Ir apmēram 26 miljoni rumāņu valodas kā dzimtās valodas lietotāju. No tiem lielākā daļa dzīvo Rumānijā un Moldovā, bet ir arī runātāji Serbijā, Ukrainā un Ungārijā. Pēc runātāju skaita rumāņu valoda ir četrdesmit pasaules izplatītāko valodu starpā. Tai ir radniecīgas citas romāņu valodas, it īpaši itāļu. Rumāņu valodā ir īpaši daudz slāvu vārdu, kā arī kopīga mantotā leksika ar albāņu valodu.

Rumāņu valoda ir oficiālā valoda Rumānijā un Moldovā, kā arī atzīta minoritāšu valoda Ungārijā, Serbijā un Ukrainā. Piedņestrā arī lieto rumāņu valodu, bet sauc to par moldāvu valodu. Rumāņu valodas statuss ir nostiprināts Rumānijas konstitūcijā. Tās 13. pantā ir teikts, ka Rumānijas oficiālā valoda ir rumāņu valoda. Kopš 2007. gada rumāņu valoda ir arī Eiropas Savienības (European Union) valoda.

Rumāņu valoda agrāk rakstīta baznīcslāvu valodas alfabētā, bet kopš 19. gs. 60. gadiem tiek izmantots latīņu alfabēts. Moldovā (bijušajā Moldāvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā) kirilica lietota līdz 1989. gadam. Piedņestrā kirilicu izmanto joprojām. Rumāņu alfabētā ir 31 burts. Iekavās norādīta atbilsme starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (International Phonetic Alphabet, IPA).

A a [a], Ă ă [ə], Â â [ɨ], B b [b], C c [k]/[tʃ], D d [d], E e [e]/[je], F f [f], G g [ɡ]/[dʒ], H h [h]/[ç], I i [i]/[ⁱ]/[j], Î î [ɨ], J j [ʒ], K k [k], L l [l], M m [m], N n [n], O o [o], P p [p], Q q [k], R r [r], S s [s], Ș ș [ʃ], T t [t], Ț ț [ts], U u [u]/[w], V v [v], W w [v]/[w], X x [ks]/[gz], Y y [i]/[j], Z z [z].

Kirilicas rumāņu alfabētā arī ir 31 burts. 

A а [a], Б б [b], В в [v], Г г [g], Д д [d], Е е [e]/[je], Ж ж [ʒ], Ӂ ӂ [ʤ], З з [z], И и [i]/[ⁱ], Й й [ⁱ]/[j], К к [k], Л л [l], М м [m], Н н [n], О о [o], П п [p], Р р [r], С с [s], Т т [t], У у [u], Ф ф [f], Х х [h], Ц ц [ts], Ч ч [tʃ], Ш ш [ʃ], Ы ы [ɨ], Ь ь [ⁱ], Э э [ə], Ю ю [ju], Я я [ja].

Aptuvenas rumāņu alfabētu atbilsmes latviešu valodas burtiem ir šādas.

Latīņu alfabēts

Kirilica

Rumāņu valodas fonētika ir samērā sarežģīta, bet rakstība ir lielākoties fonemātiska, tas ir, izruna atbilst regulārām likumībām. Rumāņu valodā ir septiņi patskaņi.

Rumāņu valodā ir daudz divskaņu, ir arī trijskaņi. Pie divskaņiem minami ai [aj], au [aw], âi [ɨj], âu [ɨw], ăi [əj], ău [əw], ea [ja], ei [ej], eo [jo], eu [ew], ia [ja], ie [je], io [jo], iu [ju], oi [oj], ou [ow], ui [uj], uu [uw], oa [wa], ou [ow], ue [we], ua [wa], uă [wə], uâ [wɨ]. Šīs patskaņu kombinācijas gan ne vienmēr veido divskani, jo var tikt izrunātas arī atsevišķi, piemēram, caut [ka-ut], a voi [o-i]

Pie trijskaņiem minamas skaņu kombinācijas ar puspatskani, patskani un vēl vienu puspatskani. Piemēram, eai [jaj], eau [jaw], oai [waj], iai [jaj], iau [jaw], ieu [jew], iei [jej], ioi [joj], eoa [joa], ioa [joa]. Dažos gadījumos e palatalizē /g/ vai /c/ un ar sekojošu divskani neveido trijskani, piemēram, mergeai [mer’dʒai] ’tu gāji’.

Rumāņu valodas līdzskaņu sistēma ir samērā līdzīga itāļu valodas līdzskaņu sistēmai. Rumāņu valodā ir 22 līdzskaņi.

Daudzus patskaņus un līdzskaņus izrunā līdzīgi kā latviešu valodā. Svarīgākās atšķirības izrunas likumos ir šādas:

• /ă/ apzīmē centrālo patskani jeb švā [ə], kas ir reducēts patskanis, parasti neuzsvērts, bet, tāpat kā bulgāru valodā, var būt arī uzsvērts,
• /â/ un /î/ apzīmē vienu skaņu [ɨ], kas līdzinās cietajam krievu /ы/,
• ja /c/ seko /a/, /ă/, /â/, /î/, /o/, /o/ vai līdzskanis, /c/ izruna ir [k],
• ja /c/ seko /e/, /i/, izruna ir [tʃ],
• ja /g/ seko /a/, /ă/, /â/, /î/, /o/, /o/ vai līdzskanis, /g/ izruna ir [g],
• ja /g/ seko /e/, /i/, izruna ir [dʒ],
• /e/ dažos vārdos izrunā [je]: eu [jeu] ‘es’, el [jel] ‘viņš’, ea [ja] ‘viņa’ ei [jej] ‘viņi’, ele [jele] ‘viņas’, ești [jeʃtsⁱ]‘tu esi’, este [jeʃte] ‘viņš/ viņa ir’, e ‘viņš/ viņa ir’ (īsā forma), eram [je’ram] ‘es biju’ un citas imperfekta formas. Divskaņos /e/ reducējas par [j].
• /i/ pirms līdzskaņa izrunā kā patskani, bet pirms patskaņa– kā puspatskani [j]: inel ‘gredzens’, iarnă ‘ziema’. Vārda beigās /i/ izrunā īsi [ⁱ] un šī skaņa palatalizē iepriekšējo līdzskani: elevi [e’levⁱ] ‘skolēni’.
• /x/ lielākoties izrunā kā [ks]: axă ‘ass’, taxi ‘taksometrs’. Dažos vārdos [gz]: examen ‘eksāmens’, exil ‘trimda’.

Patskaņi nav ne īsi, ne gari. Akcents var būt uz jebkuru zilbi, tā vieta rakstos netiek parādīta. Visbiežāk akcents ir uz priekšpēdējās zilbes. Mācību grāmatās akcentēto zilbi mēdz pasvītrot. Akcenta vieta var mainīt vārda nozīmi: copii ‘bērni’, copii ‘kopijas’, cântă ‘viņš/ viņa dzied’ (tagadne), cântă ‘viņš/ viņa nodziedāja’ (vienkāršā pagātne). Transkripcijās akcents parasti tiek norādīts ar apostrofu pirms uzsvērtās zilbes.

Rumāņu valodā ir daudz patskaņu alternāciju atkarībā no zilbes apkaimes. Piemēram, /a/~/ ă/ gară ‘stacija’ ~ gări ‘stacijas’, /o/~/oa/ domn ‘kungs’ ~ doamnă ‘kundze’ utt. Ir ļoti daudz arī saknes līdzskaņu alternāciju, piemēram, /c/ ~ /ci/ porc [pork] ‘cūka’ ~ porci [portʃⁱ] ‘cūkas’, /str/ ~ /ștr/ ministru [ministru] ‘ministrs’ ~ miniștri  [miniʃtrⁱ] ‘ministri’ utt.

Rumāņu valodā patskaņi saduras reti, bieži tiek izmantota elīzija (patskaņu atmešana) un arī savienošana (liaison), kad viens no diviem patskaņiem sadurē kļūst par puspatskani. Piemēri: mă a văzut > m-a văzut ‘viņš mani redzēja’, cine_a sunat? ‘kurš zvanīja?’

Rumāņu valodai ir ļoti bagāta un sarežģīta morfoloģija. Gan darbības vārdu sistēma, gan nomenu sistēmā ir daudz dažādu formu. Rumāņu valodā lietvārdi un vietniekvārdi tiek deklinēti dzimtē, skaitlī un locījumos (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs un vokatīvs. Nomeniem ir noteiktais un nenoteiktais artikuls. Noteiktais artikuls ir enklītisks, tas ir, pievienots aiz vārda, kas ir Balkānu valodām raksturīga iezīme: un băiat (nenoteiktais) ‘kāds zēns’ – băiat-ul (noteiktais) ‘tas zēns’. Rumāņu valoda ir vienīgā romāņu valoda, kas ir saglabājusi trīs dzimtes – vīriešu, sieviešu un nekatro. Nekatrās dzimtes vārdi ir daļēji mantoti no latīņu valodas un saskaņojas kā vīriešu dzimtes vārdi vienskaitlī un sieviešu dzimtes vārdi daudzskaitlī. Piemēram, to var redzēt, pieliekot lietvārdiem skaitļa vārdus (un ‘viens’, o ‘viena’, doi ‘divi’, două ‘divas’):

Rumāņu valodā ir dažādi īpašības vārdu tipi. Īpašības vārdi saskaņoti dzimtē, skaitlī, bet ne locījumā:

Salīdzināmās pakāpes veido analītiski. Rumāņu valodai raksturīga īpatnēja personas vietniekvārdu sistēma, piemēram, vairākpakāpju personas vietniekvārdu pieklājības formas:

tu ‘tu’ (familiāra uzrunas forma),

dumneata [mata] ‘cienītais/ cienītā’ (ne pārāk formāla, bet pieklājīga uzruna),

dumneavoastră, ‘jūs’ (ļoti pieklājīga un formāla uzruna).

Dažās struktūrās ir obligāts Balkānu valodām raksturīgs norādāmo vietniekvārdu atkārtojums:

Îl cunosc pe acest student ‘es viņu pazīstu, to studentu’.

No darbības vārdu izteiksmēm rumāņu valodai unikāls ir prezumptīvs, kas izsaka pieņēmumu vai šaubas:

Ea o fi acasă. ‘Varbūt viņa ir mājās’ (tagadne).

Ea o fi fost acasă. ‘Varbūt viņa bija/ir bijusi mājās’ (pagātne).

Indikatīvā jeb īstenības izteiksmē rumāņu valodā ir astoņi laiki: tagadne, četras pagātnes un trīs nākotnes.

Rumāņu valodai ir vairāki dialekti, kā arī radniecīgas valodas, ko lieto Balkānu reģionā. Uzskata, ka no senās latīņu valodas, tai mijiedarbojoties ar slāvu dialektiem, ir atšķēlušās četras dialektu grupas, ko daži pētnieki uzskata par atsevišķām valodām: dakorumāņu (uz tās pamata veidojusies mūsdienu rumāņu valoda), meglenorumāņu (Ziemeļmaķedonijas dienvidos un Ziemeļgrieķijā), istrorumāņu (Horvātijā, Istrijā) un arumāņu jeb vlahu (Dienvidalbānijā, Vidusgrieķijā un Ziemeļgrieķijā un citur). Rumāņu valoda, ko lieto Rumānijā, ir samērā viendabīga, īpatnējākie ir dialekti Transilvānijā, kuros jūtama ungāru valodas ietekme. Arī Moldovas dialekts, ko lieto Rumānijas Moldovā un Moldovas Republikā, atšķiras no standarta valodas ar izrunas īpatnībām, piemēram, afrikātu [tʃ], [dʒ] vienkāršošanos šņāceņos [ʃ], [ʒ], ar palatalizētiem līdzskaņiem, piemēram, vārdos copil ’bērns’, bine ’labi’, miel ’medus’, kā arī vokālisma (patskaņu) pārmaiņām.

Pirmais līdz mūsu dienām nonākušais rakstu piemineklis rumāņu valodā ir Kimpalungas Njakšu vēstule (Scrisoarea lui Neacșu de Câmpulung), kas rakstīta baznīcslāvu valodas alfabēta burtiem un datēta ar 1521. gadu. Pirmā mūsdienu rumāņu valodas gramatika nodrukāta Vīnē 1780. gadā latīņu valodā. 19. gs. uzplauka rumāņu literatūra, parādījās tādi autori kā Mihajs Eminesku (Mihai Eminescu), Jons Luka Karadžale (Ion Luca Caragiale), Jons Krjanga (Ion Creangă) un Joans Slavičs (Ioan Slavici). Starpkaru posmā atzīmējami prozaiķi ir Liviu Rebrjanu (Liviu Rebreanu), Tudors Argezi (Tudor Arghezi), Lučans Blaga (Lucian Blaga) un Mirča Eliade (Mircea Eliade). No Rumānijas nācis viens no franču dadaisma pamatlicējiem Tristans Carā (Tristan Tzara). Pēc Otrā pasaules kara ievērību guva Ežēns Jonesko (Eugène Ionesco) un Emils Čorans (Emil Cioran). Šie autori ir devuši nozīmīgu ieguldījumu rumāņu valodas attīstībā un prestiža celšanā.

Rumāņu valoda attīstījusies ciešā mijiedarbē un kontaktos ar citām valodām, tāpēc tajā ir daudz slāvu, grieķu, turku, vācu, itāļu un franču aizguvumu, kā arī mantotā ar albāņiem kopīgā leksika. Pamatvārdu krājums tomēr lielākoties ir mantots no latīņu valodas. Vēlāk valodā ienāca arī anglicismi, kuru klātbūtne kļuva īpaši jūtama pēc 1990. gada.