Valdis Albergs bija viens no padomju okupācijas perioda vadošajiem māksliniekiem monumentālās tēlniecības jomā un ilggadējs pedagogs Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija).

V. Albergs piedzima strādnieku Kārļa un Lidijas Albergu ģimenē Rīgā. 1944. gadā iestājās vienlaicīgi gan Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā otrajā kursā, gan Rīgas Valsts daiļamatniecības skolā, lai iegūtu Otrā pasaules kara laikā pārtraukto vidējo izglītību. Rīgas Valsts daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļu viņš beidza 1948. gadā, Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti – 1950. gadā ar diplomdarbu – Raiņa figurālo portretu – Teodora Zaļkalna vadībā. Studiju laikā V. Albergs apmeklēja Emīla Meldera tēlniecības pulciņu, arī zīmēšanas pulciņu.

V. Albergs izstādēs piedalījās, sākot ar 1950. gadu. Viņš bija Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) biedrs kopš 1952. gada, nebija Komunistiskās partijas biedrs.

Tēlnieks savas darbības sākumā strādāja Kārļa Zemdegas darbnīcā. Kopš 1950. gada – kombinātā “Māksla”, darbnīcā Gaujas ielā 1, kopš 20. gs. 60. gadu sākuma – labiekārtotā darbnīcā Gaujas ielā 5 (mūsdienās Latvijas Mākslinieku savienības radošais kvartāls “Kombināts MĀKSLA”). Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā V. Albergs strādāja no 1968. gada: kā docents (no 1982), kā profesors (no 1983).

Padomju okupācijas laikā ir piedalījies projektu konkursos: par Salaspils koncentrācijas nometnes pieminekli – pirmā prēmija (1949), par 1905. pieminekli Rīgā – pirmā prēmija (1955), par “pieminekli Latviešu strēlniekiem (1915–1920)” Rīgā – otrā prēmija (1966), par Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) pieminekli Jūrmalā – trešā prēmija (20. gs. 60. gados). 

Monumentālajā tēlniecībā V. Albergs ir veidojis strūklakas plastisko dekoru Ķemeros (kopā ar Oto Kalēju, 1951, granīts), pilnfigūras kompozīciju “Jānis Rainis un Maksims Gorkijs (Максим Горький)” (kopā ar O. Kalēju, 1953, betons, nav saglabājusies), “Ivans Pavlovs (Иван Петрович Павлов)” (20. gs. 50. gadu pirmā puse, betons); divas divfigūru grupas ar vēstījumu par krievu un latviešu tautu draudzību Dziesmu svētku estrādei Rīgā (1955, kopā ar Ļevu Bukovski, betons, 5 m augstas, demontētas, ir Rīgas domes īpašumā, Mežaparkā); “piemineklis Sarkanās armijas karavīriem” brāļu kapos Dobelē (1956, sadarbībā ar Ļ. Bukovski, betons); revolucionāru Augusta Arāja-Bērces un Jāņa Šilfa-Jaunzema dubultportrets Jelgavā (1957, granīts, demontēts); A. Arāja-Bērces portrets Komunāru bulvārī (mūsdienās Kalpaka bulvārī, 1960, granīts, demontēts); “piemineklis Rīgas atbrīvotājiem Juglā” (1964, alumīnija kaluma reljefs); memoriālais ansamblis Sarkanās armijas kareivju brāļu kapos Vietalvā (1968, kopā ar tēlnieci Zentu Zvāru, arhitekts Edgars Šēnbergs, vara kalums); “piemineklis Latviešu strēlniekiem (1915–1920)” Rīgā, Strēlnieku laukumā, ansamblī ar Sarkano strēlnieku muzeja (mūsdienās Okupācijas muzeja) ēku (1971, arhitekti Dzintars Driba, Gunārs Lūsis-Grīnbergs, brūni sarkans granīts; pieminekļa fasādes uzraksts mūsdienās mainīts uz “Latviešu strēlnieki. 1915–1920”); “piemineklis 1905. gada cīnītājiem” Rīgā, Grīziņkalnā (1975, arhitekti G. Lūsis-Grīnbergs, Liliāna Kraukle, šūnakmens, trīsdaļīgs, sastāv no apaļskulptūras un diviem ciļņiem); “piemineklis PSRS varonim Imantam Sudmalim” Liepājā (1978, kopā ar tēlnieci Gaidu Grundbergu, arhitekti Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, 1995. gadā demontēts; iesākumā  I. Sudmaļa figūra atradās Liepājas muzeja dārzā, tad to pārveda uz Okupācijas muzeja krātuvi; pats tēlnieks to ir atzinis par neveiksmīgu pasūtījuma darbu).

V. Albergs ir darinājis kapa pieminekļus pianistam Hermanim Braunam (1982), Albergu ģimenei (1987), abi pieminekļi Rīgas Meža kapos (granīts un bronza).

Stājtēlniecībā V. Albergs strādāja portreta žanrā un figurālajā tēlniecībā, apaļskulptūrā un reljefā. Figurālas kompozīcijas “Darba rokas” (1961, granīts), “To dienu slava nezudīs” (1965, vara kalums, cilnis), “Zvejnieks” (1967, granīts), “Čellists“ (1962, granīts), “Audriņi. Sena tēma” (1965, granīts), “Ķīmiķes parfimēres Mildas Gulbes portrets” (1962, galvanoplastika), “Kārļa Zariņa portrets” (1979, bronza) – visi darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Latvijas Mākslinieku savienības muzejā atrodas darbi “Sonāte. Veltījums Dmitrijam Šostakovičam (Дмитрий Дмитриевич Шостакович)” (1977, granīts), “Harija Avena portrets” (1962, ģipsis) un “Hokejists” (1980, koks).

V. Albergam personālizstāde notika 1982. gadā Tēlnieku namā, Rīgā.

V. Alberga daiļrades laikā redzamas būtiskas stilistiskas izmaiņas. Pirmajos gados pēc studijām viņa darbībā vērojama sekošana toreiz obligātajiem sociālistiskā reālisma principiem. Sākot ar 60. gadu pirmo pusi, kad latviešu tēlniecībā principiāli svarīga kļuva strādāšana tā dēvētajos īstajos tēlniecības materiālos (akmens, metāls), nozīmīgs ir V. Alberga ieguldījums akmenstēlniecības tradīcijas veidošanā gan savā praksē, gan pedagoģiskajā darbā. Viņš strādāja lakoniskā un vispārinātā stilā, bija viens no “skarbā stila” jeb sociālistiskā modernisma pārstāvjiem tēlniecībā. Tēlnieka stils veiksmīgi ir iemiesots Sarkano strēlnieku trīsfigūru kompozīcijā, un kopā ar Sarkano strēlnieku muzeja ēku tas veidoja vienu no veiksmīgākajiem modernisma ansambļiem padomju okupācijas periodā. Ideāla formas un materiāla atbilstība ir sasniegta skulptūrā “Čellists” (slīpēts granīts, 66 cm augsta), kas uzskatāma par vienu no radoši veiksmīgākajām stājskulptūrām šajā laikā. Daiļrades vēlīnajā posmā tēlnieks eksperimentēja ar ģeometrizētu masu tektonisku kompozīciju ar kubisma stilistiskajām iezīmēm (“Hokejists”, 1980, koks).

Padomju okupācijas laikā V. Albergs tika apbalvots ar Latvijas  Mākslinieku savienības prēmiju (1958, par revolucionāru dubultportretu), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes Prezidija Goda rakstu (1951, 1955), medaļu “Par izcilu darbu” (1970) sakarā ar V. Ļeņina 100. dzimšanas dienu, LPSR Valsts prēmiju (1965, par skulptūrām “Darba rokas”, “Karavīri”, “Čellists”, “Tērauda kausētājs”), PSRS Valsts prēmiju (1972, par Sarkano strēlnieku pieminekli Rīgā), ieguvis LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (1971).