Hrists Janars bija Grieķijas pareizticīgo teologs un filozofs, kura grāmatas tulkotas daudzās valodās.

H. Janars ir studējis teoloģiju Atēnu Universitātē (Πανεπιστήμιο Αθηνών) un filozofiju Bonnas Universitātē (Universität Bonn) un Parīzes Universitātē (Université de Paris). Doktora grādu viņš saņēmis Saloniku Aristoteļa universitātē (Αριστοτέλειο Πανεπιστήμιο Θεσσαλονίκης) un Parīzes-Sorbonnas Universitātē (Université Paris-Sorbonne), kurā viņš aizstāvēja disertāciju “Ķermeņa metafizika svētā Jāņa Pakāpnieka darbos” (La métaphysique du corps chez saint Jean Climaque, 1971).

H. Janars ir bijis viesprofesors Parīzes, Ženēvas (Université de Genève), Lozannas (Université de Lausanne) un Krētas (Πανεπιστήμιο Κρήτης) universitātēs. No 1982. līdz 2002. gadam viņš bija filozofijas profesors Panteiona Sociālo un politisko zinātņu universitātē (Πάντειον Πανεπιστήμιο Κοινωνικών και Πολιτικών Επιστημών) Atēnās, pēc tam – emeritētais profesors tajā pašā universitātē.

20. gs. 50. un 60. gados H. Janars iesaistījās Zoe – 1907. gadā dibinātā celibātā dzīvojošu teologu (laju un garīdznieku) brālībā, kas nodarbojās ar misionārismu, dibināja svētdienas skolas, reliģisku diskusiju grupas, atbalstīja garīgās literatūras izdošanu utt. Kustība bija viens no mēģinājumiem rosināt atjaunotni grieķu pareizticībā. Tomēr H. Janars vīlās un 1964. gadā to atstāja, uzskatot, ka kustība ir pārāk šaursirdīga un veicina īpašas reliģiskas subkultūras veidošanos (vēlāk viņš salīdzināja Zoe ar katoļu Opus Dei un vācu piētistu iekšējo misiju). H. Janara uzskatu maiņu veicināja satikšanās ar krievu diasporas teologiem. Vēlāk savos darbos H. Janars izmantoja viņu atziņas. Piemēram, sekojot Vladimiram Loskim (Владимир Николаевич Лосский), kurš dzīvoja emigrācijā Parīzē, H. Janars apgalvoja: sadalīšanās Austrumu un Rietumu baznīcās 1054. gadā bija rezultāts konfliktam, kas sākās jau 4. gs. debatēs par trīsvienību. Šo debašu mērķis bija skaidrot, ka Dievs ir viens, bet pastāv kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. V. Loskis (un arī H. Janars) uzskatīja, ka Austrumu baznīcas teologi vairāk akcentēja trīsvienības personālo aspektu, turpretī Rietumos refleksiju sākumpunkts bija dievišķās vienotības princips.

H. Janars bija pazīstams kā pareizticīgās baznīcas Grieķijā (oficiālais nosaukums – Grieķijas baznīca, Ἐκκλησία τῆς Ἑλλάδος) kritiķis. Viņš tai pārmeta no Rietumu kristietības pārņemtu kristietības “reliģiskošanu”, kā rezultātā tā kļūst par ideoloģiju, kas galvenokārt ir nodarbināta ar uzskatu pareizību. Tas vēstures gaitā pārtapa herētiķu sodīšanā. H. Janara izpratnē kristietība nav reliģija, nav faktu un intelektuālu pieņēmumu kopums, bet pieredze, notikums (viņš lieto jēdzienu “eklesiāls notikums”), kurā cilvēki piedalās un ko pieredz, kopīgi – kā kopiena mīlestībā – baudot svēto vakarēdienu. Šī sakramenta akcentēšana ir tipiska pareizticībai, taču iepriekš minētā pareizticības kritika daļai teologu nelikās pieņemama. Pareizticības reformatoru spārnā, kas domāja, ka pareizticībai jāmācās no liberālajām Rietumu idejām, bija teologi, kuri bažījās, ka vēlme atbrīvot pareizticību no Rietumu ietekmes pārtaps nacionālistiskā šīs konfesijas versijā. H. Janars pats bija pārliecināts, ka grieķi var atrast resursus savu problēmu risināšanai, izmantojot savas garīgās un intelektuālās tradīcijas. Pareizticību viņš uzskatīja par sengrieķu kultūras un filozofisko ideju turpinātāju (piemēram, sengrieķu polisa (pilsētvalsts) pārveidojusies baznīcā). Rietumu teoloģiju viņš kritizēja kā cilvēks “no iekšpuses”, jo bija to studējis un labi pārzināja. H. Janars izmantoja Rietumu eksistenciālās filozofijas (it īpaši vācu filozofa Martina Heidegera, Martin Heidegger) vārdu krājumu, skaidrojot patristiku. Vienlaikus H. Janars meklēja veidus, lai saskaņotu Austrumu un Rietumu tradīcijas. H. Janars aprakstīja mūsdienu Grieķiju kā tādu, kas cieš no kultūras sašķeltības, – 19. gs. grieķu nacionālisms, kas pārtapa neatkarīgas valsts izveidē, bija cieši saistīts ar pareizticību, bet Grieķijas politiķi (tāpat kā Krievijas Impērija) no vācu zemēm pārņēma protestantu valsts baznīcu modeli, kas pareizticīgo baznīcu pilnībā pakļāva valsts kontrolei.

“Eklesiālu notikumu” H. Janars pretstatīja racionālistiskai, legālistiskai un individuālistiskai reliģiozitātei, kas noved pie ateisma un nihilisma. Viņaprāt, cilvēka mērķis ir kļūt par brīvu personību, kas iesaistās sadraudzībā gan ar dievišķo, gan ar laicīgo. Tāpēc H. Janaram šķita būtiska vēršanās pret teoloģisku sholastiku un institucionālismu.

H. Janars iestājās par jaunu ekumenismu, kas ietu tālāk par koncentrēšanos uz atsevišķām Rietumu un Austrumu teoloģijā kādā laika posmā aktuālām tēmām. Viņa izpratnē tas atšķiras no 20. gs. 60. gadu ekumenisma, kas koncentrējās uz dažādu konfesiju kristiešu savstarpēju iepazīšanos. Mūsdienu situācija prasa kopīgu atbilžu meklēšanu uz būtiskiem jautājumiem par civilizāciju nākotni.

H. Janars bija personālists. Viņaprāt, Dievs ir sasniedzams tikai tik tālu, cik viņš atklāj sevi. Cilvēki nevar ar prāta spriedumiem nonākt pie Dieva – ne ar abstraktu filozofisku analīzi (kā to, pēc H. Janara domām, dara Rietumu sholastika), ne arī ar šķietami objektīvu un zinātnisku Bībeles un teoloģisko tekstu izpēti. H. Janars uzsvēra, ka modernitāte bieži ir novedusi pie izkropļota priekšstata par Dievu, jo dievišķais tiek reducēts līdz abstraktam principam. Viņa skatījumā Dievs, kas atklāts Kristū, ir cieši iesaistīts cilvēka pieredzē. Tāpēc Dieva klātbūtne neaprobežojas tikai ar noteiktām sakrālām telpām, bet caurstrāvo visus eksistences aspektus. Dievs sevi atklāj kā personālu esamību sakramentālajā un mistiskajā baznīcas dzīvē. No tā, pēc H. Janara domām, izriet, ka personas jēdziens ir pareizticīgās kristietības pamataspekts, kas krasi kontrastē ar Rietumu uzsvaru uz individuālismu. H. Janaram cilvēks vienmēr ir attiecībās ar citiem, tādējādi cilvēces būtība ir atrodama kopienā. Patiesa brīvība ir atrodama kopībā ar Dievu un citiem, nevis pašpietiekamībā. H. Janars lietoja jēdzienu “attiecību brīvība”, ar kuru apzīmēja ideju, ka cilvēks rod patiesību nevis sevī, bet tikai tad, kad ir brīvs komunikācijā ar citiem, bez dogmatiskiem nosacījumiem un bez autoritārisma. Brīvība sākas “eklesiālajā notikumā” un turpinās sabiedrības kultūras, sociālajā un politiskajā dzīvē. Šis uzskats sasaucas ar pareizticīgo izpratni par trīsvienību, kurā Tēvs, Dēls un Svētais Gars pastāv mūžīgās mīlestības un sadraudzības attiecībās.

H. Janara darbi ir pazīstami Rietumos, lielā mērā pateicoties tulkojumiem angļu valodā: “Morāles brīvība” (The Freedom of Morality, 1984), “Ticības elementi” (Elements of Faith, 1991), “Postmodernā metafizika” (Postmodern Metaphysics, 2004), “Pareizticība un Rietumi” (Orthodoxy and the West, 2006), “Pret reliģiju: atsvešināšanās no eklesiālā notikuma” (Against Religion: The Alienation of the Ecclesial Event, 2013). H. Janars Grieķijā bija pazīstams arī kā publicists, kurš regulāri rakstīja laikrakstos.

H. Janars ir ne tikai jaunu ceļu aizsācējs pareizticīgo teoloģijā. Par viņu interesējas Rietumu teologi, ar kuru uzskatiem sabalsojas viņa redzējums par baznīcu un sabiedrību, kā arī Rietumu kristietības un laicīgās kultūras individuālisma un materiālisma kritika. 

Goda doktora grādu H. Janaram piešķīrusi Belgradas Universitāte (Универзитет у Београду) Serbijā, Svētā Vladimira pareizticīgo teoloģiskais seminārs (St. Vladimir’s Orthodox Theological Seminary) Ņujorkā (Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV), Grieķu svētā krusta koledža (Hellenic College Holy Cross) Bruklinā (ASV), Jaunā gruzīnu universitāte (ახალი საქართველოს უნივერსიტეტი) Poti (Gruzijā), Atēnu Universitāte. 2019. gadā Konstantinopoles patriarhs H. Janaram piešķīra Svētās, lielās Kristus baznīcas (Holy Great Church of Christ) lielā oratora titulu. Teologs bija Aleksandra fon Humbolta fonda (Alexander von Humboldt Stiftung) līdzstrādnieks, Grieķu rakstnieku biedrības (mūsdienās – Hellēņu autoru biedrība, Η Εταιρεία Συγγραφέων) biedrs un Starptautiskās Cilvēkzinātņu akadēmijas (International Academy of Human Sciences) Briselē biedrs. Viņa darbi tulkoti vismaz 19 valodās.