Aleksandrs Petrovs ir spilgts klasiskās reālistiskās mākslas pārstāvis, kurš, gleznojot daudzveidīgas dažādu gadalaiku ainavas, prasmīgi fiksēja gaismas un ēnas kontrastu, proporcijas un krāsu gammu. Viens no izcilākajiem marīnu gleznotājiem un viens no 20. gs. pirmās puses nozīmīgākajiem vizuālās mākslas pedagogiem Valmieras skolās.

A. Petrovs piedzima Novohopjorskas apriņķa ierēdņa un uzskaitveža Ivana (Ивана) un skolotājas Katrīnas (dzimusi Kutepova, Екатерина Кутеповa) Petrovu ģimenē. Māte bija Voroņežas tirgotāju dinastijas atvase. Pirmās zināšanas A. Petrovs ieguva mātes vadībā. Nodarbībās liela uzmanība tika ierādīta klavierspēlei, dziedāšanai un zīmēšanai.

Kad tēvu paaugstināja amatā un pārcēla darbā uz Voroņežas guberņas valdi, A. Petrovs turpināja mācības vienā no Voroņežas reālskolām. Pēc sešgadīgā pamatkursa beigšanas 1894. gadā vecāki vēlējās ievirzīt dēlu mūzikā, bet noskaidrojās, ka viņam nav atbilstošas dzirdes. Vecāki ievēroja, ka dēlam patīk zīmēt – piemīt tieksme vērot, pārdomāt redzēto un tad fiksēt zīmējumos. A. Petrovam saprast un izšķirties, ko vēlas darīt tupamākajā dzīvē, palīdzēja Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (Товарищество передвижных художественных выставок) izstāde Voroņežā. Viņam izdevās savus darbus parādīt Imperatora Mākslas akadēmijas (Императорская Академия художеств) profesoram Aleksandram Kiseļevam (Александр Александрович Киселёв), kurš atzinīgi novērtēja viņa dotības un solīja jaunekli uzņemt savā darbnīcā, tomēr akadēmijas mākslinieku padome A. Kisiļeva lūgumu noraidīja, jo pretendenta mākslas pamatiemaņas bija ļoti nepilnīgas. Pie profesora A. Kiseļeva mākslinieks konsultējies arī vēlāk un visu mūžu respektēja profesora izteicienu, ka “ainavista labākā darbnīca ir daba”.

A. Petrovs 1895. gadā Pēterburgā kļuva par akadēmiķa Ļeva Dmitrijeva-Kavkazska (Лев Евграфович Дмитриев-Кавказский) privātās studijas audzēkni.

Periodiski A. Petrovs atgriezās Voroņežā pie vecākiem, jo viņam nepietika naudas, lai nepārtraukti mācītos un īrētu dzīvokli Pēterburgā. Viena šāda mācību pārtraukuma laikā – 1899. gada rudenī – A. Petrovs iepazinās ar Teodoru Ūderu, kurš bija ieradies Voroņežā, lai palīdzētu savai līgavai Karlīnei Leimanei viņas mākslas rokdarbu ateljē. Topošo mākslinieku tikšanās un iepazīšanās abiem iezīmēja liktenīga pagrieziena sākumu viņu turpmākajā dzīves gaitā. 1902. gada vidū pēc Ļ. Dmitrijeva-Kavkazska studijas kursa pabeigšanas A. Petrovs devās uz Jaltu, bet vēl pēc dažiem mēnešiem aizceļoja uz Itāliju kopā ar krievu kņaza un ģenerāļa (vārds un uzvārds nav zināms) ģimeni un strādāja par šī augstdzimušā krievu virsnieka bērnu mājskolotāju. Saņemtais atalgojums ļāva papildināt māksliniecisko izglītību, apmeklēt muzejus, kopēt vecmeistaru darbus un skaistā un siltā kolorītā gleznot saules piesātinātas Romas Borgēzes parka ainavas (“Itālijas ainava ar priestera figūru”, 1902, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM).

Kad ģenerāli 1903. gadā izsauca uz Krieviju, A. Petrovs atkal satikās ar T. Ūderu Jaltā, kurš uz kūrortpilsētu bija pārcēlies slimības dēļ. Jaltā A. Petrovs atklāja marīnu gleznošanu, kad iepazinās un sadraudzējas ar gleznotāju Fjodoru Fjodorovu-Kerčenski (Федор Пантелеймонович Федоров-Керченский), kas bija pazīstams kā labs jūras skatu gleznotājs. Krievijas-Japānas kara laikā, 1904. gada janvārī, A. Petrovu mobilizēja aktīvajā karadienestā kā rezerves praporščiku. Pēc demobilizācijas 1905. gadā viņš devās uz Minheni, lai papildinātu zināšanas ainavu glezniecībā. Līdzekļu trūkuma dēļ šo nodomu realizēt neizdevās un bija jāatgriežas Voroņežā. 1907. gada sākumā A. Petrovs piekrita T. Ūdera aicinājumam pārcelties uz Valmieru, lai palīdzētu nodibināt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Ātri atklājās, ka A. Petrovam ir sveši gan T. Ūdera filozofiskie meklējumi mākslā, gan ikdienas rīcība. Katrs mākslinieks radošajos rokrakstos palika pie sava redzējuma un izveidot T. Ūdera izsapņoto mākslinieku koloniju Vidzemes jūrmalā neizdevās. 1911. gadā A. Petrovs, pateicoties dažādām T. Ūdera manipulācijām, lai viņš neaizbrauktu no Valmieras, apprecēja viņa sievas Karlīnes māsu Zelmu Leimani. Leimaņu ģimenē sarunājās vācu un latviešu valodā. Tas lielā mērā A. Petrovam ļāva ātri un pilnīgi iekļauties latviešu sabiedrībā un mākslā.

Pirmā pasaules kara laikā – 1914. gada septembrī – A. Petrovu mobilizēja Krievijas armijā. Pēc trīs mēnešiem viņu saņēma gūstā vācieši. Četros virsnieku nometnē Vācijā pavadītajos gūstekņa gados A. Petrovs varēja nodarboties ar glezniecību, un viņš pēc atmiņas gleznoja Valmieras un Vidzemes jūrmalas ainavas. Pēc atgriešanās no gūsta Latvijā 1918. gadā viņu mobilizēja Sarkanajā armijā un norīkoja darbam sarkano latviešu strēlnieku divīzijas 2. brigādes apgādes nodaļas kancelejā. 1919. gadā A. Petrovs vecuma dēļ tika atvaļināts un atgriezās pie ģimenes Valmierā. No 1922. līdz 1940. gadam A. Petrovs bija Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs.

1920. gadā viņš uzsāka pedagoga gaitas Valmieras komercskolā, mācīja zīmēšanu Valmieras kurlmēmo skolā (1922–1925), pasniedza zīmēšanu un rasēšanu Valmieras ģimnāzijā un Valmieras komercskolā (1925–1937), kurā viņa skolnieks bija gleznotājs Jānis Kalmīte. A. Petrovs 1938. gadā aizgāja pensijā. No 1946. gada viņš bija Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (LPSR) Mākslinieku savienības biedrs.

Pirmo reizi A. Petrova gleznotās jūras ainavas tika eksponētas 1909. gadā Jekaterinodaras (mūsdienās Krasnodaras) Periodiskajā mākslas izstādē (Периодическaя выставка в Екатеринодаре). Šajās izstādēs viņš regulāri piedalījās līdz 1914. gadam. Kopš 1910. gada gleznotāja ainavas regulāri eksponēja Imperatora Mākslas akadēmijas pavasara izstādēs Pēterburgā un Dievidkrievijas mākslinieku apvienības (Товарищества южнорусских художников) rīkotajās izstādēs Odesā un Rostovā pie Donas. 1912. gadā par Imperatora Mākslas akadēmijas pavasara izstādē eksponēto gleznu “Drupas pie Pleskavas upes” (Руины у реки Псков) A. Petrovam piešķīra profesora Arhipa Kuindži (Архип Іванович Куїнджі, Архип Иванович Куинджи) vārdā nosaukto veicināšanas prēmiju. Darbu reproducēja populārajā ilustrētajā nedēļas žurnālā “Ņiva” (Нива), un Imperatora Mākslas akadēmijas muzejs no izstādes nopirka pasteli “Vecais žogs”, bet gadu vēlāk – gleznu “Pavasaris Valmierā”. Ar 1913. / 1914. gadu mijā sarīkoto Latviešu mākslas veicināšanas biedrības trešo latviešu tēlotājas mākslas izstādi Rīgas pilsētas mākslas muzejā iesākās mākslinieka līdzdalība latviešu mākslinieku izstādēs. No 1922. līdz 1940. gadam 27 Neatkarīgo mākslinieku vienības rīkotajās izstādēs A. Petrovs kopā eksponēja 116 gleznas. A. Petrova gleznas eksponētas Kultūras fonda izstādēs (1936, 1938) un Latvijas mākslas izstādēs Lietuvā (1937), Beļģijā (1939). Mākslinieks sarīkoja personālizstādes Valmierā un Cēsīs (abas 1921). Plašajā 1934. gada personālizstādē Cēsīs tika eksponētas 120 gleznas. Vācu okupācijas laikā A. Petrovs piedalījās Vispārējā mākslas izstādē Rīgā (1943) un Vidzemes novada mākslinieku mākslas izstādē Valmierā (1943). Pēc otrreizējās padomju okupācijas gleznas tika eksponētas desmit izstādēs. Nozīmīgākās no tām bija Pirmā Vissavienības marīnistu izstāde Maskavā (1954) un LPSR mākslas un literatūras dekādes tēlotājas mākslas izstāde Maskavā (1955). 

A. Petrovs gleznoja reālisma manierē ar noslieci uz zināmu naturālismu. Atsevišķās gleznās ir saredzami daži impresionisma elementi, tomēr visvairāk mākslinieka ģenealoģija sakņojas peredvižņiku reālistiskās ainavas glezniecības meistaru pieredzē. A. Petrovam gleznu tapšanas process bija ātrs, visbiežāk pie viena mākslas darba mākslinieks strādāja vienā plenēra seansā. Gleznām piemita pamatīga pieeja glezniecības tehniskajām niansēm.

A. Petrovs bija pazīstams Valmieras, apkārtnes lauku, Gaujas un jūras ainavu lirisku motīvu un noskaņu gleznotājs. Mākslinieka darbiem ir raksturīga uzsvērti izteikta stilistiska viengabalainība un nemainīgi motīvi, attēlojot ikdienas novērojumus. Viņš vairākkārt gleznoja vienu un to pašu motīvu; tā radās priekšnoteikumi īpaši kvalitatīvam gala rezultātam. Augstvērtīgākais piemērs, kas atklāj mākslinieka gleznotāja prasmes, ir glezna “Vētraina jūra pie Ainažiem” (1952, Valmieras muzejs). Šim audeklam meistars darinājis ap desmit variantu. Katrs no variantiem ir kvalitatīva glezna, kurā atrodama dziļa dabas izpratne niansētā kolorītā. A. Petrova marīnu galvenā tematika ir noskaņu ainava, kurā uz cilvēka klātbūtni netieši norāda krastmalā iegleznota vientuļa buru laiva vai krastā atstātā uz vieniem sāniem sašķiebusies zvejas laiva. Būtiski kompozīciju saturoši objekti ir arī lielāki un mazāki akmeņi, pret kuriem triecas jūras viļņi, sīkstās jūrmalas priedes, pamesta boja (“Noenkurotā laiva”, bez datējuma, privātkolekcijā; “Akmeņi jūras krastā”, bez datējuma, LNMM). Visvairāk gleznotāju interesēja vētraina jūra, šie viņa gleznojumi rada apbrīnojami svaigu un izjustu iespaidu. Vairākkārt mākslinieka darbos ar jūras ainavu fonā ir gleznots dzīvesbiedres Zelmas portrets (“Sievas Zelmas portrets”, 1912, Valmieras muzejs). Atmosfēras atveidojumam Valmieras stāvo krastu ainavās (“Stāvie krasti miglā”, bez datējuma, privātkolekcijā) galvenā vērība bieži ir mainīgajās kolorīta niansēs.

A. Petrovs kā viens no atzītākajiem un pieprasītākajiem jūras ainavu gleznotājiem ir devis būtisku ieguldījumu Latvijas marīnu glezniecības attīstībā un bija pirmais zīmēšanas skolotājs vairākiem nozīmīgiem latviešu ainavu gleznotājiem.

A. Petrovs otrreizējās padomju okupācijas laikā ir saņēmis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības apbalvojumu – ordeni “Goda zīme” (Орден “Знак Почёта”, 1956).