Valsts pārvaldes mērķis ir ieviest kolektīvās vēlmes racionāli, efektīvi un likumīgi. Valsts pārvalde, izmantojot dažādu pārvaldes līmeņu iestādes un organizācijas, pārvērš kolektīvās vēlmes rīcībpolitikās un publiskajos pakalpojumos. Neatkarīgajā Latvijā valsts pārvaldes izveidošana tika sākta uzreiz pēc valsts neatkarības proklamēšanas 18.11.1918., kad no jauna tika veidots valsts pārvaldes aparāts, kā arī radīta atbilstoša normatīvā bāze. Iestāžu un civildienesta veidošanā tika izmantoti cariskās Krievijas un Vācijas modeļi, kas turpināja funkcionēt līdz padomju okupācijai 1940. gadā. No 1918. līdz 1940. gadam Latvijā tika uzkrāta patstāvīgas valsts pārvaldes veidošanas un funkcionēšanas pieredze. Pēc Otrā pasaules kara tika izveidota pārvaldes sistēma, kas noteica okupētās Latvijas statusu – Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (LPSR). Centrālās varas funkcijas veica nacionālā līmeņa iestāde Maskavā, bet LPSR tika deleģēti jautājumi, kas atbilda vietēja rakstura funkcijām. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valsts pārvaldes īpatnība bija saistīta ar valsts aparāta ideoloģizāciju un Komunistiskās partijas un drošības iestādes ietekmi uz lēmumu pieņemšanu.

Valsts pārvaldes reforma Latvijā aizsākās pēc neatkarības atjaunošanas 04.05.1990., pieņemot likumu “Par Latvijas Republikas Ministru Padomes sastāvu” (11.05.1990.), likumu “Par Latvijas Republikas ministrijām” (13.11.1990.) un likumu “Par Latvijas Republikas Ministru Padomi” (18.03.1992.). No 1990. līdz 1993. gadam padomju okupācijas laikā izveidotās iestādes tika likvidētas un pārveidotas, kā arī daudzas iestādes tika veidotas no jauna un tika atjaunotas iestādes, kas funkcionēja Latvijas Republikā (LR) līdz 1940. gadam.

09.11.1993. Ministru kabinets (MK) pieņēma lēmumu par Valsts reformu ministrijas izveidošanu Valda Birkava valdības laikā (03.08.1993.–19.09.1994.). Valsts reformu ministrijas mērķis bija izstrādāt valsts pārvaldes reformu politiku. Valsts pārvaldes reformu politikas ieviešana ietvēra politikas un administrācijas nodalīšanu, civildienesta ieviešanu, decentralizāciju un korupcijas novēršanu. Reformas gaitā tika samazināts arī ministriju un valsts pārvaldes iestāžu skaits. Reformas gaitā pēc 2000. gada un ekonomiskās lejupslīdes (2008–2009) rezultātā samazinājās arī vispārējā valdības sektorā nodarbināto skaits (skatīt 1. attēlu).

Saskaņā ar Valsts reformu ministrijas pagaidnolikumu, Valsts reformu ministrija bija atbildīga par reformām gan centrālā, gan pašvaldību līmenī. Ministrijas pakļautībā 1993. gadā tika izveidota Valsts civildienesta pārvalde un Valsts administrācijas skola. 1995. gadā Valsts reformu ministrija tika likvidēta, politiski uzskatot, ka valsts pārvaldes reforma ir pabeigta.

Valsts pārvaldes reformas koncepcija (1995) noteica piecus galvenos valsts pārvaldes reformas virzienus: reforma attiecībās starp valsti un sabiedrību, valsts pārvaldes funkcijās, valsts pārvaldes sistēmas uzbūvē, valsts pārvaldes instrumentos un valsts pārvaldes darbības pamatprincipos. Valsts pārvaldes reformas koncepcija paredzēja, ka reformu gaitā tiks ieviesti septiņi valsts pārvaldes funkcionēšanai būtiski principi: tiesiskums, taisnīgums, atklātība, cieņa pret personu, efektivitāte, rīcības brīvība, atbildība un racionālisms. Valsts pārvaldes reformas koncepcija noteica, ka reformu gaitā izmantojamie instrumenti ir tiesību akti, sistēmu analīze, finanšu līdzekļi, valsts pārvaldes personāla izglītošana un informācija sabiedrībai. Koncepcijā par prioritāti tika izvirzīta karjeras civildienesta ieviešana Latvijā, jo likums “Par valsts civildienestu” tika pieņemts 21.04.1994. 

Likums “Par valsts civildienestu” regulēja valsts un pašvaldību civiliestāžu ierēdņu un ierēdņu kandidātu valsts civildienesta attiecības, kā arī noteica, ka ierēdnis ir persona, kas nokārtojusi valsts civildienesta ierēdņa kvalifikācijas eksāmenu un uz noteiktu vai nenoteiktu laiku iecelta kādā no valsts civildienesta ierēdņu amatiem. Likums arī paredzēja izveidot institucionālo sistēmu civildienesta ieviešanai, pilnveidei un uzraudzībai. Šajā sistēmā atrastos Valsts civildienesta pārvalde, Valsts administrācijas skola un iestādes.

Likums “Par valsts civildienestu” paredzēja karjeras civildienesta ieviešanu pēc Vācijas parauga, kur civildienests pieņem tiesiskus un racionālus administratīvus lēmumus un ir relatīvi neatkarīgs no politiķiem. Saskaņā ar likumu civildienesta iestādē nodarbinātā persona vispirms kārtoja ierēdņa kandidāta eksāmenu un pēc vismaz trīs gadiem – ierēdņa eksāmenu. Likums paredzēja, ka valsts civildienestā ir 12 kvalifikācijas kategorijas un dienesta laikā ierēdnim var tik piešķirtas 15 izdienas pakāpes. Likums paredzēja arī plašas sociālās garantijas civildienestā strādājošiem (piemēram, dzīvokļa pabalstu, ģimenes piemaksu, piemaksu par svešvalodu prasmi, kompensāciju izglītībai).

Likuma “Par valsts civildienestu” ieviešana bija nepilnīga, un civildienests tika ieviests ministriju centrālajos aparātos un padotības iestādēs. Pašvaldībās civildienests netika ieviests.

Valsts civildienesta likums (07.09.2000.) tika pieņemts, lai risinātu ar likuma “Par valsts civildienestu” ieviešanu saistītās problēmas (piemēram, zemo atalgojumu, disciplināro uzraudzību) un ņemtu vērā ārvalstu ekspertu ieteikumus, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā (ES). Valsts civildienesta likums noteic LR un tās Satversmei lojāla, profesionāla, politiski neitrāla valsts civildienesta tiesisko statusu, kas nodrošina tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību. Saskaņā ar Valsts civildienesta likumu ierēdnis ir persona, kas tiešās valsts pārvaldes iestādēs veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, dala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus. Likumā civildienests dalīts divās daļās: vispārējā un specializētajā civildienestā. Specializētais civildienests tiek attiecināts uz ierēdņiem, kas veic funkcijas diplomātiskajā un konsulārajā dienestā un Valsts ieņēmumu dienestā. Savukārt vispārējā civildienestā ir nodarbināti pārējās tiešās pārvaldes iestādēs (ministrijās un tām padotajās iestādēs) nodarbinātie, kuri veic Valsts civildienesta likumā noteiktās funkcijas (skatīt 2. attēlu). Valsts civildienesta likuma pamatā ir amatu civildienesta ieviešana, kurš ir vērsts uz to, lai no pēc iespējas plašāka persona loka atrastu amatam piemērotāko pretendentu. Tādēļ uz jebkuru vispārējā civildienesta ierēdņa amatu ir iespējams izsludināt atklātu konkursu.

Latvija 1999. gadā saņēma uzaicinājumu sākt iestāšanas sarunas ar ES. Lai izpildītu Kopenhāgenas iestāšanās kritērijus par administratīvo kapacitāti, tika pieņemti vairāki likumi: Valsts civildienesta likums (07.09.2000.), Publisko aģentūru likums (22.03.2001.), Administratīvā procesa likums (25.10.2001.), Valsts pārvaldes iekārtas likums (06.06.2002.). Papildus tika apstiprināti arī būtiski rīcībpolitiku plānošanas dokumenti: “Koncepcija par iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu valsts un pašvaldību institūcijās” (1999), “Politikas plānošanas pamatnostādnes” (2001), “Latvijas e-pārvaldes koncepcija” (2002). 20.–21. gs. mijā Latvijā sāka veidot iekšējā audita un rezultatīvo rādītāju sistēmu, publisko pakalpojumu standartu un valsts aģentūras, pieņemot Iekšējā audita likumu (31.10.2002., 11.02.2010., 13.12.2012.), Publisko aģentūru likumu (22.03.2001, 01.12.2009.).

Valsts pārvaldes reformu institucionālā atbildība tika uzticēta dažādām institūcijām: Valsts reformu ministrija atbildēja par reformu ieviešanu (1993–1995); pēc tam funkcija tika nodota Valsts kancelejas Valdības reformu departamentam, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM; 1995–1996); Labklājības ministrijai (LM; 1997); Valsts pārvaldes reformu birojam (1997); Īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās sekretariātam (1999–2002); Valsts kancelejai (2002). Kopš 2002. gada Valsts kanceleja ir atbildīga par valsts pārvaldes reformu ieviešanu un valsts pārvaldes modernizāciju. Valsts pārvaldes reformu ieviešanas sekmīgu gaitu un kopējo valsts pārvaldes attīstību skatīt 3. attēlu.

Valsts pārvaldes darbību regulē LR Satversme, likumi un citi ārējie un iekšējie normatīvie akti. Satversme noteic vairākus valsts pārvaldes darbības un institucionālās sistēmas pamatprincipus. No Satversmes 1. pantā ietvertā tiesību virsvadības principa izriet, ka valsts pārvalde ir tiesīga rīkoties tikai savas kompetences ietvaros un ka iestādes rīcībai ir jāatbilst tiesību normām pēc būtības. Valsts pārvaldes darbību regulē arī tādi vispārējie tiesību principi kā likuma atrunas princips, patvaļas aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības princips, labas pārvaldības princips un citi. Savukārt valsts pārvaldes institucionālās sistēmas pamatprincipus noteic Satversmes 57. pants (“Ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums”) un 58. pants (“Valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam”).

Svarīgākie likumi, kas regulē valsts pārvaldes institucionālo sistēmu, ir Valsts pārvaldes iekārtas likums (06.06.2002.), Ministru kabineta iekārtas likums (15.05.2008.) un likums “Par pašvaldībām” (19.05.1994.). Konkrētu valsts pārvaldes institūciju struktūra un kompetence regulēta citos likumos, MK noteikumos un pašvaldību saistošajos noteikumos. Valsts pārvaldes darbība var būt regulēta arī iekšējos normatīvos aktos (nolikumos, reglamentos, instrukcijās un citur). Atšķirībā no ārējiem normatīvajiem aktiem, iekšējie normatīvie akti privātpersonām (fiziskām personām, privāto tiesību juridiskajām personām un citām personu apvienībām) nav saistoši.

Valsts pārvaldes institūcijas izpildvaras funkcijas veic atbilstoši likumā noteiktajam pilnvarojumam, izdodot normatīvos aktus (MK noteikumus, pašvaldību saistošos noteikumus, iekšējos normatīvos aktus), pieņemot individuālos tiesību aktus (administratīvos aktus, iekšējus lēmumus, lēmumus par administratīvajiem sodiem u. c.), kā arī veicot citas darbības, lai īstenotu tiesību normās noteiktos valsts pārvaldes uzdevumus.

Valsts pārvaldes institucionālās sistēmas pamatprincipus noteic Valsts pārvaldes iekārtas likums. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu valsts pārvaldes institucionālās iekārtas pamats ir publisko tiesību juridiskās personas (publiskas personas).

Sākotnējā (galvenā) publiskā persona ir LR jeb valsts. LR darbojas ar tās orgānu (pilsoņu kopuma, Saeimas, MK, Valsts prezidenta, Valsts kontroles, Satversmes tiesas un tiesām) un iestāžu starpniecību. LR orgāns valsts pārvaldes jomā ir MK. Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. LR valsts pārvaldes uzdevumus īsteno ar tiešās pārvaldes iestāžu starpniecību. Tiešās pārvaldes iestādes ar likumu var izveidot Saeima, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums (18.04.2002.), Valsts darba inspekcijas likums (19.06.2008.) vai uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma pamata – MK. Tiešās pārvaldes iestādes ir ministrijas, Valsts kanceleja, Valsts ieņēmumu dienests, Valsts policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Konkurences padome un citas. 2017. gada sākumā pastāvēja vairāk nekā 150 tiešās pārvaldes iestādes. LR institūcijām un tiešās pārvaldes iestādēm nav juridiskas personas statusa, un juridiski LR atbild par veiktajām darbībām. Latvijas Republikai ir savi finanšu līdzekļi (valsts budžets) un cita manta (kustamais un nekustamais īpašums un citi). Lai efektīvāk īstenotu atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, LR ar likumu vai uz likuma pamata var izveidot atvasinātas publiskas personas. Raksturīgākās atvasinātās publiskās personas ir pašvaldības (Rīgas pilsētas pašvaldība, Talsu novada pašvaldība u. c.), valsts dibinātas augstskolas (Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte u. c.), Latvijas Banka (LB), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija un citas. Atvasinātas publiskas personas darbojas ar savu institūciju un iestāžu starpniecību. Atvasināto publisko personu iestādes sauc par pastarpinātās pārvaldes iestādēm (piemēram, pašvaldību skolas, augstskolu fakultātes un citas). Tās ir tiesīgas izveidot atvasinātās publiskās personas iestādes (piemēram, pašvaldībā – dome). Atvasināta publiska persona ir juridiska persona, tādēļ tai var būt savs budžets un manta. Par pastarpinātās pārvaldes iestādes darbību atbild atvasinātā publiskā persona. Ja atvasināta publiskā persona nespēj segt savas finansiālās saistības, tad par tās saistībām subsidiāri atbild LR. Valsts pārvaldes iestādes izkārtotas institucionālā padotībā – jebkura hierarhiski zemāka iestāde atrodas vienas institucionāli augstākas iestādes padotībā. To, kurai iestādei zemākā iestāde ir padota, nosaka likums vai zemākās iestādes nolikums. Padotību pār atvasinātām publiskām personām likumā noteiktajā apjomā īsteno Ministru kabinets.

Publiskas personas likumā noteiktajos gadījumos ir tiesīgas dibināt kapitālsabiedrības (piemēram, valsts a/s “Latvijas Dzelzceļš”) un iegūt tajās līdzdalību, tomēr publisko personu kapitālsabiedrības neietilpst valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā un ir no publiskās personas juridiski nošķirtas privāttiesiskas juridiskas personas.

Likums “Par valsts civildienestu” paredzēja, ka valsts intereses sarunās ar ierēdņiem un ar viņu izveidotajām apvienībām un arodbiedrībām pārstāvēs Valsts civildienesta pārvalde. Savukārt Valsts civildienesta likums šādu nosacījumu vairs neparedz. Valsts pārvaldē nodarbinātie var apvienoties gan profesionālās organizācijās, gan arodbiedrībās.

Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība apvieno valsts un pašvaldību iestādēs, finanšu iestādēs un uzņēmumos nodarbinātos un turpina 1920. gadā dibinātās Latvijas Valsts darbinieku arodnieciskās biedrības darbību. Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības arodorganizācijas atrodas arī ministrijās un padotības iestādēs. Kopš 01.01.2006. policijas darbiniekiem ir atļauts apvienoties arodbiedrībās, un 2006. gadā tika izveidota Latvijas Apvienotā policistu arodbiedrība. ES Padomes 2010. gadā apkopotie dati liecina, ka tikai aptuveni 15 % Latvijas valsts pārvaldes nodarbināto ir apvienoti arodbiedrībās. Valsts pārvaldes iestāžu iekšējie auditori apvienojas profesionālajā biedrībā “Iekšējo auditoru institūts”, bet personāla vadītāji var apvienoties, piemēram, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijā.

1998. gadā MK ar instrukciju noteica pienākumu valsts pārvaldes iestādēm gatavot ikgadējus publiskos pārskatus, lai informētu sabiedrību par iestādes mērķiem, izlietoto budžetu un kopējo veikumu. Sākotnēji gada pārskati tika gatavoti drukātā veidā, pamazām pārejot uz elektroniskiem pārskatiem, kas pieejami iestāžu tīmekļu vietnēs. Valsts civildienesta pārvaldes izdevuma informatīvais biļetens “Jaunā pārvalde” (1999–2003) informēja par aktualitātēm valsts pārvaldē un civildienestā. Ar valsts pārvaldes funkcionēšanu saistīto problēmu analīze pieejama izdevumā “Jurista Vārds” (kopš 1995).

Politikas plānošanas dokumentu datubāze POLSIS – http://polsis.mk.gov.lv/ – tika izveidota 2002. gadā, lai vienuviet apkopotu visus politikas plānošanas dokumentus.

Valsts tiešās pārvaldes iestāžu datubāze uzkrāj informāciju par valsts tiešās pārvaldes iestādēm, t. sk. par pārraudzībā un pakļautībā esošajām tiešās pārvaldes iestādēm, vienā publiski pieejamā vietā – http://tpi.mk.gov.lv/ui/. 

Pētījumu un publikāciju datubāzē http://petijumi.mk.gov.lv/ apkopoti valsts iestāžu pasūtītie pētījumi. Visiem tiesību aktu projektiem, sākot ar to pieteikšanu valsts sekretāru sanāksmē līdz izskatīšanai MK, var izsekot http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/.

Ministrija plašākā nozīmē ir izpildvaras kompetences joma (resors), pār kuru vadību īsteno un politisko atbildību uzņemas MK loceklis. Šaurākā (institucionālā) nozīmē ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares vadošā (augstākā) iestāde. Ministrija organizē un koordinē likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu, kā arī piedalās nozares politikas izstrādāšanā.

Pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā tika izveidotas desmit ministrijas: Apgādības ministrija, Apsardzības ministrija, Ārlietu ministrija, Finanšu ministrija, Iekšlietu ministrija, Satiksmes un darba ministrija, Skolu ministrija, Tirdzniecības un rūpniecības ministrija, Tieslietu ministrija un Zemkopības ministrija. Sākotnēji tās nebija institucionalizētas iestādes, bet valdības politikas jomas (resori), kuras pārzināja attiecīgais ministrs. Pakāpeniski attiecīgajās ministrijās veidojās iestādes (departamenti) un pastāvīgs personāls. Ministriju skaits pirmās neatkarības posmā bija vienmērīgs; no 1925. līdz 1934. gadam pastāvēja deviņas ministrijas: Ārlietu ministrija, Finanšu ministrija, Iekšlietu ministrija, Izglītības ministrija, Kara ministrija, Satiksmes ministrija, Tautas labklājības ministrija, Tieslietu ministrija un Zemkopības ministrija. Pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā daļa no padomju okupācijas periodā izveidotajām ministrijām tika likvidēta, taču lielākā daļa no ministrijām turpināja pastāvēt. 1993. gada jūlijā Saeima pieņēma likumu “Par 1925. gada 1. aprīļa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu”, nosakot, ka MK sastāv no 12 ministriem, kuriem ir padotas attiecīgas ministrijas. Ministriju skaits kopš 2008. gada izriet no Ministru kabineta iekārtas likumā noteiktā ministru skaita un viņu atbildībā nodotās jomas. No 2011. gada Latvijā ir 13 ministrijas: Aizsardzības ministrija, Ārlietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, Satiksmes ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Zemkopības ministrija. Ministriju pārziņā esošās jomas ir noteiktas ministrijas nolikumā, kuru pieņem Ministru kabinets.

Ministrijas darbu vada ministrs. Ministrs ir augstākā ministrijas amatpersona. Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu ministrs var iecelt amatā parlamentāro sekretāru. Parlamentārais sekretārs atbilstoši MK locekļa kompetencei uztur saikni ar Saeimu un tās komisijām, pārstāv attiecīgo MK locekli likumdošanas procesā Saeimā, piedalās likumprojektu sagatavošanā un izskatīšanā, kā arī veic citus MK locekļa dotos uzdevumus un pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Ministrijas administratīvais vadītājs ir valsts sekretārs. Valsts sekretārs ir valsts civildienesta ierēdnis, kurš pilda iestādes administrācijas vadītāja funkcijas (ieceļ un atbrīvo no amata ierēdņus, pārzina ministrijas darbībai piešķirtos finanšu līdzekļus, izveido, likvidē un reorganizē ministrijas struktūrvienības un citas). Ministrija sastāv no vairākām struktūrvienībām (departamentiem, nodaļām) (skatīt 4. attēlu).

Valsts pārvaldes reformas gaitā valdība atsevišķu uzdevumu izpildei veidoja īpašu uzdevumu ministra amatus un īpašu uzdevumu sekretariātus, kas administratīvi īstenoja speciālos uzdevumus un tika pielīdzināti ministrijām. Sekretariāti: Īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās sekretariāts (1999–2002); Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts (2000–2003); Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts (2005–2009); Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (2002–2009); Īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās sekretariāts (2006–2008); Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts (2003–2004).

Ministrijām ir padotas tiešās pārvaldes iestādes. Visvairāk iestāžu ir padotas Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM; 2017. gadā 43 tiešās pārvaldes iestādes, no kurām lielākā daļa bija muzeji un profesionālās izglītības iestādes), bet vismazāk iestāžu – Ārlietu ministrijai (Latvijas Institūts).

Patstāvīgās iestādes ir tādas valsts pārvaldes institūcijas, kuras to īpašo funkciju dēļ nav padotas ne MK, ne kādai citai institūcijai – tām nav augstākas iestādes. Latvijā ir šādas patstāvīgās iestādes: LB, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Tiesībsarga birojs un Centrālā vēlēšanu komisija. 

LB ir atvasināta publiska persona, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti. LB ir arī Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece. LB darbību regulē likums “Par Latvijas Banku” (19.05.1992.), kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. protokols “Par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem”. LB orgāns ir Latvijas Bankas padome, kuras priekšsēdētāju un padomes locekļus amatā ieceļ Saeima.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir atvasināta publiska persona, kura regulē un pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku darbību. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas statusu un funkcijas noteic Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likums (01.06.2000.). Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāju un viņa vietnieku amatā ieceļ Saeima, bet pārējos komisijas locekļus – padomes priekšsēdētājs.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir atvasināta publiska persona, kura regulē sabiedriskos pakalpojumus enerģētikas, elektronisko sakaru, pasta, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un ūdenssaimniecības nozarē. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas statusu un funkcijas noteic likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” (19.10.2000.). Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas orgāns ir padome, un tās locekļus amatā ieceļ Saeima.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir atvasināta publiska persona, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, kā arī organizē sabiedrisko pasūtījumu un kontrolē tā izpildi, veicina Latvijas nacionālām interesēm atbilstošu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu politiku un apstiprina Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālo stratēģiju, kā arī uzrauga, lai elektronisko plašsaziņas darbībā tiktu ievērota Latvijas Republikas Satversme, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (12.07.2010.) u. c. normatīvie akti. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļus ieceļ amatā Saeima.

Tiesībsarga birojs ir valsts iestāde, kuru vada Saeimas iecelta amatpersona – tiesībsargs. Tiesībsarga galvenais uzdevums ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Tiesībsarga birojs izveidots, pieņemot Tiesībsarga likumu (06.04.2006.). Līdz tam Tiesībsarga birojam līdzīgas funkcijas veica Valsts cilvēktiesību birojs. Tiesībsargi: Romāns Apsītis (2007–2011), Juris Jansons (kopš 2011).

Centrālā vēlēšanu komisija ir valsts iestāde, kuras galvenais uzdevums ir sagatavot un vadīt Saeimas, Eiropas Parlamenta un republikas pilsētu un novadu domju vēlēšanas, kā arī tautas balsošanu. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju un septiņus vēlēšanu komisijas locekļus ievēlē Saeima, bet vienu locekli no tiesnešu vidus – Augstākā tiesa savā plēnumā. Centrālā vēlēšanu komisija darbojas pastāvīgi, taču tās locekļi tiek ievēlēti no jauna pēc katrām Saeimas vēlēšanām.

Valsts kanceleja ir Ministru prezidentam pakļauta tiešās pārvaldes iestāde, kuras uzdevums ir nodrošināt MK darbību (organizēt MK sēdes, nodrošināt MK dokumentu sagatavošanu, informēt sabiedrību par MK darbu, pārvaldīt MK lietvedību u. c.), kā arī izstrādāt un koordinēt valsts civildienesta attīstības politiku un veikt tiešās pārvaldes iestādes vadītāju atlasi.

Valsts kanceleja (Pagaidu valdības kanceleja) izveidota 11.1918. 1919. gada augustā MK pieņēma “Pagaidu noteikumus par Valsts kanceleju”, bet no 04.1925. Valsts kancelejas statuss regulēts Ministru kabineta iekārtas likumā. Valsts kancelejas galvenais uzdevums bija pārzināt MK un Ministru prezidenta lietvedību. Pēc neatkarības atjaunošanas Valsts kanceleja atjaunota 1993. gadā, pieņemot likumu “Par 1925. gada 1. aprīļa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu” (15.07.1993.).

Valsts kancelejas statuss un funkcijas ir noteiktas Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Ministru kabineta iekārtas likumā, Valsts civildienesta likumā. Valsts kanceleju vada direktors, un tās sastāvā ir Ministru prezidenta birojs, Ministru prezidenta biedra birojs un Valsts kancelejas direktora noteiktās struktūrvienības. Valsts kancelejai ir padota Valsts administrācijas skola.

Valsts administrācijas skola ir Valsts kancelejas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts politiku ierēdņu izglītības jomā, izstrādājot ierēdņu mācību programmas, mācību moduļus un kursus saskaņā ar Valsts kancelejas pasūtījumu kārtējam gadam, koordinējot un nodrošinot ierēdņu mācību procesu (skatīt 5. attēlu).

Valsts administrācijas skola tika izveidota 1993. gadā kā iestāde, kurai jānodrošina ierēdņu kvalifikācijas celšana un sagatavošana kvalifikācijas eksāmeniem. Likums “Par valsts civildienestu” paredzēja, ka Valsts administrācijas skola pieņems arī ierēdņu kvalifikācijas eksāmenus. Līdz ar Valsts civildienesta likuma pieņemšanu tika mainītas arī Valsts administrācijas skolas funkcijas, jo tika mainīta valsts civildienesta sistēma Latvijā. Valsts administrācijas skolas statuss un funkcijas ir noteiktas Valsts civildienesta likumā.

Valsts civildienesta pārvalde bija valsts pārvaldes iestāde, kas īstenoja valsts politiku valsts civildienestā (1993–2008). Valsts civildienesta pārvalde tika izveidota 1993. gadā, lai izstrādātu valsts civildienesta nosacījumus, pārbaudītu amata pretendentu atbilstību ierēdņa kandidāta un ierēdņa statusam, veiktu ierēdņu uzskaiti, izskatītu ierēdņu sūdzības un disciplinārlietas. Sākotnēji Valsts civildienesta pārvalde tika izveidota MK pakļautībā saskaņā ar likumu “Par valsts civildienestu”. 2008. gadā Valsts civildienesta pārvalde tika likvidēta, tās funkcijas nododot Valsts kancelejai, Finanšu ministrijai un citām institūcijām.

Valsts civildienesta pārvaldes galvenie uzdevumi bija izstrādāt valsts civildienesta organizēšanas vispārīgos noteikumus, pārbaudīt ierēdņu amatu pretendentu atbilstību ierēdņa kandidāta statusam un organizēt ierēdņu kandidātu kvalifikācijas pārbaudes, veikt kontroles un uzraudzības funkcijas par ierēdņu amatu pretendentu sniegto informāciju un izskatīt ierēdņu (ierēdņu kandidātu) sūdzības un disciplinārlietas, kā arī kārtot ierēdņu amatos iecelto ierēdņu (ierēdņu kandidātu) uzskaiti, kā arī vakanto vietu uzskaiti.

Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde LR. Valsts kontrole, veicot revīzijas, noskaidro, vai iestāde un amatpersonu rīcība ar publiskas personas finanšu līdzekļiem ir tiesiska, ekonomiska, lietderīga un efektīva. Valsts kontrole sniedz rekomendācijas atklāto trūkumu novēršanā. Valsts kontroles revīzijai ir pakļauta ikviena persona, kuras rīcībā ir publiskas personas finanšu līdzekļi vai manta, kā arī personas, kuras pilda valsts vai pašvaldības iepirkumu. Valsts kontroles revīzijai nav pakļauta tikai Saeima.

Lai nodrošinātu Valsts kontroles neatkarību, tai ir tiesības pašai noteikt revidējamo vienību, revīzijas laiku, veidu un uzdevumu, un šāds uzstādījums atbilst arī starptautisko organizāciju (ANO, Pasaules Bankas) uzskatam par revīzijas iestāžu neatkarību un objektivitāti.

Valsts kontrole tika izveidota reizē ar Pagaidu valdību 1918. gadā. 08.1919. tika izdoti pagaidu noteikumi par Valsts kontroli. Likums “Par valsts budžetu” (26.04.1921.) reglamentēja valsts iestādes saimniecisko un administratīvo darbību. Valsts kontroles likums (02.08.1923.) nostiprināja Valsts kontrolei neatkarīgas un koleģiālas iestādes statusu, paredzot to, ka Valsts kontroles padomes locekļus ieceļ amatā MK, bet apstiprina Saeima. Pēc neatkarības atjaunošanas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas Valsts kontroli” (17.12.1991.), bet 1993. gadā Saeima atjaunoja “Valsts kontroles likumu”. 09.05.2002. tika pieņemts jauns Valsts kontroles likums, kas ir spēkā arī šobrīd. Atbilstoši Valsts kontroles likumam revīziju jomas tiek sadalītas pēc nozaru principa.

Valsts kontroles sastāvā ir valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, Valsts kontroles revīzijas departamenti un atbalsta struktūrvienības, kas nodrošina Valsts kontroles organizatorisko, finansiālo un saimniecisko darbību. Valsts kontroli vada valsts kontrolieris, kuru uz četriem gadiem amatā ieceļ Saeima. Arī Valsts kontroles padomes locekļus ieceļ Saeima uz četriem gadiem. Gan valsts kontrolieris, gan padomes locekļi var atrasties amatā ne ilgāk kā divus termiņus. Valsts kontrolieri: Eduards fon Rozenbergs (1918–1919), Pauls Mincs (1919–1921), Ernests Ozoliņš (1921–1923), Roberts Ivanovs (1923–1934), Jānis Kaminskis (1934–1939) un Kārlis Piegāze (1939–1940), Austris Kalniņš (1992–1993), Raits Černajs (1993–2004), Inguna Sudraba (2004–2013), Elita Krūmiņa (2013–2021), Rolands Irklis (2021–2023), Edgars Korčagins (kopš 2023).