Klinšaino kalnu pļavērcēm raksturīga pļavērču ģintij Dermacentor tipiska uzbūve. Kāpuriem ir sešas kājas, bet nimfām un imago – astoņas kājas. Gnatosomas pamatne ir četrstūrveida. Klinšaino kalnu pļavērcēm acis atrodas muguras vairoga sānu malās. Hipostoms (mutes orgāns) un pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) ir īsi. Dermacentor andersoni ir sarkanbrūnas līdz pelēkbrūnas vai brūnas pļavērces. Mātītēm raksturīgs sudrabaini pelēks raksts uz muguras vairoga, kas kļust tumšāks, kad tās barojas. Tēviņi ir pelēki, ar brūniem plankumiem. Ķermenis muguras un vēdera virzienā ir saplacināts, bumbierveida, 2,5–7 mm garš un ar 11 festoniem (rievām līdzīgas struktūras gar ķermeņa aizmugurējām malām). Mātītes ir augumā lielākas par tēviņiem. Paēdušas tās var palielināt savu ķermeņa izmēru gandrīz trīs reizes. 

Klinšaino kalnu pļavērcēm ir triju saimnieku dzīves cikls, kas ilgst 1–3 gadus. Tā ilgumu ietekmē temperatūra, mitrums, vējš un saimniekorganismu pieejamība. Katrai kustīgajai attīstības stadijai ir viena barošanās uz cita saimniekorganisma. Raksturīgās attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfa un imago.

Vasaras sākumā Dermacentor andersoni mātītes dēj olas. Mātītes 10–33 dienu laikā var izdēt 2500–4000 olas. Kāpuri no olām izšķiļas apmēram pēc mēneša, rāpjas uz zema augāja un uzsāk saimniekorganismu – sīko zīdītāju (īpaši grauzēju) – meklējumus. Tie pieķeras pie garām ejoša dzīvnieka ar I pāra kājām, pārvietojas uz kakla vai plecu reģionu un tur nostiprinās ar hipostomu. Kāpuri barojas 2–6 dienas. Piesūkušies asinis, tie nokrīt no saimniekorganisma un novelkas (nomaina veco ķermeņa apvalku). Nimfas kādu laiku atrodas miera stāvoklī. Atradušas saimniekorganismus – grauzējus, citus sīkos vai vidēja lieluma zīdītājus –, nimfas barojas 2–6 dienas. Paēdušas tās nokrīt no saimniekorganisma un novelkas. Veidojas pieaugušās Klinšaino kalnu pļavērces. Pieaugušās pļavērces pārziemo augsnē vai zemsedzē un līdz ar sniega nokušanu un siltāka laika iestāšanos (temperatūra vairākas dienas ir vismaz +5° C) kļūst aktīvas. Vēlā pavasarī, vasaras sākumā, kad gaisa temperatūra ir +16–19 °C un gaisa mitrums ir virs 20 %, tās sasniedz vislielāko aktivitāti. Kad laika apstākļi kļūst karstāki un sausāki, Klinšaino kalnu pļavērču aktivitāte strauji samazinās. Ja līdz šim laikam saimniekorganisms, uz kura baroties, nav atrasts, pļavērces meklē patvērumu augsnē vai zemsedzē un aktivizējas tikai nākamajā pavasarī. Imago barojas galvenokārt uz lielajiem zīdītājiem, cilvēku ieskaitot. Mātītes uz saimniekorganisma parasti barojas 5–15 dienas. Tēviņi barojas īsāku laika periodu un pārojas ar vairākām mātītēm. Asinis piesūkušās mātītes nokrīt no saimniekorganisma un apmēram pēc septiņām dienām dēj olas. Neilgi pēc vairošanās un olu dēšanas pieaugušās Klinšaino kalnu pļavērces iet bojā.

Ideālos apstākļos laboratorijā dzīves cikls ilgst 68 dienas. 

Klinšaino kalnu pļavērces ir plaši izplatītas Kanādas dienvidrietumos (Dienvidalbertā, Britu Kolumbijas dienvidu daļā, dienvidrietumu Saskačevanā), pie Klinšainajiem kalniem un Amerikas Savienoto Valstu rietumu daļā. Parasti tās sastopamas 1600–2500 m augstumā, krūmainos, mežainos apvidos. Kopš 20. gs. 70. gadiem ir paplašinājies Dermacentor andersoni izplatības areāls. Tas saistīts ar klimata izmaiņām un kokurenci ar citām pļavērču sugām, piemēram, Amerikas suņu pļavērci Dermacentor variabilis. Klinšaino kalnu pļavērces visaktīvākās ir siltās, saulainās bezvēja dienās pavasarī un vasaras dienās, kad gaisa temperatūra nepārsniedz +20°C.

Latvijā Klinšaino kalnu pļavērces nav sastopamas. 

Klinšaino kalnu pļavērces pārnēsā cilvēku slimību izraisītājus: Kolorādo ērču drudža izraisītāju (Coltivirus), Klinšaino kalnu plankumainā drudža izraisītāju (Rickettsia rickettsii) un tularēmijas izraisītāju (Francisella tularensis). Klinšaino kalnu pļavērces var izraisīt arī ērču paralīzi. Pļavērču kodiena rezultātā saimniekorganisma asinīs nonāk ērces siekalas, kas satur ērču paralīzi izraisošus neirotoksīnus. Klinšaino kalnu pļavērces pārnēsā dzīvnieku slimību – anaplazmozes, babeziozes (īpaši suņiem), Q drudža, leptospirozes – izraisītājus.

Dermacentor andersoni uzbrūk grauzējiem, sīkajiem zīdītājiem, trušiem, dzeloņcūkām, jenotiem, āpšiem, koijotiem, briežiem, lāčiem, mājdzīvniekiem un cilvēkiem. Ar cilvēku asinīm barojas tikai pieaugušās Klinšaino kalnu pļavērces.

Mājdzīvnieku nelielas vai vidējas invāzijas gadījumā klīniskas pazīmes neparādās. Spēcīgas invāzijas gadījumā novēro apspalvojuma izkrišanu. Britu Kolumbijā Dermacentor andersoni mātīšu siekalās dažreiz atrasts neirotoksīns, kas izraisa ērču paralīzi mājdzīvniekiem un cilvēkiem. Pat viena ērce var izraisīt bīstamu paralīzi un nāvi, ja netiek nekavējoties noņemta.