Selēnu 1817. gadā Stokholmā atklāja zviedru ķīmiķi Jenss Jākobs Berzēliuss (Jöns Jakob Berzelius) un Johans Gotlībs Gāns (Johan Gottlieb Gahn). Viņi pētīja sērskābes rūpnīcas ražošanā izmantotās ķīmiskās vielas. Zinātniekus ieinteresēja sarkanbrūnas nogulsnes, kas sakrājās to trauku apakšā, kuros tika ražota skābe. Šajās nogulsnēs viena no vielām izrādījās jauns elements. Sākumā J. J. Berzēliuss domāja, ka tas ir elements telūrs, jo karsējot tas izdalīja telūram raksturīgo spēcīgo redīsu smaržu. Telūrs tika atklāts Ungārijā apmēram 30 gadus agrāk maisījumā ar dažādām zelta atradnēm. J. J. Berzēliuss nolēma rūpīgāk izpētīt paraugu un atklāja, ka viņi ar J. G. Gānu bija kļūdījušies. Viņš secināja, ka elements ir kā sērs un ka tam patiešām ir īpašības, kas ir starp sēru un telūru. J. J. Berzēliuss atklāja, ka telūra paraugos ir selēns, un aprakstīja šī elementa raksturīgo smaržu. Abi saprata, ka ir atraduši jaunu elementu. J. J. Berzēliuss ierosināja nosaukt elementu par selēnu no grieķu valodas vārda σελήνη, selēnē, kas nozīmē ‘mēness’. Nosaukums radies no selēna līdzības ar telūru, jo elements telūrs ir nosaukts pēc latīņu valodas vārda tellus, kas nozīmē ‘Zeme’.