A. Štāls ir devis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Republikas kultūras mantojuma saglabāšanas un pieminekļu aizsardzības pasākumu organizēšanā 20. gs. 20.–30. gados, kā rezultātā uz apzinātā, izglābtā, pārņemtā un pārvietotā kultūras mantojuma bāzes Latvijā izveidoja nozīmīgāko valsts atmiņas institūciju krājumus. A. Štāls uzstājīgi mēģināja panākt Latvijas kultūras vērtību jautājumu izvērtēšanu un nostiprināšanu uz tiesiskiem pamatiem.

A. Štāls bija viens no aktīvākajiem likuma “Par pieminekļu aizsardzību” izstrādes rosinātājiem jau 1920. gadā. Nebūdams mierā ar 1923. gada 26. jūnijā pieņemto pirmo, bet nepilnīgu šāda veida likumu, 30. gadu sākumā viņš turpināja darbu pie pārstrādāta pieminekļu aizsardzības likumprojekta.

A. Štāls ir daudzu nozīmīgu publikāciju autors, kas atklāj pieminekļu aizsardzības ideju attīstību un aktualitātes Latvijā, kā arī atstājis nozīmīgus pētījumus par dokumentāro mantojumu. A. Štāls pazīstams arī kā etnogrāfisko ekspedīciju fotogrāfs un ievērojams kā folkloras materiālu apzinātājs un vācējs.

A. Štāls kā vienīgais bērns dzimis Mārtiņa un Trīnes Emīlijas Štālu ģimenē. Par tēvu ir maz ziņu, bet māte, sākoties Pirmajam pasaules karam, palika uz pastāvīgu dzīvi Vašingtonā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur laika gaitā mainīja uzvārdu – no Štāls uz Batraka (Batrack). Saziņa ar māti vēstulēs bija būtiska un neatņemama A. Štāla ikdienas dzīves daļa. Dēla aicināta, Trīne Emīlija Batraka Rīgā uzturējās 1933. gada sākumā, bet 1934. gada nogalē viņa devās atpakaļ uz ASV.

20. gs. 20. gadu pirmajā pusē A. Štāls bija laulāts ar tulkotāju un Izglītības ministrijas ierēdni Helmu Elfrīdu Strēlerti (vēlāk Švābe), kura ap 1927. gadu no viņa izšķīrās. 1937. gada vasarā viņš salaulājās ar skolotāju Olgu Elizabeti, dzimusi Mednis.

A. Štāls absolvēja Nikolaja Mironova (Николай Николаевич Миронов) privāto komercskolu Rīgā, pēc tam komercskolu Viborgā, Somijas lielhercogistē (tagad Krievija). Pēc tam A. Štāls iestājās un studēja universitātē Petrogradā (tagad Sanktpēterburgas Valsts universitāte, Санкт-Петербургский государственный университет) Vēstures un filoloģijas fakultātē (1918–04.1919.), bet iesāktās studijas drīzumā turpināja Latvijas Augstskolas (mūsdienās Latvijas Universitāte) Filozofijas un filoloģijas fakultātē kā filozofijas un vēstures students (1920–1931) un šajā statusā bija atvaļināts no dienesta armijā. Lai arī studijas universitātē ilga vairāk nekā desmit gadu, augstskolu A. Štāls nepabeidza.

1919. gada 5. maijā A. Štāls Liepājā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un piedalījās Neatkarības karā.

A. Štāls bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs (1919) un bija Latvijas Tautas padomes loceklis. Nesaskaņu dēļ A. Štālu neiekļāva sociāldemokrātu sarakstā Satversmes sapulces vēlēšanās (1920), tāpēc viņš no partijas izstājās. A. Štāls darbojās arī partijā “Demokrātiskais centrs”, tomēr 1928. gadā darbību partijā un politikā pārtrauca.

A. Štāla darba gaitas saistītas ar vairākām valsts institūcijām, ieņemot nozīmīgus amatus kultūras mantojuma aizsardzības jomā. A. Štāls bija Latvijas Pagaidu valdības Izglītības ministrijas kultūras vērtību aizsardzības Latvijā pilnvarnieks (kopš 16.08.1919.), ģenerālpilnvarnieks kultūras vērtību aizsardzības lietās Latvijā (11.1919.–07.1920.), paralēli ģenerālpilnvarnieka amatam pildīja sevišķu uzdevumu ierēdņa amatu (kopš 05.1920.), kā arī strādāja Valsts bibliotēkā (mūsdienās Latvijas Nacionālā bibliotēka). Pēc tam Latvijas Republikas Izglītības ministrijā bija darbvedis-speciālists kultūras vērtību aizsardzības lietās (kopš 09.1920.), kā arī paralēli pildīja Latvijas reevakuācijas komisijas sekretāra (kopš 10.1920.) pienākumus. Drīzumā tika iecelts par Latvijas Republikas Izglītības ministrijas pārstāvi Latvijas sūtniecībā Maskavā (11.1920.–01.04.1921.). Vēlāk A. Štāls darba gaitas turpināja Valsts bibliotēkā, kur vadīja Dubletu nodaļu (28.06.1922.–01.04.1923.).

A. Štāls darbojās Latviešu fotogrāfiskā biedrībā (1922) un Latviešu senatnes pētītāju biedrībā (1923), kur vadīja Pieminekļu aizsardzības sekciju, kas tajā laikā organizēja plašus pieminekļu reģistrēšanas un sakopšanas darbus.

Pieminekļu valdē A. Štāls pildīja vairākus nozīmīgus amatus (1923–1933): tehniskais darba vadītājs (01.10.1923.–07.02.1928.); priekšsēdētāja vietas izpildītājs (ar pārtraukumiem, 08.02.1928.–16.02.1932.); Rīgas un Vidzemes apgabala pieminekļu aizsardzības inspektors (kopš 01.05.1932.); pieminekļu aizsardzības vecākais inspektors (11.10.1932.–26.09.1933.).

Uzsākot darba gaitas Pieminekļu valdē, A. Štāls jau pirmajos trīs mēnešos izstrādāja inventarizēto pieminekļu reģistrācijas grāmatas projektu, instrukciju mērniekiem, noteikumus jaunsaimniekiem sakarā ar viņiem piešķirto pieminekļu aizsardzību, sagatavoja rīkojuma projektu par pieminekļu reģistrēšanu un aizsardzības nodrošināšanu u. c. Pieminekļu valdē pieminekļu reģistrācija tika noteikta kā pamatuzdevums, tāpēc uzsāka veidot speciālu arhīvu, kura organizēšanā lielākie nopelni piedēvējami A. Štālam. Par A. Štāla darbu pie pieminekļu aizsardzības likumprojekta var lasīt A. Štāla atmiņās “Latvijas senatni sargājot” (autora rokrakstā 34 burtnīcās, 1937–1938).

Laikposmā no 1933. gada septembra līdz 1937. gada aprīlim A. Štāls atradās apcietinājumā. 1934. gada aprīļa sākumā Izglītības ministrijā un Pieminekļu valdē veiktās revīzijas ziņojumu Valsts kontrole iesniedza prokuratūrā.

Tiesvedības rezultātā tiesa atzina A. Štālu par vainīgu pret viņu celtajās apsūdzībās: viņš saņēma sodu par dokumentu viltošanu un piesavināšanos. Visās apsūdzībās A. Štālam piešķīra smagākos sodus, ņemot vērā vainu pastiprinošus apstākļus. Tiesā A. Štāls sevi par vainīgu pret viņu celtajās apsūdzībās neatzina.

Visas sākotnējās Pieminekļu valdes prasības pret A. Štālu tiesa akceptēja, bet zaudējumu nodrošināšanai apķīlāja un pārņēma Pieminekļu valdes glabāšanā viņa privātbibliotēku. Līdz šim nekas vairāk par A. Štāla privātbibliotēkas likteni nav zināms.

No Rīgas Centrālcietuma A. Štālu atbrīvoja 1937. gada aprīlī, ar spēkā esošo Sodu likuma 27. pantu, kas viņam liedza atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Šis pants A. Štālam nozīmēja ordeņu un citu valdības piešķirtu atzinības zīmju, goda amatu un nosaukumu un kara dienestā iegūtu dienesta pakāpju zaudēšanu, kā arī atlaišanu no valsts, valsts autonomo uzņēmumu un pašvaldības dienesta. Bez tam viņš zaudēja tiesības valsts un pašvaldību lietās balsot, vēlēt vai tikt vēlētam; ieņemt amatus valsts, valsts autonomo uzņēmumu vai pašvaldības dienestā. 

1937. gada vasaras mēnešos viņš laukos atrada iespēju strādāt dažādus gadījuma darbus pie saviem radiem, bet, 1938. gada nogalē viņam joprojām nebija patstāvīga un stabila darba. Vienīgos iztikas līdzekļus viņš saņēma no mātes, kura dzīvoja ASV.

1938. gada novembrī A. Štāls Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedza lūgumu atjaunot viņa tiesības, taču Valsts prezidents lūgumu noraidīja.

1940. gada augustā pēc satura līdzīgu lūgumu atjaunot tiesības A. Štāls iesniedza Valsts prezidenta amata izpildītājam pēc padomju okupācijas Augustam Kirhenšteinam. Nekas vairāk par tā iznākumu nav zināms.

20. gs. 40. gadu sākumā A. Štāls bija redaktors Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē. Par A. Štāla dzīvi Otrā pasaules kara laikā un tūlīt pēc tā informāciju līdz šim nav izdevies atrast.

A. Štāla pēdējā darba vieta (1947–1950) bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, kur A. Štāls bija direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1947–1949) un Rokrakstu un reto grāmatu sektora vadītājs (1949–1950).

A. Štāla raksti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos: “Atpūta”, “Brīvā Zeme”, “Ilustrēts Žurnāls”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Saule”, “Latvijas Vēstnesis”, “Latvju Grāmata”, “Sociāldemokrāts” un Rigasche Rundschau, kur nereti publikācijas parakstītas arī ar pseidonīmiem A. Alnis, A. Ziltis, Art un Dschems [Džems].

A. Štāla vadībā Latvijā noritēja intensīvs darbs (1919–1921) kultūras vērtību pārņemšanas un aizsardzības jomā, kas ļāva nosargāt daļu Latvijas kultūras mantojuma, neatlaidīgi attīstot un aktualizējot jautājumu par šo procesu tiesisko pamatu.

A. Štāls savā grāmatā “Sargāsim savas tautas senatni!” (1924) atklājis pieminekļu aizsardzības ideju attīstību un aktualitātes Latvijā, kā arī atstājis nozīmīgus pētījumus par dokumentāro mantojumu, piemēram, Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) atstāto kultūras mantojumu izdevumā “J. K. Broces “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu krājums”: zīmējumu un aprakstu izlase ar paskaidrojumiem” (1926). Savukārt kopā ar pedagogu Ivanu Kēleru viņš sastādīja vēstures mācību grāmatu “Vispārējā vēsture pamatskolām” (1926–1927; 1929–1930; 1933), kas izdota vairākkārt.

Strādājot Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā (1947–1950), A. Štāls sagatavoja iespiešanai J. K. Broces “Monumente” materiālu par Rīgu, sagatavojot manuskriptu publicēšanai (ieskaitot tekstu anotāciju sagatavošanu, tekstu tulkošanu, priekšmeta rādītāju sastādīšanu), klasificējot zīmējumus un organizējot fotouzņēmumu kopiju izgatavošanu. Sagatavotā manuskripta izdošanu grāmatā A. Štāls nepiedzīvoja.

Latvijas vēsturē A. Štāls ir viens no nedaudziem vēsturniekiem, kurš uzskatāms par profesionāli Latvijas kultūras mantojuma pārvaldības, pieminekļu aizsardzības organizēšanas jautājumos un dokumentārā mantojuma padziļinātā izpētē. Visi svarīgākie procesi, kas Latvijas valsts pastāvēšanas sākumposmā noritēja kultūras vērtību aizsardzības jomā, saistāmi ar A. Štāla vārdu.

Par nopelniem Latvijas pieminekļu aizsardzības jomā A. Štālam 1929. gada 13. novembrī tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira). 1933. gada martā par pētījumu “Svētās pēdas” (apcerējums par Latvijas senā reliģiskā kulta dažiem pieminekļiem) piešķirta Krišjāņa Barona prēmija.

A. Štāls draudzējies ar dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, viņi bijuši uzticami vēstuļu draugi. Dzejoļi, kurus dzejnieks vēstulēs sūtījis savam draugam, publicēti J. Ziemeļnieka dzejas grāmatā “Tev padots neprāts mans...” (2002).

Kā īpašu veltījumu A. Štālam mākslinieks un grafiķis Vasīlijs Masjutins (Василий Николаевич Масютин) 1920. gadā radījis ekslibri.