Viljama Šekspīra luga, kuras pilnais nosaukums ir “Otello, Venēcijas moris” (Othello, the Moor of Venice), tapusi 17. gs. sākumā. Tās sacerēšanas ticamākais datējums ir 1603. vai 1604. gads. “Otello” ir V. Šekspīra nākamā traģēdija pēc lugas “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark), kas izrādīta 1601. gadā. Arī “Otello” atspoguļota krīzes situācija, kas rodas, kad tiek satricināti centrālā tēla pasaules uzskata pamati. Turklāt viena no traģēdijas tēmām ir savējā un cita attiecības, un tās tapšanu rosinājusi arvien aktīvākā politiskā un ekonomiskā saskarsme starp Eiropu un pārējām pasaules daļām, kas tēlota, atklājot savstarpējās izpratnes grūtības. V. Šekspīra traģēdijas sižeta motīvu pamatā ir itāļu autora Džovanni Batistas Džiraldi (Giovanni Battista Giraldi), kurš publicējās ar pseidonīmu Sintio (Cintio), 1565. gadā iespiestā novele “Moru kapteinis” (Un Capitano Moro). Tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, V. Šekspīrs būtiski mainījis personu rīcības motīvus un konfliktu jēgu padziļinājis līdz eksistenciālai krīzei.     

Traģēdijas “Otello” notikumi risināti Venēcijā un Kiprā, tās sižetā cieši saistīta militāra konflikta situācija ar negaidītu problēmu saasinājumu tēlu personiskajās attiecībās. Lugas darbība sākas brīdī, kad Vēnecijas karaspēka vadonis ģenerālis Otello ir tikko kā slepus apprecējies ar senatora Branbancio meitu Dezdemonu. Šāds solis izpelnās asu Brabancio nosodījumu, jo Otello Venēcijas hercoga valstī ir ienācējs, tumšādains moris, šo apzīmējumu 17. gs. sākuma izpratnē saistot ar viņa izcelsmi no arābiem vai berberiem, kas mīt Āfrikas ziemeļos. Cita iemesla dēļ pret Otello vēršas viņa adjutants Jago, kurš ir aizvainots, jo nav saņēmis cerēto dienesta paaugstinājumu, neraugoties uz to, ka kopīgi ar Otello daudzkārt piedalījies nozīmīgās kaujās. Taču par leitnantu Venēcijas karaspēkā nav ticis izvēlēts Jago, bet gan florencietis Kasio. Dziļi aizskarts un vīlies, Jago savu intelektu turpmāk izmanto, lai sagādātu ciešanas Otello. Ģenerāļa vājo vietu Jago saskata viņa laulībā, un darbību virza Jago vēlme modināt Otello greizsirdību, kas arī izdodas. Traģēdijas finālā Otello nogalina Dezdemonu un mirst arī pats. Tomēr Jago modinātās aizdomas izrādās nepamatotas, un Otello pirms savas nāves nogalina arī Jago. V. Šekspīra traģēdijā, rādot centrālā tēla dzīves pāreju no laimes nelaimē, realizēts viens no žanra pamatprincipiem, kam pievērsta uzmanība jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) apcerē “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.).

V. Šekspīra traģēdijas konflikti risināti situācijās, kurās iesaistītas daudzas personas, tomēr sižeta pamatu veido nedaudzu centrālo tēlu attiecību līkloči. Ģenerālis Otello ir augstdzimis cilvēks, kurš Venēcijā nonācis kā gūsteknis, taču novērtēts par prasmēm militārajā laukā, pieņēmis kristietību un kļuvis par venēciešu karavadoni. Ar saviem stāstiem Otello iekarojis skaistās Dezdemonas sirdi. Tomēr, lai gan Otello labi pazīst karavīru tikumus, pilsētas dzīve viņam ir sveša, un Jago izrādās pietiekami viegli jau tūlīt pēc kāzām pārliecināt Otello par Dezdemonas neuzticību. Lugas sākumā Otello ir pārliecināts, ka sasniedzis laimes pilnību, tādējādi vēl jo sāpīgāka viņam kļūst šķietamā vilšanās sievas tikumos. Par sevi pārliecinātais un bezbailīgais karavīrs jūtas piekrāpts un neaizsargāts. Nespējot uzticēties Dezdemonai, Otello zūd ticība patiesu attiecību iespējamībai, kas rada arī neatrisināmu eksistenciālu pretrunu. Šo krīzi izraisa un tālāk saasina Jago veiktās manipulācijas, kas atklāj Jago kā spēcīgu intelektuālu  personību. Vilšanos karjeras ceļā Jago kompensē ar vēršanos pret Otello, kuru uzskata par vainīgu savās neveiksmēs. Jago ciniski izmanto ģenerāļa šaubas, padarot uzskatāmu Otello nedrošību par savu vietu Vēnecijas sabiedrībā. Kā svešinieks venēciešu starpā, kā citādais un atšķirīgais, kurš tiek maldināts un apmelots, Otello neiztur un arī ar savu rīcību sekmē krīzes saasinājumu un traģisko atrisinājumu. Tādējādi Otello kļūst par dramatisko notikumu upuri un to cēloni vienlaikus. Līdzīgi motīvi jau iepriekš risināti V. Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1597). Nozīmīga vieta traģēdijā “Otello” ir Dezdemonai. Būdama piederīga Venēcijas aristokrātijai, viņa ir patstāvīga savos lēmumos, kas ļauj viņai par spīti tēva nepatikai apprecēties ar mori, tomēr sieviete ir arī jauna un nepieredzējusi. V. Šekspīra lugā Dezdemonas jūtas pret Otello ir dziļas un patiesas, tomēr, nonākusi situācijā, kad vīrs sāk izrādīt aizdomas un izturēties sev neraksturīgi, Dezdemona nespēj saskatīt šīs rīcības iespējamos cēloņus un novērst nelaimes tuvošanos. Drošu padomu viņai nevar sniegt arī tuvākā pavadone, Jago sieva Emīlija. Savukārt Dezdemonas tēva – senatora Brabancio – attieksme pēc Dezdemonas laulībām pauž dziļu vilšanos meitā, ko veicinājusi arī viņas izrādītā nepaklausība. Jago ir pirmais, kurš pavēsta Brabancio par meitas bēgšanu, un tādējādi kļūst arī par senatora traģiskā likteņa ievirzītāju. Tāpat Jago manipulē ar bagāto tirgoni Rodrigo, kuram sola labvēlīgi ietekmēt Dezdemonas domas, bet patiesībā vienīgi izkrāpj no viņa naudu. Savukārt leitnants Kasio tēlots kā godprātīgs, bet vāja rakstura cilvēks. Viņa paaugstinājums amatā izraisa Jago dusmas, un Otello acīs Jago vispirms nomelno Kasio kā alkoholisko dzērienu cienītāju, bet pēc tam iedveš ģenerālī domu par to, ka Dezdemona ir iemīlējusies Kasio, tādējādi saasinot konfliktu un sekmējot tā traģisko atrisinājumu.

Traģēdijas notikumi aizsākas Venēcijā, kur tikko kā noslēgtas Otello un Dezdemonas slepenās laulības, taču to radīto iespaidu aizēno nepieciešamība ģenerālim ar savu karaspēku doties uz venēciešu pārvaldīto Kipru, kam draud turku flotes uzbrukums. Dezdemona saņem hercoga atļauju ar citu kuģi ceļot uz Kipru, lai tur pievienotos savam vīram. Šie notikumi tēloti traģēdijas pirmajā cēlienā. Tikpat dinamiska norišu attīstība ir četros nākamajos cēlienos, kuru darbība norisinās pēc venēciešu ierašanās Kiprā. Norises ir koncentrētas laikā, jo konflikta tālākais saasinājums un atrisinājums aizņem tikai pusotru dienu. Tomēr V. Šekspīrs atklāj ne tikai notikumu koncentrētību un dinamiku, bet arī padara tos ietilpīgus, jo spēj radīt priekšstatu par straujām Otello noskaņojuma pārmaiņām, ko nosaka daudzveidīgas un pretrunīgas izjūtas. Gan lugas pirmajā cēlienā, gan tūlīt pēc ierašanās Kiprā, kad Otello atkal satiekas ar Dezdemonu, viņš ir priecīgi satraukts un izbauda mīlestības laimi. Tomēr jau otrajā cēlienā, kad Kiprā norisinās svinības, kas reizē ir arī Otello un Dezdemonas kāzu nakts, Jago provocē nekārtības, kurās tiek vainots iereibušais Kasio. Abi laulātie tiek iztraucēti, savukārt Kasio par sodu tiek atcelts no amata. Viņa vēlmi atgūt leitnanta vietu, pēc Jago padoma lūdzot Dezdemonas atbalstu, Jago izmanto, lai modinātu Otello aizdomas. Notikumu pavērsiena punkts traģēdijā ir izvērsts Jago un Otello dialogs trešajā cēlienā, kura gaitā Jago izdodas panākt savu, jo Otello pakļaujas viņa viltīgajām manipulācijām un kļūst greizsirdīgs. Par caurviju motīvu tālākajā darbībā kļūst Dezdemonas mutautiņš, kurš nonāk Jago rokās un ko viņš turpmāk izmanto, lai kāpinātu Otello aizdomas. Pēc lugas centrālā dialoga seko strauja Otello lejupslīde, ko nespēj aizkavēt ne Dezdemonas lēnprātība, ne Emīlijas lietišķība, ne sociālās normas, ko Otello līdz tam stingri ievērojis.

Traģēdijā “Otello” greizsirdības motīvs ir cieši savīts ar centrālā tēla pasaules uzskata satricinājumu. Lugas darbībā autors atklāj, kā Otello, vīlies Dezdemonā, strauji pāriet no cildenuma uz barbarismu, atklājot personības dzīlēs slēptās tumšās kaislības. Otello un Jago raksturi ir savstarpēji cieši saistīti, tie veido it kā spoguļattēlu. Sižeta risinājumā Otello zaudē savu sākotnējo godprātību un pakļaujas Jago gribai, kļūdams neiecietīgs un netaisns. Savukārt Jago traģēdijā atklājas kā skeptisks intelektuālis, kurš rīkojas ciniski, vienlaikus arī apņēmīgi un mērķtiecīgi, labi pazīdams cilvēku dabu. Jago rīcība ir vērsta uz Otello un Dezdemonas attiecību izjaukšanu, tā uzdod jautājumu par laimes iespējamību un cilvēku rakstura vājumu, kas iznīcina viņu lolotās cerības un sapņus. Būtiska nozīme traģēdijas veidojumā ir V. Šekpīra laika skatuves specifikai, kur aktieri un skatītāji ir cieši satuvināti. Jago tēla atklāsmē īpaši būtisks ir viņa dialogs ar publiku, mudinot uzskatāmi pārliecināties par Otello maldiem un nespēju novērtēt situāciju. 

Traģēdija “Otello” pirmo reizi iespiesta 1622. gadā lētajā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). 1623. gadā tā ietverta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu izdevumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā traģēdiju “Otello” 1893. gadā Rīgas Latviešu teātrim tulkoja Juris Kalniņš (Prātkopis). 20. gs. 20. un 30. gadu uzvedumos izmantots Kārļa Egles un Rūdolfa Egles veiktais tulkojums. Vēlākajiem iestudējumiem tekstu sadarbībā ar K. Egli rediģēja dzejnieki Jānis Plaudis un Valdis Grēviņš. V. Šekspīra “Kopotu rakstu” izdevuma 4. sējumā 1964. gadā traģēdija “Otello” publicēta K. Egles un Paula Kalvas atdzejojumā.

Traģēdija “Otello” ir viena no V. Šekspīra daiļrades virsotnēm. Lugā pārliecinoši apliecināta autora spēja veidot mērķtiecīgu konflikta risinājumu, vispusīga cilvēka dabas pazīšana un stilistiska daudzveidība, kuru veido gan poētiski monologi, gan filozofiskas detaļas, gan ciniski spriedumi, akcentējot cilvēka eksistences trauslumu.    

Pirmais zināmais V. Šekspīra traģēdijas uzvedums notika Londonā 1604. gadā, kad tā tika izrādīta karaļa Džeimsa I (James I) galmā. Turpmākajos gadsimtos traģēdijai ir plaša un izvērsta skatuvisko interpretāciju vēsture. Pēc lugas motīviem tapusi un 1887. gadā Milānā pirmoreiz izrādīta itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) opera “Otello” (Otello), kuras libreta autors ir Arigo Boito (Arrigo Boito). Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdija “Otello” pirmo reizi izrādīta 1895. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā. Otello lomu uzvedumā atveidoja rakstnieces Annas Brigaderes brālis Jānis Brigaders un Aleksandrs Freimanis. Dezdemonas tēlotāja bija Dace Akmentiņa. 20. gs. sākumā traģēdija “Otello” bija populārākā V. Šekspīra luga uz latviešu teātru skatuvēm. 1908. gadā tā uzvesta Liepājas Latviešu teātrī Teodora Amtmaņa režijā, bet 1909. gadā izrādīta Rīgas Latviešu teātrī Reinholda Veica režijā (iestudējums atjaunots 1911. gadā). Savukārt 1910. gadā traģēdija “Otello” uzvesta Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā. Šīs tobrīd modernākās latviešu teātra trupas repertuārā tas palika vienīgais V. Šekspīra darbu iestudējums. 1911. gadā luga izrādīta Liepājas Tautas teātrī. 1916. gadā uzvedumu Rīgas Latviešu teātrī sagatavoja A. Freimanis. Starpkaru periodā – 1922. un 1937. gadā – režisors Eduards Smiļģis traģēdiju “Otello” iestudēja Dailes teātrī. Abos iestudējumos Otello lomu atveidoja pats režisors. 1922. gadā Jago lomā bija Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Dezdemonu atveidoja Emīlija Viesture. Savukārt 1937. gada iestudējumā Jago lomā bija Kārlis Veics, Dezdemonu spēlēja Lilita Bērziņa. 1922. gadā V. Šekspīra traģēdija iestudēta arī Jelgavas teātrī. Pēc Otrā pasaules kara traģēdija “Otello” 1952. gadā iestudēta Akadēmiskajā Drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī), režisore Vera Baļuna. Otello lomā bija Žanis Katlaps, Dezdemonu atveidoja Velta Līne. Nākamo lugas iestudējumu 1990. gadā teātrī-studijā “Kabata” veidoja režisore Māra Ķimele. Otello lomā bija Nikolajs Ērglis, Jago atveidoja Alvis Hermanis, vēlāk šo lomu pārņēma Aigars Vilims. 1999. gadā Dailes teātrī V. Šekspīra traģēdiju iestudēja režisors Oļģerts Kroders. 2000. gadā M. Ķimele “Otello” iestudēja Liepājas teātrī ar Mārtiņu Vilsonu titullomā un Juri Bartkeviču kā Jago. Vēl viena M. Ķimeles veidota šīs lugas interpretācija tika izrādīta Jaunajā Rīgas teātrī 2010. gadā. Otello lomā bija Andris Keišs, par tās atveidojumu iegūstot arī “Spēlmaņu nakts” balvu, Jago – Kaspars Znotiņš, Dezdemona – Jana Čivžele.