “Bauskas ūdens” (1998) nodrošina centralizētu ūdens piegādi, apsaimnieko pilsētas kanalizācijas tīklu un attīrīšanas iekārtas, bet pašvaldības kapitālsabiedrība “Bauskas siltums” (2003) nodrošina siltumenerģijas ražošanu, pārvadi un sadali.

Tirdzniecības nozari Bauskā pārstāv vairāki lielveikali un daudzi mazāki tirdzniecības uzņēmumi, kā arī Bauzes tirgus. Ēdināšanas pakalpojumus pilsētā nodrošina vairāki restorāni un kafejnīcas.

Caur Bauskas pilsētu pa tās ielām iet viena no galvenajām Latvijas automaģistrālēm – A7 (Via Baltica), kas savieno Rīgu ar Lietuvu un tālākām Eiropas valstīm, kā arī pilsētu un vecpilsētu sadala divās daļās. Šī automaģistrāle pilsētā savienota ar Latvijas reģionālajiem autoceļiem P87 (Bauska–Aizkraukle) un P103 (Dobele–Bauska). Pasažieru autobusu satiksme ar galvaspilsētu ir ļoti intensīva, no Bauskas autoostas var doties arī uz daudzām citām apdzīvotām vietām gan vietējos, gan starppilsētu maršrutos.

Kopš 1963. gada ir likvidēta šaursliežu dzelzceļa līnija Meitene–Bauska, pilsēta pa sliežu ceļu pašlaik nav sasniedzama. 21. gs. 20. gados gar Bausku tiks uzsākta Eiropas platuma ātrgaitas dzelzceļa līnijas Rail Baltica būvniecība. Paredzēts, ka šo līniju varēs izmantot arī reģionālie vilcieni un tamdēļ tiks uzbūvēta Bauskas stacija. 

Senākā medicīnas iestāde ir Bauskas slimnīca, kura savu darbību uzsāka ap 1830. gadu. Mūsdienās tā ir pašvaldības kapitālsabiedrība, kuras pārziņā ir arī Bauskas poliklīnika. 2009. gadā tika mainīts slimnīcas statuss uz aprūpes slimnīcu un likvidētas vairākas nodaļas. Otra pašvaldības kapitālsabiedrība ar medicīnisku ievirzi ir Zemgales mutes veselības centrs (1996), kas nodarbojas ar zobārstniecību un mutes higiēnu. Pilsētā ir vēl citas privātas zobārstniecības un darbojas E. Gulbja laboratorijas analīžu pieņemšanas punkts. 

Bauskas pilsētā vecākā izglītības iestāde ir 1919. gadā dibinātā Bauskas Valsts ģimnāzija. Bauskas 2. vidusskola tika izveidota 1951. gadā kā skola ar krievu mācībvalodu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šeit apmācība tika uzsākta arī latviešu valodā, bet kopš 1995. gada šajā skolā vairs netika uzņemta neviena jauna klase ar krievu mācībvalodu. Pilsētā darbojas arī Bauskas pilsētas pamatskola. Profesionālas ievirzes mācību iestādes ir Bauskas Mūzikas un mākslas skola un Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skola. Daudzas interešu izglītības programmas realizē Bauskas Bērnu un jauniešu centrs. Pilsētā ir divas pirmskolas izglītības iestādes – “Pasaulīte” un “Zīlīte”. Bauskā kopš 2017. gada darbojas arī Latvijas Universitātes Bauskas filiāle. 

Kultūras dzīvi pilsētā koordinē Bauskas Kultūras centrs, kas atrodas vēsturiskā ēkā Bauskas vecpilsētā. Šajā namā sākotnēji atradās Bauskas apriņķa muižnieku klubs, vēlāk to pārņēma Latviešu Ekonomiskā sabiedrība, tai sekoja 13. Bauskas aizsargu pulks. Kopā ar Bauskas Kultūras centru šo namu izmanto arī Bauskas Centrālā bibliotēka. Vasaras sezonā plaši tiek izmantota Pilskalna estrāde, kur notiek teātra izrādes, koncerti, mūzikas un deju festivāli, Bauskas novada svētki un citi pasākumi.  

Sporta infrastruktūra Bauskā ir modernizēta un sakārtota. Pilsētas vispārizglītojošām mācību iestādēm ir plašas un modernas sporta zāles, pie Bauskas Valsts ģimnāzijas un Bauskas 2. vidusskolas ir rekonstruēti stadioni. Kopš 2018. gada Bauskā darbojas peldbaseins, bet blakus pilsētas stadionam 2021. gadā tika atklāta jauna daudzfunkcionāla sporta halle. Pilsētu Latvijas florbola virslīgā pārstāv “Bauskas” komanda.  

Tūrisma nozares galvenais apskates objekts ir atjaunotā Bauskas pils ar tajā izveidoto muzeju. Vēl apmeklētājus gaida Bauskas muzejs (1947), kurā atspoguļota galvenokārt pilsētas vēsture, pieejamas daudzveidīgas izstādes, tā paspārnē darbojas tautas lietišķās mākslas studija “Bauska”. Vēl pilsētā atrodas Rīgas motormuzeja filiāle (2011) ar daudzveidīgu seno spēkratu kolekciju. Apmeklētājiem pieejams 2012. gadā atjaunotais Bauskas rātsnams ar 17. un 18. gs. interjeru, šajā namā atrodas arī Tūrisma informācijas centrs un Dzimtsarakstu nodaļa. Dabas tūrisma cienītājiem pieejamas pastaigu takas gar Mūsas un Mēmeles krastiem, kur var redzēt dolomīta klinšu atsegumus, kā arī aiziet līdz Ķirbaksalai un Lielupes sākumam.

Ievērojamie cilvēki

16. gs. Bauskas pils pagrabā vairākus gadus tika turēts ieslodzījumā viens no izcilākajiem humānisma literatūras pārstāvjiem Baltijas reģionā – Burkards Valdiss (Burcard Waldis). Bauskā dzimis bibliotekārs, žurnālists, izdevējs un Drēzdenes Karaliskā vēstures muzeja (Königliche Historische Museum) direktors Karls Konstantīns Krauklings (Karl Constantin Kraukling). Pilsētā dzimuši ievērojami vēsturnieki un Latvijas Universitātes profesori – Leonīds Arbuzovs un Marģers Stepermanis. Bauskas skolās mācījušies vai strādājuši par skolotājiem literāti Fricis Adamovičs, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Jēkabs Birgers, Jānis Sarma, Ziedonis Purvs, Vitauts Ļūdēns, Lija Brīdaka, Lūcija Zamaiča un Reinis Ādmīdiņš. Bauskā skolojies arī publicists un sabiedriskais darbinieks Vilis Olavs, Latvijas armijas ģenerāļi Krišjānis Berķis, Kārlis Ezeriņš un Jēkabs Ruškevics, pulkvedis un sabiedriskais darbinieks Vilis Janums, grāmatizdevējs Andrejs Jesens, viens no Zemnieku Savienības dibinātājiem, politiķis Ādolfs Klīve, aktieri Milda Bērziņa, Uldis Dumpis, Gunārs Kugrēns un Lāsma Kugrēna. Bauskā kādu laiku darbojās rabīns un filozofs Ābrams Īzaks Kūks (Avraham Yitzchak Kook), viens no ebreju garīgajiem līderiem pasaules mērogā.