Vispārpieņemtā versija vēsta, ka pļavērču izcelsme sakņojas Āfrikā, no kurienes tās izplatījušās Palearktikā un vēlāk arī Amerikā. Pastāv arī citas hipotēzes, piemēram, par pļavērču palearktisko izcelsmi un vēlāku izplatību Nearktikā un Orientālajā reģionā. Ģints Dermacentor ir aptuveni 35–60 miljonus gadu veca un zināma no eocēna. Filoģenētiski Dermacentor ērces ir vistuvākās krāšņērču (Ixodidae) ģintij.

Pļavērču uzbūve ir tipiska ganību ērču dzimtas pārstāvjiem. Nepaēdušas pieaugušās pļavērces ir 2–8,5 mm garas, un nimfas ir 1,4–1,8 mm garas. Skutums (muguras vairogs) ir gaiši brūns ar savdabīgu tumšāku rakstu. Idiosoma parasti ir brūnos toņos. Gar idiosomas muguras daļas malām izvietoti 11 festoni (rievām līdzīgas struktūras). Salīdzinājumā ar citām ganību ērču dzimtas sugām pļavērcēm ir īsa gnatosoma. Tām ir plata trīsstūrveida pamatne. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) ir īsas un platas. Pļavērču mātītēm uz idiosomas mugurpuses atrodas porainie apvidi (area porosae). Tie ir poru un kanālu laukumi, kas uztver ārējās vides ķīmiskos kairinājumus. Acis pļavērcēm atrodas mugurpuses sānos apmēram II kāju pāra līmenī. Tās ir plakanas vai nedaudz izliektas. Dermacentor ērcēm visu kāju gūžām ir raksturīgi dzelkņi. Tēviņiem ir izteikti lielas IV pāra kāju gūžas. Hallera orgāns (padziļinājums uz pirmā kāju pāra, kurā atrodas matiņi) pļavērcēm ir labi attīstīts. Tas ir ožas orgāns un uztver ķīmiskus kairinājumus. Pļavērču tēviņiem nav anālo vairodziņu. Pļavērces ir īpaši izturīgas pret strauju ūdens zudumu. 

Pļavērču kāpuri un nimfas barojas uz sīkajiem zīdītājiem – kukaiņēdājiem, zaķveidīgajiem un grauzējiem. Pieaugušās pļavērces priekšroku dod lielajiem zīdītājiem. Vairumam pļavērču sugu ir triju saimnieku attīstības cikls, bet aļņu pļavērcēm Dermacentor albipictus un tropiskajām zirgu pļavērcēm Dermacentor nitens ir viena saimnieka attīstības cikls. Pļavērču tēviņi arī aktīvi barojas ar asinīm. Turklāt (atšķirībā no ganību ērcēm Ixodes ģintī) pēc nimfas novilkšanās un pieauguša īpatņa stadijas sasniegšanas tēviņam ir jābarojas, lai pilnībā notiktu spermatoģenēze. Mātīte dēj 3000–6000 olu. Pļavērcēm ir tipiskās attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfa, imago.

Pļavērču ģintī Dermacentor (C. L. Koch, 1844) pašreiz zināmas aptuveni 40 sugas. Par vairāku sugu sinonīmiem mūsdienu akarologi joprojām nav vienojušies. 

Pēdējos 20 gados (iespējams, saistībā ar klimata izmaiņām) no Eiropas dienvidiem Latvijā ienākušas un regulāri sastopamas divas sugas: Dermacentor reticulatus un Dermacentor marginatus.

Pļavērces ir kosmopolīti un nav sastopamas vienīgi Austrālijā un Antarktīdā. Lielākā daļa sugu ir tipiskas stepju apdzīvotājas, bet ir arī lapu koku un jauktajos mežos (Dermacentor reticulatus) un tuksnešos (Dermacentor daghestanicus) dzīvojošas sugas. Lielākais pļavērču sugu skaits ir Palearktikas reģionā, bet Afrotropiskajā un Neotropiskajā reģionā sastopamas tikai dažas sugas.

Dažu sugu pļavērces ir nozīmīgi dzīvnieku un cilvēku slimību izraisītāju pārnēsātāji. Pie šādām slimībām pieskaitāms Q drudzis, Kolorādo ērču drudzis, tularēmija, piroplazmoze, ērču encefalīts. Pļavērču kodiena rezultātā saimniekorganisma asinīs nonāk ērces siekalas, kas satur ērču paralīzi izraisošus neirotoksīnus.

Eirāzijas stepēs, mežos un kalnu apgabalos Dermacentor marginatus, Dermacentor reticulatus un Dermacentor silvarum pārnēsā Rickettsia slovaca un  Rickettsia raoultii (izraisa limfoadenopātiju), Rickettsia sibirica (izraisa Sibīrijas ērču tīfu), Babesia bovis, Babesia caballi, Babesia equi, Babesia canis un Theileria ovis. Dermacentor variabilis un Dermacentor andersoni ir galvenās Klinšaino kalnu plankumainā drudža izraisītāja Rickettsia rickettsii pārnēsātājas Ziemeļamerikā. No tropiskajām sugām lielākā veterinārā nozīme ir Dermacentor nitens.