Tiesības uz veselību ir relatīvi jaunas cilvēktiesības, kas pieder pie sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Pastāv dažādi veselību ietekmējoši faktori, kas ir ārpus cilvēka un valsts kontroles, tādēļ tiesības uz veselību nenozīmē tiesības būt veselam, bet gan personas tiesības sasniegt visaugstāko iespējamo fiziskās un psihiskās veselības līmeni. Tiesības uz veselību ietver gan pašas personas tiesības rūpēties par savu veselības stāvokli, gan vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai, valsts izveidotai veselības aizsardzības sistēmai un tajā ietilpstošajiem medicīniskās aprūpes pakalpojumiem, medikamentiem un medicīniskajām precēm un ierīcēm. To tvērumā ietilpst arī tādi aspekti kā autonomija lēmumu par savu veselību pieņemšanā, medicīnas datu aizsardzība, ar personas veselību saistītas informācijas pieejamība, aizsardzība no cieņu aizskarošas un spīdzinošas izturēšanās un medicīniska rakstura eksperimentiem veselības aprūpes jomā, tiesības uz dzeramo ūdeni, veselībai drošu uzturu un sanitārajiem pakalpojumiem, kā arī tiesības uz veselību neapdraudošiem apkārtējās vides un darba apstākļiem. Valsts var ierobežot personas tiesības uz veselību, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai citus nozīmīgus likumā noteiktos mērķus, tomēr katrā konkrētajā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana.

Tiesības uz veselību ir relatīvi jaunas cilvēktiesības, kuru loma, ievērojot medicīnas zinātnes straujo attīstību 20. gs., pamazām nostiprināta starptautiskajos līgumos un nacionālajos normatīvajos aktos.

Pirmoreiz tiesības uz veselību minētas 1946. gadā pieņemtajā Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) Konstitūcijā. Savukārt kā patstāvīgas cilvēktiesības tās pirmoreiz ietvertas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN) 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (Universal Declaration of Human Rights) 25. pantā, kas paredz, ka katram cilvēkam ir tiesības uz medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, kā arī tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar slimību un invaliditāti. 1966. gadā tiesības uz veselību nostiprinātas arī ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (UN International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights).

Tiesības uz veselību ietvertas arī reģionālajos cilvēktiesību dokumentos: 1961. gadā pieņemtajā Eiropas Sociālajā hartā (European Social Charter) un 1996. gadā Pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā (European Social Charter (revised)), 1981. gadā pieņemtajā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā (The African Charter on Human and Peoples’ Rights), 1988. gadā pieņemtajā Amerikas Cilvēktiesību konvencijas (American Convention on Human Rights) Sansalvadoras protokolā (Protocol of San Salvador), kā arī 1997. gadā pieņemtajā Eiropas Padomes (Council of Europe) Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā – konvencijā par cilvēktiesībām un biomedicīnu (The Convention for the Protection of Human Rights and Dignity of the Human Being with regard to the Application of Biology and Medicine).

Atsevišķu īpaši aizsargājamu sociālo grupu, citstarp, bērnu, sieviešu, kā arī personu ar invaliditāti, tiesību uz veselību aizsardzība īpaši uzsvērta arī specifiskos starptautiskajos līgumos, piemēram, ANO Konvencijā par bērna tiesībām (UN Convention on the Rights of the Child), ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UN Convention on the Rights of Persons with Disabilities) un ANO Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (UN Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women).

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms) tiesības uz veselību nav atsevišķi nostiprinātas. Taču to saturu Eiropas Cilvēktiesību tiesa (European Court of Human Rights) savā veidā ir atklājusi, izskatot lietas par citu Konvencijā minēto cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz privāto dzīvi, tiesību uz ģimenes dzīvi un tiesību uz dzīvību, ierobežojumiem, kuru rezultātā skarti arī jautājumi par personas veselības stāvokli un veselības aprūpi.

Tiesības uz veselību ir relatīvi jaunas cilvēktiesības, kas pieder cilvēktiesību otrajai paaudzei jeb sociālajām un ekonomiskajām tiesībām.

Pasaules Veselības organizācija jēdzienu “veselība” ir definējusi kā pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvokli, ne tikai slimības vai nespējas (invaliditātes) neesību. Ar to saprotama ne tikai indivīda fiziskā, bet arī mentālā veselība. Tomēr ne pati persona, ne veselības aprūpē iesaistītie speciālisti, ne valsts kā veselības aizsardzības mehānismu izveidotāja un uzturētāja nevar nodrošināt to, ka ikviens cilvēks būs vesels. Pastāv dažādi faktori, kas ietekmē veselību un kas ir ārpus cilvēka un valsts kontroles, piemēram, iedzimtība un apkārtējās vides kvalitāte. Tādējādi tiesības uz veselību nenozīmē tiesības būt veselam, bet gan personas tiesības sasniegt visaugstāko iespējamo fiziskās un psihiskās veselības līmeni. Šādā saturiskajā redakcijā tās normatīvi nostiprinātas arī vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, piemēram, ANO 1966. gada Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (UN International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights).

Tiesības uz veselību ietver gan pašas personas tiesības rūpēties par savu veselības stāvokli, gan vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai, valsts izveidotai veselības aizsardzības sistēmai un tajā ietilpstošajiem medicīniskās aprūpes pakalpojumiem, medikamentiem un medicīniskajām precēm un ierīcēm. To tvērumā ietilpst arī tādi aspekti kā autonomija lēmumu par savu un sava bērna veselību pieņemšanā, piemēram, izvēle par labu vai atteikšanās no noteiktas medicīniskas manipulācijas vai vakcinācijas, ar personas veselību saistītas informācijas pieejamība, šo datu aizsardzība no prettiesiskas izpaušanas un konfidencialitāte, kā arī aizsardzība no cieņu aizskarošas un spīdzinošas izturēšanās un medicīniska rakstura eksperimentiem veselības aprūpes jomā. Tāpat tiesības uz veselību aptver arī tiesības uz dzeramo ūdeni, veselībai drošu uzturu un sanitāriju (sanitārajiem pakalpojumiem) un tiesības uz veselību neapdraudošiem apkārtējās vides un darba apstākļiem.

Atsevišķi minams pacienta tiesību (patients’ rights) koncepts, kurā ietilpst tie tiesību uz veselību jautājumi, kas attiecas tieši uz pacienta veselību, citstarp tiesības uz informāciju par savu veselības stāvokli, tiesības uz veselības aprūpi, tiesības pieņemt lēmumus par savu veselību (piekrišana vai atteikšanās no ārstniecības), tiesības uz savu medicīnas datu aizsardzību, kā arī iespēja savas tiesības aizstāvēt un prasīt kompensāciju par to aizskārumu.

Tiesību uz veselību īstenošana nodrošināma bez diskriminācijas, kas nozīmē, ka personai nedrīkst tikt liegta piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem kādu personas individuālu pazīmju, piemēram, etniskās izcelsmes vai reliģiskās pārliecības, vai personas veselības stāvokļa dēļ.

Lai arī vienlīdzības principa ievērošanai ir būtiska nozīme tiesību uz veselību īstenošanā, tomēr īpašām personu grupām var būt paredzētas noteiktas privilēģijas vai izņēmumi, ievērojot to sociālo statusu vai veselības stāvokļa iezīmes. Šādas īpašas personu grupas tiesību uz veselību kontekstā visbiežāk ir bērni, sievietes, personas ar invaliditāti, migrējoši darba ņēmēji un to ģimenes, bēgļi un patvēruma meklētāji.

Cilvēktiesību teorijā un praksē ir atzīts, ka tiesības uz veselību nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai citus likumā noteiktos mērķus. Tādā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana, noskaidrojot, kurai (kurām) no tām konkrētajā situācijā piešķirams lielāks spēks un nozīme.

Tiesībām uz veselību piemīt pozitīvais un negatīvais aspekts. Negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no tādu darbību veikšanas, kas ierobežo indivīda tiesības pašam rūpēties un pieņemt lēmumus par savu fizisko un mentālo veselību, ārstniecību u. tml. Savukārt pozitīvais aspekts rada valstij pienākumu pakāpeniski veikt nepieciešamos pasākumus pieejamo resursu ietvaros. Tas nozīmē gan veselības aizsardzības mehānismu izveidošanu un uzturēšanu, kas tostarp iekļauj gan personām vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem un medikamentiem, gan rūpes par apkārtējās vides kvalitāti un higiēnu, gan veselībai droša uztura, dzeramā ūdens un sanitāro pakalpojumu pieejamību, gan, visbeidzot, arī veselībai drošiem apstākļiem darba vietā. Valstij ir jāuzrauga šīs sistēmas funkcionēšana, kā arī pieejamo resursu ietvaros jānodrošina personām finansiāla aizsardzība slimības un ilgstošas darbnespējas gadījumā (sociālās apdrošināšanas sistēma).

Rūpējoties par personu tiesību uz veselību nodrošināšanu, valstij ir jāievēro četri tiesību uz veselību pamatprincipi: pieejamība (angļu availability), piekļuve (accessibility), pieņemamība (acceptability) un kvalitāte (quality).

Pieejamība nozīmē attiecīgās valsts teritorijā pieejamos resursus, proti, veselības aprūpes iestādes, ārstniecības pakalpojumus, ārstniecības personālu, medicīniskās preces un ierīces utt.

Piekļuve ir iespēja personām vienlīdzīgi un bez diskriminācijas piekļūt un saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, medikamentus un medicīniskās preces un ierīces. Tas nozīmē, pirmkārt, piekļuvi fiziskā aspektā – respektīvi, pakalpojumu un preču izvietojumu personai pienācīgi sasniedzamā attālumā, īpaši pielāgojot piekļuves iespējas personām ar invaliditāti, senioriem un maziem bērniem. Otrkārt, medicīnas pakalpojumiem un precēm jābūt piekļūstamām arī finansiālā aspektā visām personām neatkarīgi no to finansiālā stāvokļa, īpaši rūpējoties par trūcīgām un sociāli mazaizsargātām personām, kā arī senioriem. Treškārt, personām jānodrošina arī piekļuve informācijai par valstī pieejamajiem veselības aizsardzības mehānismiem, samaksas kārtību, savu veselības stāvokli utt.

Pieņemamība nozīmē personām ētiski pieņemamu veselības aizsardzības mehānismu esību, respektējot indivīda dzimumu, vecumu, privātumu un intimitāti, kultūru utt.

Kvalitāte ir veselības aprūpes institūciju, ārstniecības personāla, pakalpojumu un preču kvalitāte un atbilstība modernas medicīnas attīstības prasībām.

Kā atzīts tiesu praksē, valstij vienlaikus ir arī pietiekami plaša rīcības brīvība, lemjot par prioritātēm un resursu sadali veselības aprūpes jomā un veselības aizsardzības sistēmas izveides un organizēšanas kārtību.

Veselība ir priekšnoteikums citu cilvēktiesību realizācijai, piemēram, lai izglītotos un strādātu. Tāpat citas cilvēktiesības savukārt var kalpot tiesību uz veselību sekmīgai baudīšanai. Piemēram, tiesības uz labvēlīgu vidi var sargāt no vides piesārņojuma izraisīta veselības apdraudējuma, tiesības uz privāto dzīvi nodrošina indivīda ķermeņa autonomijas (integritātes) un medicīnas datu aizsardzību, savukārt tiesības uz izglītību var tikt izlietotas, gūstot noderīgu informāciju par savu veselību, kas izmantojama arī informētu lēmumu par savu veselību un ārstniecību pieņemšanai.

Tiesības uz veselību tādējādi ir cieši saistītas un mijiedarbojas ar tādām cilvēktiesībām kā tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, tiesībām uz dzīvību, tiesībām uz labvēlīgu vidi, tiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, tiesībām uz personas datu aizsardzību, tiesībām uz izglītību, tiesībām uz brīvību un personas neaizskaramību, spīdzināšanas, cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kā arī ar vienlīdzības principu un diskriminācijas aizlieguma principu.

Vienlaikus citu personu tiesību uz veselību aizsardzība var būt arī leģitīms mērķis tam, lai ierobežotu kādas citas personas cilvēktiesības. Piemēram, nepieciešamība aizsargāt personu tiesības uz veselību var būt leģitīms mērķis tam, lai ierobežotu kādas citas personas tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpstošās tiesības īstenot savā uzņēmumā komercdarbību, kas rada vides piesārņojumu un varētu nelabvēlīgi ietekmēt apkaimē dzīvojošo personu veselību.