Pilaru fon Pilhavu dzimtas pārstāvji ieceļoja Vidzemē jau 17. gs., laikā, kad Vidzeme bija Zviedrijas sastāvā, no Silēzijas Tešinas un kopš šī laika bija iesaistīti Vidzemes pārvaldē. Savos īpašumos un vairākās nomā esošo muižu teritorijās viņi nodarbojās ar kartupeļu audzēšanu, kurus izmantoja degvīna ražošanā.

Ā. Pilars fon Pilhavs dzimis Pērnavas apriņķa Audru muižas īpašnieka Fredrika Ādolfa Voldemāra Pilara fon Pilhava-Auderna (Fredrik Adolf Woldemar Baron Pilar auf Pilchau, Herr auf Audern; dzimtas Audru muižas atzara pārstāvja) un viņa sievas, senas vācbaltiešu dzimtas pārstāves Bertas Johannas Karolīnes (Berta Johann Caroline), dzimušas fon Ungernas-Šternbergas (von Ungern-Sternberg) desmit bērnu ģimenē kā trešais bērns.

Skolas zinības Ā. Pilars-Pilhavs apguva Rēveles (mūsdienās Tallina) Domskolā. Pēc tēva nāves 1870. gadā Ā. Pilars fon Pilhavs mantoja īpašumus un dzimtas rūpalu. 1870.–1873. gadā studēja jurisprudenci Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), tur iestājās vidzemniekus vienojošā vācbaltiešu studentu korporācijā “Livonia”. Kopš tā laika viņa vārdu “Ādolfs” plašā sabiedrības elites lokā mēdza lietot saīsinātā individuālas iesaukas formā – “Alfs”. 1873.–1874. gadā studēja agronomiju Halles Universitātē (Königliche Vereinigte Friedrichs-Universität Halle-Wittenberg) Vācu Impērijā. Studiju gados un jaunībā daudz ceļoja pa Vācu Impēriju, Franciju un Itāliju.

11.12.1884. Sanktpēterburgas Svētās Annas baznīcā salaulājās ar bijušā Krievijas Impērijas tieslietu ministra un Pleskavas gubernatora Konstantīna fon der Pālena (Magnus Konstantin Ferdinand von der Pahlen) meitu Džūliju Olgu Eiženiju (sauktu par Ženiju) fon der Pālenu (Julie Olga Eugenie), laulībā piedzima četri bērni: Ādolfs Konstantīns Teodors, Olga Marija Hildegarde Berta, Frīdrihs Bernards Peters Pauls, Andreass Baltazars Valters.

1876.–1879. gadā Ā. Pilars fon Pilhavs strādāja Pērnavas apriņķa tiesā par tiesnesi, kur profesionālā darba uzdevumos nonāca saskarsmē ar politikas procesu un redzamākajiem Vidzemes politiķiem. Kopš 1879. gada arī pats iesaistījās politikā, vispirms kā Pērnavas pilsētas domnieks. Līdztekus politiskajai darbībai vadīja priekšzīmīgu paraugsaimniecību savos īpašumos, nodarbojās ar šķirnes melnraibo liellopu audzēšanu. Interesējās par lauksaimniecības modernizēšanu, viņam simpatizēja dažādi tehnoloģiskie jauninājumi, tostarp lauksaimniecības mehanizācija; atbalstīja mehanizētā transporta plašāku ieviešanu Baltijas satiksmē.

Jau kopš 1882. gada Ā. Pilars fon Pilhavs ieņēma amatus Vidzemes bruņniecības organizācijā. 1905. gada revolūcijas laikā aktīvi iesaistījās revolucionāru darbības apspiešanā, vairākkārt brauca pie Krievijas imperatora Nikolaja II (Николай II Александрович Романов). Ir norādes, ka tieši Ā. Pilars fon Pilhavs panāca karaspēka (soda ekspedīciju) nosūtīšanu pret revolucionāriem Vidzemē. Asi nosodīja revolucionāru barbarismu, tostarp veiktās sociālistiskās (sarkanā karoga) demonstrācijas baznīcās un luterāņu mācītāju slepkavības Nītaurē un Lielvārdē. 1905. gada decembrī kopā ar ģimeni organizēja sev piederošās Audru muižas aizsardzību pret revolucionāriem. Aktivitātes revolūcijas laikā veicināja Ā. Pilara fon Pilhava popularitāti, un 1906. gadā viņš kļuva par bruņniecības delegātu Vidzemes bruņniecības landtāgā Rīgā. 1908.–1918. gadā Ā. Pilars fon Pilhavs bija Vidzemes bruņniecības augstākā amatpersona – zemes maršals, viņa pastāvīgais darba kabinets atradās Rīgā, Vidzemes bruņniecības (tagadējās Saeimas) namā. Līdztekus vietējiem amatiem 1912.–1917. gadā Ā. Pilars fon Pilhavs bija Krievijas Valsts domes deputāts un bieži atradās pārbraucienos starp Rīgu un Pēterburgu.

Pirmā pasaules kara beidzamajos mēnešos Ā. Pilars fon Pilhavs ieguva plašu ievērību kā Baltijas teritorijas politiskais līderis. Pēc Rīgas nonākšanas vācu kontrolē 03.09.1917. viņš piedalījās sarunās ar vācu okupācijas iestādēm par vietējās varas organizācijas principiem. Vācu administrācija noraidīja Ā. Pilara fon Pilhava priekšlikumus par varas nodošanu vietējās Baltijas muižniecības pārziņā. 1918. gadā Ā. Pilars fon Pilhavs piedalījās Baltijas valsts (hercogistes) projekta izstrādē, kas jau bija balstīta uz plašākas sociālās un politiskās platformas. 12.04.1918. viņš parakstīja muižnieku organizēto Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienoto zemju padomes kopīgo petīciju Vācu imperatoram Vilhelmam II (Wilhelm II.) par Baltijas teritoriju suverenitāti. Šī padome vācbaltiešu plānos figurēja kā iecerētā Baltijas valstiskuma priekšparlaments, un Ā. Pilars fon Pilhavs ieņēma tās vadītāja posteni.

22.09.1918. Vilhelms II atzina Baltijas hercogistes neatkarību, tādējādi ļaujot apvienotā Baltijas valstiskuma – Baltenlandes – iniciatīvas tālāko attīstību. 05.11.1918. Rīgā izveidoja hercogistes reģentu padomi Ā. Pilara fon Pilhava vadībā. Līdztekus Ā. Pilaram fon Pilhavam Baltenlandes aktivitātēs bija iesaistīti arī citi juristi, korporācijas “Livonia” pārstāvji, tostarp gados jaunākais, tuvs Ā. Pilara fon Pihava līdzgaitnieks un pēctecis Vidzemes landmaršala amatā Heinrihs fon Strīks (Heinrich Eduard Karl von Stryk), entuziastisks autobraucējs, kura atbildībā atradās jaunveidotās valsts ārējie sakari.

09.11.1918. Vācu Impērijā sākās Novembra revolūcija, ķeizaru Vilhelmu II gāza no troņa un zuda ārējais atbalsts Baltijas valsts idejai. Ā. Pilara fon Pilhava vadītā Reģentu padome oficiāli nekad netika likvidēta, tādēļ pieņemts, ka šīs varas institūcijas rīcībspēja izsīka līdz ar jaundibinātās Latvijas Republikas institūciju (Pagaidu valdības) darba uzsākšanu 18.11.1918. un neturpinājās ilgāk par 1918. gada novembra beigām. Pēc novembra notikumiem Ā. Pilars fon Pilhavs turpināja uzturēties Rīgā līdz 03.01.1919., kad lielinieku apdraudējuma dēļ kopā ar sievu pārcēlās dzīvot Vācu Impērijā. 

1919. gada otrajā pusē Latvijas sabiedrībā plaši izplatījās informācija par Ā. Pilara fon Pilhava iesaisti aktivitātēs, kas bija vērstas pret neatkarīgu Latviju, tostarp par atbalstu Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) provāciskās Rietumu brīvprātīgo armijas ofensīvai. 1920. gadā Ā. Pilaru fon Pilhavu, H. fon Strīku un citus pret Latviju 1919. gadā vērsto politisko aktivitāšu dalībniekus apsūdzēja valsts nodevībā. Tieši pierādījumi par Ā. Pilara fon Pilhava pretvalstisko darbību atrasti netika, viņš pats šīs apsūdzības noraidīja, piemēram, pamatojot, ka nav Latvijas pilsonis, tādēļ pret viņu vērstajām valsts nodevības apsūdzībām nav juridiska seguma, noliedza arī savu saistību ar P. Bermonta avantūru. Vācbaltiešu prese, tostarp ietekmīgākais izdevums Rigasche Rundschau arī apšaubīja pret Ā. Pilaru fon Pilhavu un citiem viņa līdzgaitniekiem vērstās apsūdzības.

Ā. Pilars fon Pilhavs baidījās no politiskās izrēķināšanos, tādēļ pēc lielinieku sakāves vēl neatgriezās Baltijā un dzīvoja Holšteinas pavalstī, kur radiniekam piederošā muižā pārraudzīja saimniecību. Vēlāk tomēr atgriezās Igaunijā, kas pret Ā. Pilaru fon Pilhavu neizvirzīja tik smagas apsūdzības kā Latvija. Nepilnus divus pēdējos mūža nogales gadus pavadīja kopā ar sievu Pērnavā kā bezvalstnieks (atteicās pieņemt arī Igaunijas pavalstniecību, jo pieļāva, ka tāda rīcība varētu draudēt ar atbildību par agrākām aktivitātēm). Dzimtas īpašums Audru muiža jau tajā laikā bija nacionalizēts, tomēr ģimene panāca, ka Ā. Pilaru fon Pilhavu 1925. gadā apglabāja Audru muižas dzimtas kapos.

Par nopelniem Krievijas Impērijas labā apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira).