Atis Lejiņš ir latviešu politiķis, publicists, Zviedrijā bāzētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pazīstams darbinieks, pēc atgriešanās Latvijā piedalījās Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) dibināšanā, tā pirmais direktors (1992–2009).

A. Lejiņa vecāki, Eduards Lejiņš un Anna Emīlija Lejiņa (dzimusi Irbe), bija skolotāji. Otrā pasaules kara beigās 1944. gada vasarā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur no 1945. gada uzturējās Omstedes (mūsdienās daļa no Oldenburgas) un no 1949. gada beigām Fallingbostelas bēgļu nometnē. 1950. gadā no Fallingbostelas A. Lejiņa ģimene devās uz Neapoli Itālijā, no kurienes Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization) viņus ar transporta kuģi “General Black” aizveda uz Melburnu Austrālijā. Vidējo izglītību A. Lejiņš sāka iegūt Heidelbergas tehniskajā skolā (Heidelberg Junior Technical School) Austrālijā 1956. gadā (beidzis 1959. gadā).

1960. gadā ģimene jau kā Austrālijas pilsoņi no Austrālijas devās uz Losandželosu Kalifornijas pavalstī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pēc tēva brālēna Hamilkara Lejiņa izsaukuma. ASV beidza pēdējo gadu vidusskolā un Kalifornijas Universitātē Losandželosā (University of California, Los Angeles, UCLA) ieguva bakalaura (1966. gadā) un maģistra grādu (1968. gadā) Eiropas jauno laiku vēsturē. 1972. gadā pārcēlās uz Zviedriju, apguva zviedru valodu un ar laiku varēja uzsākt vēstures studijas Stokholmas Universitātē (Stockholms universitet).

A. Lejiņš ir bijis precējies divas reizes, un viņam ir trīs bērni; dēls Ilmārs Atis Lejiņš (1971) ir Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku brigādes ģenerālis.

Par A. Lejiņa politiķa karjeras sākumu var uzskatīt 1968. gadu, kad, nesamierinoties ar paredzētā Pirmā vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aizliegšanu Berlīnē, viņš rosināja vismaz atklāt kongresu Berlīnē, pēc tam kongresu pārceļot uz Hannoveri, demonstratīvi piesaistot pasaules preses uzmanību.

No 1972. līdz 1973. gadam A. Lejiņš bija Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) Skandināvijas nodaļas priekšsēdētāja vietnieks, pēc tam vairākus gadus – nodaļas revīzijas komisijas loceklis. No 1973. līdz 1975. gadam apvienības izdevuma “ELJA Informācija” redaktors.

1968. gadā, īslaicīgi uzturoties Zviedrijā, A. Lejiņš kļuva par LSDSP biedru, jau pēc pārcelšanās uz Zviedriju 1972. gadā bija LSDSP Ārzemju komitejas loceklis un viens no tās priekšsēdētāja Bruno Kalniņa vietniekiem, ilgus gadus vadīja LSDSP Jaunatnes kopu. Kopš 1982. gada janvāra A. Lejiņš bija arī LSDSP mēnešraksta “Brīvība” redaktors.

1970. gadā apmeklēja padomju okupēto Latviju kā ar Valsts drošības komiteju (VDK) cieši saistītās Latvijas PSR Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs viesis. Saskaņā ar A. Lejiņa apgalvoto, uz Latviju viņu ielūdza tobrīd VDK virsnieks, vēlākais pārbēdzējs uz Rietumiem, Imants Lešinskis, kurš bija cerējis savervēt A. Lejiņu sadarbībai. Tomēr pēc atgriešanās Rietumos A. Lejiņš publicēja atmaskojošu grāmatu “Gorkija iela 11a” (1976), un rezultātā A. Lejiņam turpmāk vairs nebija iespējams apmeklēt Latviju. Saskaņā ar A. Lejiņu, uz okupēto Latviju viņš devies LSDSP uzdevumā, lai izveidotu kontaktus ar bijušajiem LSDSP biedriem, kuri dzīvoja Latvijā.

No 1979. līdz 1990. gadam A. Lejiņš strādāja Zviedrijas Ārpolitikas institūtā (Utrikespolitiska institutet).

1989. gadā, klātesot domubiedriem no Latvijas – Dainim Ivānam un Jānim Jurkānam –, piedalījās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas dibināšanā, un kļuva par tās vadītāju. 1990. gadā A. Lejiņš tika ievēlēts LTF domē.

Pēc pārcelšanās uz Latviju A. Lejiņš 1992. gadā bija LĀI dibināšanas iniciators un līdz 2009. gadam tā direktors, bet 2011. gadā kļuva par goda direktoru.

2009. gadā A. Lejiņš no LSDSP neveiksmīgi startēja 7. Eiropas Parlamenta vēlēšanās; par partijai nevēlamu darbību Saeimā 2011. gadā izslēgts no LSDSP. No 2010. līdz 2022. gadam A. Lejiņš bija Saeimas deputāts (10., 11. un 12. Saeimā no partiju apvienības “Vienotība”, 13. Saeimā no frakcijas “Jaunā Vienotība”), darbojās Ārlietu komisijā, Eiropas lietu komisijā, kā arī dažādās apakškomisijās (Baltijas lietu, Korupcijas novēršanas, Nacionālā attīstības plāna izstrādes un īstenošanas uzraudzības, Inovāciju un pētniecības, Vides un klimata politikas u. c.).

A. Lejiņš bija arī Latvijas delegācijas NATO Parlamentārajā asamblejā aizvietotājloceklis, kā arī vadīja deputātu grupas sadarbībai ar Indiju un Austrāliju un pildīja deputāta priekšsēdētāja vietnieka pienākumus Starpparlamentāro attiecību grupās ar ASV un Libānu, bija Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO; Organization for Security and Co-operation in Europe) Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas loceklis.

Trimdas periodā A. Lejiņš ilgus gadus aktīvi darbojās LSDSP Ārzemju komitejā, uzturot sakarus ar okupēto Latviju un atbalstot pret okupācijas režīmu vērstās aktivitātes. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izraisītā Afganistānas kara laikā (1979–1989), A. Lejiņš pēc savas iniciatīvas divas reizes apmeklēja Afganistānu (1986. un 1987. gadā), meklējot baltiešus sagūstīto padomju karavīru vidū, skaidrojot afgāņu partizāniem okupēto Baltijas valstu likteni un aicinot viņus saudzēt baltiešu karagūstekņus. Šo pieredzi viņš aprakstījis grāmatā “15 dienas ar partizāniem” (1986).

A. Lejiņa dibinātais LĀI viņa vadībā sniedzis ieguldījumu Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā (ES; European Union) un NATO, veicis pētījumus Latvijas starptautisko sakaru un Baltijas reģiona drošības jomā. A. Lejiņš piedalījies Džeimsa Džoisa (James Joyce) daiļradei veltītās iniciatīvas “Blūma diena Latvijā” (“Bloomsday Latvia”, 2020) aizsākšanā un kļuva par Īrijas kultūras centra valdes priekšsēdētāju.

A. Lejiņš publicējis romānu “Karavīrs un Guntiņa: kāda latviešu zēna odiseja” (2024).

A. Lejiņa un citu latviešu sociāldemokrātu darbība veicināja to, ka Zviedrijas sociāldemokrātu valdība sniedza Latvijai finansiālu atbalstu tās neatkarības atgūšanas periodā.

1995. gadā A. Lejiņš tika uzņemts Zviedrijas Karaliskās kara akadēmijas ārzemju biedru rindās. 2000. gadā saņēma Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Atzinības goda zīmi, bet 2001. gadā – Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu. 2003. gadā A. Lejiņam piešķirts Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Goda raksts, 2004. gadā tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru politikas zinātnē. 2007. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).