Dermacentor albipictus (Packard, 1869) ir raksturīga tipiska pļavērču ģints Dermacentor uzbūve. Kāpuriem ir sešas kājas, bet nimfām un imago – astoņas kājas. Gar muguras vairoga malām raksturīgi festoni (rievām līdzīgas struktūras). Gnatosomas pamatne ir četrstūrveida. Aļņu pļavērcēm ir acis. Aļņu pļavērču mātītes ir sarkanīgi brūnas ar baltu muguras vairogu. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Tēviņi ir tumši brūni ar gaišākiem rakstiem uz muguras vairoga. Nepaēdušas Dermacentor albipictus ir apmēram 0,5–0,7 cm garas. Mātītes, kas piesūkušās ar asinīm, var sasniegt 2 cm garumu.

Aļņu pļavērcēm parasti attīstās viena paaudze gadā, un tās visu dzīves ciklu pavada uz viena saimniekorganisma. Raksturīgās attīstības stadijas ir ola, kāpurs, nimfa un imago. 

Vasaras beigās un rudenī (augustā un septembrī) no augsnē un zemsedzē esošajām olām izšķiļas kāpuri. Kādu laiku tie atrodas miera stāvoklī, bet tad pārvietojas uz veģetāciju, ne augstāku par 1,25 m. Aļņu pļavērču kāpuri cenšas pieķerties garām ejošiem dzīvniekiem. Piesūkušies tie barojas ar saimniekorganisma asinīm. Nepametot saimniekorganismu, aļņu pļavērces iziet kāpuru un nimfu attīstības stadijas un sasniedz imago stadiju. Kāpuri apmēram 10 dienas atrodas uz saimniekorganisma, tad novelkas (nomaina veco ķermeņa apvalku). Izveidojas nimfa. Parasti tas notiek oktobrī un novembrī. Nimfas ziemas laikā atrodas miera stāvoklī un nebarojas. No janvāra līdz martam nimfas barojas, novelkas, sasniedz pieaugušas pļavērces stadiju un pārojas. Mātītes, kas piesūkušās ar asinīm, nokrīt no saimniekorganisma un dēj olas. Pēc tam tās iet bojā.

Aļņu pļavērces izplatītas visā Ziemeļamerikas teritorijā no Dienvidjukonas līdz Meksikai. Tās sastopamas mežainos apvidos, kurus apdzīvo aļņi un citi pārnadži (Artiodactyla). Aļņu pļavērču skaitu būtiski ietekmē aļņu un citu saimniekorganismu blīvums. Jo lielāks šo dzīvnieku skaits, jo vairāk iespēju attīsties aļņu pļavērcēm. Arī klimatiskie apstākļi būtiski ietekmē aļņu pļavērču attīstību. Agrs pavasaris vai pavasaris bez sniega ir labvēlīgs laiks, lai pļavērču mātītes dētu olas augsnē. Silts laiks vasarā veicina olu attīstību un kāpuru izšķilšanos. Silts rudens sniedz iespēju lielākam skaitam pļavērču atrast saimniekorganismus, pirms iestājas ziemas aukstums.

Aļņu pļavērces Latvijā nav sastopamas.

Aļņu pļavērces nav bīstamas cilvēkiem, bet savvaļas dzīvniekiem tās var nodarīt lielu ļaunumu. Novēroti gadījumi, kad tās ir pieķērušās cilvēkiem, tomēr to kodumi draudus cilvēku veselībai nerada. 

Aļņu pļavērces barojas ar savvaļas pārnadžu asinīm, un vispirmām kārtām tās parazitē uz savvaļas aļņiem (Alces alces, Cervicidae). Ernests Tomsons Setons (Ernest Thompson Seton) 1909. gadā atzīmējis Dermacentor albipictus kā aļņiem bīstamāku ienaidnieku par vilkiem, lāčiem un pumām. Aļņu pļavērces uzbrūk arī baltastes briežiem (Odocoileus virginianus, Cervidae) un citiem briežiem (Cervus canadensis, Cervus hemionus, Cervicidae), kā arī bizoniem (Bison bison, Bovidae). Aļņu pļavērces novērotas arī uz ziemeļbriežiem (Rangifer tarandus, Cervicidae), citiem savvaļas dzīvniekiem un mājdzīvniekiem, bet parasti nenodara tiem būtisku kaitējumu. Pēdējos gados novērots arvien pieaugošs invadēto savvaļas aļņu skaits. Atsevišķos gadījumos ir konstatēti 100 000 un vairāk Dermacentor albipictus īpatņi uz viena aļņa. Šāds parazītu daudzums novājina dzīvnieku un var izraisīt tā nāvi, turklāt novājināti aļņi kļūst par vieglu medījumu plēsīgajiem dzīvniekiem. Uzskata, ka aļņi, kas Ziemeļamerikā ir nesenāki iedzīvotāji par tur sastopamajām briežu sugām, ir uzņēmīgāki pret aļņu pļavērču uzbrukumiem.

Aļņu pļavērces uz saimniekorganisma var atrasties jebkurā vietā, tomēr tās priekšroku dod ausīm, vēderam, anālajam apvidum un kājām.

Par aļņu pļavērces parazitēšanu liecina šādas pazīmes: spalvu izkrišana, čūlu un iekaisumu veidošanās, asins un svara zudums, fiziskā stāvokļa pasliktināšanās, netipiska uzvedība. Iekaisumu veidošanos un spalvu izkrišanu galvenokārt izraisa dzīvnieku centieni atbrīvoties no parazītiem.