Valsts drošības iestāžu izveidošanas vēsturiskie apstākļi, normatīvajos aktos noteiktās kompetences un pienākumu pildīšanas nosacījumi ir atšķirīgi, tomēr visas institūcijas tiek dēvētas par valsts dienestiem, kas norāda uz iestādes piederību izpildvarai, tās nodibināšanu ar speciālo likumu, padotību nozares ministram, tiesību aktos noteiktu kompetenci valsts iekšējās drošības nodrošināšanā, vadītāja iecelšanai amatā nepieciešamo Saeimas vai Ministru kabineta (MK) piekrišanu, izglītības, fiziskās sagatavotības, veselības stāvokļa u. c. tiesību aktos paredzētām īpašām prasībām, specifiskiem paaugstināta riska pienākumu pildīšanas apstākļiem, kā arī prasību informācijas saglabāšanā un aizliegumu ieņemt ar iepriekšējo lēmumu pieņemšanu saistītus amatus pēc dienesta atstāšanas. Pārsvarā dienestu amatpersonām ir formas tērpi, dienesta pakāpes un izdienas pensijas. Iestāde var piešķirt darbiniekiem apbalvojumus, kas noteikti ar iekšējiem normatīvajiem aktiem: goda un nopelna zīmes, goda diplomus, atzinības rakstus un citus. Dienestu amatpersonas un darbinieki, izņemot Satversmes aizsardzības biroju, Drošības policiju un Militārās izlūkošanas un drošības dienestu, var iesaistīties arodbiedrībās.

Līdz ar valstiskuma atgūšanu un valsts pārvaldes veidošanu tika izstrādāta normatīvā bāze un atjaunotas policijas, ugunsdrošības, robežsardzes, muitas, ieslodzījuma vietu uzraudzības iestādes, bez kurām nevienā valstī nav iespējams nodrošināt iekšējo kārtību un drošību. Tika atjaunoti dienestu nosaukumi un tiesiskais regulējums, nodrošinot institucionālo pēctecību. Atbilstoši nepieciešamībai tika izveidotas jaunas iestādes, kā arī pilnveidota dienestu funkcionalitāte un struktūra. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) dienestu funkcijas tika paplašinātas, kā arī mainītas dienestu struktūras, lai nodrošinātu efektīvāku starptautisko sadarbību un izpildītu starptautiskos tiesību aktos noteiktās prasības. Atbilstoši funkcijām iestādēm ir saistoši Latvijas un starptautiskie tiesību akti. Pirmstiesas izmeklēšanas iestādes un operatīvā darba subjekti nodrošina funkciju īstenošanu atbilstoši Krimināllikuma (17.06.1998.), Kriminālprocesa likuma (21.04.2005.) un Operatīvās darbības likuma (16.12.1993.) normām.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir tiešās pārvaldes iestāde, kas atrodas MK pārraudzībā. Institucionālā pārraudzība tiek nodrošināta ar Ministru prezidenta starpniecību. KNAB galvenās funkcijas ir novērst un apkarot korupciju, kontrolēt politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildi un pārbaudīt, kā tiek ievēroti ierobežojumi, kas noteikti priekšvēlēšanu aģitācijā, kā arī aģitācijā pirms tautas nobalsošanas par likuma ierosināšanu un par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu.

1999. gadā ar Ministru prezidenta rīkojumu tika izveidota darba grupa, lai izstrādātu valdībai ziņojumu par korupcijas novēršanas biroja izveidošanas priekšnoteikumiem un nepieciešamajiem resursiem. 08.08.2000. MK tika akceptēta Korupcijas novēršanas koncepcija par specializētas institūcijas izveidi, kas novērsīs un apkaros korupciju un izstrādās jaunu likumu.

KNAB ir uzkrājis lielu pieredzi korupcijas novēršanā un apkarošanā, politikas plānošanas dokumentu izstrādē, politisko partiju finansēšanas kontrolē, t. sk. arī normatīvo aktu izstrādē, iespējami izskaužot korupciju veicinošas normas. KNAB iesaistās starptautiskās pretkorupcijas aktivitātēs, piedaloties dažādu starptautisko organizāciju darbā un daloties iegūtajā pieredzē ar citu valstu līdzīgiem dienestiem un pretkorupcijas organizācijām. 2016. gadā birojā strādāja 124 darbinieki. KNAB ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāde un operatīvās darbības subjekts.

Svarīgākie KNAB tiesību akti ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums (18.04.2002.), KNAB nolikums (22.03.2005.), KNAB reglaments (01.06.2016.) un KNAB darbības stratēģija; korupcijas novēršanā – likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” (25.04.2002.), Priekšvēlēšanu aģitācijas likums (29.11.2012.), kas nosaka KNAB kompetenci priekšvēlēšanu aģitācijas finansējuma kontrolē; kontrolē un uzraudzībā – likums “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” (31.03.1994.).

KNAB vada priekšnieks, kuru ieceļ amatā uz pieciem gadiem un atbrīvo no amata Saeima pēc MK ieteikuma. KNAB priekšniekam ir vietnieks korupcijas novēršanas jautājumos un vietnieks korupcijas apkarošanas jautājumos, kuriem pakļautas attiecīgas kompetences nodaļas.

KNAB tīmekļa vietnē “Knab.gov.lv” tiek publiskota informāciju par korupcijas attīstības tendencēm un atklātajiem korupcijas gadījumiem, priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumu pārkāpumiem, kā arī par veiktajiem pasākumiem to novēršanai.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir finanšu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Muitas pārvalde, Nodokļu un muitas policijas pārvalde (NMPP), Iekšējās drošības pārvalde (IDP) ir VID struktūrvienības, to amatpersonas ir ierēdņi valsts specializētajā civildienestā ar tiesībām nēsāt formas tērpu; amatpersonām ir dienesta pakāpju atšķirības zīmes un žetoni, tiesības nēsāt un lietot šaujamieročus un speciālos līdzekļus. Pārvaldes direktorus ieceļ amatā VID ģenerāldirektors.

Muitas galvenās funkcijas ir nodrošināt valsts ekonomiskās robežas aizsardzību, veikt preču un citu priekšmetu muitas kontroli, piemērot muitas tarifus un iekasēt muitas un citus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus.

NMPP galvenās funkcijas ir atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus muitas un nodokļu jomā, nodrošināt VID ierēdņu (darbinieku) apsardzi, kad tiek veikti dienesta pienākumi, un to objektu apsardzi, kuros viņi atrodas.

12.1918. sākumā no vācu militārās pārvaldības tika pārņemtas muitas valdes Rīgas, Liepājas un Ventspils ostās. Muitas darbība sākās ar Pagaidu valdības aizliegumu 04.12.1918. izvest no Latvijas pārtikas produktus un 12.12.1918. izdoto rīkojumu Nr.13 “Par ārējās tirdzniecības organizēšanu”, kas paredzēja valsts kontroli, izsniedzot atļauju preču izvešanai no valsts. Līdz ar neatkarības zaudēšanu no amata 08.07.1940. tika atstādināti Nodokļu un Muitas departamenta direktori.

Pēc neatkarības atgūšanas tika izveidotas divas organizācijas − Latvijas Valsts finanšu inspekcija un Muitas departaments, kuru uzdevums bija ieņēmumu iekasēšana. Lai uzlabotu ieņēmumu iekasēšanu un ekonomētu administrāciju izmaksas, 28.10.1993. tika pieņemts likums “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, iekļaujot tajā abas institūcijas un paredzot, ka iestādes struktūru veido Nodokļu kontroles departaments, Muitas departaments un Finanšu izziņas departaments, kas 1996. gadā pārdēvēts par Finanšu policijas pārvaldi. 01.06.2002. VID struktūrā izveidota Muitas kriminālpārvalde, kuras uzdevums ir atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus muitas lietās. Lai vienādotu policejiskas funkcijas veidojošu iestāžu nosaukumus, Muitas kriminālpārvalde 2014. gadā pārdēvēta par Muitas policiju. Lai samazinātu izmeklēšanas iestāžu skaitu un veicinātu VID uzdevumu efektīvu izpildi, optimizētu un centralizētu VID struktūrvienības, kuras veic noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu valsts ieņēmumu jomā un muitas lietās, no 01.01.2018. Finanšu policija un Muitas policija apvienotas vienā izmeklēšanas iestādē – Nodokļu un muitas policijas pārvaldē. Pārvaldi vada direktors, kuram pakļauti divi vietnieki ar dažādām kompetencēm, kuru pakļautībā ir deviņas daļas. Pārvaldē paredzētas 308 ierēdņu un 19 darbinieku amata vietas.

Muitas dienestu vada VID direktora vietnieks muitas jautājumos − Muitas pārvaldes direktors. Direktoram ir četri vietnieki ar dažādām kompetencēm, kuru pakļautībā ir muitas struktūrvienības. Svarīgākie tiesību akti, saskaņā ar kuriem darbojas muita, ir likums “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, Muitas likums (02.06.2016.) un tiem pakārtotie tiesību akti un ES regulas.

01.01.2018. VID struktūrā darbu sāka IDP, kuras funkcijas ir veikt likumā noteikto operatīvo darbību, lai atklātu un novērstu noziedzīgus nodarījumus VID ierēdņu un darbinieku darbībā, kā arī izmeklēt krimināllietas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas konstatēti VID ierēdņu un darbinieku rīcībā. Pārvaldi vada direktors, kuram pakļautas trīs daļas. Pārvaldē paredzētas 28 ierēdņu un viena darbinieka amata vieta.

NMPP, kā arī IDP darbojas saskaņā ar likumu “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, “Par nodokļiem un nodevām” (02.02.1995.) un citiem likumiem un tiem pakārtotiem tiesību aktiem.

Valsts policija (VP) ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. VP galvenās funkcijas ir nodrošināt sabiedrisko kārtību publiskās vietās, uzraudzīt satiksmi, piemērot administratīvos sodus, kontrolēt noteikumu ievērošanu ieroču aprites, apsardzes darbībā un detektīvdarbībā, novērst un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, meklēt likumpārkāpējus un bezvēsts pazudušas personas.

05.12.1918. Tautas Padomē tika pieņemti Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzības organizēšanu, kas noteica policijas struktūru, uzdevumus, kritērijus personu atbilstībai dienestam, kā arī atsevišķas procesuālās normas. Līdz ar Latvijas atbrīvošanu no sarkanarmijas atsākās policijas organizēšanas darbs atbrīvotajās teritorijās, taču bija jāņem vērā 11.02.1919. Noteikumi par kara stāvokli, kas paredzēja kara iestāžu virsvadību valsts iekārtas un iekšējās drošības uzturēšanā. 01.07.1919. darbu sāka Dzelzceļa policija, 03.07.1919. – Militārā policija, kas pastāvēja līdz 14.03.1920. Pieņemot instrukciju pagasta kārtībniekiem, 10.08.1920. tika pabeigta policijas sistēmas izveide, kas institucionāli tika pakļauta Iekšlietu ministrijai (IeM). 1933. gadā tika pieņemts Policijas iekārtas likums. Dzelzceļa policija bija piederīga Kārtības policijai. Kārtības policija un Kriminālā policija bija pakļauta IeM Administratīvajam departamentam, bet Politiskā policija – Politiskajai pārvaldei, vēlāk arī Administratīvā departamenta direktoram. Par Kārtības policijas administratīvās struktūras pamatu tika noteikts policijas iecirknis. Nozīmīgas izmaiņas policijas padotības struktūrā notika 1939. gadā, pieņemot Iekšlietu ministrijas iekārtas likumu, kas paredzēja atsevišķa Kārtības policijas departamenta izveidi, savukārt Drošības policijas departamentā tika apvienota Politiskā un Kriminālā policija.

Neatkarīgās Latvijas policija normatīvi beidza pastāvēt līdz ar grozījumu pieņemšanu Iekšlietu ministrijas iekārtas likumā 25.07.1940., nosakot, ka turpmāk Kārtības policijas departaments tiek aizstāts ar Tautas milicijas departamentu.

Pēc neatkarības atgūšanas notika pakāpeniska pāreja no milicijas uz policijas sistēmu. Policijas struktūra izveidota ar likuma “Par policiju” stāšanos spēkā 04.06.1991. IeM Policijas departaments bija centrālā policijas institūcija līdz 01.07.1999., kad uz tā bāzes, paplašinot funkcijas un struktūru, tika izveidota tieši ministram padota struktūra − Valsts policija.

Mūsdienās VP prioritātes ir preventīvais darbs likumpārkāpumu novēršanā, uz sabiedrību vērsta policijas darba taktika, organizētās noziedzības apkarošana, smagu noziedzīgu nodarījumu ekonomikā, kā arī pret personu izdarītu smagu noziedzīgu nodarījumu novēršana un atklāšana. Kriminālistikas pārvalde veic dažādas ekspertīzes. VP uzdevumi arvien paplašinās – tas izskaidrojams ar jaunu noziedzīgu nodarījumu veidu un izdarīšanas paņēmienu rašanos un izplatīšanos pasaulē.

VP darbojas saskaņā ar likumu “Par policiju”, kas ir ne tikai VP, bet arī Drošības policijas, Pašvaldības policijas un Ostas policijas darbības pamatdokuments. Dienesta gaitu VP amatpersonām nosaka un disciplinārās atbildības piemērošanu paredz speciālie likumi. Valsts policija ir izmeklēšanas iestāde un operatīvās darbības subjekts. Ikdienas darbā likumpārkāpumu novēršanā un atklāšanā piemēro Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (07.12.1984.) un likumiem pakārtoto tiesību aktu normas.

VP struktūru veido centrālais aparāts, kas sastāv no Galvenās kārtības policijas, Galvenās kriminālpolicijas, Galvenās administratīvās pārvaldes, Kriminālistikas pārvaldes, Finanšu pārvaldes, Personāla vadības pārvaldes, Iekšējā kontroles biroja, Slepenības režīma nodaļas, Sevišķās lietvedības nodaļas, Sabiedrisko attiecību nodaļas. Reģionālās pārvaldes ir Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē. Reģionālo pārvalžu struktūru veido centrālais aparāts, kas sastāv no birojiem, nodaļām, bataljoniem, rotām, grupām. VP mazākā teritoriālā struktūrvienība ir iecirknis. VP padotībā ir Valsts policijas koledža.

2016. gadā VP štats bija 7829 amati, no tiem 6936 amatpersonu amati un 893 darbinieku (uz līguma pamata) amati.

Latvijā ir trīs valsts drošības iestādes: Satversmes aizsardzības birojs (SAB), Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests (skatīt Nacionālos bruņotos spēkus), kas atbilstoši likumos noteiktajai kompetencei veic izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības. Šo institūciju darbības mērķis ir aizsargāt valsti no ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem. Valsts drošības iestāžu amatpersonām ir aizliegts veikt politisko darbību, streikot, piedalīties demonstrācijās un piketos, kā arī dibināt arodbiedrības un piedalīties to darbībā. Iestāžu struktūra, nodarbināto skaits un finansējums ir valsts noslēpums.

SAB ir MK pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde. SAB tika izveidots 1995. gadā, pārņemot izlūkošanas funkcijas no Drošības policijas. SAB galvenās funkcijas ir nosargāt valsts konstitucionālo iekārtu, valstisko neatkarību un teritorijas neaizskaramību, kā arī aizsargāt valsts militāro, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumu. SAB ir operatīvās darbības subjekts, bet nav pirmstiesas izmeklēšanas iestāde. SAB galvenie tiesību akti ir Satversmes aizsardzības biroja likums (05.05.1994.), Valsts drošības iestāžu likums (05.05.1994.), likums “Par valsts noslēpumu” (17.10.1996.), Nacionālās drošības likums (14.12.2000.) un citi likumi, kā arī tiem pakārtotie tiesību akti.

SAB vada direktors, kuru pēc Nacionālās drošības padomes priekšlikuma uz pieciem gadiem ieceļ amatā un atbrīvo no tā Saeima. Biroja parlamentāro kontroli veic Saeimas Nacionālā drošības komisija.

SAB apakšstruktūra ir Nacionālā drošības iestāde, kas nodrošina Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) un ES klasificētās informācijas uzskaiti un kontrolē šīs informācijas apriti valstī. Kopš 1995. gada SAB struktūrvienība ir Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs.

Par starptautisko un nacionālo drošības situāciju SAB informē sabiedrību gada pārskatos, kas publiski pieejami tīmekļa vietnē “Sab.gov.lv”.

Drošības policija (DP) ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde. Tās mērķis ir kopā ar citām institūcijām garantēt nacionālo drošību. DP galvenās funkcijas ir nodrošināt valsts konstitucionālās iekārtas un ekonomisko interešu aizsardzību no iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem, savlaicīgi identificēt un novērst terorisma draudus, aizsargāt valsts noslēpumu, nodrošināt aizsargājamo amatpersonu drošību, izmeklēt noziegumus pret cilvēci un valsti.

29.07.1919. IeM tika izveidots Valsts drošības departaments, kas pastāvēja līdz 01.11.1919. Jauna iestāde − Politiskā apsardzība − tika izveidota 02.10.1920., un tā tiek uzskatīta par Latvijas pirmo iekšējās drošības iestādi. Politiskās policijas uzdevums bija apkarot noziedzīgus nodarījumus, kas vērsti pret valsts iekārtu un drošību. Ar 25.04.1924. Likumu par Centrālo kriminālpoliciju tika izveidota Kriminālā pārvalde, kuras uzdevums bija atklāt un vajāt kriminālnoziedzniekus, un Politiskā pārvalde, kuras uzdevums bija atklāt un vajāt personas, kas vēršas pret valsts demokrātisko iekārtu un drošību. 31.05.1939., pieņemot Iekšlietu ministrijas iekārtas likumu, tika izveidots Drošības policijas departaments, kura pārziņā bija Politiskās policijas pārvalde, Kriminālās policijas pārvalde un sekretariāts.

Politiskā policija beidza pastāvēt līdz ar Latvijas neatkarības zaudēšanu un okupācijas varas vadītāja iecelšanu amatā.

Pēc valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā sāka veidot specdienestu sistēmu. Lai aizsargātu jaunizveidoto Latvijas valdību, 1991. gadā tika izveidots Latvijas Republikas (LR) Valdības apsardzes dienests un IeM Informācijas departaments, kas veica izlūkošanu un pretizlūkošanu.

Lai nodrošinātu aktuālus valsts drošības jautājumus, kā pagaidu risinājums tika izveidots IeM Informācijas departaments un Valdības apsardzes dienests. 1993. gadā, apvienojot abas iestādes, izveidoja Valsts Ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentu (VESAD).

05.05.1994. tika pieņemts Valsts drošības iestāžu likums, kas precīzi noteica Latvijas specdienestu kopumu un to tiesisko statusu. Tā rezultātā VESAD tika reorganizēts un izveidota Drošības policija.

Institūcijas darbības prioritātes nosaka un ietekmē starptautiskā situācija, Latvijai nedraudzīgu ārvalstu speciālo dienestu, ekonomisko grupu un informatīvās ietekmes aktivitātes, kā arī Latvijai nelojālu iedzīvotāju darbības.

DP atbilstoši Nacionālās drošības likumam (14.12.2000.) ir iniciatore terorisma draudu līmeņa izsludināšanai. Svarīgākie tiesību akti: Valsts drošības iestāžu likums, likums “Par policiju”.

Par paveikto noteiktajos uzdevumos, kā arī par prognozēm situācijas attīstībā DP informē sabiedrību publiski pieejamos gada pārskatos DP tīmekļa vietnē “Dp.gov.lv”.

Valsts robežsardze (VR) ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša bruņota tiešās pārvaldes iestāde. Kara vai izņēmuma stāvokļa laikā VR tiek iekļauta Nacionālo bruņoto spēku sastāvā. VR galvenās funkcijas ir valsts robežas neaizskaramības nodrošināšana un nelegālās migrācijas novēršana.

1919. gada robežsardzes dienesta izveidošanu un sargāšanu, kā arī kontrabandas apkarošanu uz valsts robežas nodrošināja armija. Tiesisko regulējumu nodrošināja Iekšlietu ministrija. 04.08.1921. iekšlietu ministrs izdeva noteikumus “Obligatoriskie noteikumi pierobežas joslā, kurā ievests kara stāvoklis”, nosakot robežas šķērsošanu tikai robežas pārejas punktos, tirdzniecības vietu, ieroču un atsevišķu preču glabāšanas noteikumus pierobežas zonā, kā arī piešķirot tiesības robežsargiem veikt kratīšanu un robežsargu divīzijas komandierim piemērot pārkāpējiem administratīvu naudas sodu un/vai cietuma sodu līdz sešiem mēnešiem.

18.02.1922. IeM Administratīvā departamenta direktora apstiprinātie Noteikumi par robežsargu pieņemšanu noteica robežsargu faktisko pakļautību apriņķa priekšniekiem, un karavīriem tika saglabātas tādas pašas tiesības kā iepriekš, pildot robežsardzes funkcijas, kā arī piešķirtas policista tiesības.

26.04.1928. pieņemti Noteikumi par valsts robežas apsardzību. Atbilstoši noteikumiem robežas apsardzi nodrošināja militāra organizācija un tās uzdevums bija arī apkarot kontrabandu. Visi robežsargi skaitījās aktīvā kara dienestā. 26.03.1935. pieņēma Likumu par valsts robežu apsardzību un IeM struktūrā kā atsevišķa karaspēka vienība tika izveidota Robežsargu brigāde. Robežsargu pienākumi tika paplašināti, uzdodot ne tikai apkarot kontrabandu, bet arī apkarot noziedzību pierobežā. Robežsargu brigādi likvidēja 09.10.1940., kad, balstoties uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts drošības Tautas komisāra vietnieka rīkojumu Nr. 17589, tika izpildīta 03.10.1940. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Iekšlietu Tautas komisāra pavēle par Latvijas robežsardzes Dagdas, Zilupes, Abrenes un Krāslavas robežsargu bataljonu izformēšanu un robežsargu atvaļināšanu no dienesta.

Pēc neatkarības atgūšanas 20.12.1990. Augstākā Padome (AP) pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas valsts robežu”, atjaunojot valsts robežu visā tās garumā, kāda tā bija līdz neatkarības zaudēšanai. Ar likumu noteikts, ka robežas apsardzību pārzina un realizē šim nolūkam izveidotais Robežapsardzības departaments un tā apakšvienības, kas veido robežapsardzības dienesta sistēmu. 13.12.1991. nodibināja Valmieras, Viļakas, Ludzas, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas un Ventspils robežsargu bataljonu, kā arī Rīgas atsevišķo kontroles caurlaides punktu. 23.11.1995. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sastāvā izveidoja Robežapsardzības spēkus, kas kopš 07.01.1997. atrodas IeM padotībā. Kopš 01.05.1998. Robežsardzes dienesta nosaukums ir VR.

Robežsardze ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāde un operatīvās darbības subjekts.

Robežsardze savā darbībā piemēro Latvijas Republikas Valsts robežas likumu (12.11.2009.), Robežsardzes likumu (27.11.1997.), Imigrācijas likumu (31.10.2002.), Patvēruma likumu (17.12.2015.), Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu un citus.

Dienesta gaitu regulē IeM sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums (15.06.2006.) un tam pakārtoti tiesību akti.

VR centrālajā aparātā ir iestādes vadība, Galvenā pārvalde, Inspekcijas un slepenā režīma dienests, Sevišķās lietvedības nodaļa, Valsts robežas pilnvarotais. Teritoriālās struktūras ir Rīgas, Viļakas, Ludzas, Daugavpils un Ventspils pārvaldes. Ar pārvaldes tiesībām izveidota Aviācijas pārvalde. VR pakļautībā ir Valsts robežsardzes koledža.

2016. gadā dienestā atradās 2355 amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm un 331 darbinieks.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ir IeM pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. VUGD galvenie uzdevumi ir īstenot valsts politiku ugunsdrošības, ugunsdzēsības, civilās aizsardzības un vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura “112” darbības jomā, kā arī uzraudzīt normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības un civilās aizsardzības prasību ievērošanu un koordinēt iesaistīto institūciju darbu.

Ugunsdzēsības funkcijas pēc neatkarības iegūšanas turpināja pildīt decentralizētās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, atsevišķos uzņēmumos bija izveidotas komandas, kā arī profesionālās organizācijas Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Pirmajā Latvijas ugunsdzēsēju kongresā 05.1921. tika dibināta Latvijas ugunsdzēsēju biedrību un organizāciju savienība, lai apvienotu visus Latvijas ugunsdzēsējus un sekmētu ugunsdzēsības attīstību.

Ugunsdzēsības uzraudzības funkciju iedibināšana un centralizācija IeM notika 15.05.1921., pievienojot no Satiksmes ministrijas (SM) pārņemto būvvaldi Administratīvo lietu departamentam. 12.1921. IeM izdeva ugunsdrošības noteikumus, kas jāievēro ēku pārziņiem attiecībā uz valstij piederošām ēkām, noliktavām, darbnīcām. 05.12.1930. pieņēma Ugunsgrēku apkarošanas likumu, kas bija spēkā līdz Latvijas okupācijai un noteica, ka vispārējā ugunsgrēku apkarošanas vadība valsts mērogā uzticēta IeM Būvniecības pārvaldei. Pārvaldē tika nodibināta Ugunsgrēku apkarošanas padome un izveidots ugunsgrēku apkarošanas inspektora amats. Būvniecības pārvaldes kompetencē ietilpa normatīvo aktu sagatavošana, kā arī ugunsdzēsēju organizatorisko darbu uzraudzība. Ugunsgrēku apkarošanas likumā tika noteikts, ka ugunsdzēšanai un palīdzības sniegšanai ugunsgrēka gadījumā tiek izveidotas valsts iestādes, pašvaldību, privāto uzņēmumu un brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, kā arī noteikta to finansēšana.

Pēc neatkarības atgūšanas Ministru padome 03.09.1990. pieņēma lēmumu Nr. 121 “Par Latvijas Republikas iekšlietu iestāžu reformu”, ar kuru tika uzdots līdz 31.12.1990. sagatavot likumprojektu par ugunsdrošību, veikt strukturālas izmaiņas − uz militarizēto un profesionālo ugunsdzēsēju vienību bāzes izveidot ugunsdzēsības un glābšanas dienestus, kas pakļauti tikai IeM Ugunsdzēsības un glābšanas departamentam. 24.03.1992. AP pieņēma likumu “Par ugunsdrošību”, kurā noteica ugunsdrošības tiesiskos un organizatoriskos pamatus. Normatīvi tika paplašināta arī ugunsdzēsēju funkcija veikt glābšanas darbus avāriju, stihisku nelaimju un katastrofu gadījumos. Ar grozījumiem likumā “Par ugunsdrošību”, strukturāli atdalot departamentu kā ministrijas struktūrvienību, 1997. gadā tika izveidots patstāvīgs, iekšlietu ministra pārraudzībā esošs VUGD. Civilās aizsardzības likumā 21.05.1998. dienestam tika noteikta jauna funkcija − plānot, koordinēt, vadīt un kontrolēt civilās aizsardzību sistēmu valstī.

Galvenie tiesību akti, kas nosaka VUGD darbības tiesisko pamatu, kā arī amatpersonas tiesības, pienākumus un ierobežojumus ugunsdzēsībā, ir Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likums (24.10.2002.), Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums (05.05.2016.) un tiem pakārtotie tiesību akti. Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām dienestā piemēro sodus. Dienesta gaitu amatpersonām, kā arī disciplinārās atbildības piemērošanu paredz speciālie likumi.

VUGD struktūra sastāv no centrālā aparāta, kurā darbs organizēts pārvaldēs un nodaļās. Teritoriālās struktūras ir Rīgas reģiona pārvalde; Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales reģionos ir brigādes, kurām padotas lielākajās pilsētās izvietotās daļas, un mazākās pilsētās daļām padoti posteņi.

VUGD pakļautībā ir Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža (dibināta 01.04.2004.), kurā iespējams iegūt pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kā arī apgūt profesionālās tālākizglītības un pilnveides programmas. Otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību var iegūt Rīgas Tehniskās universitātes Darba un civilās aizsardzības katedrā.

VUGD sastāvā ir Latvijas Ugunsdzēsības muzejs.

2017. gadā dienestā bija 3136 amata vietas, no tām 2768 amatpersonas, 223 darbinieki un viens ierēdnis.

Iekšējās drošības birojs (IDB) kā iekšlietu ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde izveidots 2015. gadā, lai objektīvi izmeklētu amatpersonu noziedzīgus nodarījumus, kurus, pildot dienesta pienākumus, izdarījušas IeM padotībā (izņemot DP) esošo iestāžu amatpersonas un darbinieki, Ostas policijas un pašvaldības policijas darbinieki, Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm. Iestāde izveidota, lai nodrošinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ietvertos neatkarīgas izmeklēšanas kritērijus. IDB ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāde un operatīvās darbības subjekts.

Svarīgākie IDB regulējošie tiesību akti ir Iekšējās drošības biroja likums (17.12.2014.) un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Biroja struktūru veido iestādes priekšnieka vai vietnieka pakļautībā esošas pirmstiesas izmeklēšanas, operatīvā darba, kā arī administratīvās nodaļas, kas nodrošina biroja funkcijas. Birojā paredzētas 97 amata vietas.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša iestāde. PMLP galvenās funkcijas ir īstenot migrācijas politiku, izstrādāt un īstenot patvēruma un repatriācijas politiku, izsniegt personu apliecinošus un ceļošanas dokumentus, noteikt personas tiesisko statusu un naturalizāciju, nodrošināt Iedzīvotāju reģistra darbību.

16.09.1919. tika nodibināts IeM Administratīvais departaments ar Pasu nodaļu, kas kārtoja visus jautājumus par pasu izsniegšanu, uzņemšanu Latvijas pavalstniecībā un pavalstniecības atņemšanu, uzvārdu maiņu, iebraukšanas un izbraukšanas vīzu izsniegšanu. 15.10.1920. no Ārlietu ministrijas (ĀM) tika pārņemta ieceļošanas un gada uzturēšanās atļauju izsniegšana ārvalstu pilsoņiem.

Lai nodrošinātu ārvalstnieku un bezvalstnieku reģistrāciju un kontroli valstī, pēc neatkarības atjaunošanas ar Ministru padomes lēmumu tika izveidots Migrācijas lietu departaments, kas tieši pakļauts Ministru padomei. 1992. gadā uz Migrācijas lietu departamenta bāzes izveidots Pilsonības un migrācijas departaments un nodots Tieslietu ministrijai (TM). Atbilstoši administratīvajam iedalījumam visā valstī tika izveidotas struktūrvienības. Iestāde nodrošināja arī Iedzīvotāju reģistra darbību. Lai apvienotu reģistra darbību ar pasu izsniegšanu, departaments 1993. gadā tika pakļauts IeM un Pasu un vīzu daļu pārcēla no Policijas departamenta un iekļāva Pilsonības un migrācijas departamentā. 1996. gada Pilsonības un migrācijas departaments kļuva par patstāvīgu iestādi − PMLP. Saasinoties nelegālās imigrācijas problēmām, 1998. gadā iestādē tika izveidots Bēgļu lietu centrs un sākta pieteikumu pieņemšana bēgļa statusa saņemšanai. 01.03.2010. tika likvidēta Naturalizācijas pārvalde un tās funkcijas nodotas PMLP. 

Svarīgākie tiesību akti, saskaņā ar kuriem darbojas PMLP, ir Pilsonības likums (22.07.1994.), Repatriācijas likums (21.09.1995.), Iedzīvotāju reģistra likums (27.08.1998.), Imigrācijas likums, Dzīvesvietas deklarēšanas likums (20.06.2002.), Vēlētāju reģistra likums (22.01.2004.), Bezvalstnieku likums (29.01.2004.), Personu apliecinošu dokumentu likums (12.01.2012.), Patvēruma likums (17.12.2015.).

PMLP centrālo aparātu veido četri iestādes vadītājam pakļauti departamenti ar nodaļām, kā arī iestādes vadītāja vietniekam pakļautas pastāvīgas nodaļas, savukārt teritoriālās struktūrvienības ir iestādes vadītājam pakļautas nodaļas un nodaļu filiāles. Darbs notiek sešās nodaļās Rīgā, kā arī 26 nodaļās un divās filiālēs pilsētās.

2017. gadā iestādē strādāja aptuveni 600 darbinieku.

Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) ir TM pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde. IeVP galvenās funkcijas ir apcietinājuma kā drošības līdzekļa un brīvības atņemšanas kā kriminālsoda izpildes nodrošināšana.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gadā tika izveidota cietumu inspekcija, kas bija pakļauta TM. Pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 08.07.1919. TM nodibināja Galveno cietumu valdi, kas nodrošināja cietumu darbības funkcijas līdz 1930. gadam, kad tika pieņemts likums “Tieslietu ministrijas iekārta” un izveidots cietumu departaments. Cietumu administrācijas darbības laikā, 14.06.1921., tika pieņemts Likums par ieslodzīto darbu, kas deva iespēju nodarbināt rūpnieciskā ražošanā, lauksaimniecībā, mežistrādē u. c. darbos visus ieslodzītos un ieslodzītajiem saņemt 50 % no nopelnītās algas. Lai motivētu ieslodzītos laboties, 1927. gadā cietumos ieviesa progresīvo sodu izpildes sistēmu, nosakot katrai pakāpei mīkstāku sodu. 20.06.1936. tika pieņemts Likums par ieslodzītiem, kas noteica ieslodzījuma vietu sistēmu, prasības personālam, ieslodzīto pārvadāšanas, nodarbināšanas, režīma mīkstināšanas, pirmstermiņa atbrīvošanas u. c. noteikumus. Uzskatot, ka cietuma departamentam jāpilda plašāki kriminālpolitikas uzdevumi – jāpāraudzina noziedznieki, jāiekārto viņi dzīvē pēc soda izciešanas un jāpiemēro sabiedrības aizsardzības līdzekļi nelabojamiem noziedzniekiem –, 15.07.1938. Cietuma departamentu pārdēvēja par Kriminālpolitisko departamentu. Līdz 1940. gadam Latvijas lielākajās pilsētās bija izvietotas 15 ieslodzījuma vietas.

Pēc neatkarības atjaunošanas ar 07.09.1990. Ministru padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas iekšlietu iestāžu reformu” 11. punktu IeM tika uzdots sagatavot likumprojektu par ieslodzījuma vietu iestādēm.

IeVP darbības tiesiskais pamats ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums (31.10.2002.); kriminālsoda izpildi regulē Latvijas Sodu izpildes kodekss (23.12.1970.); kriminālsoda veidus nosaka Krimināllikums. Apcietinājumu piemēro tiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma normām, bet izpilda saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likumu (22.06.2006.) un tam pakārtotiem tiesību aktiem. IeVP ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāde un operatīvās darbības subjekts.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā sākās brīvības atņemšanas sodu izpildes sistēmas pārbūve atbilstoši Eiropas standartiem. 1995. gadā Latvijas cietumu sistēma iekļāvās Nord-Balt Cietumu projektā, rodot iespēju pārņemt pieredzi no Skandināvijas valstīm un Vācijas. Tika mīkstināts brīvības atņemšanas soda izpildes režīms, soda izciešanas režīms, atļaujot nēsāt personīgo apģērbu, atcelti sarakstes ierobežojumi, palielināts tikšanās un sūtījumu skaits, tika atļauts pa tālruni sarunāties ar personām brīvībā. Lai uzlabotu ieslodzīto sadzīves apstākļus un cietumu drošību, kopš 1994. gada Valsts investīciju programmas ietvaros vairākus gadus veikti cietumu rekonstrukcijas darbi. Sliktais ēku stāvoklis, ieslodzīto nepietiekamā nodarbinātība sekmēja iekšējās kārtības pazemināšanos ieslodzījuma vietās, notika bēgšanas no vairākiem cietumiem − lielākā no tām bija 89 notiesāto bēgšana pa izraktu eju no Pārlielupes cietuma 28.07.1994.

Cietumu reformas rezultātā, kas sākās 1994. gadā, brīvības atņemšanas soda izpildē tika ieviesta progresīvā soda izpildes sistēma. Cietumi tika iedalīti slēgtajos, daļēji slēgtajos un atklātos cietumos. Nepilngadīgie izcieš sodu audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem. Apcietinātās personas izvietotas izmeklēšanas cietumos. Ieslodzītajiem brīvības atņemšanas iestādēs ir viss nepieciešamais resocializācijai − bibliotēkas, sporta zāles, atpūtas un mācību telpas, kā arī kapelas.

01.01.2000. Cietuma departaments tika nodots TM pārraudzībā. Ieslodzījuma vietu apsardzi līdz 01.01.2004. nodrošināja IeM Sardzes pulks, bet, to sadalot, cietumu ārējās apsardzes funkcija tika nodota IeVP.

IeVP sastāvā ir centrālais aparāts, Mācību centrs, kā arī desmit ieslodzījuma vietas. Pārvaldes galvenie uzdevumi ir ieslodzījuma vietu infrastruktūras un ieslodzīto sadzīves apstākļu uzlabošana atbilstoši Latvijas un starptautiskajām tiesību normām. Lai mazinātu visus noziedzīgas uzvedības riskus brīvības atņemšanas soda laikā, kā arī pēc tā izciešanas, jāveic pasākumi atbilstoši valdībā apstiprinātajām Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.−2020. gadam.

2016. gadā IeVP bija 2912 amata vietas, no tām 2302 amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm.