Plakantārpi ir kosmopolīti, sastopami jūrās un saldūdeņos, arī uz sauszemes. Daļa sugu ir dzīvnieku un cilvēka parazīti. Parazītiskajām sugām ir reducētas daudzas orgānu sistēmas. 

Vecākās zināmās plakantārpu fosilijas ir 270 miljonus gadu vecās lenteņu olas haizivju (Elasmobranchii) koprolītos no perma perioda. Vecākās brīvi dzīvojošo plakantārpu fosilijas atrastas Baltijas dzintarā no eocēna un pieder pie mūsdienās izmirušajiem Micropalaeosoma skropstiņtārpiem. Vecākās plakantārpu subfosilijas ir sūcējtārpu šistosomu (Schistosomatoidea) olas, kas atrastas seno ēģiptiešu mūmijās.

Uzskata, ka visi plakantārpi ir cēlušies no brīvi dzīvojošajām formām un ir saistīti ar primitīvo zarndobumaiņu (Cnidaria) senčiem. Līdz 1990. gadam uzskatīja, ka plakantārpi ir visu pārējo bilaterāļu māsas grupa. Skropstiņtārpi ir senākā un primitīvākā plakantārpu klase. No tiem primitīvākie ir bezzarnas skropstiņtārpi, no kuriem attīstījušies pārējie skropstiņtārpi. Pastāv uzskats, ka skropstiņtārpi ir cēlušies no fagocitellveidīgo (Phagocytellozoa) senčiem. 

Plakantārpi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Divpusējā simetrija pirmo reizi parādījusies tieši plakantārpu tipa dzīvniekiem. Plakantārpi ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Plakantārpiem ontoģenēzes attīstības laikā veidojas trīs dīgļlapas – ektoderma, mezoderma, entoderma. Plakantārpu ķermenis nav segmentēts. Vairumam sugu ķermenis ir izstiepts un muguras-vēdera virzienā saplacināts. Plakantārpiem nav ķermeņa dobuma. Telpu starp iekšējiem orgāniem aizpilda mezodermālas izcelsmes saistaudi (parenhīma). Tie sastāv no daudzām šūnām, kas pilda balsta funkciju, uzkrāj barības vielas un piedalās vielmaiņas procesos. Plakantārpiem ir ādas-muskuļu maiss – epitēlijs un zem tā esošā muskulatūra. Muskulatūru iedala gareniskajā un gredzeniskajā. Zem epitēlija tā apņem visu ķermeni. Plakantārpiem nav specializētas nozīmes muskuļu, kā tas ir posmkājiem (Arthropoda) un gliemjiem (Mollusca). Plakantārpiem ir primitīva gremošanas sistēma. Tā sastāv no priekšzarnas jeb rīkles un viduszarnas. Galazarnas un anālās atveres nav. Parazītiskajiem plakantārpiem gremošanas sistēma var būt pilnībā reducēta. Barības vielas tie uzņem ar visu ķermeņa virsmu. Plakantārpiem izvadorgāni ir zarotu kanālu sistēma. Katrs kanāls beidzas parenhīmā ar īpašu zvaigžņveida jeb terminālo šūnu. Tās ar apkārtējo vidi savieno izvadporas. Plakantārpiem nervu sistēma sastāv no viena smadzeņu gangliju pāra un no tā atejošām nervu stiegrām. Tiem nav elpošanas un asinsrites sistēmas. Skābekļa uzņemšana un gāzu apmaiņa notiek ar visu ķermeņa virsmu.

Vairums plakantārpu ir hermafrodīti. Tiem veidojas komplicēta kanālu sistēma dzimumproduktu izvadīšanai un attīstās orgāni, kas nodrošina iekšēju apaugļošanos. Daļai sugu ir sarežģīts attīstības cikls ar vairākām kāpuru stadijām un vairāku starpsaimnieku maiņu. Skropstiņtārpi ir nelieli (no 1 mm līdz 6 cm gari) – melni, brūni, pelēki. Lielākas sugas ir spilgti krāsotas. To ķermenis ir garš un lapveida, virsmu klāj vienslāņa skropstiņepitēlijs. Atsevišķām grupām ķermeņa priekšgalā ir taustekļi. Sūcējtārpiem ir no dažiem milimetriem līdz 1,5 m garš lapveida ķermenis. Tiem ir viens piesūceknis ķermeņa priekšgalā, kurā atrodas mute. Otrs piesūceknis atrodas ķermeņa vēderpusē. Piesūcekņi ir piestiprināšanās orgāni, ar kuriem sūcējtārpi noturas saimniekorganismā. Lenteņu ķermenis ir 1 mm–10 m garš un sastāv no daudziem plakaniem posmiem. Uz galvas lenteņiem ir piesūcekņi vai kāšveida piestiprināšanās orgāni. 

Plakantārpi Plathelminthes (Gegenbaur, 1859) 

Latvijā ir zināmas aptuveni 15 skropstiņtārpu, 160 sūcējtārpu un 110 lenteņu sugas. 

Skropstiņtārpi ir brīvi peldoši tārpi jūrās un saldūdeņos, retāk sastopami mitrā augsnē. Tie pārsvarā ir plēsēji vai maitēdāji. Dažas sugas ir gliemju, adatādaiņu, tārpu parazīti. Latvijā plaši izplatīta skropstiņtārpu suga ir baltais dendrocēls (Dendrocoelum lacteum). Tas dzīvo saldūdeņos un ir plēsējs. Latvijā lielākā skropstiņtārpu suga ir 3 cm garā punktainā bdelocefala jeb lielā planārija (Bdellocephala punctata). Sūcējtārpi ir bezmugurkaulnieku un mugurkaulnieku endoparazīti. Latvijā konstatēta aknu fasciola (Fasciola hepatica), kaķu opistorhs (Opisthorchis felineus) un citi sūcējtārpi. No helmintiem Latvijā cilvēkam sūcējtārpu izraisītās slimības ir vismazāk izplatītas. Lenteņu jaunākās attīstības stadijas dzīvo bezmugurkaulnieku vai mugurkaulnieku ķermeņa dobumā un orgānos. Dzimumgatavību sasniegušie lenteņi dzīvo mugurkaulnieku zarnu kanālā. Latvijā ar lenteņiem saistītās slimības ir salīdzinoši retas. No cilvēkam bīstamiem lenteņiem biežāk sastopamais ir cilvēka pundurlentenis (Hymenolepis nana). Parasti ar to slimo bērni. Sastopams arī cūku lentenis (Taenia solium) un vēršu lentenis (Taeniarhynchus saginatus). Latvijā dzīvniekiem bīstami ir Moniezia, Anoplocephala un Raillietina ģints lenteņi. 

Sūcējtārpi parazitē dzīvnieku un cilvēka iekšējos orgānos. Patogēna nozīme ir, piemēram, aknu fasciolai vai lancetiskajai dikrocēlijai (Dicrocoelium lanceatum), kas dzīvo govju, aitu, citu dzīvnieku un reizēm cilvēka žultsvados. Aknu fasciolas nosprosto žultsvadus, un dzīvnieki iet bojā. Cilvēki ar fasciolām invadējas, dzerot nevārītu ūdeni no nelielām, īslaicīgām ūdenstilpēm, kurās dzīvo gliemeži, šo fasciolu starpsaimnieki. Dikrocēlijas starpsaimnieki ir sauszemes gliemeži un skudras. Kaķu opistorhs parazitē suņu, kaķu, cilvēka aknās. Starpsaimnieki ir gliemeži un zivis. Cilvēki invadējas, apēdot termiski neapstrādātas zivis. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēkā atrasti pat 75 000 opistorhu. Liela patogēna nozīme ir Dactylogyridae dzimtas sūcējtārpiem, kas dzīvo uz saldūdens zivju žaunām. Šistosomu (Schistosoma) izraisītā saslimšana (šistosomatoze jeb Katajamas drudzis) tropiskajos apgabalos ir otra bīstamākā slimība aiz malārijas. To izraisa asinīs dzīvojoši sūcējtārpi. Bīstams parazīts ir platais lentenis (Diphyllobothrium latum), karpu ligula (Ligula intestinalis), graudainais ehinokoks (Echinococcus granulosus) un cūku lentenis. Invadējoties ar lenteņiem, rodas gremošanas traucējumi. Ja lenteņu invāzija ir ilgstoša, novēro vispārēju nogurumu, nespēku un mazasinību.