Tekstu pētniecība ļāva secināt, ka daudzu tādu autoru uzskati, kas sevi dēvēja par neotomistiem, neatbilst Akvīnieša mācībai, un speciālisti sāka noraidoši izturēties pret priedēkli neo-. Ž. Maritēns rakstīja, ka “labāk vēlētos būt paleo- nekā neotomists, taču ceru, ka vismaz esmu tomists”. Tādējādi neotomismu sāka saukt vienkārši par tomismu. Pētnieku vidū ir daudzi Jēzus Sadraudzības (Societas Jesu) reliģiskā ordeņa piederīgie jeb jezuīti, jo viņu intelektuālās formācijas jeb sagatavošanas pamats jau kopš 16. gs. ir bijusi Akvīnas Toma filozofija un teoloģija. Ievērojams tomisma filozofijas vēstures un metafizikas jautājumu pētnieks ir beļģu jezuīts Fernāns van Stēnberghens (Fernand Van Steenberghen). Angļu jezuīts Frederiks Koplistons (Frederick Charles Copleston) ar augsti novērtēto filozofijas vēstures daudzsējumu mācību grāmatu, kas iekļauj inovatīvus viduslaiku filozofijas pētījumus, ietekmēja šī priekšmeta pasniegšanas kanonu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); viņš sniedza jaunu Akvīnas Toma ontoloģisko Dieva pierādījumu interpretāciju. Beļģu jezuīts Žozefs Marešāls (Joseph Maréchal) Lēvenes Universitātē (Université catholique de Louvain) iedibināja transcendentālā tomisma virzienu un strādāja pie Imanuela Kanta (Immanuel Kant) transcendentālisma sintēzes ar tomismu, lai izveidotu reālistisku cilvēka garīgās aktivitātes izpratni. Izziņas objektivitāte tādējādi tiek pamatota vienīgi tās pašas nosacījumos. Šos pētījumus padziļināja kanādiešu jezuīts Bernards Lonergens (Bernard Joseph Francis Lonergan) un vācu jezuīts Karls Rāners (Karl Rahner). Pirmais latviešu neotomists, katoļu bīskaps Pēteris Strods, bija studējis tomisko filozofiju jezuītu pārvaldītajā Insbrukas Universitātē (Universität Innsbruck). Profesors P. Strods Rīgas Garīgajā seminārā interesi par Akvīnieša filozofiju veicināja vēlāk pasaulslavenajam latviešu un brazīliešu tomistam, jezuītu tēvam Staņislavam Ladusānam. Gregora Pontifikālajā Universitātē (Pontificia Università Gregoriana) Romā S. Ladusāns studēja Akvīnieša filozofiju pie Jezuītu ordeņa t. s. romiešu tomisma zelta paaudzes profesoriem, kuru vidū bija Akvīnieša ontoloģijas pētnieks Paolo Deca (Paolo Dezza), dabaszinātņu un kosmoloģijas filozofs Peters Hēnens (Peter Hoenen) un izziņas teorijas speciālists, transcendentāltomists Aloīzs Nābers (Alois Naber). Padomju okupācijas dēļ S. Ladusāns nevarēja atgriezties Latvijā, tāpēc uz Brazīliju devās ar misiju – atjaunot tomismu. Viņš izveidoja tomistu akadēmisko tīklu Latīņamerikā, izglītoja augstskolu docētājus, nodibināja filozofu biedrības daudzās valstīs un apvienoja tās Starpamerikāniskajā katoliskās filozofijas asociācijā (Associação Católica Interamericana de Filosofia). Viņa vadībā tā organizēja četrus kristīgās filozofijas pasaules kongresus. Izziņas teorijas pētījumā “Daudzpusīgā gnozeoloģija” (Gnosiologia pluridimensional, 1982) S. Ladusāns sintezēja tomisma un mūsdienu fenomenoloģijas pieejas.
Nozīmīgs tomisma centrs ir Pontifikālā Svētā Akvīnas Toma Universitāte (Pontificia Università S. Tommaso d'Aquino in Urbe) jeb Angelicum Romā. Te ir strādājis viens no slavenākajiem tomistiem Režinalds Garigū-Lagranžs (Réginald Marie Garrigou-Lagrange), kurš darbā “Garīgās dzīves trīs vecumi” (Les trois âges de la vie intérieure, 1938) metodoloģiski sasaistīja Akvīnieša intelektuālismu ar mistisko pieredzi. Viņa daudzo studentu vidū bijis arī Karols Juzefs Vojtila – Romas pāvests Jānis Pāvils II, kurš 1998. gadā publicēja encikliku par ticības un prāta attiecībām (Fides et ratio).
ASV, kur 20. gs. sākumā valdīja simpātijas pret pragmatisko pasaules redzējumu, tomismu veicināja Sentluisas Universitātes (Saint Louis University) filozofijas profesors, Akvīnieša tekstu tulkotājs un skaidrotājs Vernons Bērks (Vernon Joseph Bourke), viens no pirmajiem E. Žilsona līdzstrādniekiem Medievistikas pētījumu institūtā (Pontifical Institute of Mediaeval Studies) Toronto, Kanādā. Nozīmīgu tulkošanas un interpretācijas darbu angļu valodā veica Ņujorkas izdevniecības Doubleday katolisko grāmatu nodaļas vadītājs Antons Pigiss (Anton Charles Pegis), kurš uzstāja, ka dialogā ar mūsdienu filozofiem un zinātniekiem tomiskais filozofs veido autonomu filozofiju, kas ir uzticīga Akvīnieša filozofijas principiem un atvērta kristīgajai atklāsmei. Tādējādi neotomisms bija ne tik daudz monolīta kustība, cik intelektuāļu – indivīdu un grupu – mijiedarbība ar sabiedrību esamības vērtību atjaunotnē.