Džihādisma ideoloģijas pamatā ir radikāla islāma interpretācija, kas pieprasa izveidot Islāma valsti vai kalifātu. Džihādisma kā ideoloģijas un kā militāri politiskas kustības pamatā ir džihāds kā sakrāla kara forma, obligāta visiem musulmaņiem, pieprasot aizstāvēt islāmu un tā vērtības. Atšķirībā no islāma reliģijas jēdziena “džihāds”, kam ir sarežģīta vēsture un vairākas interpretācijas un kas nereti apzīmē iekšēju, garīgu cīņu ar kārdinājumiem personīgā līmenī, jēdziens “džihādisms” plašāku atpazīstamību ieguva 20. gs. beigās kā reakcija uz dažādiem ģeopolitiskiem, sociāliem un reliģiskiem faktoriem un apzīmē daudzpusīgi saprastā džihāda pielāgojumu sociāli, politiski, kaujinieciski aktīvu grupējumu vajadzībām. Lai gan lielākā daļa musulmaņu nepieņem džihāda politiski vardarbīgu interpretāciju, tādi ekstrēmistu grupējumi kā “Al Kāida” un Islāma valsts, apelējot pie džihāda, ir paveikuši neskaitāmus vardarbības aktus.

“Džihādisms” ir termins, kas sastāv no divām daļām: “džihāds” un “-isms”. Vārds “džihāds” ir aizgūts no arābu valodas vārda جهاد‎ (džihād), kas burtiski nozīmē ‘cīņa’ gan personīgā, gan sabiedriskā līmenī. Savukārt “-isms” ir izskaņa, kas norāda uz ideoloģiju vai kustību.

Džihādisma kustības ideoloģiskie mērķi ir aizstāvēt islāmu plašā nozīmē – gan kā garīgu pārliecību, kultūru, gan materiāli praktiski kā valsti, teritoriju, armiju. Džihādisma kustības izšķirīga iezīme, kas to atšķir no džihāda klasiskas interpretācijas, ir apsvērumi par ideoloģisko mērķu sasniegšanu, proti, orientācija uz vardarbīgu metožu, tostarp terora aktu, izmantošanu, ja citas (sludināšana, propaganda) nav pieejamas.

Viens no galvenajiem džihādisma mērķiem ir islāma valsts jeb kalifāta izveide, kurā valdītu islāmiski valsts likumi (šariats) un kultūras normas, kas ietver noteikumus par ģērbšanos, dzimumu lomām un sodiem par noziegumiem, kā arī citus ikdienas dzīves aspektus. Džihādisti uzskata, ka islāmu un tā sekotājus aktīvi apdraud gan iekšējie, gan ārējie spēki, piemēram, sekulārās valdības, Rietumvalstis un citas reliģiskās grupas, un tāpēc esot nepieciešama tūlītēja vardarbīga pretestība. Laika gaitā daži džihādistu grupējumi ir pārgājuši no globāliem mērķiem uz lokālākiem vai reģionāliem mērķiem. Tā rezultātā ir izveidojušies grupējumi, kas galvenokārt pievēršas vietējiem jautājumiem, piemēram, cīņai pret konkrētu valdību vai konkrētas teritorijas okupācijai.

Kustības pamatā ir islāma salafisma, kā arī vahabisma idejas, ko raksturo centieni atgriezties pie attīrītas, sākotnējas islāma izpratnes un prakses. Viens no ievērojamākajiem džihādisma idejiskajiem tēviem, pakistāniešu žurnālists, filosofs un garīdznieks, maulānā Abūlaalā Maudūdī (Abul A’la Maududi, ابو الاعلی مودودی) uzstāja, ka Rietumos pastāvot maldīga džihāda izpratne un ka islāms ir nevis tikai “uzskatu un ritu sistēma”, bet gan “revolucionāra ideoloģija un programma, kas tiecas izmainīt sabiedrisko kārtību visā pasaulē”. Viņš definē: “Džihāds nozīmē šo revolucionāro cīņu.”

Džihādistu kustības nav monolītas, un to organizatoriskās struktūras var ievērojami atšķirties atkarībā no konkrētās grupas, stratēģijas un plašāka ģeopolitiskā konteksta. Agrīnajām džihādistu kustībām ierasti, piemēram, “Al Kāidai”, ir bijusi centralizēta hierarhiska struktūra ar skaidri definētu vadību. “Al Kāidas” Usāma Bin Lādins (angļu Usāmah Bin Lādin, arābu أسامة بن لادن) bija atbildīgs par stratēģijas noformulēšanu, galveno lēmumu pieņemšanu un grupas darbības pārraudzību. Citi grupējumi ir pieņēmuši decentralizētāku pieeju, izveidojot franšīzes vai filiāles dažādos reģionos. Piemēram, Islāma valsts pieņēma Nigērijas teroristu grupējuma “Boko Haram” (“Rietumu izglītība ir aizliegta”; oficiālais nosaukums – arābu جماعة أهل السنة للدعوة والجهاد, angļu Group of the People of Sunnah for Dawah and Jihad, latviešu “Sunnītu kopiena daavai un džihādam”) pievienošanās solījumu, lai gan starp to kontrolētajām teritorijām nepastāvēja sauszemes robeža.

21. gs. otrajā desmitgadē džihādistu kustības aizvien biežāk ir veidojušās kā tīklveida kustības, kurās sadarbojas brīvi saistītas grupas un indivīdi. Tas atspoguļo kustības mainīgo raksturu, kā arī pretterorisma pasākumu ietekmi, kas ir izjaukuši centralizētas vadības struktūras. Piemēram, Islāma valsts ne tikai izveidoja centralizētu valstisku veidojumu, bet arī vienlaikus iedvesmoja starptautisku lielā mērā autonomu atbalstītāju tīklu. Šīs tendences ietekmē ir parādījušies t. s. “vientuļie vilki”, kuri rīkojas bez jebkādas tiešas organizatoriskas saiknes ar lielāku organizāciju.

Džihādistu kustības gadu gaitā ir iesaistījušās dažādās militārās aktivitātēs, sākot ar terora aktiem un beidzot ar plaša mēroga nemieriem un konvencionālo karu. Viens no džihādistu militāro darbību spilgtākajiem aspektiem, ko nereti uzskata par džihādisma definējošu iezīmi, ir terorisma kā taktikas izmantošana. Tā ietver spridzināšanas, ķīlnieku sagrābšanas, nolaupīšanas, apšaudes u. tml.

Dažos gadījumos džihādistu grupējumiem ir izdevies iegūt pietiekamus resursus, lai iesaistītos konvencionālajā karadarbībā, izmantojot tradicionālākas militārās taktikas un stratēģijas. Visspilgtāk tas bija vērojams Islāma valsts gadījumā, kas savas varenības kulminācijas brīdī kontrolēja plašas teritorijas Irākā un Sīrijā un bija izveidojusi salīdzinoši labi organizētus un apgādātus bruņotos spēkus.

Tā kā džihādistu grupējumi lielākoties ir ievērojami sliktāk apgādāti nekā valstu bruņotie spēki, tie biežāk izmanto asimetrisku kara taktiku, tostarp izmantojot improvizētas spridzināšanas ierīces, snaiperus, spridzinot civilo infrastruktūru, pielietojot partizānu kara un citas taktikas. Šie grupējumi mēdz veikt uzbrukumus no slēpņiem, īstenot sabotāžas u. tml.

Džihādistu kustības nereti piesaista ārvalstu kaujiniekus no visas pasaules. Spilgti piemēri ir t. s. Afganistānas arābu ierašanās Afganistānā atbalstīt afgāņu pretošanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) iebrukumam; turklāt šī migrācijas kustība bija būtisks faktors “Al Kāidas” izveidē. Cits piemērs ir Islāma valsts, kas, apelējot pie kalifāta izveides, piesaistīja ievērojamu iebraucēju skaitu (pēc dažiem aprēķiniem 20 000–40 000, tostarp arī no Latvijas). Šīs personas bieži vien līdzi atved vērtīgas prasmes un pieredzi, kas stiprina džihādistu grupējumu kaujas spējas, piemēram, militārie speciālisti apmācīja Islāma valsts kareivjus, bet datorspeciālisti palīdzēja propagandas izplatīšanas darbā.

Līdztekus militārajām darbībām džihādistu grupējumi iegulda ievērojamus līdzekļus propagandā un psiholoģiskajā karā. Tas var ietvert video, audio un rakstisko materiālu veidošanu, kā arī sociālo plašsaziņas līdzekļu stratēģisku izmantošanu.

“Al Kāida” Arābijas pussalā kopš 2010. gada ir publicējusi tiešsaistes žurnālu angļu valodā Inspire, kas atraktīvā stilā pasniedz tādas tēmas kā, piemēram, sprāgstvielu izgatavošanas instrukcijas, ieteikumus slepkavību veikšanai un rakstus par džihādistu ideoloģiju. Islāma valsts no 2014. līdz 2016. gadam publicēja tiešsaistes žurnālu angļu valodā Dabiq, kurā tehniski augstā izpildes līmenī tika popularizēta džihādisma ideoloģija, aprakstītas organizācijas militārās uzvaras, kā arī ikdienas dzīvi kalifātā u. tml. To 2016. gadā aizstāja žurnāls Rumiyah, kas tika izdots no 2016. līdz 2017. gadam.

Starp nozīmīgākajiem rakstiskajiem avotiem jāmin U. Bin Lādina vēstules un Aimana az Zavāhirī (Ayman al-Zawahiri, أيمن الظواهري) darbs “Bruņinieks zem pravieša karoga” (Knight Under the Prophet’s Banner, فارس تحت راية النبي), kur izklāstīta islāmiska džihāda filozofija un “Al Kāidas” stratēģija, vīzija par globālu džihādu pret Rietumiem. Abdullāha Azzāma (Abdullah Azzam, عبد الله يوسف عزام) darbi, piemēram, “Musulmaņu zemju aizsardzība” (Defence of Muslim Lands: The First Obligation After Iman,الدفاع عن أراضي المسلمين أهم فروض الأعيان) vai “Pievienojies karavānai” (Join the Caravan; إلحق بالقافلة) joprojām iedvesmo džihādistus visā pasaulē. Abū Musaabs as Sūrī (Abu Musab al-Suri,أبو مصعب السوري) apcerējums “Aicinājums uz globālu islāmisku pretošanos” (The Global Islamic Resistance Call, دعوة المقاومة الإسلامية العالمية) piedāvā pārskatīt džihādistu organizāciju pārvaldes struktūras, noraidot hierarhiski organizēto, reģionālo un slepeno pārvaldi par labu efektīvākai sistēmai, kas veidota kā tīkls. Seifuladla (Saif al-Adel, سيف العدل) vēstules parāda “Al Kāidas” nākotnes stratēģijas vīziju (t. s. septiņu posmu plāns).

Apcerējumā “Mežonības pārvaldība” (Management of Savagery, إدارة التوحش) analizētas iespējas veikt sekmīgu asimetrisku karu pret Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), balstoties uz PSRS neveiksmīgo pieredzi Afganistānā. Tajā argumentēts, ka džihādistu grupējumiem ne tikai jāapgūst militārā māksla, bet arī jāizprot sabiedriskie procesi un politika, izmantojot “racionālas, akadēmiskas metodes”, kā arī nepieciešams apgūt dažādas zinātnes, tostarp socioloģiju un politikas teoriju.

Džihādistu kustību dalībnieki pārstāv visdažādākās sociālās vides, etniskās grupas, sociālos slāņus, gan no musulmaņu vairākuma valstīm, gan no musulmaņu kopienām Rietumos; viņiem mēdz būt visdažādākie personiskie motīvi. Pretēji populārām gaidām, akadēmiskajos pētījums nav izdevies identificēt kādu vienu tipiska džihādista personības tipu.

Džihādistu kustību līderiem ir bijusi nozīmīga loma savu organizāciju ideoloģijas, stratēģijas un darbības veidošanā. Daži pazīstamākie džihādistu līderi ir “Al Kāidas” vadītāji U. Bin Lādins un A. az Zavāhirī. Abū Bakrs al Bagdādī (Abu Bakr al-Baghdadi, أبو بكر البغدادي) bija Islāma valsts vadītājs tās ievērojamāko panākumu laikā; tieši viņš 2014. gadā pasludināja kalifāta izveidi Irākā un Sīrijā. Abū Musaabs az Zarkāvī (Abu Musab al-Zarqawi, أبو مصعب الزرقاوي) nodibināja Islāma valsti un būtiski ietekmēja tās stratēģiju, liekot uzsvaru uz brutalitāti un kustības masveidīgumu. Mulla Muhammads Omars (Mohammed Omar, ملا محمد عم), “Tālibān” dibinātājs un augstākais līderis, vadīja grupējumu pret ASV vadīto koalīciju. “Boko Haram” līderis Abubakars Šekau (Abubakar Shekau, أبو بكر شكوي) ir pazīstams ar īpaši nežēlīgu pieeju un vardarbīgajiem uzbrukumiem pret civiliedzīvotājiem Nigērijā.

Papildu organizatoriskajiem līderiem džihādistu kustības ir veidojuši arī ietekmīgi ideologi, kas nodrošina to intelektuālo un teoloģisko pamatu. ASV dzimušais Jemenas garīdznieks un “Al Kāidas” biedrs Arābijas pussalā Anvars al Avlakī (Anwar al-Awlaki, أنور العولقي) ierosināja sludināšanu un rekrutēšanu veikt ne tikai ideoloģiski un teoloģiski pareizi, bet arī skaisti, atraktīvi, krāšņi un interesanti. Par vienu no ietekmīgākajiem džihādistu ideologiem tiek uzskatīts Abū Muhammads al Makdisī (Abu Muhammad al-Maqdisi, أبو محمد المقدسي), kurš sarakstījis darbus par islāma teoloģiju un jurisprudenci, aizstāvot islāma valsts izveidi. Al Makdīsī spēcīgi ietekmēja az Zarkāvī, taču vēlāk viņu draudzība izira.

Viens no nozīmīgākajiem džihādisma pamatlicējiem ir ēģiptiešu publicists, ideologs, islāmisma teorētiķis Saijids Kutbs (Sayyid Qutb, سيد قطب). Tieši viņš ir formulējis vairākus vardarbīgā džihādisma pamatprincipus: līderu avangardu, džahīlijas stāvokli modernajā islāma pasaulē (bezdievība, ķecerība), neticīgo izraidīšanu (takfīrs) u. c. Savukārt palestīniešu islāma zinātnieks un viens no “Al Kāidas” dibinātājiem A. Azzāms dažkārt tiek dēvēts par “globālā džihāda tēvu”. Viņam bija izšķirīga loma ārvalstu kaujinieku mobilizēšanā PSRS un Afganistānas kara laikā.

Džihādistu darbības rezultātus var analizēt no dažādiem aspektiem, tostarp drošības, politiskā, sociālā un humānā aspekta. Džihādistu uzbrukumos ir gājuši bojā un guvuši ievainojumus desmitiem tūkstoši cilvēku. Džihādistu darbības ir veicinājušas plaša mēroga pārvietošanos un bēgļu krīzes dažādos reģionos, satricinājušas gan vājas vai caurkritušas, gan spēcīgas valstis, izraisījušas būtiskas ekonomiskās sekas. Džihādistu aktivitātes daudzās valstīs ir veicinājušas sabiedriskās spriedzes pieaugumu starp dažādām reliģiskajām un etniskajām kopienām. Šos situāciju ir izmantojušas galēji labējās kustības, izraisot ksenofobijas, islamofobijas un pret imigrantiem vērstu noskaņojumu pieaugumu.

Daži no spilgtākajiem džihādisma ietekmes piemēriem ir Kašmīras konflikts (kopš 1990), Somālijas pilsoņu karš (kopš 1991), Alžīrijas pilsoņu karš (1991–2002), konflikts Afganistānā, “Tālibān” vara (kopš 1994), Čečenijas kari un sacelšanās Ziemeļkaukāzā (1994–2017), džihādistu pretošanās Irākā (kopš 2003), kā arī pilsoņu karš Sīrijā (kopš 2013).

Rezultātā džihādistu aktivitāšu pieaugums ir veicinājis pastiprinātus pretterorisma pasākumus, kas ietekmē ikviena sabiedrības locekļa ikdienas gaitas un brīvības. Ļoti spilgts piemērs ir ASV uzsāktais “Globālais karš pret terorismu” (Global War on Terrorism), kura laikā ASV iebruka divās valstīs, ieviesa komplicētas un jaudīgas izspiegošanas sistēmas u. tml. Kopumā gan džihādistu aktivitāšu, gan pretterorisma rezultāti ir bijuši pārsvarā negatīvi, izraisot ievērojamus cilvēku upurus, pārvietošanu, ekonomiskos traucējumus un sociālo un politisko nestabilitāti.

Džihādisma ietekme plašākā vēstures kontekstā ir saistīta ar vairākiem nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem un fenomeniem. Saknes meklējamas kalifāta likvidācijā 1924. gadā, Osmaņu Impērijas sabrukumā un arābu cilšu nacionālistiskās pašapziņas uzplaukumā 20. gs. sākumā. Musulmaņu brālības veicināta, islāma reliģijas nostiprināšanās un konflikti ar laicīgajām varām, aicinājumi atgriezties pie ticības saknēm, S. Kutba panislāmisma idejas, sakņotas salafismā un vahabismā, radīja pamatu modernā islāmisma un džihādisma ideoloģijas tapšanai. Mūsdienu vardarbīgo džihādismu ir būtiski ietekmējušas arī globālās politiskās krīzes, piemēram, revolūcija Irānā, Mekas krīze Saūda Arābijā un PSRS iebrukums Afganistānā, kā arī Izraēlas dibināšana un no tās izrietošā spriedze un konflikti reģionā. Džihādisma nokļūšana uzmanības centrā (pētniecība, apkarošana, attēlošana) pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram (arī Dvīņu torņi; World Trade Center, Twin Towers) un Pentagonam (The Pentagon) ASV ir radījusi nepieciešamību pārskatīt starptautiskās drošības prioritātes, novedot pie plašām mēroga militārām kampaņām, kuras, savukārt, ir radījušas tālejošas sekas, tostarp radušies jauni ekstrēmistu grupējumi un pastiprinājusies spriedze. Daudzu valstu iekšpolitikā džihādisma uzplaukums ir izraisījis politisko polarizāciju, sociālās kohēzijas eroziju, radot lielākus izaicinājumus globālajai drošībai un politiskajai stabilitātei.

Džihādisma vēsturē var izšķirt vismaz trīs fāzes. Pirmā fāze sakrīt ar Afganistānas karu (1979–1989), kuras gaitā tika noformulēti mūsdienu džihādisma ideoloģiskie pamati un kara beigās, PSRS armijai atkāpjoties, kustība guva ārkārtīgi lielu pašpārliecinātību. Otrās fāzes sākums sakrīt ar Afganistānas kara beigām (1989) un PSRS sabrukumu (1991). Šo posmu raksturo lielas cerības un smaga vilšanās. Pēc panākumiem Afganistānā džihādistu vadoņi iedomājās, ka panākumi turpināsies ar ASV ietekmes izskaušanu no reģiona. Trešā fāze sākās pēc 2001. gada 11. septembra terorakta un ASV iebrukumiem Afganistānā un Irākā. Tā vispirms izraisīja džihādistu kustības panīkumu, taču nedaudz vēlāk pavēra durvis jauniem ideoloģiskiem meklējumiem un militārām iespējām.

Džihādisma atspoguļojums būtiski atšķiras atkarībā no autora piederības kustībai. Džihādisti un viņu piekritēji lielākoties publicē apcerējumus par ideoloģiju, teoloģiskus pārspriedumus, stratēģijas, kā arī biogrāfiskus stāstus, slavinājumus par kritušajiem biedriem u. tml. Piemēram, A. Azzāma stāsti par dieva brīnumiem (kā putni, kas pārtver aviācijas lādiņus) un modžahedu varoņdarbiem Afganistānas kara laikā ir guvuši ļoti plašu atsaucību.

Aprakstos, kas tapuši ārpus džihādisma kustības, var izdalīt tādus, kas piederīgi plašākam žanram, kurā skarts viss arābiskais, islāmiskais, orientālais. Tas ietver, piemēram, pasaku sižetus par Aladinu un laupītājiem, tuksnešu kareivjiem, austrumu mistērijām vai tādiem popkultūrā plaši pazīstamiem tēliem kā Arābijas Lorenss (Lawrence of Arabia, īstajā vārdā Tomass Edvards Lorenss, Thomas Edward Lawrence). Dažās spēlfilmas “Zvaigžņu kari” (Star Wars, kopš 1977, režisors Džordžs Lūkass, George Walton Lucas, u. c.) sērijās pretošanās kustības tēlu atveidē var saskatīt līdzības ar Afganistānas modžahediem. Aizspriedumainā orientālisma perspektīvu ir asi nosodījis Edvards Saīds (Edward Said).

Rietumos mākslinieki un rakstnieki ļoti reti ir centušies šo kustību izpētīt un komentēt skrupolozi vai precīzi, aprobežojoties ar vienkāršota, pat kariķēta ļaunā tēla apspēlēšanu. Strīdus raisa islāma un džihādisma provokatīva kariķēšana, piemēram, izdevuma Charlie Hebdo izpildījumā, kas guva ne tikai starptautisku ievērību, bet arī izprovocēja vardarbīgu uzbrukumu to autoriem.

Teroristu stereotipiski atveidojumi mākslā var pastiprināt negatīvus aizspriedumus, veicinot islamofobiju un ksenofobiju. Šādi vienkāršoti tēli aizēno reālus sociālpolitiskus un ekonomiskus faktorus, kas veicina radikalizāciju, vienlaikus kavējot efektīvu terorisma apkarošanu.