Neoliberālisms tiek saukts arī par mūsdienu kapitālisma dominējošo formu. Deivids Hārvijs (David W. Harvey), viens no ievērojamākajiem neoliberālisma pētniekiem, to definē kā “teoriju par politiski ekonomiskām praksēm, kas uzsver, ka cilvēku labklājību vislabāk var veicināt, nodrošinot individuālu uzņēmējdarbības brīvību un prasmes tādā institucionālā ietvarā, ko raksturo spēcīgas privātīpašuma tiesības, brīvais tirgus un brīva tirdzniecība”. Neoliberālismam raksturīga noteikta izpratne par valsts lomu, kurā valsts uzdevums ir nodrošināt institucionālo ietvaru un tiesisko regulējumu veiksmīgai brīvā tirgus darbībai, taču citādi, cik vien iespējams, nevajadzētu jaukties brīvā tirgus darbībā. Tāpēc neoliberāla rīcībpolitika ietver, piemēram, deregulāciju un privatizāciju. Kamēr D. Hārvija definīcija uzsver brīvā tirgus iespējami neierobežotu darbību un valsts lomas ierobežošanu, citi pētnieki ir attīstījuši izpratni par neoliberālismu, norādot, ka tas ietver arī noteiktu valsts pārvaldības modeli un ētiska rakstura ideju kopumu.

Neoliberālisma aizsākumi tiek saistīti ar vairākām 20. gs. domātāju grupām. Par vienu no neoliberālisma pamatlicējiem tiek uzskatīts austriešu filozofs Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), kurš 1944. gadā publicētajā grāmatā “Ceļš uz kalpību” (The Road to Serfdom) brīdināja, ka valsts vadīta ekonomika un valsts loma sabiedrības procesos ir ceļš uz totalitārismu, kamēr indivīda brīvība ir iespējama tikai liberālā sabiedrībā, pašam uzņemoties atbildību par savu dzīvi. 1947. gadā F. fon Hajeks un grupa ekonomistu un filozofu sapulcējās Šveices kūrortā Monpelerinā, kur, balstīdamies 19. gs. neoklasiskās ekonomikas skolas pamatos, attīstīja idejas par neoliberālu ekonomiku un noraidīja sociālismu un keinsismu. Vācijā neoliberālisma idejas tika attīstītas tā sauktās ordoliberālisma skolas domātāju lokā 20. gs. 40.–60. gados kā reakcija uz pārmērīgu valsts kontroli pār sabiedrību nacistiskā režīma laikā Vācijā. Ordoliberālisma skolas pārstāvji kritizēja nacionālsociālismu, kā arī padomju sociālismu un keinsismu kā antiliberālas sabiedrības organizācijas formas, kas apdraud indivīda brīvību, un uzsvēra brīvā tirgus un konkurences nozīmīgumu. Taču, atšķirībā no 19. gs. liberālisma, ordoliberālisma pārstāvji neuzskatīja tirgu par dabisku parādību, bet gan norādīja uz valsts lomu tā veiksmīgas funkcionēšanas nodrošināšanā. Valsts loma tāpēc ietver tādu sociālās politikas un juridiskā regulējuma izveidi, kas uztur konkurences principu dažādās sabiedrības sfērās. 20. gs. 60. gados neoliberālisma idejas turpināja attīstīt ekonomistu grupa Čikāgas Universitātē (University of Chicago) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Čikāgas skolas pārstāvji kritizēja Jaunā kursa (New Deal) ekonomiku un sociālo politiku pēc Otrā pasaules kara, ko raksturoja lieli federālās valdības izdevumi pēckara ekonomikas un sabiedrības atjaunošanai. Ekonomisti, kā Miltons Frīdmans (Milton Friedman) un Gerijs Bekers (Gary Stanley Becker), iedvesmojās no F. fon Hajeka un ordoliberālisma skolas idejām un attīstīja teoriju par nepieciešamību mazināt valsts lomu tirgus ekonomikā un nodrošināt indivīda brīvību iepretim pēc Otrā pasaules kara Amerikā un Rietumeiropā dominējošajām idejām par sociāli atbildīgu valsti, valsts ieņēmumu pārdali un plašām sociālajām tiesībām. Paplašinot ordoliberālisma pieeju, Čikāgas skolas pārstāvji piemēroja ekonomikas principus visas sabiedrības analīzei un attīstīja ideju par homo economicus, tas ir, uzsvēra racionālas kalkulācijas dominanci indivīda rīcībā un izvēlēs.

Neoliberālisma ideoloģija balstās klasiskā liberālisma izpratnē par indivīda brīvību kā centrālo vērtību un par brīvo tirgu kā optimālu institūciju šīs brīvības nodrošināšanā. Tāpēc klasiskā liberālisma izpratnē valsts lomai ir jābūt ierobežotai un jādarbojas pēc laissez-faire jeb neiejaukšanās principa. Atšķirībā no klasiskā liberālisma, neoliberālisms ietver jaunas idejas attiecībā uz valsts un tirgus attiecībām, kur valsts loma ir ne tik daudz jāierobežo, cik jāpārskata. Kā skaidroja M. Frīdmans, “fundamentāla 19. gs. liberālisma kļūda bija dot valstij uzdevumu tikai nodrošināt mieru un to, lai tiktu ievērotas vienošanās”, kamēr “neoliberālisma doktrīna” paredz “pozitīvas funkcijas valstij”. Neoliberālisma ideoloģija paredz ne tik daudz valsts neiejaukšanos, cik valsts atbildību radīt tirgus ekonomiku tajās sabiedrības sfērās, kur tirgus vēl nepastāv. Tas, saskaņā ar neoliberālisma idejām, paaugstinātu šo sfēru efektivitāti. Svarīgs neoliberālo reformu elements tāpēc ir bijusi tirgus principu ieviešana, piemēram, veselības aprūpes nozarē, augstākajā izglītībā, dabas resursu pārvaldē un izmantošanā un citur.

Centrālais neoliberālisma kā ideoloģijas mērķis ir uzturēt brīvo tirgu ekonomikā, turklāt neoliberālisma ideoloģijā tirgus tiek izprasts nevis kā dabiska parādība, bet gan institūcija, kas ir nemitīgi jāveido, jāveicina un jāvērš plašumā, kas savukārt ir valsts uzdevums. Turklāt valstij ne tikai ir jānodrošina brīvā tirgus pastāvēšana ekonomikā, bet arī jāievieš tirgus principi sabiedrībās sfērās, kur tirgus iepriekš nav pastāvējis (piemēram, veselības aprūpē, izglītībā vai dabas resursu izmantošanā). Otrs neoliberālisma mērķis ir veicināt noteikta indivīda subjektivitātes tipa – homo economicus – veidošanos, kurš visveiksmīgāk savas labklājības veicināšanai varētu izmantot neoliberālas sabiedrības sniegtās iespējas. Homo economicus iezīmes ir pašpaļāvība, iniciatīvas uzņemšanās, savu resursu racionāla pārvaldīšana un maksimizēšana.

Neoliberālismu ir iespējams apskatīt trīs tā izpausmes līmeņos: 1) kā ekonomikas teoriju, 2) kā valsts pārvaldes modeli, 3) kā ētisku doktrīnu, kas ietver noteiktas morāles normas. Pretēji sociālisma un keinsisma pieejām ekonomikas pārvaldībā, neoliberālisms uzsver ekonomikas deregulāciju, valstij piederošu īpašumu un uzņēmumu privatizāciju, zemus nodokļus korporācijām, valsts izdevumu samazināšanu, striktu fiskālo politiku, darbaspēka tiesību deregulāciju, kapitāla brīvu kustību, tirdzniecības liberalizāciju. Taču neoliberālisms neattiecas tikai uz ekonomikas pārvaldību. Tā ir arī valsts un sabiedrības pārvaldības teorija, kas paredz noteiktas attiecības starp valsti, tirgu un pilsoņiem. Valsts loma ir šo attiecību iedzīvināšana. Neoliberālismam ir raksturīga pārliecība, ka tirgus mehānismi un konkurences princips ir visefektīvākie dažādu sabiedrības dzīves jomu organizēšanā – veselības aprūpē, valsts administratīvajā aparātā, izglītībā, sociālajā palīdzībā – un valsts uzdevums ir aktīvi veidot un atbalstīt tirgus principus sabiedrības dzīves organizēšanā. Dažādu sabiedriskā labuma veidu nodrošināšana tiek nodota privātā sektora rokās. Turklāt neoliberālai valstij raksturīga disciplinējoša sociālā politika attiecībā pret mazāk nodrošinātajiem sabiedrības slāņiem. Sociālā palīdzība, piemēram, bezdarba vai darba nespējas gadījumā, ir nevis daļa no pilsoņa tiesībām, bet atkarīga no tā, vai pabalsta saņēmējs izpilda noteiktus nosacījumus un pienākumus. Tā ietver stingru uzraudzību cilvēkiem bez darba, obligātu iesaisti valsts organizētās nodarbinātības programmās apmaiņā pret pabalstu (tāpēc sociologi runā pār pāreju no labklājības (welfare) uz piespiedu darba (workfare) programmām). Franču sociologs Loiks Vakāns (Loïc J. D. Wacquant) neoliberālu valsti raksturo kā “kentaurvalsti” (centaur-state), atsaukdamies uz kentaura tēlu grieķu mitoloģijā. Kā kentauram ir cilvēka ķermeņa augšdaļa un zirga rumpis un kājas, tā kentaurvalstij ir raksturīga liberāla politika attiecībā pret sabiedrības pārtikušajiem slāņiem (izdevīgi nodokļu režīmi korporācijām un indivīdiem, kuriem pieder kapitāls, piemēram, zeme vai īpašums), savukārt attiecībā pret sabiedrības mazāk turīgajiem slāņiem valsts īsteno paternālistisku politiku. L. Vakāns šādu kentaurvalsts modeli saista arī ar augstajiem ieslodzījuma rādītājiem ASV kopš 20. gs. 70. gadiem un to pieaugšanu arī Rietumeiropas valstīs kopš 20. gs. 90. gadiem.

Kā ētiska doktrīna neoliberālisms ietver idejas par indivīda atbildību par savu dzīvi un personīgo labklājību, savas dzīves pārvaldīšanu, ievērojot efektivitātes un konkurētspējas principus. Viens no ievērojamākajiem domātājiem, kurš analizējis neoliberālismu šajā ziņā, ir franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault). Lekcijās Francijas koledžā (College de France) 1978.–1979. gadā, kuras vēlāk izdotas grāmatā “Biopolitikas rašanās” (Naissance de la biopolitique, 1979), M. Fuko apskatīja neoliberālismu kā valdīšanas (franču gouvernementalité) formu, kas ir mērķēta uz homo economicus radīšanu, tas ir, tādas subjektivitātes formas veidošanu, kuras uzmanības centrā ir individuālās intereses un racionālas izvēles, lai tās īstenotu. Neoliberālisma ideoloģijā indivīds tiek uztverts kā racionāla būtne, kurš dzīves laikā vēlas vairot savu labumu un apmierināt savas intereses, tādējādi racionāli pārvalda savus resursus, tai skaitā pielieto, papildina vai veido jaunas zināšanas un prasmes, veic brīvas izvēles un darbu ar sevi, lai aizvien palielinātu vai uzturētu konkurētspēju sabiedrībā un tirgus ekonomikā. Tādējādi arī indivīda labklājības līmenis ir viņa/viņas izvēļu rezultāts, nevis valsts atbildība. Bērklija Universitātes (University of California, Berkeley) antropoloģe Aiva Onga (Aihwa Ong) norāda uz subjektivizācijas tehnikām, kas raksturīgas neoliberālai valstij. Ar subjektivizāciju tiek saprastas rīcībpolitikas formas, kas ir vērstas uz noteiktu indivīdu vērtību un rīcību veidošanu. Tās ietver dažādas stratēģijas, kā valsts var “optimizēt”, padarīt pilsoņus aktīvākus, atbildīgākus, konkurētspējīgākus. A. Onga kā šādas optimizācijas tehnikas min veselības režīmus, prasmju apgūšanu, biznesa iniciatīvas un citus kapitāla akumulēšanas paņēmienus.

Viens no agrākajiem piemēriem, kur praksē tika īstenota neoliberālisma ideoloģija, ir Čīle pēc Augusto Pinočeta (Augusto Pinochet) veiktā apvērsuma 1973. gadā. Jau kopš 20. gs. 50. gadiem ASV valdība pretsociālisma politikas ietvaros bija finansējusi Čīles ekonomistu apmācības Čikāgas Universitātē. A. Pinočeta valdīšanas laikā Čikāgas skolas ekonomistiem tika uzticēta Čīles ekonomiskās politikas izstrāde, arī sadarbība ar Starptautisko Valūtas Fondu (SVF, International Monetary Fund), lai vienotos par aizdevumiem Čīles valdībai. Šajā ekonomiskajā politikā tika privatizēti valsts uzņēmumi, veicinātas ārvalstu tiešās investīcijas (foreign direct investment) un brīvā tirdzniecība, privatizēti valsts ūdens resursi un radīts tirgus ūdens apgādē.

20. gs. 80. gados neoliberālisms kļuva par dominējošo ekonomikas un valsts pārvaldes modeli ASV un Lielbritānijā; tas tiek saistīts ar Ronalda Reigana (Ronald Wilson Reagan) un Mārgaretas Tečeres (Margaret Hilda Thatcher) vārdiem. 1979. gadā M. Tečere kļuva par Lielbritānijas premjerministri. M. Tečeres laikā tika vājināta arodbiedrību ietekme, organizēta privatizācija dažādos tautsaimniecības sektoros (piemēram, tika privatizēti sociālie dzīvokļi), finanšu pakalpojumu deregulācija un pazemināti nodokļi. 1979. gadā par ASV Federālo rezervju sistēmas vadītāju kļuva Pols Volkers (Paul Adolph Volcker Jr.). Viņš radikāli mainīja ASV monetāro politiku, padarot to atšķirīgu no Jaunā kursa principiem. Kad 1980. gadā ASV par prezidentu kļuva R. Reigans, viņš turpināja P. Volkera aizsāktās reformas ekonomikā, atbalstot deregulāciju, nodokļu samazinājumu, valdības tēriņu ierobežošanu un arodbiedrību ietekmes mazināšanu.

Kopš 20. gs. 70. gadiem neoliberālisma idejas lielā mērā ir kļuvušas hegemoniskas un noteikušas ekonomikas un attīstības politiku lielā daļa pasaules valstu kopš 20. gs. 80. gadiem. Tās ir kalpojušas ne tikai ekonomikas reformām, bet arī, lai reformētu sabiedrību, pārveidojot dažādas sabiedriskās dzīves sfēras (veselību, sociālo palīdzību u. c.) pēc tirgus principiem.

ASV, Lielbritānijas un citu Rietumu valstu, kā arī starptautisko finanšu organizāciju īstenotā finanšu pakalpojumu deregulācija 20. gs. 80.–90. gados kļuva par pamatu globālā finanšu kapitālisma uzplaukumam (un krīzei 2008.–2009. gadā). Kopš 20. gs. 80. gadiem neoliberālisma idejas ir tikušas izplatītas pasaulē arī ar tā saukto strukturālo reformu programmu (structural adjustment programmes) palīdzību. Apmaiņā pret aizdevumiem Pasaules Banka (PB, World Bank) un SVF pieprasīja Āfrikas un Latīņamerikas valstīm (piemēram, Meksikai) veikt virkni reformu, kas ir saskaņā ar neoliberālās ekonomikas teorijas principiem (šādi aizdevumi apmaiņā pret reformām 20. gs. 80. gados tika sniegti 38 Āfrikas valstīm). Šo starptautisko institūciju atbalstīto rīcībpolitikas iniciatīvu un reformu kopumu ierasti apzīmē ar jēdzienu “Vašingtonas konsenss” (Washington Consensus). Vašingtonas konsenss ietvēra tādus principus kā valstij piederošu resursu un uzņēmumu privatizācija, fiskālā disciplīna, izdevīgi nodokļu režīmi biznesa korporācijām, sociālā atbalsta programmu samazināšana un tā saucamā taupības politika valsts budžeta izdevumu ierobežošanai. Kad 1991. gadā sabruka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), neoliberālisma idejas attiecībā uz ekonomiku un efektīvu valsts pārvaldi tika iedzīvinātas arī bijušajās PSRS republikās līdz ar SVF un PB palīdzību strukturālo reformu veikšanā pārejai uz tirgus ekonomiku.

Neoliberālisma idejas lielā mērā noteica, kā valstu valdības un starptautiskās organizācijas izvēlējās risinājumus 2009. gada globālajai ekonomikas krīzei. Galvenā pieeja bija tā saucamā taupības politika (austerity policy), kas paredzēja būtiski samazināt valsts izdevumus, lai nodrošinātu ekonomikas līdzsvaru. Turpmākajos gados taupības politikas pieeja gan tika kritizēta kā neefektīvs veids ekonomikas atveseļošanai. SVF un PB ekonomisti sāka izvirzīt jaunas idejas, kritizējot neoliberālo modeli. Sociālajās zinātnēs neoliberālisma dominanci saista ar sociālekonomiskās nevienlīdzības pieaugumu pasaulē kopš 20. gs. 80. gadiem, kā arī nedrošās nodarbinātības pieaugumu. Akadēmiskajā vidē un publiskajā sfērā neoliberālisma ideoloģija ir saņēmusi kritiku arī tāpēc, ka pilsoņa jēdziens tiek sašaurināts no dažādu pienākumu un tiesību subjekta līdz tirgus dalībniekam un mikrouzņēmējam. Tiek sašaurināta arī izpratne par valsts lomu – valstij neoliberālisma versijā vairs nav atbildības veidot sociāli taisnīgu sabiedrību un nodrošināt labklājību sabiedrības locekļiem, jo šī atbildība gulstas uz pašu indivīdu pleciem un tiek uztverta kā individuālu, nevis kolektīvu politisku lēmumu rezultāts.