Artūrs Bērnieks bija viens no nozīmīgākajiem latviešu 20. gs. koktēlniekiem, Latvijas koktēlniecības mākslas augsto standartu pamatlicējs, dzintara apstrādes un kokgriešanas pedagogs.

A. Bērnieks ir dzimis Pētera un Minnas Bērnieku ģimenē kā trešais no deviņiem bērniem. Dzimtās mājas Pulksteņi bija Duntes muižas meža strādnieku māja; tēvs bija mežsargs Paula Duntena (Paul von Dunten) mežos. A. Bērniekam bērnība bija cieši saistīta ar dabu un apvīta ar nostāstiem par īpašām enerģijām un dažādiem mitoloģiskiem rituāliem, kas iespaidoja mākslinieka iztēli visu mūžu, tāpēc viņa skulptūrās un gleznās galvenā uzmanība ir veltīta mitoloģiskiem dzīves cikla simboliem.

A. Bērnieks 1898. gadā pabeidza Liepupes draudzes skolu, pēc tam pāris gadus mācījās Pētera Pāvila skolā Rīgā. No 1901. līdz 1905. gadam mācījās koktēlnieka Kārļa Zālefelda darbnīcā. Paralēli darbam dažādās Rīgas mēbeļu fabrikās no 1906. gada viņš mācījās glezniecību Jaņa Rozentāla glezniecības studijā un Jūlija Madernieka privātajā studijā “Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca”, kur zīmēšanu un gleznošanu mācīja ar ievirzi lietišķās mākslas specialitātēs, akcentējot kompozīcijas apgūšanu. Atšķirīgas glezniecības metodes viņš apguva, strādājot plenērā kopā ar Voldemāru Zeltiņu un Aleksandru Štrālu; mācoties dažādās darbnīcās, viņš ieguva tuvāko domubiedru loku uz mūžu.

1912. gadā A. Bērnieks devās strādāt uz Maskavu par kokgriezēju. No darba brīvajā laikā A. Bērnieks mācās glezniecību pie māksliniekiem Viktora Vasņecova (Виктор Михайлович Васнецов) un Mihaila Ņesterova (Михаил Васильевич Нестеров). Neilgi viņš arī apmeklēja Imperiālās Stroganova centrālās mākslas rūpniecības skolas (Императорское Строгановское Центральное художественно-промышленное училище) vakara mākslas kursus.

Kad pēc lielinieku apvērsuma Maskavā izlaupīja A. Bērnieka darbvietu mēbeļu fabrikā, viņš 1917. gada beigās devās uz Galiču Kostromas guberņā. Pēc tam viņš devās uz Sibīriju, kur Krasnojarskā strādāja par zīmēšanas skolotāju un aktīvi piedalījās vietējo mākslinieku organizētajās mākslas izstādēs. Pirmā pasaules kara laikā Sibīrijā bija nonākuši liels skaits latviešu bēgļu, kurus organizēja un pārstāvēja Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome, kuras līdzdibinātājs bija arī A. Bērnieks. 1919. gadā padomes Izglītības un koloniju nodaļa izdeva mākslinieka sagatavoto un ilustrēto ābeci latviešu valodā “Ābece taigas bērniem”.

1919. gadā A. Bērnieks iestājās kā brīvprātīgais latviešu Troickas bataljonā un kopā ar to 1920. gadā atgriezās Latvijā. Viņš atvēra savu koktēlniecības darbnīcu Rīgā, Miera ielā 13. Ražīgākajos darbības gados darbnīcā strādāja 30 strādnieku. Tajā tika izgatavoti gan funkcionāli koka priekšmeti sadzīvei, gan reprezentabli priekšmeti dāvanām, piemēram, Sabiedrisko lietu ministrija pasūtīja lielo valsts ģerboni, kurš tika novietots virs Rīgas pils ieejas vārtiem 1923. gadā. Būtisks darbnīcas ienākumu avots bija kokā grebtie studentu korporāciju vapeņi.

1922. gadā A. Bērnieks publicēja Latvijā pirmo kokgriezēju mācību grāmatu “Pirmais grieziens koktēlniecībā skolā un mājā”. No 1926. gada viņš kopā ar sievu Martu Bērnieci darbnīcā vadīja mākslas amatniecības kursus, kuros audzēkņi apguva zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu un koktēlniecību. No 1924. gada A. Bērnieks pēc profesora Pētera Sniķera uzaicinājuma strādāja par mulāžistu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Viņš fakultātē bija atbildīgs par slimību uzskates līdzekļiem, piemēram, izgatavoja studentu apmācībai lepras ģipša atlējumu kolekciju.

Savā daiļradē A. Bērnieks galvenokārt darbojās koktēlniecībā, veidodams žanriskas kompozīcijas, teiksmainus tēlus, dzīvniekus. Savukārt lietišķās mākslas dekoratīvajos kokgriezumos ir pamanāms viņa talants izteikt būtiskāko viegli saprotamā veidā, izceļot profesionālismu un vizuālās formas inteliģenci; līdz sīkākajām detaļām perfekti nostrādātie darbi tiek uzskatīti par etalonu. A. Bērnieka kokgriezumiem ir viena kopēja iezīme: galvenokārt tie bija astoņstūraini un apaļi kokā griezti šķīvji, dekoratīvas vāzes, svečturi, dažādu formu kausi un tamlīdzīgi priekšmeti. A. Bērnieks arī ir daudz darinājis miniatūras kompozīcijas dzintarā un kaulā, bija pievērsies arī glezniecībai, grafikai.

1922. gadā mākslinieks nopirka fon Duntenu bijušo peldu un medību māju Duntes jūrmalā. Pēc īpašuma pārņemšanas mājas ieguva nosaukumu Ķekatas un kļuva par vietu, kur A. Bērnieks sev iekārtoja mākslinieka darbnīcu. Ķekatu dārzā bija eksponē­tas divpadsmit dažāda for­māta A. Bērnieka skulptūras. A. Bērnieka mājas apmeklēja daudz kultūras darbinieku un mākslinieku, un tās kļuva par nozīmīgu vietu latviskajā kultūrvidē. Padomju okupācijas gados Ķekatas kļuva par iecienītu plenēru vietu, kas deva iespēju palūkoties uz dzīvi ārpus rāmjiem, ļauties bohēmai. 1971. gadā Ķekatās mākslinieka meita Rūta Broka izveidoja memoriālo istabu, kurā bija eksponēti 36 kokgriezumi, grafikas un gleznas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ķekatas kā memoriālā mājas beidza pastāvēt.

A. Bērnieks izstādēs ir piedalījies jau no 20. gs. sākuma. Mākslinieka radošā rokraksta attīstība strauji notika 20. gs. 20. gadu sākumā, kad A. Bērnieks kļuva plaši zināms ar saviem mitoloģiskajiem tēliem, kuru mākslinieciskās izteiksmes priekšplānā ir vēlme radīt savdabīgu skatījumu uz latviešu mitoloģiju. 20. un 30. gados tika radīti viņa labākie darbi dekoratīvajā koktēlniecībā: “Gausa māte”, “Dejojošās vardes”, “Vārnas”, “Sēņu karš”, “Ūdens iemītnieki” un citi (visi bez datējuma, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM)

A. Bērnieka darbi ir eksponēti daudzās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Skulptūru skaistums balstās atturīgi pieticīgā robustu formu estētikā. A. Bērnieka skulptūras bija kļuvušas par zināmu tautas garīgo simbolu un uzsvēra latviešu mierīgo, nevardarbīgo, dabai un mītiskai pasaules uztverei draudzīgo raksturu. Vienlaikus mītu un leģendu ieskautie tēli darbos aicina meklēt skaistumu un atrast tēlnieciskās formas nepilnībās un vienkāršībā. Jo īpaši A. Bērnieka tēlniecības būtību simbolizē emocionāli spēcīgi piesātinātais, ozolā grieztais darbs “Ūsiņš” (ap 1923, LNNM). Par saviem darbiem A. Bērnieks saņēma lielās zelta medaļas un goda diplomus Pasaules mākslas izstādēs Briselē (1935) un Parīzē (1937). 

Padomju okupācijas gados mitoloģijas apvītos kokgriezumus nomainīja reālistiski zvejnieku, malkas cirtēju un dārzkopju tēli. Daudz tika veidota dzintara sīkplastika, piepildīta ar dabas rosinātu formu izjūtu un noskaņu interpretāciju. A. Bērnieka darbos formu kārtojumi aizvijas vieglā, eleganti robustā līnijā, virsmām iegūstot virmojošu spīdumu, gaismas atblāzmu un kustības ilūziju uzsvērtā simbiozē starp augstu amata prasmi un saturu. Mākslinieka darbi ir kā senās tautas mākslas tradīcijas interpretācija, lai godinātu savas apkaimes kultūras vēsturi. 

A. Bērnieks ir nozīmīgākais latviešu koktēlnieks, kurš kokgriezumos veiksmīgi apvienoja bagātīgu pagātnes mantojuma sajūtu ar savam laikam mūsdienīgiem tehniskiem risinājumiem. Mākslinieka vārds 20. gs. 30. gados bija kļuvis pazīstams arī starptautiskā mērogā; līdz ar A. Bērnieka darbību koktēlniecība Latvijā bija kļuvusi par nozīmīgu mākslas veidu.