Nosaukums cēlies no vārda “kalējs”, kas, iespējams, apzīmēja pirmo lēņavīru nodarbošanos. Pēc nostāstiem Kalēju senči kaluši ieročus un bruņas Kuldīgas pils bruņiniekiem.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Turlavas pagasts. Kalēju dzimtas dzimtīpašums. 19. gs. vidū Kalēji pieņēma uzvārdu Šmits. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojās uz izlēņotās zemes no lēņavīru pēctečiem. Vācu ordeņa Livonijā mestrs Johans fon der Reke (Johann von der Recke) 1550. gada 9. augustā izlēņoja Jurģim Kalējam (Jurgen Calley) pusarklu zemes pie Turlavas un Bīskapa ceļiem blakus Sirkanta zemei. Lēņa grāmatā teikts: “.. un ja viņam pavēl Kuldīgas komturs, ka jājāj karā, tad viņiem jāseko komturam un priekš viņa jādara viss, kas brīvniekam (frye) pienākas”.Šis formulējums liecina, ka brīvnieki bija pakļauti tieši komturam, kurš vienīgais no viņiem varēja pieprasīt brīvnieka gaitas. Kalēja amats nav uzskatāms par nemilitārām kalpotāja gaitām, bet gan par militāro palīgdienestu. Bez kalēja nevarēja iztikt, ne tikai gatavojot bruņojumu, bet arī karagājienos, jo pastāvīgi vajadzēja apkalt zirgus, labot ratus un ieročus.

Par ķoniņu ciemu tiesisko autonomiju liecina 17. gs. pastāvējušais ķoniņu ciemu tiesneša (Rechtfinder) amats. 1621. gada rudenī Viesalgu brīvzemnieku Bundžu Jurģa un Andreju Anša zemes strīda iztiesāšanā zemes apskatē piedalījušies Kalēju, Šmēdiņu un Ķoniņu tiesneši kopā ar Kuldīgas muižkungu, virspilskunga tiesas sekretāru un hercoga mežsargu.

1664. gadā Lipaiķu baznīcas logā ievietota vitrāža ar Kalēju ciema ģerboni, kurā attēlota lakta un divi veseri. Ģerbonis Lipaiķu baznīcas logā ir saglabājies līdz mūsdienām, un tā ir viena no senākajām Kurzemes baznīcu vitrāžām.

Hercoga Jēkaba (Jakob Kettler) Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “brīvzemnieki” (Freybawrenn) ierakstīti Kalēji (Kalleyen) (pieci saimnieki) ar vienu arklu zemes. Vaku grāmatā teikts, ka Kalēji pildījuši klaušas hercoga Turlavas muižai.

1738. gadā Kurzemes un Zemgales hercogienei un Krievijas ķeizarienei Annai (Анна Иоанновна) visu brīvzemnieku – ķoniņu (Samptliche Conigsche Freibauern) – vārdā tika nosūtīts 22 Ķoniņciema, Ziemeļu, Viesalgu, Kalēju un Pliķu saimnieku parakstīts lūgums. Tajā viņi vēstīja, ka, lai arī agrāk viņi tikuši izmantoti tikai pils darbos, tagad viņiem ne tikai jāmaksā vaku nauda un jāiet klaušās, bet arī jāsūta darbinieki uz Ēdas dzelzscepli, kādēļ viņi nevarot paspēt laikā paveikt savus lauku darbus un esot novesti galīgā postā. Saimnieki lūdza atcelt vismaz klaušas dzelzsceplī.

1761. gadā Kalēju ciema sešās mājās dzīvoja septiņi saimnieki. 1797. gadā Kalēju ciemā bija sešas mājas. 1850. gadā Kalēju ciema mājās – Kalna un Lejas Mikās, Kalna un Lejas Vāģos, Kalna un Lejas Zoņos, kā arī Mežsargos – saimniekoja Kalēji. 1853. gadā Kalējos dzīvoja 61 ķoniņu kārtas piederīgais (30 vīrieši un 31 sieviete). Ķoniņu kārtai nepiederoši bija 59 iedzīvotāji, no tiem 32 latvieši, 24 ebreji un trīs vācieši.

1861. gadā Kalējiem līdztekus viņu latviskajam uzvārdam lietots tā vāciskojums – Šmits, kas turpmāk aizvietoja viņu ciltstēva uzvārdu. Citas vāciskošanās pazīmes Kalēju vidū nav konstatējamas. 1861. gadā sešu māju saimnieki bija Šmiti, viens – Tontegode.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1933. gadā Kalēju ciemā bija 12 viensētas: Kalna Mikas (83,700 ha), īpašniece Anna Bēra, dzimusi Šmite; Lejas Zoņi (52,028 ha), īpašnieces Ieva Šmite un Baba Kadiķe; Kalna Vāģi (48,902 ha), īpašniece Ieva Jansone, dzimusi Šmite; Kalna Zoņi (50,741 ha), īpašniece Ķērsta Peniķe, dzimusi Šmite; Lejas Vāģi (57,511 ha), īpašnieki Pēteris Šmits un Grieta Peniķe; Kalna Valki (7,344 ha), īpašnieks Kristaps Salmgriezis; Vidus Valki (8,418 ha), īpašniece Līne Kārkliņa; Lejas Valki (9,542 ha), īpašnieks Pēteris Šmits; Lejas Mikas (75,174 ha), īpašnieki Pēteris un Līze Tontegodes un Ieva Pļaviņa, dzimusi Tontegode; Kadiķi (9,696 ha), īpašnieks Mārtiņš Šmits; Jaunzemji (9,851 ha), īpašnieks Žanis Šmits; Kalēji (25,665 ha), īpašnieks Jēkabs Grosmanis; kopīpašums – kapsēta (0,476 ha); pavisam – 440,468 ha.

1935. gadā Kalējciemā bija 77 iedzīvotāji.

Atšķirībā no Ķoniņu, Pliķu un Sausgaļu brīvciemiem, kur apbūve bija izvietota kompakti, Viesalgi, Kalēji, Dragūni un Ziemeļi sastāvēja no divām daļām, kas novietotas netālu – pārsimt metru attālumā viena no otras. Tas liecina par atsevišķu sētu izdalīšanos senatnē, pēc kā jaunās sētas sāka grupēties ap diviem kodoliem.

19. gs. otrajā pusē Kalējciemā tika uzcelta pirmā mūra dzīvojamā ēka. Ap 1855. gadu Kalēju brīvciems nodedzis. No ēkām uguns neskarta palika tikai Kalna Miku rija, kas būvēta ap 1790. gadu.

Pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās brīvciemi tika sadalīti viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939. gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā ciema ēkas nojauktas vai pārbūvētas. Līdz mūsdienām ir saglabājusies Lejas Vāģu dzīvojamā ēka, kā arī ciema kapsēta.