Gnatostomulīdi ir neliels sīku jūras bezmugurkaulnieku tips. Tie apdzīvo seklu jūras ūdeņu smiltis un dūņas. Gnatostomulīdi spēj izdzīvot organiskā piesārņojuma un bezskābekļa apstākļos. Gnatostomulīdi pārtiek no baktērijām, protistiem un sēnēm.
Gnatostomulīdi ir neliels sīku jūras bezmugurkaulnieku tips. Tie apdzīvo seklu jūras ūdeņu smiltis un dūņas. Gnatostomulīdi spēj izdzīvot organiskā piesārņojuma un bezskābekļa apstākļos. Gnatostomulīdi pārtiek no baktērijām, protistiem un sēnēm.
Gnatostomulīdu sīko izmēru un caurspīdīgā, mīkstā ķermeņa dēļ līdz šim nav izdevies atrast to fosilijas. Sākotnēji gnatostomulīdus uzskatīja par plakantārpu (Plathelminthes) māsas grupu. Daži zinātnieki uzskatīja, ka gnatostomulīdi ir radniecīgi ar virpotājiem (Rotifera) un vēderskropstaiņiem (Gastrotricha). Pēters Akss (Peter Ax) 1969. gadā ieteica gnatostomulīdus izdalīt atsevišķā bezmugurkaulnieku tipā. Pašreiz, balstoties uz molekulārajām analīzēm, gnatostomulīdu tipu uzskata par tuvu radniecīgu ar kāšgalvjiem (Acanthocephala), sīkžokļaiņiem (Micrognathozoa) un virpotājiem.
Pastāv uzskats, ka gnatostomulīdu evolūcija notikusi no Filospermoidea kārtas formām uz Bursovaginoidea kārtas formām. Abām šīm gnatostomulīdu kārtām ir atšķirīga ķermeņa forma, dzimumorgāni, vairošanās un spermatozoīdu uzbūve.
Visi gnatostomulīdi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Gnatostomulīdi ir pirmmutnieki. Attīstības laikā to dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Gnatostomulīdi ir 0,3–4 mm gari pavedienveida tārpi ar caurspīdīgu ķermeni. Gnatostomulīdiem katrai ķermeņa apvalka epidermas šūnai ir tikai viena skropstiņa. Šīs skropstiņas nodrošina gnatostomulīdu kustības un pārvietošanos. Bursovaginoidea kārtas gnatostomulīdiem galva ir sfēriska un no pārējā ķermeņa atdalīta ar šauru kakla nodalījumu. Filospermoidea kārtas pārstāvjiem galvas priekšējā daļa ir smaila. Gnatostomulīdiem mute atrodas ķermeņa apakšpusē aiz galvas nodalījuma. Mute pāriet muskuļotā rīklē, kurā atrodas pāris hitinizētu, cietu žokļu ar sīkiem zobiņiem un nepāra bazālā plātne ar izaugumiem. Šādi izaugumi gnatostomulīdiem palīdz nokasīt no smilšu graudiņiem apaugumu un baktērijas. Gnatostomulīdiem ir maisveida viduszarna un nav pastāvīgas anālās atveres. Nepieciešamības gadījumā tiem var izveidoties īslaicīga anālā atvere. Vielmaiņas galaproduktus gnatostomulīdi var izvadīt arī caur muti. Kā izvadorgāni gnatostomulīdiem kalpo trīsšūnu protonefrīdiji. Gnatostomulīdu nervu sistēma atrodas tieši zem epitēlija. Ir vairāki pierīkles gangliji un no tiem atejošas nervu stiegras. Sajūtu orgāni gnatostomulīdiem ir sariņi uz snuķa un īpašas kolbveida šūnas ar dobu vidusdaļu. Gnatostomulīdiem nav ķermeņa dobuma (vai ir pseidoceloms). Gnatostomulīdiem nav asinsrites un elpošanas sistēmas. Filospermoidea kārtas pārstāvjiem nav pāra sajūtu orgānu uz snuķa, bet Bursovaginoidea gnatostomulīdiem šādi sajūtu orgāni ir. Gnatostomulīdi ir hermafrodīti. Katram gnatostomulīdu īpatnim ir viena bumbierveida olnīca, kas atrodas ķermeņa mugurpusē starp zarnām un epidermu, un viens vai divi sēklinieki. Filospermoidea kārtas pārstāvjiem ir pavedienveida spermatozoīdi ar vienu viciņu, bet Bursovaginoidea gnatostomulīdu spermatozoīdiem viciņu nav. Sperma tiek nodota kopulācijas procesā un ievadīta zem epidermas vai caur vagīnu, ja tāda konkrētajai sugai ir. Tālāk sperma pārvietojas uz olvadu un olnīcu. Ķermeņa aizmugurējā daļā atrodas visnobriedušākās olas, kas ir apaļas. Kad ola pēc apaugļošanās ir nobriedusi, ķermeņa aizmugurējā galā ķermeņa sieniņa pārplīst un ola tiek izvadīta no ķermeņa, kur tā pielīp pie smilšu graudiņiem. Brūce vecāku ķermenī ātri sadzīst. Parasti vienlaikus nobriest tikai viena ola. Gnatostomulīdiem ir tieša attīstība.
Pašreiz aprakstītas aptuveni 100 gnatostomulīdu Gnathostomulida (Ax, 1956) sugas. Zinātnieki uzskata, ka vēl daudzas sugas turpmāk tiks aprakstītas.
Kārta | Apakškārta | Dzimta | Ģints |
Bursovaginoidea (Sterrer, 1972) | Conophoralia (Sterrer, 1972) | Austrognathiidae (Sterrer, 1972) | Austrognathia (Sterrer, 1965) |
Austrognatharia (Sterrer, 1971) | |||
Triplignathia (Sterrer, 1991) | |||
Scleroperalia (Sterrer, 1972) | Agnathiellidae (Sterrer, 1972) | Agnathiella (Sterrer, 1971) | |
Paragnathiella (Sterrer, 1997) | |||
Mesognathariidae (Sterrer, 1972) | Mesognatharia (Sterrer, 1966) | ||
Labidognathia (Riedl, 1970) | |||
Tenuignathia (Sterrer, 1976) | |||
Gnathostomariidae (Sterrer, 1972) | Gnathostomaria (Ax, 1956) | ||
Onychognathiidae (Sterrer, 1972) | Onychognathia (Riedl, 1971) | ||
Nanognathia (Sterrer, 1972) | |||
Goannagnathia (Sterrer, 2001) | |||
Valvognathia (Kristensen, Nørrevang, 1978) | |||
Vampyrognathia (Sterrer, 1998) | |||
Gnathostomulidae (Sterrer, 1972) | Gnathostomula (Ax, 1956) | ||
Semaeognathia (Riedl, 1970) | |||
Corculognathia (Ehlers, Ehlers, 1973) | |||
Ratugnathia (Sterrer, 1991) | |||
Clausognathiidae (Sterrer, 1972) | Clausognathia (Sterrer, 1992) | ||
Paucidentulidae (Sterrer, 1972) | Paucidentula (Sterrer, 1998) | ||
Problognathiidae (Sterrer, Farris, 1975) | Problognathia (Sterrer, Farris, 1975) | ||
Rastrognathiidae (Kristensen, Nørrevang, 1977) | Rastrognathia (Kristensen, Nørrevang, 1977) | ||
Scleroperalia (Sterrer, 1972) | |||
Filospermoidea (Sterrer, 1972) | Haplognathiidae (Sterrer, 1972) | Haplognathia (Sterrer, 1970) | |
Pterognathiidae (Sterrer, 1972) | Cosmognathia (Sterrer, 1991) | ||
Pterognathia (Sterrer, 1966) |
Gnatostomulīdi ir brīvi dzīvojoši jūras bezmugurkaulnieki, kas apdzīvo jūras piekrastes grunti līdz pat 400 m dziļumam. Gnatostomulīdi nav sastopami saldūdeņos. Parasti gnatostomulīdi apdzīvo dūņainu vidēja vai smalka izmēra smilts grunti ūdensaugu un mangrovju audžu tuvumā. Daudzas no gnatostomulīdu sugām ir kosmopolītiskas. Līdz šim labāk izpētītās gnatostomulīdu dzīves vietas ir Eiropas rietumu daļā, Vidusjūrā, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) piekrastē, Karību jūrā un atsevišķās vietās Klusajā okeānā. Dažviet gnatostomulīdi sasniedz augstu blīvumu – līdz pat 6000 īpatņiem vienā litrā nogulšņu. Gnatostomulīdi var dzīvot bezskābekļa vidē, tie arī ir izturīgi, ja ūdenī ir sērūdeņraža un organisko savienojumu piesārņojums. Dažas sugas aizsardzībai veido gļotu apvalkus.
Gnatostomulīdu bioloģija ir nepietiekami izpētīta. Uzskata, ka gnatostomulīdi barojas ar baktērijām, vienšūņiem un sēnēm, kas atrodas uz smilšu daļiņām.
Ineta Salmane "Gnatostomulīdi". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/205266-gnatostomul%C4%ABdi (skatīts 26.09.2025)