19. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Vidzemes un Kurzemes guberņās notika straujas politiskas, sociālas un ekonomiskas pārmaiņas. Krievijas valdība īstenoja rusifikācijas politiku, ierobežojot Baltijas autonomiju un palielinot krievu valodas nozīmi.

Šajā laikā turpinājās arī strauji urbanizācijas un industrializācijas procesi. Rīga kļuva par ceturto lielāko (aiz Pēterburgas, Maskavas un Varšavas) Krievijas Impērijas rūpniecisko centru, Liepāja un Ventspils – par vienām no lielākajām Krievijas ostām. Kurzemes un Vidzemes guberņās notika straujš urbanizācijas process, piemēram, Rīgas iedzīvotāju skaits pieauga no 169 300 (1881) līdz 282 200 (1897).

Lielākā to daļa – pilsētu iedzīvotāji – bija ienācēji no laukiem, kuri kļuva par strādniekiem rūpniecības, tirdzniecības un transporta uzņēmumos. 1894. gadā Latvijas teritorijā darbojās 282 rūpniecības uzņēmumi, kuros bija nodarbināti 31 259 strādnieki. Krievijas Impērijā strādniekus neaizsargāja sociālā likumdošana, viņu darba apstākļi bija smagi, un darba samaksa salīdzinoši zema. Arī latviešu politiskos un sabiedriskos darbiniekus, kuri grupējās ap Rīgas Latviešu biedrību (RLB), neinteresēja strādnieku problēmas. Sociālo jautājumu aktualitāte, protests pret cara režīma īstenoto rusifikācijas politiku, muižnieku privilēģiju saglabāšanās un 60.–70. gadu nacionālās (tautiskās) kustības pasivitāte kļuva par pamatu tam, lai rastos jauna intelektuāla kustība. Tā ieguva apzīmējumu “Jaunā strāva”.

Kustības nosaukums apzīmē jaunu idejisku virzienu (vārdu “strāva” 19. gs. beigās lietoja ar nozīmi “straume”). Jēdziens “Jaunā strāva” attiecībā uz latviešu politisko un sabiedrisko kustību pirmo reizi lietots Jāņa Bērziņa rakstā “Jaunā strāva latviešu tautā” laikrakstā “Dienas Lapa” 11.07.1889. numurā. Raksta autors apzīmējumu “Jaunā strāva” attiecināja uz latviešu studentiem un citiem intelektuāļiem, kuri nevis norobežojas no sociāli “zemākajām” un mazāk izglītotajām latviešu sabiedrības grupām, bet darbojas to interesēs, cenšoties izglītot un aizstāvēt viņu tiesības. Jēdzienus “Jaunā strāva” un “jaunstrāvnieki” līdz 19. gs. 90. gadu beigām lietoja samērā reti, biežāk – pēc kustības sagrāves 1897. gadā un 1905. gada revolūcijas Latvijā.

Precīzu kustības sākuma laiku nav iespējams noteikt. Jaunās strāvas aizsākumi meklējami 19. gs. 80. gadu beigās, kad latviešu studenti Tērbatas, Pēterburgas un Maskavas universitātēs sāka veidot jaunas organizācijas un periodiskos izdevumus (“Austrums”, 1885–1906, “Pūrs”, 1891–1893) un izvirzīja jaunu (sākotnēji izteikti kritisku, racionālu un demokrātisku, vēlāk arī sociāldemokrātisku) dienas kārtību. Līdzās politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem jaunstrāvnieki interesējās arī par literatūras un mākslas attīstības tendencēm. Viņi asi kritizēja tā laika latviešu daiļliteratūrā valdošo nacionālo romantismu, ideālismu un individuālismu. Tā vietā jaunstrāvnieki aicināja pievērsties reālismam un runāt par sabiedriski nozīmīgām tēmām.

Jaunstrāvnieki savas idejas izplatīja galvenokārt ar laikraksta “Dienas Lapa” (dibināts 1886. gadā) starpniecību, kas bija viens no tā laika populārākajiem latviešu laikrakstiem. Sākotnēji “Dienas Lapa” ieņēma mēreni liberālu un nacionāli kritisku pozīciju pret RLB aprindām un citiem pilsoniskajiem laikrakstiem. Pirmais “Dienas Lapas” redaktors bija Fricis Bergmanis, kurš 1884. gadā izdeva pirmo strādniecības problemātikai veltīto darbu latviešu valodā (“Fabrikas strādnieks 19. gadusimtenī”). Kritiskā tendence pastiprinājās pēc 1888. gada, kad par “Dienas Lapas” redaktoru kļuva Pēteris Stučka, vēl vairāk pēc 12.1891., kad par redaktoru kļuva Rainis. 1890.–1892. gadā Krievijas universitātēs studējošie latvieši tuvāk iepazinās ar sociālisma idejām. Rakstu krājums “Pūrs” 1892. gadā saturēja teorētiskus rakstus par sociālisma pamatprincipiem. Sociālisma idejas Jaunās strāvas dalībnieku vidū kļuva populāras 1892.–1893. gadā, sevišķi pēc “Dienas Lapas” redaktora Raiņa brauciena uz Šveici 1893. gada rudenī, kur viņš piedalījās II Internacionāles 3. kongresā. Šveicē Rainis iepazinās ar vienu no Vācijas sociāldemokrātu līderiem Augustu Bēbeli (Ferdinand August Bebel) un nelegāli ieveda Latvijā sociālistisko literatūru. “Dienas Lapa” publicēja dažādu sociālistisko darbu fragmentus un propagandēja sociālisma idejas.

No 1893. gada laikraksts “Dienas Lapa” kļuva par neapšaubāmu Jaunās strāvas centru. Tieši Raiņa darbības laiks “Dienas Lapas” redaktora amatā bija arī kustības kulminācijas laiks. 90. gadu vidū notika mēģinājumi jaustrāvnieku vadībā organizēt strādnieku kustību. 1894.–1897. gadā jaunstrāvnieki turpināja kritizēt nacionālistus (“tautisko kustību”) un izplatīja sociālisma idejas. Pēc P. Stučkas kļūšanas par “Dienas Lapas” redaktoru 1895. gadā laikraksts kļuva mērenāks.

Jaunstrāvnieku ietekmē 19. gs. 90. gados attīstījās strādnieku kustība Rīgā, Liepājā un citviet. 10.1896. Latvijā notika pirmie organizētie strādnieku streiki. To vadībā bija arī jaunstrāvnieki (piemēram, Dāvids Bundža). Lai apturētu sociālisma ideju propagandu, cara režīms pastiprināja cenzūru pret “Dienas Lapu” un 05.1897. veica kratīšanas (138) un jaunstrāvnieku arestus. 77 jaunstrāvniekus arestēja, bet 10 aizbēga. Jaunstrāvnieku lietu izmeklēšana un iztiesāšana noslēdzās 31.03.1899. Kopumā tiesāja 87 jaunstrāvniekus – 60 tika piespriests cietumsods vai izsūtījums. Vairāki jaunstrāvnieki (Miķelis Valters, Emīls Skubiķis, Ernests Rolavs, Fricis Roziņš u. c.) devās trimdā uz ārzemēm, 1899. gadā apvienojoties Rietumeiropas latviešu sociāldemokrātu savienībā. Pirms tam, 05.1898. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Bostonā, D. Bundža bija izveidojis “Latviešu sociāldemokrātu savienību”. Pēc 1897.–1899. gada represijām Jaunās strāvas kustība faktiski beidza pastāvēt, lai gan tās aizstāvētās idejas turpināja propagandēt latviešu sociālistu izdevumi trimdā (laikraksts “Auseklis”), slēptā un mērenākā formā – arī izdevumi Latvijā (piemēram, laikraksti “Mājas Viesis” un “Dienas Lapa”).

Jaunās strāvas kustība bija idejiski daudzveidīga, nenoteikta un mainīga. Sākotnēji tajā dominēja demokrātiskas un nacionālas idejas. Pakāpeniski palielinājās interese par sociālistiskām idejām (no 1894. gada tās kļuva noteicošās), kuru izplatīšana Krievijas Impērijā bija aizliegta. Jaunstrāvnieki virspusēji interesējās par dažādām modernajām, radikālajām un opozicionārajām idejām. Tādēļ viņu vidū pastāvēja liela uzskatu dažādība un mainība. Tas attiecās arī uz sociālisma idejām, kuras pauda gan dogmatiska marksisma, gan sociāldemokrātijas, gan anarhisma un citi pārstāvji. Jaunstrāvnieki iestājās par kārtu privilēģiju atcelšanu, sieviešu emancipāciju un strādnieku tiesībām, kritizēja tautiski pilsonisko aprindu augstprātību, pasivitāti un to šauri merkantilās intereses. Jaunstrāvnieki popularizēja zinātnes sasniegumus. Viņu uzskatos liela nozīme bija darvinismam, materiālismam un ateismam. Kopumā jaunstrāvnieki iestājās par latviešu sabiedrības emancipāciju un modernizāciju, ciešākām saitēm ar tā laika Eiropas intelektuālo domu.

Jaunās strāvas praktiskie mērķi saistījās ar sabiedrības, sevišķi strādnieku, izglītošanu. Kustības dalībnieki aktīvi piedalījās dažādu strādnieku biedrību (“Auseklis”, Cerības biedrība, Pavasara biedrība, Jonatana biedrība) darbībā, piemēram, to organizētajos jautājumu un atbilžu vakaros. Kopumā 19. gs. 90. gadu otrajā pusē dažādās Rīgas strādnieku organizācijās bija 15 000 biedru; piemēram, strādnieku un amatnieku Jonatana savstarpējās palīdzības biedrībā jautājumu un atbilžu vakaros 1894.–1895. gadā, kuros uzstājās jaunstrāvnieki, kopumā piedalījās 17 000 klausītāju. Daļēji jaunstrāvnieku ietekmē legālo strādnieku biedrību vadībā arvien lielāka nozīme bija sociālistiski noskaņotiem strādniekiem.

Jaunstrāvnieki piedalījās arī nelegālo strādnieku organizāciju (pulciņu) veidošanā un darbībā. Pirmo nelegālo strādnieku pulciņu Latvijas teritorijā izveidoja jaunstrāvnieks E. Rolavs 1893. gadā Liepājā. Jaunstrāvnieki piedalījās arī Rīgas nelegālo strādnieku pulciņu veidošanā, 1. maija svinību un streiku organizēšanā.

Jaunstrāvnieku praktiskā darbība izpaudās arī aktīvā polemikā ar pilsoniskajām aprindām visdažādākajos jautājumos. Savas idejas viņi centās izplatīt, darbojoties gan publicistikā, gan rakstniecībā. Plašu rezonansi tā laika sabiedrībā guva 1894. gadā uzvestā Aspazijas luga “Zaudētās tiesības”, kuras aktualizēja sieviešu līdztiesības jautājumu.

Jaunās strāvas kustība bija vāji organizēta. Sākotnēji jaunstrāvnieki organizējās studentu pulciņos Maskavas, Pēterburgas un Tērbatas universitātēs. Īpaši nozīmīga bija Tērbatas latviešu literāri zinātniskās biedrības (t. s. Pīpkalonija, izveidota 11.1888.) darbība, kuras viens no izveidotājiem bija Eduards Veidenbaums. Vēlāk tajā iestājās vairāki ievērojami jaunstrāvnieki (Pauls Dauge, Kārlis Kasparsons, F. Roziņš u. c.). Studenti uzstājās ar priekšlasījumiem, kurus vēlāk publicēja krājumā “Pūrs” (1891–1893).

Jaunstrāvnieki nesekmīgi mēģināja izveidot sociāldemokrātisku organizāciju. Tam par šķērsli bija personiskas ambīcijas un domstarpības par to, vai jāturpina legāla vai nelegāla darbība. 06.1894. notika nelegāla jaunstrāvnieku sapulce Raiņa dzīvoklī Rīgā, kurā piedalījās 30 cilvēki. 12.1894. notika otra apspriede “Dienas Lapas” redakcijā. 01.1895. sapulcē ievēlēja “Centrālo komiteju” (priekšsēdētājs P. Stučka, kasieris Rainis), tomēr tā neko nepaveica. Vājā organizētība un konspirācijas neievērošana atviegloja cara režīmam kustības sagrāvi 1897. gadā.

Interese par demokrātiskām idejām, cīņa par plašu sabiedrības grupu tiesībām, aktīva dalība biedrību darbībā un darbība laikrakstā “Dienas Lapa” liecināja, ka idejiski un organizatoriski Jaunā strāva kā latviešu inteliģences kustība bija pēctecība jaunlatviešu kustībai.

Jaunstrāvnieku publicistiskajai darbībai bija liela ietekme uz tā laika latviešu sabiedrību. Sevišķi tas sakāms par “Dienas Lapu”, kas 19. gs. 90. gados bija viena no populārākajām latviešu avīzēm. Laikraksts aktīvi polemizēja par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Nozīmīga bija Jāņa Jansona-Brauna uzstāšanās Jelgavas Latviešu biedrības organizētajos Brīvības svētkos Jelgavā 30.08.1893. Viņa nolasīto referātu “Domas par jaunlaiku literatūru” vēlāk publicēja “Dienas Lapa” (grāmatā 1894. gadā). J. Jansona-Brauna darbs ievadīja jaunu laikmetu latviešu literatūrā, kurā līdz pat 1905. gada revolūcijai Latvijā dominēja reālisms un sabiedrības intereses. “Dienas Lapas” publicētajiem sociālistiskiem rakstiem bija liela ietekme uz strādnieku kustības attīstību Latvijā.

Jaunās strāvas kustības kodolu un arī vairākumu veidoja Krievijas universitāšu studenti (E. Veidenbaums, Rainis, J. Jansons-Brauns, P. Stučka, Aleksandrs Dauge, P. Dauge, K. Kasparsons, F. Roziņš u. c.). To var uzskatīt par pirmo latviešu intelektuāļu kustību. Liela daļa nāca no turīgu latviešu zemnieku ģimenēm (P. Stučka, F. Roziņš u. c.). Jaunstrāvnieku kustības līderi bija E. Veidenbaums, Rainis un J. Jansons-Brauns. E. Veidenbauma radikālā dzeja pēc viņa pāragrās nāves 1892. gadā iedvesmoja un aizrāva latviešu jaunatni.

Jaunā strāva bija pirmā latviešu intelektuālā kustība, kas nostājās opozīcijā pastāvošajam politiskajam režīmam. Tā kļuva arī par pirmo kustību, pret kuru tika vērstas tik plašas cara režīma represijas. Jaunās strāvas sagrāves rezultātā radās pirmā latviešu politisko emigrantu grupa, kas darbojās ASV, Lielbritānijā un Šveicē. Jaunstrāvnieks D. Bundža no 04.1898. ASV izdeva mēnešrakstu “Auseklis”. 12.1898. no Latvijas aizbēgušie jaunstrāvnieki Hermanis Punga un E. Rolavs izlaida pirmo iespiesto nelegālo uzsaukumu strādniekiem latviešu valodā. To vairākos tūkstošos eksemplāru izplatīja Latvijā, veicinot Rīgas dumpja (1899) sākumu.

Jaunā strāva radīja lūzumu latviešu sabiedriskās domas attīstībā, popularizējot daudzas modernas Eiropas idejas. Tā pirmo reizi runāja par strādnieku un sieviešu tiesībām, aktualizēja zinātnes lomu un veicināja jauna virziena attīstību latviešu literatūrā un mākslā. Līdz ar to jaunstrāvnieki veicināja Latvijas modernizāciju.

No jaunstrāvnieku vidus nākuši vairāki ievērojami Latvijas Republikas politiķi: M. Valters, Rainis, A. Dauge, K. Kasparsons un citi. Jaunstrāvnieks M. Valters pēc piespiedu došanās trimdā uz Šveici 1903. gadā žurnālā “Proletārietis” pirmo reizi izvirzīja Latvijas neatkarības ideju. Vēlāk viņš norādīja, ka šī ideja pirmo reizi radusies apcietinājuma laikā 1897. gadā. No jaunstrāvnieku vidus nāca arī vairāki vēlākie latviešu komunistu līderi: P. Stučka, F. Roziņš un citi.

Jaunā strāva kļuva par sākumu Latvijas sociāldemokrātiskajai kustībai. Jaunās strāvas sagrāve liedza strādnieku kustībai legālas attīstības iespējas, radikalizējot to un veicinot 1905. gada revolūcijas notikumus. Neilgi pēc jaunstrāvnieku tiesāšanas Rīgā sākās strādnieku nemieri (Rīgas dumpis, 05.–17.05.1899.), Rietumeiropā izveidojās pirmā latviešu sociāldemokrātiskā organizācija un Latvijā attīstījās nelegālā strādnieku kustība. 1904. gadā nelegāli tika izveidota Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (no 1906. gada – Latvijas Sociāldemokrātija, no 1918. gada – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), kura līdz pat 20. gs. 30. gadiem bija populārākā Latvijas partija.

Jaunās strāvas kustība atspoguļota jaunstrāvnieka Augusta Deglava romānā “Rīga” (pirmā daļa “Patrioti”, 1910–1911; otrā daļa “Labākās familijas”, 1920) un Pāvila Gruznas romānos “Jaunā strāva” (1946) un “Bursaki” (pirmizdevums 1914. gadā), spēlfilmā “Kā gulbji balti padebeši iet” (režisors Pāvels Armands, 1956).