Jēdziens etimoloģiski ir veidojies no latīņu valodas vārda neo- ‘jauns’ un lietvārda “tomisms”, kas apzīmē 13. gs. sholastikas izcilā domātāja, Baznīcas mācītāja un par Eņģeļu doktoru titulētā svētā Akvīnas Toma mācību. Tās pamatā ir filozofijas un teoloģijas, prāta un ticības harmonija un cilvēka kopesamība ar Dievu jeb integrālā antropoloģija, kā to nodēvējis Romas pāvests Jānis Pāvils II (Ioannes Paulus II).

Kopš 14. gs. par tomismu sauc filozofiju, kas balstās Akvīnas Toma filozofijā. Tā, apvienojot viduslaiku kristīgā platonisma un aristoteliskā hilomorfisma jeb formas un vielas salikuma pieejas, izveidoja vienotu filozofisko pasaules ainu: 

1. pamatoja skatījumu uz cilvēka personu kā dvēseles un miesas vienību;
2. konceptualizēja vienotu cilvēka izziņas tīklojumu, kritiski pārstrādājot fragmentarizētos psihes jeb dvēseles un uztveres pētījumus;
3. vienotā ētikas sistēmā sasaistīja priekšstatus par dabisko un pārdabisko laimi. 

Atjaunojot skatījumu uz politisko kopienu kā dabisku institūciju, kuras pārvaldības pamatā ir cilvēka prāts, Akvīnas Toms izstrādāja dabiskajā likumā balstītu politiski filozofisko teoriju par cilvēka dabai jeb esamībai atbilstīgu sabiedrisko kārtību, kurā noteicošais ir Dieva un tuvākā mīlestības likums. Dante Aligjēri (Dante Alighieri) izmantoja Akvīnieša tēlu un viņa mācību “Dievišķās komēdijas” (La divina commedia, 1321) arhitektonikā; Akvīnieša izziņas teoriju mistiskās pieredzes skaidrojumā pielietoja Reinas dominikāņu skolas pārstāvis Meistars Ekharts (Meister Eckhart); Spānijas zelta laikmeta svētie – Jānis no Krusta (Juan Dela Cruz) un Ignācijs Lojola (Íñigo López de Oñaz y Loyola), kurš izstrādāja “Garīgos vingrinājumus” (Exercitia spiritualia, 1548). Abi lika pamatus jezuītu izglītības sistēmai, kas noteica eiropeiskās kultūras seju 16.–18. gs. Pretēji bieži vien sastopamajam apgalvojumam, nedz tomisms, nedz kāda cita filozofija nav Romas katoļu baznīcas oficiālā filozofija. 

Modernisma laikmeta katoliskie domātāji pievērsās Akvīnas Toma mācībai, ko caurstrāvo filozofiskās un teologālās racionalitātes harmonija, cerībā atrast ceļus jaunam kristīgajam humānismam sabiedrībā, pār kuru bija sākušas valdīt zinātnes un tehnikas progresa ilūzijas. Neotomismu Rietumu kultūrā rosināja Neapoles kanoniķis Gaetāno Sanseverino (Gaetano Sanseverino) ar apjomīgā un nepabeigtā darba “Kristīgā filozofija salīdzinājumā ar veco un jauno [filozofiju]” (Philosophia christiana cum antiqua et nova comparata, 1862) pirmo sējumu 19. gs. vidū. Tas sekmēja katolisko domātāju pievēršanos Akvīnas Toma filozofijai, lai no jauna lasītu tekstus, tos komentētu un skaidrotu, bet galvenokārt – lai iegūtu precīzu sapratni par Akvīnieša filozofijas izmantojuma iespējām mūsdienu problēmu risinājumā.

Precīzāk neotomisma kustības sākumu iezīmēja I Vatikāna koncils (08.12.1869.–20.10.1870.), kas pieņēma dogmatisko konstitūciju “Dieva Dēls” (Dei Filius, 1870) par ticību, prātu un to savstarpējām attiecībām. Konstitūcija atsaucas uz Akvīnas Toma esamības filozofijas principiem. Dabiskā prāta un ticības izziņas ceļi savstarpēji papildina viens otru, jo dabiskais prāts tā galīguma dēļ nespēj izzināt cilvēka atpestīšanai būtiskos jautājumus, kuru atrisinājumu sniedz tikai Dieva Atklāsme. Romas pāvests Leons XIII (Leo XIII) stiprināja neotomisma kustību, 1879. gada enciklikā “Mūžīgā Tēva [Vienpiedzimušais Dēls]” (Aeterni Patris) aicinādams no jauna atklāt Akvīnas Toma mācību kā līdzekli mūsdienu cilvēka eksistenciāli svarīgo jautājumu risinājumam. Avotu pētniecības, interpretācijas un sistematizācijas darbs bija nozīmīgs, taču vēl jo svarīgāk bija īstenot pavērsienu no iestigšanas sholastikas metodes labirintos uz daudz dzīvāku Akvīnieša filozofiskās un teoloģiskās mācības attīstību, kas būtu diskursīvi saistoša un ievērotu vēsturiskumu. Tādu pieeju demonstrēja viduslaiku filozofijas vēsturnieks Etjēns Žilsons (Étienne Henri Gilson) un metafizikā balstītās politiskās filozofijas izveidotājs Žaks Maritēns (Jacques Maritain). Pirmo sistemātisko Akvīnas Toma filozofijas izklāstu izstrādāja Martins Grabmans (Martin Grabmann) darbā “Akvīnas Toms: ievads personībā un domāšanā” (Thomas von Aquin, Eine Einführung in Seine Persönlichkeit und Gedankenwelt, 1912). Akvīnas Toma tekstu un ideju jaunatklāšana kļuva par daudzu 20. gs. sākuma intelektuāļu iedvesmas avotu; tā, piemēram, norvēģu rakstniece Sigrida Unsete (Sigrid Undsett) pēc iepazīšanās ar Ž. Maritēnu Parīzē ieinteresējās par Akvīnieša mantojumu un konvertējās katoļticībā. Tas izraisīja skandālus un apvainojumus, taču arī veicināja katolicisma atdzimšanu Norvēģijā. 

Tekstu pētniecība ļāva secināt, ka daudzu tādu autoru uzskati, kas sevi dēvēja par neotomistiem, neatbilst Akvīnieša mācībai, un speciālisti sāka noraidoši izturēties pret priedēkli neo-. Ž. Maritēns rakstīja, ka “labāk vēlētos būt paleo- nekā neotomists, taču ceru, ka vismaz esmu tomists”. Tādējādi neotomismu sāka saukt vienkārši par tomismu. Pētnieku vidū ir daudzi Jēzus Sadraudzības (Societas Jesu) reliģiskā ordeņa piederīgie jeb jezuīti, jo viņu intelektuālās formācijas jeb sagatavošanas pamats jau kopš 16. gs. ir bijusi Akvīnas Toma filozofija un teoloģija. Ievērojams tomisma filozofijas vēstures un metafizikas jautājumu pētnieks ir beļģu jezuīts Fernāns van Stēnberghens (Fernand Van Steenberghen). Angļu jezuīts Frederiks Koplistons (Frederick Charles Copleston) ar augsti novērtēto filozofijas vēstures daudzsējumu mācību grāmatu, kas iekļauj inovatīvus viduslaiku filozofijas pētījumus, ietekmēja šī priekšmeta pasniegšanas kanonu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); viņš sniedza jaunu Akvīnas Toma ontoloģisko Dieva pierādījumu interpretāciju. Beļģu jezuīts Žozefs Marešāls (Joseph Maréchal) Lēvenes Universitātē (Université catholique de Louvain) iedibināja transcendentālā tomisma virzienu un strādāja pie Imanuela Kanta (Immanuel Kant) transcendentālisma sintēzes ar tomismu, lai izveidotu reālistisku cilvēka garīgās aktivitātes izpratni. Izziņas objektivitāte tādējādi tiek pamatota vienīgi tās pašas nosacījumos. Šos pētījumus padziļināja kanādiešu jezuīts Bernards Lonergens (Bernard Joseph Francis Lonergan) un vācu jezuīts Karls Rāners (Karl Rahner). Pirmais latviešu neotomists, katoļu bīskaps Pēteris Strods, bija studējis tomisko filozofiju jezuītu pārvaldītajā Insbrukas Universitātē (Universität Innsbruck). Profesors P. Strods Rīgas Garīgajā seminārā interesi par Akvīnieša filozofiju veicināja vēlāk pasaulslavenajam latviešu un brazīliešu tomistam, jezuītu tēvam Staņislavam Ladusānam. Gregora Pontifikālajā Universitātē (Pontificia Università Gregoriana) Romā S. Ladusāns studēja Akvīnieša filozofiju pie Jezuītu ordeņa t. s. romiešu tomisma zelta paaudzes profesoriem, kuru vidū bija Akvīnieša ontoloģijas pētnieks Paolo Deca (Paolo Dezza), dabaszinātņu un kosmoloģijas filozofs Peters Hēnens (Peter Hoenen) un izziņas teorijas speciālists, transcendentāltomists Aloīzs Nābers (Alois Naber). Padomju okupācijas dēļ S. Ladusāns nevarēja atgriezties Latvijā, tāpēc uz Brazīliju devās ar misiju – atjaunot tomismu. Viņš izveidoja tomistu akadēmisko tīklu Latīņamerikā, izglītoja augstskolu docētājus, nodibināja filozofu biedrības daudzās valstīs un apvienoja tās Starpamerikāniskajā katoliskās filozofijas asociācijā (Associação Católica Interamericana de Filosofia). Viņa vadībā tā organizēja četrus kristīgās filozofijas pasaules kongresus. Izziņas teorijas pētījumā “Daudzpusīgā gnozeoloģija” (Gnosiologia pluridimensional, 1982) S. Ladusāns sintezēja tomisma un mūsdienu fenomenoloģijas pieejas.

Nozīmīgs tomisma centrs ir Pontifikālā Svētā Akvīnas Toma Universitāte (Pontificia Università S. Tommaso d'Aquino in Urbe) jeb Angelicum Romā. Te ir strādājis viens no slavenākajiem tomistiem Režinalds Garigū-Lagranžs (Réginald Marie Garrigou-Lagrange), kurš darbā “Garīgās dzīves trīs vecumi” (Les trois âges de la vie intérieure, 1938) metodoloģiski sasaistīja Akvīnieša intelektuālismu ar mistisko pieredzi. Viņa daudzo studentu vidū bijis arī Karols Juzefs Vojtila – Romas pāvests Jānis Pāvils II, kurš 1998. gadā publicēja encikliku par ticības un prāta attiecībām (Fides et ratio). 

ASV, kur 20. gs. sākumā valdīja simpātijas pret pragmatisko pasaules redzējumu, tomismu veicināja Sentluisas Universitātes (Saint Louis University) filozofijas profesors, Akvīnieša tekstu tulkotājs un skaidrotājs Vernons Bērks (Vernon Joseph Bourke), viens no pirmajiem E. Žilsona līdzstrādniekiem Medievistikas pētījumu institūtā (Pontifical Institute of Mediaeval Studies) Toronto, Kanādā. Nozīmīgu tulkošanas un interpretācijas darbu angļu valodā veica Ņujorkas izdevniecības Doubleday katolisko grāmatu nodaļas vadītājs Antons Pigiss (Anton Charles Pegis), kurš uzstāja, ka dialogā ar mūsdienu filozofiem un zinātniekiem tomiskais filozofs veido autonomu filozofiju, kas ir uzticīga Akvīnieša filozofijas principiem un atvērta kristīgajai atklāsmei. Tādējādi neotomisms bija ne tik daudz monolīta kustība, cik intelektuāļu – indivīdu un grupu – mijiedarbība ar sabiedrību esamības vērtību atjaunotnē.

20. gs. otrajā pusē ievērojamu ieguldījumu Akvīnieša metafizikas, jo sevišķi transcendentāliju problēmas izpētē, ir snieguši Nīderlandes skolas tomisti Leo Elderss (Leo J. Elders), Jans Ertzens (Jan Adrianus Aertsen), Ferdinands de Greiss (Ferdinandus Jacobus Antonius de Grijs) un Peters van Veldheisens (Peter Van Veldhuijsen). Valodas ontoloģijas jomā viena no viduslaiku filozofijas centriem ASV – Notrdamas Universitātes (University of Notre Dame) – profesors Ralfs Makinernijs (Ralph Matthew McInerny) darbā “Analoģijas loģika” (The Logic of Analogy. An Interpretation of Saint Thomas, 1961) metafiziski interpretēja kopš 14. gs. definēto Akvīnieša analogatus jeb analoģiskās nosaukšanas problēmu. Tai 20. gs. beigās atkal pievērsās franču teoloģiskā pavērsiena filozofs Žans Liks Marions (Jean-Luc Marion). B. Lonergens atklāja iekšējo vārdu kā izziņas struktūras elementu darbā “Verbum. Vārds un ideja Akvīnieša mācībā” (Verbum. Word and Idea in Aquinas, 1967). Jauna iezīme Akvīnieša filozofijas izpētē ir analītiskās filozofijas pārstāvju pievēršanās sholastikas mantojumam. Viņi iesaistās diskusijās par nozīmes un references attiecībām (significatio un supposito). Analītiskā tomisma jomā ar intelekta pētījumiem izceļas Entonijs Kenijs (Sir Anthony John Patrick Kenny). R. Makinernija darbā “Tomisma ētika” (Ethica Thomistica. The Moral Philosophy of Thomas Aquinas, 1982) piedāvātie pētījumi par Akvīnas Toma dabiskā likuma teoriju saistībā ar analītisko tradīciju ir veicinājuši plašu interesi par tomismu ASV studentu vidū. 21. gs. sākumā tomisma atjaunotne vērojama Lietuvā, kur filozofi sadarbībā ar ASV un Itālijas tomistikas centriem rīko starptautiskas konferences un vasaras skolas, izdod Akvīnas Toma darbu tulkojumus un zinātnisko rakstu krājumus.