Pleckāji pēc izskata līdzinās gliemenēm, bet pleckāju čaulas sedz ķermeni no mugurpuses un vēderpuses. Vairums pleckāju sugu dzīvojušas paleozoja un mezozoja ērā. Pleckājiem ir sēdošs dzīvesveids, un tie ir sastopami visās jūrās.

Pleckāju fosilās čaulas ir atrastas jau kembrija perioda nogulumos. Lielākā pleckāju daudzveidība bijusi paleozoja un mezozoja ērā. Bezslēdzeņpleckāji parādījušies pirmie, tie bija primitīvāka, salīdzinoši neliela grupa. Daļa pleckāju ilgā laika periodā uzrāda nelielu mainību un lielu organizācijas pastāvību. Piemēram, Ligula (Ligulata) ir saglabājusi visas galvenās ģints pazīmes kopš silūra perioda pirms 440 miljoniem gadu. Pētījumi ir pierādījuši pleckāju radniecību ar sūneņiem (Bryozoa), foronīdiem (Phoronida) vai gliemjiem (Mollusca). Daži zinātnieki uzskata, ka pleckāju senči bija mūsdienās izmirušie Halkieriidae (Mollusca). Pleckājiem ir komplicētas organizācijas pazīmes: asinsrites sistēma, sirds un aknas. 

Pleckāji ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Pleckāji ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurē. Pleckājiem ir divvāku čaula, bet, atšķirībā no gliemenēm (Bivalvia), tiem čaulas sedz ķermeni no mugurpuses un vēderpuses. Mūsdienu pleckāji ir 2 mm–8 cm lieli bezmugurkaulnieki, bet dažas fosilās sugas sasniedza 20 cm platumu. Lielākā mūsdienās dzīvojošā suga ir 8 cm garā Magellania venosa (Solander, 1789) (Terebratellidae). Pleckāju čaula sastāv no kalcija karbonāta un ragvielai līdzīgas organiskas vielas. Čaulā ir dziļi ieejoši kanāli, kuros iesniedzas mantijas izaugumi. Tieši zem čaulas vākiem atrodas mantijas kroku ārējais epitēlijs, kas izdala čaulas materiālu. Vēderpuses vāks parasti ir lielāks un ieliektāks, bet mugurpuses vāks ir plakanāks. Ar smailo galu vāki parasti pavērsti pret substrātu. Abus vākus kopā satur tikai muskuļi vai slēdzene. Slēdzene ir vairāku sīku zobiņu komplekss, kas atrodas vēderpuses vāka aizmugurējā galā un iegulst tam atbilstošajās pretējā vāka bedrītēs. Čaula pie substrāta var pieaugt ar vēderpusi, bet parasti piestiprinās ar speciālu izaugumu – kātiņu. Vēderpuses vāka apakšējā mala veido izliekumu ar atveri, caur kuru iziet kātiņš. Kātiņš ir ķermeņa izaugums, kas uz virsmas izdala biezu ragvielas kutikulas slāni, bet iekšpusē ir pildīts ar blīviem saistaudiem. Pleckāju ķermenis atrodas čaulas aizmugurējā daļā un aizņem vienu trešo daļu no tās dobuma. Mugurpusē un vēderpusē ķermenis turpinās mantijas krokās, kas izklāj čaulu. Ķermeņa priekšējā siena ir izstiepta starp čaulas vākiem. Uz šīs sienas atrodas mute, no kuras sāniem vairumam pleckāju izveidojušies divi izaugumi jeb rokas. Rokas ir divi spirālē sagriezti, gari ķermeņa izaugumi, kas visā garumā pārklāti ar sīkiem, skropstainiem taustekļiem. Rokas pleckāji izmanto barības satveršanai. Gar to ārmalu atrodas skropstaina iedobe, pa kuru uz muti virzās sīkas barības daļiņas. Zināmu elastību un izturību daudzu pleckāju sugu rokām piešķir īpašs skelets, kas atrodas visas rokas garumā kā kaļķa serde. Iznākot no rokas, serde pieaug pie čaulas mugurpuses vāka. Dažiem fosilajiem pleckājiem (Spiriferida, Spirifera) rokas bija ļoti garas un savērptas sarežģītā spirālē. Pleckāju ķermeni apņem ektodermāls vienslāņa epitēlijs, zem kura atrodas saistaudu slānis. Zem tā ir peritoneālais skropstiņepitēlijs, kas izklāj sekundāro ķermeņa dobumu. Pleckājiem nav vienlaidus ādas-muskuļu maisa, jo čaula neļauj ķermenim sarauties un mainīt formu. Tiem ir spēcīgi attīstīti atsevišķi muskuļu kūlīši, kuri aizver un atver čaulu. Pleckājiem ir plašs ķermeņa dobums, kurā atrodas zarnu kanāls. Ķermeņa dobumā atrodas bezkrāsains šķidrums, kurā ir izkaisītas amēbveida šūnas. Pleckāju muti no mugurpuses klāj mantijas kroka jeb epistoms. Ap muti atrodas lofofors ar taustekļiem. Mute pāriet ektodermālā barības vadā un tālāk entodermālā viduszarnā, kuras paplašinājums veido kuņģi. Kuņģa sānos atrodas aknas, kas izdala gremošanas fermentus. Slēdzeņpleckājiem viduszarna beidzas akli, bet bezslēdzeņpleckājiem ir anālā atvere. Pleckāju izvadsistēmu veido celomodukti. Tie ir kanāli, kas ar platu, skropstainu piltuvi atveras ķermeņa dobumā. Kanālu ārējās atveres atrodas mutes sānos. Pleckāju nervu sistēma sastāv no nelielu virsrīkles gangliju pāra, savienojošām nervu stiegrām un zemrīkles nervu mezgla. Diferencētu maņu orgānu pleckājiem nav. Elpošanas funkcijas zināmā mērā pilda rokas, jo tām ir liela kopējā virsma. Rokās un to taustekļos atrodas asinsvadi. Pleckājiem ir sarauties spējīga sirds, no kuras atiet aorta, kas sadalās artērijās. 

Vairums pleckāju sugu ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Parasti ir divi pāri dzimumdziedzeru. Dzimumprodukti veidojas zem peritoneālā epitēlija, pēc nobriešanas nokļūst ķermeņa dobumā un tiek izvadīti pa celomoduktiem. Apaugļošanās ir iekšēja. Spermatozoīdi iespiežas mātītes ķermeņa dobumā. Daļa dīgļa attīstības notiek mātītes ķermenī. Slēdzeņpleckāju attīstībai raksturīga metamorfoze. Kāpurs sākumā atgādina ovālu divslāņu maisiņu. Tad tas pagarinās un ar divām šķērseniskām diafragmām sadalās galvas, vidukļa un kātiņa nodalījumā. Galvas nodalījums izaug ar skropstiņām apņemta lietussarga veidā. Vidukļa daļai izveidojas divas nokarenas ādas krokas. Kātiņa daļa ir vienkārša piesūcekņa veidā. Šāds kāpurs ir planktonisks, un šī stadija ilgst 10–30 dienas. Tad kāpurs nosēžas uz grunts un piestiprinās ar kātiņa nodalījumu, bet abas mantijas krokas pavēršas uz augšu un apņem kāpura ķermeni. Bezslēdzeņpleckājiem kāpurs iznāk no olas, jau ietverts divvāku čaulā. Tas atgādina pieaugušu dzīvnieku. Pleckāji dzīvo 3–30 gadus. 

Klasiskajā taksonomijā pleckājus ar slēdzeni apvienoja slēdzeņpleckājos Articulata (Testicardines), pleckāji bez slēdzenes piederēja pie bezslēdzeņpleckājiem Inarticulata (Ecardines). Kopš 1990. gada pleckāju Brachiopoda (Duméril, 1805) sistemātikā izdala trīs apakštipus. Pašreiz dzīvo aptuveni 385 sugas, bet kopumā zināmas vairāk nekā 30 000 sugu.

Pleckāji ir plaši izplatīti jūru iemītnieki un sastopami dažādā dziļumā. Tie izvairās no vietām ar spēcīgām straumēm vai viļņiem. Mūsdienās sastopamās sugas pārsvarā dzīvo aukstos apgabalos. Pleckājiem ir sēdošs dzīvesveids, tie ir piestiprinājušies pie substrāta un nespēj pārvietoties. Pleckāji ir dzīvnieki, kas dzīvo pa vienam.

Zināmas aptuveni 300 fosilās pleckāju sugas no Austrumbaltijas. Mūsdienās Baltijas jūrā pleckāji nav sastopami. 

Pleckāji ir filtrētāji un barojas ar sīkiem dzīvniekiem un organiskajām atliekām. Dažas pleckāju fosilijas ir plaši izplatītas, viegli nosakāmas un raksturīgas noteiktam laika periodam. Tādēļ pleckāji ir nozīmīgi paleontoloģijā. Pleckāji reti piestiprinās pie mākslīgām struktūrām, jo ir jutīgi pret vides piesārņojumu. Ar pleckājiem barojas tikai nedaudzi jūras dzīvnieki. Nelielos apjomos Lingulata pārstāvjus zvejo komerciālu iemeslu dēļ.