Uldis Siliņš kopš 1951. gada darbojies Austrālijā kā aktieris, režisors, lugu autors un feļetonists. Viens no Sidnejas Latviešu teātra dibinātājiem, kur bija raksturlomu aktieris ar spilgtām komiķa dotībām un režisors. Rakstīja humorpilnus skečus, kas iederējās dažādos latviešu literārajos sarīkojumos, taču viņa dramatiķa talants atklājās skaudra dramatisma piesātinātās drāmās, kuru darbība norisinājās dažādās zemēs un vēsturisku notikumu krustpunktos. Vairāk nekā 30 dramatisku darbu autors. Dēvēts par trimdas latviešu humoristiskās rēvijas ceļlauzi, jo 20. gs. 60. gadu sākumā Austrālijā aizsāka humoristiskās skeču virknes “Kaleidoskops”, kas kļuva ļoti populāras un iecienītas un dažādoja latviešu teātru repertuāru. Aktīvi līdzdarbojās Sidnejas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Dzimis sabiedriskā darbinieka, režisora Mārtiņa Siliņa un skolotājas Elzas Siliņas (dzimusi Paegle) ģimenē. Bērnību aizvadīja Carnikavā, kas ieguva nozīmīgu vietu literārajā daiļradē. Teātra pasauli iepazina agrā bērnībā, kad mājās Carnikavā viesojās aktieri no Rīgas. Tēvs iestudēja izrādes Carnikavas Labdarības biedrībā, bet U. Siliņš dziedāja Carnikavas Labdarības biedrības jauktajā korī.

Mācījās Carnikavas četrklasīgajā pamatskolā (1938–1942), Ādažu sešklasīgajā pamatskolā (1942–1944). Darbojies 76. Ādažu mazpulku vienībā, pēc tam Latvju jaunatnes organizācijā. 1944. gadā iestājās Rīgas  Valsts 1. ģimnāzijā, tomēr mācības neuzsāka, jo ģimene 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, bet 1944. gada vēlā rudenī no Liepājas izceļoja uz Vāciju. 1949. gadā beidza Dēdelsdorfas latviešu ģimnāziju Vācijā. Studēja ķīmiju Jaundienvidvelsas Universitātē (University of New South Wales) Sidnejā, Austrālijā. Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai “Fraternitas Cursica”.

1944. gadā, nonākot Vācijā, ar vecākiem dzīvoja Altgarges un Dēdelsdorfas latviešu bēgļu nometnēs. Kopš 1949. gada septembra kādu laiku uzturējās izceļotāju nometnē Aversā, Itālijā, bet 1950. gadā ieceļoja Austrālijā, dzīvoja Sidnejas piepilsētā Benkstaunā. Aktīvi piedalījās Sidnejas latviešu sabiedriskajā, literārajā un teātra dzīvē. Ikdienā strādāja par ierēdni Sidnejas pasta un telegrāfa Postmaster-General departamentā un uzņēmumā “Telecom Australia”.

No 1950. līdz 2018. gadam dzīvoja Austrālijā. Bija viens no Sidnejas Latviešu teātra (1951) dibinātājiem, teātra valdes loceklis, aktieris un režisors (apmēram 90 lomas; spilgts raksturlomu tēlotājs un humorists), dziedāja Sidnejas latviešu biedrības jauktajā korī un vīru korī, spēlēja volejbolu sporta kopas “Auseklis” vienībā, piedalījās Sidnejas Latviešu teātra Literārās sekcijas darbā, Austrālijas Latviešu jaunatnes apvienības darbā, Austrālijas Latviešu Kultūras dienās un Austrālijas Latviešu Rakstnieku dienās.

Rediģēja trimdas latviešu humora un satīras izdevumu “Rūgtais Apīnis”. Piedalījās 3x3 nometnēs Austrālijā un Latvijā. Kopš 1958. gada U. Siliņa dramatiskie darbi iestudēti Austrālijā un citviet pasaulē. 1972. gadā Sidnejas Latviešu teātris viesizrāžu laikā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā izrādīja humoristisko rēviju “Ziemeļamerikas Kaleidoskops”. 1979. gadā ar programmu “Ciemos pie Ulda Siliņa” devās turnejā pa Austrāliju, ASV, Kanādu, Zviedriju, Dāniju un Vāciju.

1987. gadā pirmoreiz viesojās Latvijā. Kopš 2018. gada vasaras dzīvoja Latvijā.

U. Siliņš literāro jaunradi sāka, dzīvodams Austrālijā, ar humoristiskiem feļetoniem, kurus arī pats aizrautīgi un izteiksmīgi lasīja. Pats atzinis, ka pirmo teātra gabalu sarakstījis 11 gadu vecumā.

1955. gada 6. augustā laikrakstā “Latvija” tika publicēta pirmā U. Siliņa publikācija – atmiņas ar nosaukumu “Zem Dienvidu krusta”, kas ir samērā jautra vēstule no Austrālijas, kurā rakstītājs atskatās uz Vācijas nometņu laiku. 1955. gadā bija arī pirmās publikācijas laikrakstā “Austrālijas Latvietis”, bet 1957. gadā tur publicēts pirmais feļetons.

Kopš 1958. gada dramatiskie darbi iestudēti latviešu teātros Austrālijā un citviet pasaulē. Luga “Ir akmeņi raud” (1984) ir viena no visvairāk iestudētām lugām (ASV, Kanadā, Anglijā, Zviedrijā, Latvijā) un tiek uzskatīta par autora labāko darbu.

Rakstīt dramatiskus darbus sāka, līdzdarbodamies Sidnejas Latviešu teātrī. Pirmā pasaku luga “Ganuzēns un Jods” tapa 1958. gadā Sidnejas Latviešu teātrim, lai to izrādītu Austrālijas latviešu Kultūras dienās. Teātra vajadzībām sarakstītas humoristisku skeču virknes “Kaleidoskops” (kopš 1962. gada), kurās parādītas vēsturiskas un arī atpazīstamas situācijas, populāri literāri tēli, savijot tos ar sava laika trimdas realitāti. Viesturnejām piemērotas laikmetīgi humoristisku skeču virknes – “Tu esi Gotlandē, mans draugs!” (1979), “Tu esi Portlandē, mans draugs!” (1982), “Tu esi Minsterē, mans draugs!” (1984), “Tu esi Skrundā, mans draugs!” (2002). Aktīvi līdzdarbojās Sidnejas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kā arī latviešu trimdas teātru repertuāra dažādošanā.

U. Siliņa humoristiskie skeči, īslugas un drāmas pirmuzvedumus pieredzēja Austrālijā un citviet latviešu teātru iestudējumos, un tikai pēc laika pieredzēja lugu izdevumus grāmatās – humoristiskie skeči izdoti krājumā “Konservēts latviskums” (1969), bet kopā ar māti E. Siliņu izdots bērnu lugu krājums “Spēlēsim teātri” (1969, 1–2), humoristisku īsuzvedumu krājums “Letiņi nezudīs” (1977). Lugas apkopotas krājumā “Kade pārnāksi, bāleliņ” (1984), kur katrai lugai seko plašas autora piezīmes, galvenokārt par lugas rašanos un tās personāžiem, tāpat visas krājumā apkopotās piecas lugas jau pirms tam bija iestudētas.

Vairāki darbi iestudēti arī Latvijā, piemēram, 1990. gadā “Ir akmeņi raud” – Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa režijā Teātra muzejā, bet 1997. gadā Latvijas Televīzijā iestudēta luga “Zem dienvidu krusta” Ģirta Nagaiņa režījā un citas.

No 1997. līdz 1998. gadam atsevišķās burtnīcās ar autora komentāriem Latvijā publicētas 12 lugas.

2002. gadā izdots U. Siliņa novadpētnieciskais darbs “Mēs esam carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi, 1211.–1944.”. E-grāmatas formātā 2005. gadā izdots bēgļu laika dzīves dokumentējums “Reiz UNRRAs laikos, reiz IRO dienās: 1945–1950”, arī kultūrvēsturiskās atmiņas 4 daļās “Zem Dienvidu krusta” (2016, 2017, 2019), kas aptvert bagātīgu Sidnejas latviešu kultūras dzīves dokumentējumu no 1950. līdz 1993. gadam un ir neatsverams izziņas avots, pētot latviešu dzīvi Austrālijā.

2015. gadā izdota grāmata “Atskatīties, pasmaidīt: autobiogrāfiskas piezīmes” (1930–1945), kas asprātīgā veidā sniedz ieskatu laikā no U. Siliņa dzimšanas līdz bēgļu posma sākumam.

Apkopojis un izdevis grāmatu “Dziesmai vieni gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs, 1918–1944” (2006). 

Tā kā U. Siliņš pats darbojies kā aktieris un arī režisors Sidnejas Latviešu teātrī, labi pazinis skatuvi un tās iespējas, tad to visu izmantojis savu dramatisko darbu tapšanā. Tieši lugu iestudēšanas laikā mēdzis ko mainīt un pilnveidot. Lugās nopietnība allaž vijas ar feļetonisko stilu, dziļas nostalģijas piesātināts izteiksmes veids – ar necilo Rīgas pašpuiku žargonu. Piemīt prasme pat visnopietnākās situācijas apveltīt ar komisko elementu.

U. Siliņa nacionālā pārliecība neizskan tukšā retorikā, bet tā izaug no dramatiskās vielas apdares. Lugu uzbūves savdabība: dramatiskā problēma tiek aizvesta līdz zināmam punktam, bet atrisinājums tiek atstāts skatītāju ziņā. Tēli veidoti kā pretstati, kas arī virza lugu darbību, bet dialogi – koncentrēti un mērķtiecīgi. Lugu centrs ir nevis kāds konflikts, bet dialogs, ar kura palīdzību tiek radīta laikmetam un videi raksturīga gaisotne. Izgaismotas ētikas un morāles vērtības. Lugu konflikts ir varoņa iekšējais konflikts, kas tam jārisina un pašam jāizšķiras, jāatbild par savu rīcību. Lugās bieži tēloti saasināti konflikti, autoram piemīt prasme veidot kolorītus raksturus. Raksturīgs precīzs valodas un leksikas slāņu lietojums.

Dramatiskos un humorpilnos darbus raksturo asprātīgi un spraigi dialogi, spilgti raksturi, veikls notikumu risinājums un psihologa spējas, notikumus un darbību savijot loģiskā secībā. Neraugoties uz humoru U. Siliņa lugās, viņš pratis dokumentēt savu laiku un notikumus, kas maina cilvēku dzīves un atklāj kādas viņu īpašības un rīcības. 

1976. saņemta Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) Krišjāņa Barona prēmija par nopelniem teātra mākslā, īpaši par lugu “Pilsoņa Avota lieta” (1974). 1989. saņemta Spodra Klauverta fonda balva. 2007. gadā saņemts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.