Kristietībā Lieldienas ir svētki, kuros atzīmē Kristus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc viņa krustā sišanas (aptuveni 30. gadā mūsu ērā). Atšķirībā no Ziemassvētkiem Lieldienu datums katru gadu mainās.

Latviešu valodā nosaukums darināts pirms 13. gs. pēc senkrievu великодень ‘lieldiena’, великъ день ‘lielā diena’ parauga.

Pirmkristiešu apoloģēts Justīns Moceklis (Ἰουστῖνος ὁ Μάρτυς) un baznīcas tēvs Tertuliāns (Tertullianus) 2. gs. rakstīja, ka Lieldienas tiek svinētas katru svētdienu. Vēlāk izveidojās tradīcija Kristus augšāmcelšanos īpaši pieminēt reizi gadā. 2. gs. vidū Lieldienām veltīts Melito no Sardām (Μελίτων Σάρδεων) sprediķis, kas liecina par šo svētku izplatību tolaik, taču viedokļi, kad tieši svinēt, atšķīrās, un 2. un 3. gs. svētki bija strīdu iemesls. Gallijā daži bīskapi ieviesa Lieldienu svinēšanu vienā datumā – 27. martā. Montānisti Mazāzijā Lieldienas svinēja svētdienā pēc 6. aprīļa. Tos, kuri uzskatīja, ka Lieldienām jāsakrīt ar jūdu Pashas svētkiem, sauca par kvartodecimiāņiem. Šis nosaukums cēlies no Vulgātas (Bībeles tulkojuma latīņu valodā) vārdiem quarta decima (3. Mozus grāmatas 23:5) jeb “četrpadsmit”, kas ebreju kalendārā apzīmē nisāna mēneša četrpadsmito dienu. Kustība bija populāra Jeruzalemē, Sīrijā un Mazāzijā. Tās piekritēji uzskatīja, ka savas tradīcijas pārmantojuši no apustuļiem Jāņa un Filipa. Savukārt draudzes Romā un Aleksandrijā Lieldienas svinēja svētdienā pēc šīs dienas nisānā. Kvartodecimiāņu pozīciju aizstāvēja Mazāzijas bīskaps Polikarps (Πολύκαρπος). Viņa laikā (2. gs. pirmā puse) atšķirības Lieldienu svinēšanas laikā vēl nebija tik izteiktas, cik paaudzi vēlāk, kad Romas bīskaps Viktors I (Victor I) pārtrauca attiecības ar baznīcām, kas turējās pie kvartodecimiāņu tradīcijas. Viņš tās uzskatīja par atkritušām no pareizās ticības. Tolaik vairākas sinodes lēma pret kvartodecimiāņiem, tomēr daļa kristiešu autoritāšu, piemēram, bīskaps Irenejs (Εἰρηναῖος), domāja, ka Viktors I ir pārāk kategorisks. 4. gs. kvartodecimiāņu ietekme mazinājās, oponenti viņiem pārmeta jūdaisma ietekmi. Tiek uzskatīts, ka 325. gadā Nīkajas koncilā tika nolemts, ka Lieldienas jāsvin pirmajā pilnmēness svētdienā pēc pavasara ekvinokcijas iestāšanās, bet, ja tās sakristu ar Pashas svētkiem, tad svinības pārceļamas par vienu mēness ciklu uz priekšu – uz nākamo pilnmēness svētdienu. Tas nozīmēja, ka Lieldienas var būt vienā no svētdienām starp 21. martu un 25. aprīli. Koncila lēmumos, kas ir saglabājušies, nav norāžu par to, bet tās ir atrodamas koncila delegātu vēstulēs, kurās ir liecības par kvartodecimiāņu nosodījumu un prasība šajā jautājumā ievērot Romas un Aleksandrijas draudžu pieņemto kārtību. Tomēr hronoloģiski koncilam sekojošie sprediķu un citu žanru teksti, kuros nosodīta prakse Lieldienas svinēt atbilstoši jūdu kalendāram, liecina, ka arī pēc koncila kristiešu vidū nebija vienprātības šajā jautājumā.

Pēc 8. gs. angļu vēsturnieka Bīda (Bede) domām, angļu un ģermāņu kultūrās Lieldienu apzīmējuma izcelsme ir saistīta ar anglosakšu dievietes Ēostres (Ēostre) jeb Ostaras vārdu, kas nozīmē “spīdēt”. Ar šo dievieti ir saistīta leģenda par zaķi, kas dēj raibas olas. Ola simbolizē atdzimšanu, jaunu dzīvību. Šajos svētkos svinēja pavasara iestāšanos un auglību. Bīds atsaucās uz pāvesta Gregora I (Gregorius I) vēstuli (601), kurā viņš ieteica, ka misijas darbs būtu veiksmīgāks, ja nekristiešu svētkus sinhronizētu ar kristiešu svinamajām dienām. Kristiešu liturģiskajā kalendārā Lieldienas bija ar Kristus ciešanu pieminēšanu saistītā četrdesmit dienu gavēņa laika beigas. Lieldienas izvirzījās par nozīmīgākajiem baznīcas svētkiem. Tā tos definēja pāvests Leo I (Leo I), kurš uzskatīja, ka Ziemassvētki ir tikai sagatavošanās Lieldienām. Šie svētki liturģiski izvērtās par trijām svinamām dienām (latīņu Triduum ‘trīs dienas’), kas sākas Zaļās ceturtdienas vakarā un beidzas Lieldienu svētdienas vakarā.

Romas pāvests Gregors XIII (Gregorius XIII), sekojot Tridentas koncila 1545. gadā lemtajam, Jūlija kalendāra vietā 1582. gadā ieviesa jaunu, astronomiski precīzāku kalendāru. Ar tā ieviešanu tika “dzēstas” 10 diennaktis, 20. gs. sākumā starpība sasniedza jau 13 dienas. Viens no reformas motīviem bija atkal svinēt Lieldienas aptuveni tajā pašā laikā, kāds bija Nīkajas koncila laikā. Pareizticīgie tolaik šo reformu noraidīja. 1583. gadā Konstantinopolē sasaukts koncils lēma, ka ikviens, kurš seko “pāvesta ateistisko astronomu jaunajam kalendāram”, jāizslēdz no baznīcas.

Kad Somija kļuva par neatkarīgu valsti un pareizticīgo, tāpat kā luterāņu, baznīca – par nacionālu baznīcu, Somijas pareizticīgo baznīca (Suomen ortodoksinen kirkko) nolēma svinēt Lieldienas tad, kad Rietumu kristieši. Tai bija svarīgi norobežoties no pareizticības asociēšanas ar Krievijas Impēriju. Arī Krievu pareizticīgā baznīca (Русская православная церковь), lai gan tās koncils (1917–1918) nolēma palikt pie vecā kalendāra, tolaik nebija droša, ko darīt situācijā, kad padomju vara 1918. gada sākumā pārgāja uz Gregora kalendāru. Šis koncils pirms darba beigšanas patriarham Tihonam (Тихон) uzticēja šajā jautājumā sazināties ar Konstantinopoles patriarhātu. Tā galva patriarhs Melēcijs (Μελέτιος) mēģināja ieviest Jūlija kalendāra rediģētu versiju. Viņa 1923. gada enciklikā teikts, ka sekulārus un reliģiskus kalendārus vajag sinhronizēt un Lieldienu datēšanā jābalstās zinātniskās pilnmēness kalkulācijās. Arī Tihons tajā pašā gadā izdeva lēmumu par šī kalendāra ieviešanu, taču mazāk kā mēnesi pēc tam garīdzniecības protestu dēļ to atcēla. Somijā par kalendāra reformu diskutēts arī vēlāk – 2023. gadā Somijas pareizticīgo baznīcas koncils atkārtoti izskatīja un noraidīja ierosinājumu svinēt Lieldienas tad, kad to dara vairums citu pareizticīgo baznīcu. 2023. gadā rediģēto Jūlija kalendāru pārņēma Ukrainas Pareizticīgā baznīca (Православна церква України), taču tās lēmums bija nemainīt līdzšinējo pieeju Lieldienu izskaitļošanai.

20. un 21. gs. bijuši vairāki mēģinājumi vienoties par kopīgu Lieldienu svinēšanas laiku. Uz to aicināja Pasaules baznīcu padome (World Council of Churches) 1997. gadā sanāksmē Alepo (Sīrijā), kas ieteica balstīties mūsdienu astronomijas aprēķinos par pavasara ekvinokciju un pilnmēnesi Jeruzalemes meridiānā un pāriet uz jauno sistēmu no 2001. gada. Tas tomēr nenotika. 2016. gadā Anglikāņu sadraudzība (Anglican Communion), Koptu pareizticīgā baznīca (Ϯⲉⲕ̀ⲕⲗⲏⲥⲓⲁ ⲛ̀ⲣⲉⲙⲛ̀ⲭⲏⲙⲓ ⲛ̀ⲟⲣⲑⲟⲇⲟⲝⲟⲥ), Konstantinopoles patriarhāts un Romas katoļu baznīca vienojās strādāt pie priekšlikumiem par kopīgām Lieldienām, vienkāršojot aprēķinus. Ja šāds lēmums tiktu pieņemts, tad, visticamāk, Lieldienas svinētu otrajā vai trešajā aprīļa svētdienā. 2022. gadā Konstantinopoles patriarhs paziņoja par dialoga starp katoļiem un pareizticīgajiem sākšanos cerībā, ka 2025. gadā, kas ir Nīkajas koncila jubilejas gads, tas vainagosies ar panākumiem. Šādu aicinājumu paudis arī pāvests Francisks (Franciscus). Tas gan nenozīmē, ka visi kristieši tam piekrīt, – piemēram, Krievu pareizticīgā baznīca noraidījusi šādu reformu.

Kristietībā ir izveidojušās dažādas Lieldienu tradīcijas – krusta pušķošana ar ziediem, pusnakts dievkalpojumi, Lieldienu sveiciens (“Kristus ir augšāmcēlies!”, kam seko draudzes atbilde) dievkalpojuma laikā utt. Izplatīti ir arī agrie svētku rīta dievkalpojumi. Piemēram, brāļu draudzēm ir tradīcija tos rīkot kapos. Armēņu pareizticīgie laikā no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem akcentē Kristus augšāmcelšanos un tāpēc tajā laikā nesvin svēto piemiņas dienas. Laikā no Lieldienām līdz Debesbraukšanas dienai viņi negavē.

Gan Rietumu, gan Austrumu tradīcijās tiek izmantotas olas, kas ir Lieldienu mielastu sastāvdaļa. Rietumos no aptuveni 13. gs. eksistē olu krāsošanas tradīcija. Klusās nedēļas laikā (pirms Lieldienām) olu ēšana bija aizliegta. Pareizticīgo kultūrās olas nereti krāso sarkanas, kas simbolizē pie krusta izlietās Kristus asinis. No viduslaikiem pazīstama arī olu kauju paraža.

Katru gadu dienu pirms pareizticīgo Lieldienām Jeruzalemes Svētā kapa baznīcā (Ναός του Παναγίου Τάφου) Jeruzalemes grieķu pareizticīgo patriarha vadībā notiek ceremonija, kuras laikā, kā daudzi tic (taču citi uzskata, ka tas drīzāk ir simbolisks akts, nevis brīnums), “brīnumaini” tiek iedegti gaismekļi, no kuriem pēc tam citi aizdedz sveces. Šo par “svēto gaismu” (Ἃγιον Φῶς) dēvēto uguni ar speciāliem lidmašīnu reisiem ved uz valstīm, kurās ir pareizticīgo vairākums.

Vēstures gaitā daļa kristiešu ir atteikušies no Lieldienu (un citu baznīcas svētku) svinēšanas un vēl aizvien tās nesvin, pamatojot savu lēmumu ar to, ka Bībelē šos svētkus to kristīgajā izpratnē nepiemin. 17. gs. tāda bija daudzu britu puritāņu pozīcija. Mūsdienās Jehovas liecinieki ik gadu dienā, kas sakrīt ar nisāna četrpadsmito dienu, rīko Jēzus nāves piemiņas mielastu, taču uzskata, ka Bībelē nav norāžu uz Kristus augšāmcelšanās svinēšanu. To nesvin arī daudzi kvēkeri, kuri uzskata, ka katra diena ir “Kunga diena”. Lieldienas nesvin daļa Septītās dienas adventistu.

Eiropā izplatīta ir tradīcija Lieldienu rītā kalnu virsotnēs dedzināt ugunskurus. Savulaik (8. gs.) bīskapi izdeva ediktus pret šo tradīciju tās pagāniskās izcelsmes dēļ, taču tā saglabājās. Vēlāk to “kristianizēja”, saistot Vecajā Derībā minēto uguns stabu tuksnesī (2. Mozus 13. nodaļa) ar Kristus kā pasaules gaismas augšāmcelšanos. Lieldienu svece Rietumu kristietībā ir liela izmēra svece, kas parasti tiek novietota netālu no altāra. Austrumu kristietībā tās ekvivalents ir trīsžuburu svečturis – Lieldienu trikirions, kas pazīstams kopš 4. gs. Pamazām izveidojās tradīcija iegravēt tajā simbolus: krustu, grieķu alfabēta burtus alfa un omega (simbolizē, ka Dievs ir sākums un gals), konkrēto Lieldienu svinēšanas gadu un piecus vīraka graudus, kas simbolizē Jēzus brūces. Nakts dievkalpojumā šī svece tiek trīs reizes iegremdēta ūdenī.

Daudzās Rietumu valstīs Lieldienu laikā ir oficiālas brīvdienas, kas nereti sākas Zaļajā ceturtdienā vai Lielajā piektdienā un turpinās līdz Otrajām Lieldienām. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Lieldienas nav federāla līmeņa brīvdienas, tomēr ar tām saistās dažādas aktivitātes, piemēram, Lieldienu parādes, kuru laikā cilvēki pastaigājas pa ielām labākajās drēbēs. Kopš 19. gs. beigām īpaša populāra kļuvusi šāda parāde Ņujorkā.

Lieldienu vārdā nosaukta Čīlei piederoša sala, jo Rietumu ceļotāji to atklāja Lieldienu svētdienā. Lieldienas ir iekļautas patēriņa kultūrā, tāpēc svinēšanas laikam pieskaņotas preču atlaižu kampaņas, radīti arī speciāli produkti, piemēram, kopš 19. gs. Eiropā tiek ražotas šokolādes olas. Ar Lieldienu tematiku saistīti arī tādi luksusa priekšmeti kā no dārgmetāliem gatavotās Faberžē olas (pirmo Krievijas imperators Aleksandrs III (Александр III) 1885. gadā pasniedza sievai Marijai Fjodorovnai (Мария Фёдоровна)).

Romas katakombās pirmkristiešu mākslinieki Kristus augšāmcelšanos atainoja netieši, izmantojot Vecās Derības simboliskos tēlus, piemēram, uguns cepli un Daniēlu lauvas midzenī (Daniēla grāmatas 3. un 6. nodaļa). No 12. gs. Rietumu gleznojumos regulāri sāka parādīties augšāmcelšanās ainas. Tās rādīja no kapa iznākušo Kristu, kas nereti tēlots, stāvot virs romiešu sarkofāga vai novietojot vienu kāju uz tā malas. Tā vāks vienmēr ir noņemts. Mākslinieki arī sāka gleznot daudzus citus augšāmcelšanās stāsta elementus, piemēram, sievietes pie kapa un karavīrus. Vēlāk parādījās gleznas, kurās augšāmceltais Kristus ir pacēlies virs kapa. Austrumos populārs sižets bija Kristus triumfālā nokāpšana ellē.

Itāļu mākslinieks Fra Andželiko (Fra Angelico) 15. gs. radīja fresku “Kristus un sievietes pie kapa” (Cristo e le donne al sepolcro), kas atrodas bijušajā dominikāņu klosterī Florencē. Nīderlandiešu mākslinieka Dīrika Boutsa (Dieric Bouts) “Augšāmcelšanās” (De Opstanding, 1455) ir paraugs tam, kā, atšķirībā no viduslaiku mākslas, renesanses mākslā atainotajos tēlos parādās emocionalitāte un dinamiskums. Rafaēlam (Raffaello Sanzio da Urbino) ir glezna “Augšāmcelšanās” (Resurrezione, 1499–1502), ko 1954. gadā iegādājās Sanpaulu mākslas muzejs (Museu de Arte de São Paulo) Brazīlijā. Kristus tajā tipiski renesanses periodam tēlots ar svētā Georga karogu, kas simbolizēja Kristus uzvaru pār nāvi. Kristus augšāmcelšanās ainas bija populāras arī baroka laikā, piemēram, Pīters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens) uzgleznoja divus šādus darbus (1611 un 1635).

Lieldienu tematika bija populāra arī 19. gs. Piemēram, dāņu mākslinieks Karls Bloks (Carl Bloch) gleznoja darbus par Kristus dzīvi, kas tagad atrodas Frederiksborgas pilī Dānijā. Starp tiem ir arī idilliskā manierē veidotais darbs “Augšāmcelšanās” (Opstandelse, 1881) ar ziediem pie Jēzus kājām. Krievu mākslinieks Nikolajs Gē (Николай Николаевич Ге) gleznojis darbu “Augšāmcelšanās vēstneši” (Вестники Воскресения, 1867). Lieldienu stāsts ar 20. gs. vēstures traģiskajām lappusēm redzams altāra gleznā Mūsu Kunga augšāmcelšanās kapelā (Christi-Auferstehungs-Kapelle) bijušās Dahavas koncentrācijas nometnes teritorijā. Tajā atainots augšāmcēlušais Jēzus pie nometnes vārtiem. Šī pareizticīgo kapela iesvētīta 1995. gadā, pieminot nometnes ieslodzīto atbrīvošanas 50. gadadienu.

Kristus augšāmcelšanos mūzikā apcerējuši daudzi komponisti, piemēram, Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) “Lieldienu oratorijā” (Oster-Oratorium, 1725), Gustavs Mālers (Gustav Mahler) 2. simfonijā “Augšāmcelšanās” (Auferstehung, 1895), Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Николай Андреевич Римский-Корсаков) uvertīrā “Gaišie svētki” (Светлый праздник, 1888) un citi.