Virpotāji ir sīki, ūdenī dzīvojoši bezmugurkaulnieki. Tiem ir raksturīgs virpotājaparāts, kas nodrošina dzīvnieka pārvietošanos un barošanos. Virpotājiem ir sarežģīts vairošanās cikls ar dzimumpaaudžu un partenoģenētisko paaudžu secīgu maiņu. 

Virpotājus ilgu laiku uzskatīja par posmtārpu (Annelida) kāpuriem. Pēc morfoloģiskajām pazīmēm virpotāji ir tuvu radniecīgi ar vēderskropstaiņiem (Gastrotricha). Virpotājus skropstiņtārpiem (Turbellaria) tuvina mutes novietojums un primitīvā protonefrīdiju uzbūve. Par primitīvākām uzskata virpotāju rāpojošās formas. Par pamatformu atzīst virpotājus ar skropstiņu laukumu ap muti.

Virpotāju ķermeņa mīkstā uzbūve un niecīgie izmēri apgrūtina to fosiliju atrašanu. Habrotrocha angusticollis (Murray, 1905) sugas čaulas atrastas 6000 gadus vecās purva nogulās Ontārio (Kanādā). Vecākās virpotāju fosilijas atrastas Dominikānas dzintarā no eocēna epohas pirms 54–33 miljoniem gadu. 

Virpotāji ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Virpotāji ir pirmmutnieki. Virpotāju dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Virpotāju ķermenis ir 0,04–2 mm garš. Suga Ascomorpha minima (Hofsten, 1910) ir mazākie zināmie daudzšūnu dzīvnieki un ir ap 0,004 mm gari. Virpotājiem zem plānās ārējās membrānas atrodas sincitiāls hipodermas slānis. Hipodermā ir blīvs, šķiedrains slānis, kas saglabā virpotāju ķermeņa formu, un no tā veidojas čaulaino sugu apvalki. Īsta kutikula zināma tikai dažām virpotāju sugām. Virpotāju ķermenis ir lodveida vai iegarens. Ķermenim ir trīs daļas. Galvas nodalījums ir ar virpotājaparātu, viduklis – ar iekšējiem orgāniem, aizmugurējā daļa ir kāja. Virpotājiem galva nav izteikti nodalīta no vidukļa. Uz galvas atrodas garu skropstiņu vainags. Galvas vēderpusē atrodas mute, bet aiz tās ir mazāks skropstiņu vainags. Šie skropstiņu vainagi veido virpotājiem raksturīgo rotācijas aparātu jeb virpotājaparātu. Skropstiņas nepārtraukti kustas, tā nodrošinot dzīvnieka pārvietošanos ūdenī. Vienlaikus ar skropstiņu kustībām ūdenī rodas virpulis, kas virza sīkās barības daļiņas pie mutes. Ar īpašu muskuļu palīdzību virpotāji galvu var ievilkt viduklī. Vidukli vairumā gadījumu apņem čaula. Virpotājiem viduklis var būt cilindrisks, muguras-vēdera virzienā saplacināts vai saspiests no sāniem. Pie vidukļa aizmugurējās daļas virpotājiem atrodas kāja. Tas ir muskuļots ķermeņa izaugums, kuru apņem gredzenots apvalks. Kājas galā atrodas divi kustīgi taustekļveida izaugumi – pirksti. Pie to pamatnes atrodas cementdziedzeri, kas izdala īpašu lipīgu vielu, ar kuru tie uz laiku vai arī pastāvīgi var piestiprināties pie virsmas. Kāja ļauj virpotājiem rāpot vai izstiepties kustības virzienā. Virpotājiem gremošanas sistēma sākas ar muti, kas atrodas galvas vēderpusē. Tālāk tā pāriet mutes dobumā, kam seko muskuļota rīkle un žokļi. Žokļi atrodas rīkles sieniņās un sastāv no diviem pāriem cietu, zobainu hitīna plātnīšu. Vienu pāri sauc par āmuriņiem, bet otru par laktiņām. Tie berzējas viens gar otru un sasmalcina barību. Plēsīgie virpotāji rīkles žokļus var izvirzīt caur muti un satvert medījumu. Virpotājiem rīkle pāriet šaurā barības vadā, kas to savieno ar maisveida kuņģi, kas veidots no lielām un daudzstūrainām šūnām. Aiz kuņģa atrodas šaura galazarna, kas beidzas ar anālo atveri. Virpotājiem izvadorgāni ir protonefrīdiji. Ķermeņa dobumā abās pusēs zarnām atrodas divi kanāli, kas atveras anālajā atverē. Virpotājiem no barības satveršanas līdz defekācijai paiet 2–20 minūtes. Nervu sistēma virpotājiem ir vienkārša un sastāv no viena virsrīkles ganglija, no kura uz visām pusēm atvirzās nervi. Sajūtu orgāni virpotājiem ir trīs paugurveida taustekļi ar taustes matiņu pušķiem. Vairumam virpotāju ir viens acu pāris vai viena acs, kas atrodas pie virsrīkles ganglija. Virpotājiem nav asinsrites un elpošanas sistēmas. Sauszemes virpotāji un daļa ūdenī dzīvojošo virpotāju var pārciest pilnīgu izžūšanu. Tie nonāk anabiotiskā stāvoklī, bet pēc samitrināšanas atkal atdzīvojas. 

Virpotāji ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Mātītes ir sastopamas biežāk nekā tēviņi. Tām olnīca atrodas vidukļa aizmugurējā daļā un ar īsu olvadu atveras anālajā atverē. Tēviņiem ir viens sēklinieks, kas ar sēklvadu atveras anālajā atverē. Sēklvada galā atrodas kopulācijas orgāns (cirrus). Virpotāju tēviņiem ir reducēts zarnu trakts un izvadsistēma. Pēc mātītes apaugļošanas tēviņi nomirst. Virpotājiem ir secīga dzimumpaaudzes un partenoģenētiskās paaudzes maiņa. Pavasarī no ilgolām, kas pārziemojušas, iznāk partenoģenētiskas mātītes. Tām var sekot vēl vairākas partenoģenētisku mātīšu paaudzes. Tad partenoģenētiskas mātītes dēj mazas olas. No tām izšķiļas tēviņi un pārojas ar mātītēm, kuras attiecībā pret tiem ir mātes paaudze. Mātītes, kuras partenoģenētiski dēja tēviņus, pēc pārošanās dēj īpašas apaugļotas olas. Šīs olas ir lielas, ar blīvu apvalku, un tās sauc par ilgolām. Šo olu attīstība notiek pēc miera perioda, kas ilgst no divām nedēļām līdz vienam gadam. Dzīves ciklu skaits vienā gadā virpotāju sugām ir atšķirīgs. Ir viencikliskas, dicikliskas un policikliskas sugas. Vienas sugas pārstāvjiem dažādās, lai arī tuvu esošās, ūdenstilpēs var būt dažāds dzīves ciklu skaits. Virpotāju cikliskums ir atkarīgs no apkārtējās vides apstākļiem. Šie apstākļi (badošanās veicina tēviņu radīšanu, vides ķīmiskais sastāvs) ietekmē arī tēviņus radošo mātīšu parādīšanos. Virpotājiem ir raksturīga ciklomorfoze. Tā izpaužas spējā vienas sugas pārstāvjiem kādā gada sezonā mainīt ārējo izskatu, tāpēc tās reizēm uzskata par atsevišķām sugām. Nomainoties sezonai, īpatņi atgūst sākotnējo izskatu. Partenoģenētisko olu attīstība notiek 3–4 dienas. Virpotāju attīstība ir tieša. 

Pašreiz pasaulē virpotāju Rotifera (Cuvier, 1798) [= Rotatoria] tipā zināmas aptuveni 2500 sugas. Latvijā atrastas aptuveni 400 sugas.

Virpotāji ir galvenokārt saldūdeņu iemītnieki. Tiem ir bentisks un planktonisks dzīvesveids. Bentiskie virpotāji galvenokārt rāpo vai peld ūdenstilpes gultnes tuvumā. Ir bentiskas sugas, kurām raksturīgs sēdošs dzīvesveids. Tās piestiprinās pie substrāta ar kājas cementdziedzeru izdalījumiem, un kāja pārveidojas par sava veida kātu. Vairums sēdošo virpotāju sugu ap ķermeni izdala aizsargapvalku. Planktoniskajiem virpotājiem uz ķermeņa veidojas dažādi izaugumi (nekustīgi čaulas dzelkņi, kustīgi savienoti sariņi, īpaši, ar sariņiem klāti ķermeņa izaugumi), kas palielina ķermeņa virsmu. Neliela daļa virpotāju dzīvo uz sauszemes, galvenokārt mitrās sūnās un ķērpjos. Dažām virpotāju sugām ir fakultatīvi parazītisks dzīvesveids. Tās dzīvo starp ūdens augiem, bet var parazitēt vienšūņu (Vovox, Ophrydium un citu) kolonijās. Latvijā tāda suga ir Pleurotrocha petromyzon (Ehrenberg, 1830). Rīgas līcī un Baltijas jūrā parastas sugas ir Synchaeta baltica (Ehrenberg, 1834), Synchaeta monopus (Plate, 1889), Keratella quadrata (Müller, 1786) un Keratella cochlearis (Gosse, 1851). Sūnās parasti ir ģinšu Philodina (Ehrenberg, 1830) un Callidina (Ehrenberg, 1830) pārstāvji. Sibīrijas ziemeļaustrumos ir atrasti 24 000 gadi veci virpotāji, kas bijuši mūžīgajā sasalumā. Ievāktie īpatņi tika atdzīvināti, ir spējīgi vairoties. 

Virpotāji ir filtrētāji un barojas ar detrītu, vicaiņiem, vienšūnas aļģēm, baktērijām un vienšūņiem. Virpotāju skaits 1 m³ var būt vairāk nekā 700 000. Saldūdens virpotāji ir nozīmīgs barības avots citiem ūdens dzīvniekiem. Virpotāji piedalās ūdeņu bioloģiskajā attīrīšanā. Dažas virpotāju sugas izmanto kā bioloģiskos indikatorus ūdens tīrības pakāpes noteikšanai.