Alberts Vītols bija ievērojams izglītības darbinieks, piedalījās Cesvaines Valsts vidusskolas dibināšanā. Būdams ilggadējs vietējās evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs un nozīmīgs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) darbinieks, publicēja teoloģiska rakstura darbus, pētīja novadpētnieciskus jautājumus.

Skolas gaitas A. Vītols uzsāka Virānes pagastskolā, pēc tam turpināja mācīties Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1907. gadā. 1909.–1918. gadā Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) viņš studēja teoloģiju un kā brīvklausītājs apmeklēja arī medicīnas un dabaszinātņu lekcijas. Par teoloģijas studijām A. Vītols bija izšķīries jau 1905. gadā, kad bija izlasījis daudzus ateistiskus darbus, redzējis nežēlīgos 1905. gada notikumus un nonācis pie pārliecības, ka “aiz skaistajiem brīvības lozungiem slēpjas kails materiālisms un naids cilvēkam pret cilvēku”.

Līdz studijām Tērbatā, no 1907. līdz 1909. gadam, A. Vītols bija skolotājs Jaunpiebalgas draudzes skolā.

No 1918. gada februāra A. Vītols strādāja toreizējā Biržu (Madonas) vidusskolā un 1919. gada pavasarī ierosināja pārcelt skolu, kas darbojās divās īrētās ēkās, uz tobrīd tukšo Cesvaines pili. Saņēmis pils mantinieku atļauju, viņš piedalījās Cesvaines vidusskolas izveidošanā un bija tās pirmais direktors līdz 1920. gadam un ticības mācības, ētikas un latīņu valodas skolotājs līdz 1924. gadam. A. Vītols bija arī Cesvaines skolas muzeja dibinātājs un aktīvi piedalījās tā fondu papildināšanā. 

1921. gadā A. Vītols tika ordinēts par LELB mācītāju. Vēl pirms ordinācijas tika ievēlēts un uzaicināts kalpot kā Cesvaines, tā arī Gulbenes draudzē. Lai varētu turpināt strādāt Cesvaines vidusskolā, viņš izvēlējās par labu Cesvaines draudzei.

Līdztekus mācītāja darbam draudzē A. Vītolu interesēja arī novadpētniecība. Viņš vāca vietvārdus, tautasdziesmas un ticējumus, vēlāk savākto materiālu sūtot Latviešu folkloras krātuvei Rīgā un izmantojot zinātniskos rakstos par ētikas problēmām latviešu folklorā. Periodikā parādījās viņa raksti par latviešu tikumisko apziņu un reliģiozitātes īpatnībām. A. Vītols pievērsās arī savas draudzes vēstures izpētei un 1929. gadā publicēja vēsturisku apskatu “Cesvaines draudze”. 1934. gadā tika izdots vēl viens viņa pētījums par draudzes vēsturi – “Mācītāja G. F. Müteļa piezīmes par Cesvaines draudzi 1762–1804”.

No 1930. gada A. Vītols darbojās Latvijas Aizsargu organizācijā un bija 9. Madonas aizsargu pulka mācītājs. Viņš bija arī Latvijas Sarkanā Krusta Cesvaines nodaļas valdes loceklis un Brāļu kapu Cesvaines komitejas loceklis.

20. gs. 20. gados aizsākās A. Vītola literārā darbība. Viņš izveidoja reliģiskās dzejas antoloģiju “Pie svētavota” (1926) un reliģiskās prozas antoloģiju “Dieva kalnā” (1927). No 1924. līdz 1927. gadam viņš arī pats sacerēja tekstus vairākām garīgo dziesmu melodijām. Šie teksti publicēti 1930. gadā krājumā “Garīgās dziesmas”. Kopā ar Augustu Saulieti viņš rīkoja literārus vakarus, kuri bija plaši apmeklēti. Jau studiju un skolotāja darba gados A. Vītols bija sācis veidot bibliotēku, kurā 20. gs. 30. gados bija pārstāvēta ne tikai gandrīz visa latviešu daiļliteratūra, bet bija arī daudz grāmatu par filozofiju, dabaszinātnēm, mūziku un mākslu.

Drīz pēc padomju okupācijas 1940. gadā Cesvaines draudzes īpašumi tika nacionalizēti un A. Vītolam ar ģimeni Cesvaini nācās pamest. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā A. Vītols Cesvainē atgriezās un turpināja pildīt savus mācītāja pienākumus. Viņš nodrošināja Cesvaines kapos apglabāto kritušo leģionāru saraksta saglabāšanu. Viņiem 1990. gadā tika atklāts piemiņas krusts kapos.

Pēc kara A. Vītols turpināja kalpot Cesvaines draudzē un uzņēmās arī papildu pienākumus. 1946. gadā viņš kļuva par Cēsu iecirkņa prāvesta pienākumu izpildītāju, gadu vēlāk – par Cēsu iecirkņa prāvestu, 1948. gadā – par LELB Virsvaldes locekli. 1952. gadā A. Vītols uzņēmās Madonas iecirkņa prāvesta pienākumus. Tajā pašā gadā viņam piedāvāja vakanto mācītāja vietu Pāvila draudzē Rīgā, taču viņš no šī piedāvājuma atteicās. 1954. gadā viņu uzaicināja strādāt Virsvaldes prezidijā. 20. gs. 50. gados A. Vītols lasīja lekcijas par latviešu tautasdziesmu ētiku un citām tēmām Teoloģiskajos kursos Rīgā, bija Doma katedrāles dekāns un Dziesmu grāmatas emendācijas komisijas loceklis.

No darba pienākumiem brīvajā laikā A. Vītols aizrautīgi darbojās dārzā, aprūpējot savu reto koku un krūmu kolekciju.

Cesvainē A. Vītols kalpoja par mācītāju līdz 1964. gadam, kad padomju okupācijas vara baznīcu slēdza. Dzīves pēdējā gadā, jau būdams smagi slims, A. Vītols noturēja dievkalpojumus Lazdonas baznīcā.

A. Vītols neaizmirsa arī par zinātniskajiem pētījumiem. Kopš 20. gs. 40. gadiem viņš rakstīja darbu par subjektīvismu reliģijā, taču to nepabeidza.

A. Vītola arhīvs glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja un Madonas muzeja krājumā.

A. Vītola nozīmīgākie darbi ir veltīti latviešu reliģijas un ētikas analīzei (daži no tiem ir lasāmi žurnālā “Ceļš”), Cesvaines novada vēsturei (“Cesvaines draudze”). Viņš izveidojis arī reliģiskās dzejas un prozas krājumus: “Pie svētavota”, “Dieva kalnā”.

A. Vītola nozīmīgākais devums ir viņa mācītāja darbs Cesvaines draudzē, līdzdalība Cesvaines Valsts vidusskolas dibināšanā un tās vadīšana, kā arī līdzdalība Cesvaines sabiedriskās un kultūras dzīves veidošanā gandrīz piecdesmit gadu garumā. Starpkaru periodā A. Vītols bija viens no nopietnākajiem latviešu reliģiskās dzejas un prozas zinātājiem un popularizētājiem, pazīstams arī kā garīgo dziesmu tekstu autors.

01.06.1935. A. Vītols kā 9. Madonas aizsargu pulka mācītājs apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu, 12.05.1939. apbalvots ar Atzinības krustu. 1998. gadā Cesvainē izveidota A. Vītola piemiņas taka.