Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) ir viena no Latvijas profesionālās mākslas spilgtākajām muzikālajām vienībām, kas aktīvi koncertē Latvijā un ārvalstīs, veic simfoniskās mūzikas ierakstus, sadarbojas ar izciliem viesmāksliniekiem, starptautiski prominentām aģentūrām un ierakstu kompānijām.

LNSO izveidots 1926. gadā kā Rīgas Radiofona simfoniskais orķestris. Laika gaitā tas darbojies ar šādiem nosaukumiem: Rīgas radiofona simfoniskais orķestris (1926—1938), Latvijas radiofona simfoniskais orķestris (1938—1940), Latvijas PSR Radiokomitejas simfoniskais orķestris (1940—1941 un 1945—1957), Radiofona orķestris (1941—1944), Latvijas PSR Valsts radio un televīzijas simfoniskais orķestris (1957—1965), Nopelniem bagātais kolektīvs Latvijas PSR Valsts radio un televīzijas simfoniskais orķestris (1965—1970), Nopelniem bagātais kolektīvs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radio simfoniskais orķestris (1970—1978), Nopelniem bagātais kolektīvs Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris (1978—1986), Nopelniem bagātais kolektīvs Latvijas PSR Valsts akadēmiskais simfoniskais orķestris (1986—1990), no 1990. gada – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Par orķestra dibināšanas datumu uzskata 05.09.1926, kad Rīgas Radiofona simfoniskais orķestris uzsāka pilna apjoma ikdienas darbu Rīgas radiofona pārraidēs ar 14 mūziķiem; gada nogalē skaits palielinājās no 30 līdz 40 mūziķiem. Katru nedēļu tika sagatavoti vairāki simfoniskās mūzikas koncerti ar atšķirīgām programmām, kurus varēja dzirdēt gan radio, gan arī baudīt klātienē no studijas balkona Galvenā pasta ēkā Rīgā, Aspazijas bulvārī 5. Orķestra dibinātājs un pirmais diriģents bija Arvīds Pārups. No 1928. gada septembra par galveno diriģentu kļuva Jānis Mediņš, kura vadībā notika nozīmīga repertuāra un mākslinieciskās kvalitātes izaugsme – orķestris līdzās populāriem skaņdarbiem atskaņoja jaunāko ārvalstu autoru mūziku, kam tika iegādātas notis un veidoja apjomīgu bibliotēku.

03.11.1930. izskanēja pirmais orķestra koncerts ārpus radio studijas sienām Latvijas konservatorijā (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Apvienojot Rīgas Radiofona simfoniskā orķestra un Rīgas operas orķestra mūziķus, atsevišķiem publiskiem koncertiem tika veidots ap 100 mūziķu liels sastāvs, kurš varēja atskaņot monumentālos simfoniskos opusus. No 1931. gada orķestris vasarās uzstājās Bulduros, Dzintaros, Majoros un Mellužos. 14.05.1939. pirmo reizi tiešraidē tā koncerts radiofonā tika raidīts uz vairāk nekā desmit Eiropas valstīm, un programmā bija latviešu komponistu mūzika.

1940./41. gada sezonā tika sniegti ap 60 koncertiem no radio studijas. Otrā pasaules kara gados darbība turpinājās – lai gan dažādu žanru mūzika tika atskaņota arī iepriekš, sastāva tika sadalīts Mazajā orķestrī, kas spēlēja neakadēmisko mūziku, un Lielajā orķestrī ar 63 mūziķiem un trīskāršu pūšaminstrumentu sastāvu.

Pēc otrreizējās padomju okupācijas 16.10.1944. atsākās mēģinājumi, un iniciatīvu atjaunot orķestra sastāvu uzņēmās Jānis Ivanovs. 1945. gadā orķestrī spēlēja 69 mūziķi; par galveno diriģentu iecēla Dmitriju Kuļkovu.

No 05.11.1949. par Latvijas PSR Valsts radio un televīzijas simfoniskais orķestra mājvietu kļuva jaunā lielā studija Doma laukumā 8 (mūsdienās Latvijas Radio 1. studija) un aizsākās posms, kad orķestris ieguva savu individuālo skanējumu, kā arī nostabilizēja sastāvu – 1961. gadā orķestra sastāvā bija 97 mūziķi. Ilggadējs LNSO galvenais diriģents bija Leonīds Vīgners (1949–1963 un 1966–1974). Galvenā diriģenta (1963–1966) Edgara Tona vadībā tas koncertēja Ļeņingradā (1964), L. Vīgnera vadībā notika vieskoncerti Bulgārijā (1969).

No 1975. gada Nopelniem bagātā kolektīva Latvijas PSR Valsts televīzijas un radio simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents bija Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский). Viņa vadībā orķestris koncertēja ārpus okupētās Latvijas – citās Padomju Savienības daļās (Krievijā, Armēnijā, Ukrainā) un ārzemēs (Bulgārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā).

1990. gadā LNSO tika iekļauts Latvijas filharmonijas sastāvā, kā arī ieguva jaunu galveno diriģentu Paulu Megi (Paul Mägi). LNSO saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu 1993. gadā par koncertprogrammām Latvijā, starptautiskajā festivālā Europa musicale Minhenē un Tūras Svjatoslava Rihtera festivālā (Fetes musicales en Touraine) Francijā. Laikā no 1994. līdz 1997. gadam LNSO strādāja galvenā viesdiriģenta Tomasa Zanderlinga (Thomas Sanderling) vadībā un bija sava mākslinieciskā vadītāja meklējumos; 1997. gadā par to kļuva norvēģu diriģents Terje Mikelsens (Terje Wik Mikkelsen).

No 1998. gada janvāra LNSO darbojas jaunā statusā kā valsts bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris”, esot tiešā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas (LR KM) pārraudzībā (no 2004. gada – valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris”). 1998. gadā LNSO lietošanā LR KM nodeva Lielās ģildes ēku Rīgā, Amatu ielā 6.

Šajā laikā LNSO vieskoncertu amplitūda aptvēra gandrīz visas Eiropas valstis, notika koncerti arī Japānā. Nākamie LNSO mākslinieciskie vadītāji bija Olari Eltss (Olari Elts, 2001–2005), Gints Glinka (2006–2007), Karels Marks Šišons (Karel Mark Chichon, 2009–2013), Andris Poga (2013–2022), Tarmo Peltokoski (Tarmo Peltokoski, no 2022). 

Kopš 2015. gada ik augustu norisinās festivāls “LNSO vasarnīca”, kas piedāvā klasiskās un neakadēmiskās mūzikas koncertus kādā no Latvijas novadu koncertzālēm.

Kopš 2019. gada LNSO ir bijuši rezidējošie komponisti Gundega Šmite, Linda Leimane, Andris Dzenītis, Krists Auznieks, Ēriks Ešenvalds.

21. gs. LNSO sastāvs skaitliski (no 80 līdz 100 mūziķiem) ir nedaudz mainījies, atkarībā no finansējuma, tomēr LNSO sastāvā vienmēr bijušas pirmo un otro vijoļu grupas, alti, čelli, kontrabasi, četrkāršais koka pūšaminstrumentu sastāvs – flautas, obojas, klarnetes, fagoti, kā arī mežragi, trompetes, tromboni, tuba, arfa un perkusiju grupa. 20. gs. atsevišķos periodos starp štata mūziķiem bija arī pianists. 

2023. gadā LNSO 97 mūziķi.

LNSO papildus galvenajiem diriģentiem ir strādājuši šādi štata diriģenti un asistentdiriģenti:

Pirmie LNSO orķestra koncertmeistari bija Arvīds Norītis (1926–1928) un Aleksandrs Arnītis (1928–1937). No 1976. līdz 2001. gadam orķestra koncertmeistara statusā bija vijolnieks Valdis Zariņš. Kopš 2015. gada pie pirmās pults ir vijolnieks Georgs Sarkisjans.

LNSO sastāvā ir spēlējuši daudzi leģendāri latviešu mūziķi, kuri ir pazīstami gan kā solisti pasaulē, gan kā pedagogi, kuri skolojuši nākamo paaudžu mūziķus, piemēram, mežragu grupas koncertmeistars Arvīds Klišāns un viņa brālis trompetists Jānis Klišāns, fagotists Andris Arnicāns, obojisti Vilnis Pelnēns un Uldis Urbāns, flautisti Vilnis Strautiņš, Dita Krenberga, Agnese Ārgale, klarnetisti Ģirts Pāže, Eduards Mednis, trombonisti Boļeslavs Voļaks, Gunārs Ordelovskis, vijolnieki Raimonds Ozols, Sandis Šteinbergs, Indulis Dālmanis, Arturs Madrēvičs, Haralds Birznieks, altisti Bernhards Tiltiņš un Arigo Štrāls, čellisti Oļegs Barskovs, Dons Joffē, Imants Resnis, Ligita Briede-Zemberga, Agnese Rugēvica, Diāna Ozoliņa, kontrabasisti Gunārs Upatnieks, Einārs Upatnieks, Sergejs Brīnums, Artūrs Grīnups un citi mūziķi.

Pasaulē slaveni viesdiriģenti, kuri vadījuši LNSO koncertus, ir šādi atzīti mākslinieki kā, piemēram, Mariss Jansons, Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), Kurts Mazūrs (Kurt Masur), Jevgeņijs Svetlanovs (Евгeний Фёдорович Светлaнов), Genādijs Roždestvenskis (Геннаaдий Николаaевич Рождественский), Kirils Kondrašins (Кирилл Петрoвич Кондрaшин), Jurijs Simonovs (Юрий Иванович Симонов), Nēme Jervi (Neeme Järvi) un citi.

LNSO repertuārs ir ļoti plašs. Pirmajos 20 pastāvēšanas gados tas atskaņoja klasiku un populāru mūziku radio pārraižu specifikas dēļ. Uzsākot koncertēt ārpus radio studijas, programmās tika iekļauti latviešu komponistu skaņdarbi. Starp nozīmīgākajiem pirmatskaņojumiem jāmin: J. Mediņa Čellkoncerts (pirmatskaņojums 1931, diriģents J. Mediņš, solists Alfrēds Ozoliņš), Pētera Barisona 2. simfonija (pirmatskaņojums 1939, diriģents P. Barisons), J. Ivanova 2. simfonija (pirmatskaņojums 1941, diriģents A. Pārups) un 4. simfonija “Atlantīda” (pirmatskaņojums 1943, diriģents Bruno Skulte).

Pēc Otrā pasaules kara starp LNSO daudzajiem latviešu mūzikas pirmatskaņojumiem nozīmīgi ir bijuši šādi skaņdarbi: Ādolfa Skultes 2. simfonija “Ave Sol” (pirmatskaņojums 1959, diriģents L. Vīgners), Marģera Zariņa “Grieķu vāzes” (pirmatskaņojums 1960, diriģents L. Vīgners, pianists – solists Ivars Vīgners), Pētera Plakida “Mūzika klavierēm, timpāniem un stīgām” (pirmatskaņojums 1970, diriģents Romualds Kalsons) un “Variācijas orķestrim” (pirmatskaņojums 1996, diriģents N. Šnē), Imanta Kalniņa 4. simfonija (pirmatskaņojums 1973, diriģents L. Vīgners), R. Kalsona Vijolkoncerts (pirmatskaņojums 1978, diriģents V. Sinaiskis, solists – vijolnieks V. Zariņš) un svīta “Kāzu dziesmas” (pirmatskaņojums 1980, diriģents V. Sinaiskis), Pētera Vaska “Vēstījums” simfoniskajam orķestrim, sitaminstrumentiem,  divām klavierēm (pirmatskaņojums 1983, diriģents J. Zirnis), Artura Maskata “Tango” (pirmatskaņojums 2002, diriģents N. Vaicis), Jura Karlsona “Koncerts čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim” (pirmatskaņojums 2016, diriģents A. Poga), Andra Dzenīša 2. simfonija (pirmatskaņojums 2022, diriģents A. Poga).

Pēdējā pusgadsimta laikā, koncertējot ārpus Latvijas, LNSO programmās kā centrālie darbi ir bijušas Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) un Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) simfonijas un instrumentālie koncerti; reizumis arī Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) un Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) opusi. Kā koncerta piedeva ārvalstīs visbiežāk ir skanējis Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” un J. Mediņa “Ārija”.

Katram LNSO mākslinieciskajam vadītājam ir bijušas savas repertuāra prioritātes. Tā, piemēram, T. Mikelsens bieži diriģējis norvēģu komponistu darbus, O. Eltss – igauņu un somu mūziku (koncertu cikls Aurora borealis), K. M. Šišons – sev tuvos spāņu ritmus.

LNSO spēlei stilistiski atbilstošākais ir romantisms, jo īpaši Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner), Gustava Mālera (Gustav Mahler) un Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) opusi, vēlīnā romantisma mūzika un 20. gs. skaņdarbi.

Gandrīz gadsimta laikā kopš dibināšanas LNSO mūsdienās ir vērtējams kā vadošais Baltijas valstu simfoniskais orķestris. Orķestra mūziķu sagatavošanas process ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ilgu gadu darbs, kas rezultējies augsti profesionālā kolektīvā. LNSO darbība vairākos virzienos – mūsdienu mūzikas aktualitāšu interpretācijās, jaunās auditorijas audzināšanā, Latvijas reģionu koncertzāles aptverošā darbībā, sadarbībā ar atzītām aģentūrām ārvalstu vieskoncertu rīkošanā un ierakstu tapšanā – padara šo kolektīvu spilgtu, interesantu un plašu auditoriju piesaistošu.

Profesionāļu novērtējums ir izpaudies LNSO saņemtajās Latvijas Lielās Mūzikas balvās: kategorijā “Par izcilu sniegumu” (2009), kategorijā “Gada koncerts: “Garanča & Šišons. LNSO Jaungada gala koncerti” (2012), kategorijā “Gada koncerts: Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts 27. septembrī Lielajā ģildē – solists Egils Siliņš, LNSO, diriģents Vladimirs Fedosejevs (rīkotājs – LNSO)” (2013),  kategorijā “Gada koncerts:  “LNSO – 90. Mariss Jansons un Raimonds Pauls” (2016), kategorijā “Par izcilu sniegumu gada garumā”  (2019).

Viena no radiofona orķestru specifikām ir ierakstu veikšana, ko LNSO regulāri un apzināti veica no 20. gs. 50. gadiem. Kopumā publiskoto ierakstu skaits ir ļoti liels – ap simts ierakstu albumiem un platēm – sākotnēji vinila plašu formātā, bet no 20. gs. 90. gadiem – CD (kompaktdiska) formātā; arī tīmekļa vietnēs pieejamie ieraksti.

No 1964. līdz 1992. gadam LNSO ierakstu izdevējs bija Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika un skaņu ierakstu studija. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā sākās sadarbība ar ārvalstu izdevējkompānijām, kas aktīvi izvērsās T. Mikelsena vadībā – tika izdoti augsti novērtēti 11 kompaktdiski, tai skaitā latviešu mūzika albumos “Romualda Kalsona koncerti” (SIMAX Classics, 2000) un Nordic Orchestral Music (Strawberry Records Classics, 2000).

No 2001. līdz 2006. gadam LNSO izdeva albumus ar savu zīmolu, no kuriem I. Kalniņa 6. simfonijas ieskaņojums sērijā “Latvijas simfoniskā mūzika. XXI gadsimts” saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” (2005) kategorijā “Labākais akadēmiskās mūzikas albums”.

Mūsdienās LNSO sadarbojas ar Somijas skaņu ierakstu namu Ondine, kas ir izdevis Tālivalža Ķeniņa, A. Maskata un P. Vaska simfonisko mūziku, kā arī ar Latvijas nacionālo ierakstu kompāniju “Skani”, kas popularizē gan jaunos LNSO ierakstus, gan atjaunotos 20. gs. 70.–80. gadu ieskaņojumus.