Nikolajs Ābeltiņš bija viens no Latvijas armijas ierindas kājnieku vienību jaunākās paaudzes vidējā ranga komandieriem, piedalījies Latvijas Neatkarības karā, 20. gs. 30. gadu beigās iecelts par vienu no Zemgales divīzijas kājnieku pulku komandieriem.

Dzimis Aizkujas pagasta zemnieka un amatnieka Jēkaba un Edes (Jevdokija, dzimusi Priede) Ābeltiņu ģimenē, kristīts Ļaudonas pareizticīgo draudzē. Ģimene pārcēlās uz Jēkabmiestu (mūsdienās Jēkabpils), kur tēvs ieguva sīkpilsoņa kārtas piederību. Mācījās Rīgas garīgajā seminārā. 13.05.1915. iestājās Viļņas karaskolā (Виленское военное училище; pēc trim nedēļām atlaists slimības atvaļinājumā). 10.1915. atkārtoti iestājās uz Poltavu evakuētajā Viļņas karaskolā (beidzis 01.1916.). 24.11.1923.–10.07.1924. mācījās un beidza Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus, 02.12.1928.–01.08.1929. virsnieku kursus, 03.10.1937.–30.07.1938. pulka komandieru kursus.

Precējies ar Kseniju, dzimušu Romani (agronome), bērni Ligija, precējusies Bērziņa (ārste), Nikolajs, Adrians (žurnālists, tulkotājs, žurnāla “Veselība” galvenais redaktors). Jaunākais brālis Teodors Ābeltiņš – Latvijas armijas virsleitnants.

Gatavojies kļūt par pareizticīgo priesteri, nodomu izjauca Pirmais pasaules karš. Tā laikā 05.1915. brīvprātīgi iestājās kara dienestā Krievijas armijā. Pēc kara skolas beigšanas no 14.01.1916. dienēja 232. kājnieku rezerves bataljonā Harkivā, no 13.03.1916. – 70. kājnieku rezerves bataljonā Novoaleksandrijā (mūsdienās Pulavi, Polijā), rotas jaunākais virsnieks. 05.1917. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 275. kājnieku Ļebedevas pulku 10. armijas sastāvā frontē pret Vācijas armiju Viļņas guberņā, jaunākais virsnieks. Podporučiks (12.1916.). 27.08.1916. kaujās smagi saindēts ar gāzēm un kontuzēts, ārstējās Petrogradā, vēlāk līdz 19.01.1917. dienēja 8. izveseļojušos karavīru komandā, pēc tam atgriezās savā pulkā frontē. No 02.1917. jātnieku izlūku komandas jaunākais virsnieks, no 15.03.1917. kājnieku izlūku komandas priekšnieks. Armijas demokratizācijas laikā 08.1917. ievēlēts par pulka tiesas locekli. Poručiks (10.1917.), štābkapteinis (10.1917.). 15.10.–14.11.1917. ārstējās 60. kājnieku divīzijas lazaretē. Pēc lielinieku apvērsuma un virsnieku dienesta pakāpju atcelšanas 14.11.1917. piešķirts atvaļinājums veselības uzlabošanai, atgriezās Latvijā, dzīvoja vecāku mājās Ļaudonas pagasta Liogradē (mūsdienās Ļaudona). 25.03.1919. mobilizēts Sarkanās armijas Padomju Latvijas armijā, 9. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 7. rotas komandieris, no 25.04. – 3. bataljona komandieris. 30.04.1919. kaujā ar Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes vienībām pie Ērģemes ievainots kājā un evakuēts ārstēšanai uz Rīgu. 22.05.1919., lielinieku spēkiem atkāpjoties, palika Rīgā.

01.06.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), no 08.06. dienēja Rīgas Jaunformējamo spēku 3. rotā, 01.07.1919. komandēts uz Liepāju, 10.07. iedalīts Liepājas karaskolā, no 13.07. strēlnieku kursu (“šaušanas iestādes”) priekšnieks Kara ostā, vēlāk virsnieks militārajās iestādēs Rīgā u. c. Kauju laikā ar Bermonta spēkiem Jaunjelgavas rajonā no 09.10.1919. savienotā Valmieras bataljona komandieris 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā, 20.10. bataljons izformēts, iecelts par Doles salas karaspēka komandantūras štāba priekšnieka vietas izpildītāju. 30.10. komandēts uz Liepāju, no 01.11. Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieka rīcībā. 16.11.1919. iecelts par Aizputes kājnieku pulka (līdz 16.11. Latgales papildu bataljons) 1. bataljona komandieri. 14.–25.11. piedalījās Liepājas aizstāvēšanas kaujās pret Bermonta spēkiem, 14.11., kad ienaidnieka vienības ielauzās pozīcijās, vadīja rezerves spēkus pretuzbrukumā un izsita tās no Redana forta, pēc tam piedalījās Ziemeļu un Vidus forta atgūšanā, sakārtoja frontes līnijā esošās daļas no Dienvidu līdz Vidus fortiem jauna uzbrukuma atsišanai. 02.–07.1920. 1. bataljons veica garnizona dienestu Palangā (no 15.02.1920. pulka nosaukums papildināts ar Nr. 10). 07.07.1920. izteikta armijas virspavēlnieka pateicība par “bataljona labo slavu un korektu karavīru izturēšanos pret iedzīvotājiem Palangā un viņas apkārtnē”. No 07.1920. pulka sastāvā Latgales frontē. 01.11.1920.–03.1921.pārzināja jaunkareivju apmācības gaitu un telpu remonta darbus Daugavpils cietoksnī, pēc tam atgriezās bataljona komandiera amatā, 01.04.1921. apstiprināts amatā saskaņā ar miera laika štatiem. Pulkvedis-leitnants (22.11.1924.), pulkvedis (06.10.1939.). 21.09.1925. pārvietots uz Zemgales divīzijas štābu, no 23.09.1925. Daugavpils pilsētas komandants. 07.12.1926. kara ministrs Eduards Kalniņš atcēla kā nepiemērotu no komandanta amata. No 29.12.1926. bija 11. Dobeles kājnieku pulka saimniecības priekšnieks, no 03.10.1928. – 2. bataljona komandieris, no 01.04.1933. atkal saimniecības priekšnieks Daugavpils garnizonā. Bija arī Daugavpils latviešu krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis. 24.08.1935. iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandiera palīgu Liepājā, 06.10.1939. – par 11. Dobeles kājnieku pulka komandieri Daugavpilī. Piešķirta jaunsaimniecība Lauceses pagasta bijušās Birķeneles muižas centrā (tagad Kalkūnes pagasts), kur nodarbojās ar lauksaimniecību.

Pēc valsts okupācijas 27.09.1940. vienības sastāvā pārskaitīts Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 295. strēlnieku pulka komandieris. 1941. gada pavasarī pulks pārvietots no Kuldīgas uz Valmieru. 13.–14.06.1941. kopā ar citiem korpusa pulku komandieriem u. c. latviešu augstākajiem virsniekiem komandēts uz kursiem Maskavā, 19.–20.06. tur apcietināts un izvests uz Noriļskas soda nometnēm. 15.05.1943. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda 10 gadus ieslodzījuma. 01.04.1954. atbrīvots, dzīvoja nometinājumā Krasnojarskas novada Severojeņisejskas rajonā. 1956. gadā atbrīvots un atgriezās Latvijā. Dzīvoja Baldonē.

N. Ābeltiņš bija viens no Latvijas armijas ierindas kājnieku vienību jaunākās paaudzes vidējā ranga komandieriem, kurš par izrādīto varonību Latvijas Neatkarības karā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un 1939. gadā, ievērojot plašo un tiešo karadarbības pieredzi, iecelts par vienu no Zemgales divīzijas kājnieku pulku komandieriem.

Par kaujas nopelniem Pirmajā pasaules kara laikā Krievijas armijas sastāvā N. Ābeltiņš apbalvots ar Svēta Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), virsnieku Svētā Jura krustu (IV šķira); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.