A. Bergsonu nereti raksturo kā intuitīvisma un iracionālisma filozofijas pārstāvi, taču šie apzīmējumi jāsaprot 19./20. gs. mijas kontekstā, kad filozofijā un zinātnēs valdīja pozitīvisma tendences. A. Bergsons tiecās līdzsvarot ideālisma un materiālisma mācības, veidot koncepciju, kas nebūtu pretrunā ar dabaszinātnisku pasaules skatījumu, bet vienlaikus spētu risināt fundamentālas filozofijas problēmas: ķermeņa un gara attiecības, domāšanas izpratni, ārējās pasaules izziņu, subjektīvā laika pieredzi, apziņas, laika un atmiņas attiecības, cilvēka eksistences un identitātes jautājumus un citas.

A. Bergsons piedzima ebreju izcelsmes poļu pianista Mihala Bergsona (Michał Bergson, ebreju uzvārdā Bereksons, Bereksohn) un ebreju izcelsmes anglietes Katrīnas Levisones (Katherine Levison) ģimenē. Bereksoni bija slavena uzņēmēju dzimta ar poļu saknēm. Anrī bija otrais vecākais no septiņiem bērniem. Bērnību viņš pavadīja Londonā, kur ļoti labi apguva angļu valodu. Kad A. Bergsons sasniedza skolas vecumu, ģimene pārcēlās uz Franciju. 1878. gadā A. Bergsons kļuva par Francijas pilsoni, kaut gan būtu varējis izvēlēties arī Lielbritānijas pavalstniecību. 1891. gadā A. Bergsons apprecēja Marsela Prusta (Marcel Proust; rakstnieks bija liecinieks kāzās) māsīcu Luīzi Noibergeri (Louise Neuberger). Viņu laulībā 1896. gadā piedzima meita Žanna, kura no bērnības bija nedzirdīga. 

No 1868. līdz 1878. gadam A. Bergsons mācījās Fontēna licejā (Lycée Fontanes; šobrīd Kondorsē, Condorcet, licejs) Parīzē, kur izcēlās ar milzīgu apdāvinātību teju vai visos priekšmetos: klasiskajās valodās, gramatikā, angļu literatūrā, matemātikā un citos. Viņš pabeidza liceju ar izcilību. Par spīti matemātiskajam talantam, A. Bergsona turpmāko studiju izvēle nosliecās par labu filozofijai un literatūrai. 1878. gadā A. Bergsons iestājās Parīzes Augstākajā normālskolā (École normale supérieure, ENS), kur studēja kopā ar ievērojamiem franču intelektuāļiem – Žanu Žoresu (Auguste Marie Joseph Jean Léon Jaurès) un Emilu Dirkemu (Émile Durkheim). Viņa mācībspēki bija tolaik augsti vērtētie franču filozofi: Žils Lašeljē (Jules Esprit Nicolas Lachelier) un Fēlikss Ravesons (Jean-Gaspard-Félix Laché Ravaisson-Mollien). A. Bergsons aizrāvās ar Herberta Spensera (Herbert Spencer) idejām, evolucio­nismu un psiholoģiju. 1881. gadā viņš absolvēja ENS un saņēma grādu filozofijā. 1889. gadā Sorbonnas Universitātē (Sorbonne Université) A. Bergsons ieguva doktora grādu filozofijā. Disertācija sastāvēja no divām daļām – A. Bergsona pirmā lielā filozofiskā teksta “Apcerējums par apziņai tieši doto” (Essai sur les données immediates de la conscience) un tēzēm latīņu valodā par vietas jēdzienu Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofijā (Quid Aristoteles de loco senserit). 

Pēc ENS absolvēšanas A. Bergsons kļuva par litera­tūras profesoru Anžē meiteņu licejā Anžū provincē. 1883. gadā A. Bergsons pārcēlās uz Klermonferānu, kur Blēza Paskāla licejā (Lycée Blaise-Pascal) nostrādāja piecus gadus. Klermonferānā A. Bergsons lasīja vairākus kursus filozofijā, filozofijas vēsturē un psiholoģijā. 1888. gadā A. Bergsons atgriezās Parīzē, kur pēc pāris mēnešu dar­ba municipālajā Rollēna pamatskolā (Collège Rollin) ieguva vietu slavenajā Anrī IV licejā (Lycée Henry-IV). 1898. gadā A. Bergsons ieņēma lektora amatu savā alma mater – ENS. 1900. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru Sengrieķu un latīņu filozofijas katedrā Francijas koledžā (Collège de France). Šo prestižo augstskolu A. Bergsona ietekmes dēļ tolaik neoficiāli dēvēja par “Bergsona namu”. 1918. gadā viņš kļuva par Franču Akadēmijas (L’Académie française) locekli. Ievērojamākie darbi: “Apcerējums par apziņai tieši doto” (1889), “Matērija un atmiņa” (Matière et mémoire, 1896), “Radošā evolūcija” (L'Évolution créatrice, 1907), “Par reliģijas un morāles diviem avotiem” (Les Deux Sources de la Morale et de la Religion, 1932). 

Ilgstamības (durée) ideju A. Bergsons pieteica un iztirzāja darbā “Apcerējums par apziņai tieši doto”, kas veltīts laika jēdziena analīzei, laika subjektīvās pieredzes aprakstam un brīvās gribas problēmai. Filozofs aizstāvēja uzskatu, ka laika jēdzienu nav atvasināts no telpiskiem jēdzieniem (kvantitātes, dalāmības, viendabības), bet laiks ir sākotnēji dots apziņā un psiholoģiskajā pieredzē. A. Bergsons kritizēja telpiskotā laika teorijas filozofijā, kas balstās pieņēmumā, ka laiks ir pēctecīgu fenomenu virkne. Lai fenomeni varētu būt pēctecīgi, tiem jābūt nošķiramiem citam no cita vai novietotiem līdzās (juxtaposée). Taču līdzāsnovietojums ir telpisks raksturojums, tāpēc šādās teorijās laika jēdziens ir atvasināts no telpas. A. Bergsons turpretī piedāvāja aplūkot ilgstamību kā momentu savstarpēju saplūšanu, kvalitatīvu izmaiņu veselumu, neviendabību (hétérogénéité), kur momenti neieņem ārēju pozīciju cits pret citu. Šādu neviendabīgu veselumu A. Bergsons sauca arī par īstenu daudzveidību (multiplicité, atšķirīgu no matemātiskās daudzveidības); tā raksturo apziņu un subjektīvo pieredzi un ir identa ar ilgstamību. Ilgstamības jēdziens ir nozīmīgākā A. Bergsona filozofijas ideja, kas ir klātesoša arī visos viņa turpmākajos lielajos pētījumos.

19./20. gs. mijā atmiņa bija problēma, kuras izpētei pievērsās vairāki ievērojami filozofi un psihologi. “Matērija un atmiņa” ir apjomīgs pētījums filozofijā, psiholoģijā un psihopatoloģijā par atmiņas funkcijām un tās lomu cilvēka garīgo spēju (sajūtu, uztveres, apziņas, domāšanas) izpratnē. Tā piedāvā risināt Renē Dekarta (René Descartes) pieteikto gara un ķermeņa attiecību problēmu. A. Bergsons izmantoja plašu sava laika zinātnes empīrisko pētījumu materiālu par atmiņas un smadzeņu saistību, veica vadošo atmiņas teoriju klasifikāciju, analīzi un kritiku. Līdzās psiholoģiskai izpētei A. Bergsons skatīja atmiņu arī kā metafizisku jautājumu, aplūkojot to kā gara un matērijas attiecību krustpunktu. Filozofs izmantoja atmiņas problēmu kā gadījuma analīzes piemēru, lai kritiski vērstos pret sava laikmeta valdošajām teorijām, kas tiecas apziņu pilnībā reducēt uz smadzeņu darbību. Piesakot “tīrās” jeb virtuālās atmiņas jēdzienu, A. Bergsons aizstāvēja uzskatu, ka ne visas individuālās atmiņas izpausmes ir reducējamas uz smadzeņu funkcijām. Filozofa argumentācijas pīlārs ir ilgstamības jēdziens, kas raksturo atmiņu kā subjektīvu pieredzes veselumu, ko nevar izskaidrot ar tai ārējiem, objektīviem un materiālistiskiem nosacījumiem. A. Bergsons piedāvāja daudzpusīgu un sarežģītu personālās jeb individuālās atmiņas teoriju, kas apraksta vairākus nozīmīgus, arī mūsdienu atmiņu pētniecībā aktuālus atmiņas aspektus: ķermenisko atmiņu, atmiņu-ieradumu, atmiņas un uztveres attiecības, tēlu atmiņu, virtuālo atmiņu un citus.

Intuīcija ir viens no klasiskajiem filozofijas jēdzieniem, un A. Bergsona filozofijā saglabātas tās raksturīgās iezīmes – intuīcija kā nepastarpināts kontakts ar objektu, kam nenāk līdzi nekas, kas nebūtu pieejams pieredzē. Intuīcija tiek saprasta kā objekta tieša un nepastarpināta apziņa. A. Bergsons piedāvāja intuīciju kā alternatīvu izziņas metodi intelektuālajai izziņai, ko viņš saistīja ar Imanuela Kanta (Immanuel Kant) teoriju un kurā saskatīja nepilnības. Intelekta ceļš ir analīze – sadalīšana, salīdzināšana, objekta novietošana ārpus izzinošā subjekta. Intelekta priekšmets ir lietas aspekts un daļa jeb relatīvais, proti, tas, kas parādās, raugoties no noteikta skatpunkta. Intuīcijas metode savukārt ir sintēze – centieni skatīt veselumā, atklāt lietas unikalitāti, subjekta un objekta saplūšanu jeb simpātiju. Intuīcijas priekšmets ir lieta tās pilnībā un nedalāmībā jeb absolūtais, tas, kā priekšmets pastāv pats par sevi. A. Bergsona filo­zofijā intuīcija tiek saprasta kā atziņas subjekta un objekta veseluma konstituēšana, ko nav iespējams veikt ar intelektu. Tomēr viņa intuīcijas metode attiecas ne tikai uz izziņu, bet arī darbību. Intuīciju A. Bergsons skata kā radošu aktivitāti; tā tiek saprasta arī kā kustība, piepūle (effort) un radīšanas akts. A. Bergsona darbā “Radošā evolūcija” intuīcija tiek aplūkota arī bioloģiskā un evolucionārā kontekstā – kā cilvēciskas būtnes iezīme, kas ļauj tai apzināties sevi kā dzīvu, ķermenisku un radošu būtni, pārvarot cilvēka kā primāri racionālas būtnes izpratni.

Šo jēdzienu, ko latviski varētu tulkot aptuveni kā ‘dzīves tieksme’, ‘dzīves plūsma’, ‘dzīves impulss’, A. Bergsons ieviesa “Radošajā evolūcijā”, lai skaidrotu izmaiņas un attīstību dzīvajā jeb organiskajā pasaulē. A. Bergsons nepieņēma Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) evolūcijas ideju dabas skaidrojumā, jo tā, pēc viņa domām, balstās mehānicisma un teoloģiskajos argumentos, kas ignorē dzīvā radošo būtību. Élan vital ietekmes dēļ A. Bergsons nereti kļūdaini tiek dēvēts par vitālistu, kaut gan šo pieeju savos darbos viņš ir noraidījis.

20. gs. sākumā A. Bergsona filozofija bija ļoti populāra. Eiropā izveidojās bergsonisma virziens, kas apvienoja domātājus, kuri pieslējās viņa idejām un iesaistījās diskusijās par sava laika nozīmīgākajām teorijām filozofijā, psiholoģijā un dabaszinātnēs. A. Bergsona idejas bija arī Eiropas modernisma avangardā un ietekmēja procesus kultūrā, literatūrā, mākslā, mūzikā un kino.

Pirmā pasaules kara laikā A. Bergsons kā viens no ievērojamākajiem Eiropas intelektuāļiem pievērsās politiskajai publicistikai par kara tematiku un kritizēja vācu imperiālismu. Šajā laikā viņš izveidoja politisko karjeru, devās vairākās misijās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) pie prezidenta Vudro Vilsona (Thomas Woodrow Wilson), kur diplomātiskās grupas sastāvā aģitēja par ASV iesaistīšanos karā.

1922. gadā Parīzē Francijas filozofu biedrība (Société française de philosophie) organizēja A. Bergsona un Alberta Einšteina (Albert Einstein) disputu par laika jēdziena izpratni. Saruna starp filozofu un fiziķi izvērtās neauglīga, jo A. Einšteins noraidīja A. Bergsona apsvērumus par laika iedabu, nodēvējot to par “filozofu laiku”, kam nav nekā kopīga ar laiku kā fizikālu realitāti.

1927. gadā A. Bergsonam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur) “atzinībā par bagātīgajām un vitālajām idejām un spīdošo stilu, kurā tās izklāstītas”.

20. gs. vidū A. Bergsona mācība piedzīvoja norietu, ko sekmēja jaunas vēsmas filozofijā. Fenomenoloģijas, eksistenciālisma un Rietumu marksisma pārstāvji, kā arī domātāji analītiskās filozofijas tradīcijā rezervēti un kritiski vērtēja A. Bergsona idejas un piedāvāja atšķirīgu filozofisku pieeju, argumentāciju un terminoloģisko aparātu. 20. gs. otrajā pusē A. Bergsona filozofija piedzīvoja atdzimšanu, pateicoties franču filozofam Žilam Delēzam (Gilles Louis René Deleuze), kurš daudziem A. Bergsona radītajiem jēdzieniem – ilgstamība, multiplicitāte, virtuālais, tēls, atmiņas teorija – sniedza jaunas interpretācijas un integrēja tās savos tekstos. 20./21. gs. mijā ir pieaugusi interese par A. Bergsona laika izpratni, atmiņas teoriju, kā arī viņa lomu Eiropas ideju un intelektuālās vēstures kontekstā.