Vasarsvētki (pareizticībā saukti par Piecdesmitās dienas svētkiem vai Svētās Trijādības svētkiem) ir vieni no svarīgākajiem svētkiem kristietībā. Tie tiek svinēti piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, pieminot Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus sekotājiem.

Vasarsvētku izcelsme saistīta ar ebreju Nedēļu svētkiem (Šavuots saistīts ar vārdu ‘nedēļas’; svētkus svin septiņas nedēļas pēc Pashas jeb jūdu Lieldienām). Tie bija vieni no trijiem svētceļnieku svētkiem – dienām, kad jūdi devās uz Jeruzalemes templi. Talmudā tiek izmantots arī nosaukums Aceret/Atzeret ‘noslēdzošie svētki’, kas pauž ideju par to, ka atklāsme Sīnaja kalnā – Toras dāvāšanas diena – jūdiem ir saistīta ar viņu atbrīvošanos no verdzības. Šāda svētku interpretācija parādījās pēc tempļa sagraušanas (70. gads). Pirms tam tie bija lauksaimniecības svētki, kas iezīmēja kviešu ražas sākumu. Kamēr Jeruzalemē bija templis, uz to tika nesti pirmie augļi, tam ziedoja divus maizes klaipus, kas bija cepti no jaunajiem kviešiem. Šis svētku aspekts vēlāk atspoguļojās tradīcijā rotāt sinagogas ar augļiem un ziediem.

Jaunajā Derībā, Apustuļu darbu 2. nodaļā, rakstīts, ka šo svētku laikā pār Jēzus mācekļiem, kas bija sapulcējušies Jeruzalemē, nāca Jēzus apsolītais Svētais Gars. Daļa mūsdienu pētnieku uzskata, ka visas stāsta detaļas nav uztveramas burtiski (kā vēsturiski notikušas), tomēr arī tad tās iezīmē būtisku atgadījumu, kas veicināja kristietības straujo izplatību. Stāstā teikts, ka sapulcējušies “sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt” (Apustuļu darbi 2:4). Viens viedoklis ir, ka tās bija reālas, pasaulē lietotas valodas, cits – ekstātiska valoda (glosolālija). Stāsts par pirmajiem kristiešu Vasarsvētkiem bieži tiek pretstatīts stāstam par Bābeles torni (1. Mozus grāmatas 11. nodaļa). Ja pirmajā stāstā, par spīti atšķirīgām valodām, cilvēki saprata cits citu, otrajā – valodu daudzveidības rezultātā cilvēce tika sašķelta. Vasarsvētkus kristietībā uzskata par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Jau kopš pirmajiem gadsimtiem gan pastāv arī uzskats par to, ka baznīca kā garīga kopība eksistēja, vēl pirms tā izveidojās kā struktūra. Tā domāja jau Origens (Ὠριγένης), bet šis uzskats parādās arī vēlāko laiku teoloģijā. Vienā no reformātu konfesionālajiem dokumentiem – 16. gs. Belgikas ticības apliecībā (Confessio Belgica) – “baznīca pastāv kopš pasaules sākuma un pastāvēs līdz pasaules galam”.

Viedokļi par to, kur tieši Apustuļu darbos aprakstītais notikums noticis, atšķiras. Bizantiešu tradīcija atbalstīja saikni starp Jēzus pēdējā mielasta telpu (augšistabā, latīņu cenaculum ‘ēdamtelpa’) un pirmo kristīgo Vasarsvētku norises vietu. Tā atrodas Ciānas kalnā, nedaudz ārpus Jeruzalemes vecpilsētas mūriem. Šādu uzskatu 4. gs. izteica Salaminas (Kiprā) bīskaps Epifānijs (Ἐπιφάνιος) un Jeruzalemes Kirils (Κύριλλος Α΄ Ἱεροσολύμων). Sīriešu pareizticīgie uzskata, ka Jaunajā Derībā pieminētā augšistaba ir bijusi tagadējā Svētā Marka Evaņģēlista un Jaunavas Marijas klosterī (ܕܝܪܐ ܕܡܪܝ ܡܪܩܘܣ ܐܘܢܓܠܝܣܛܐ ܘܕܡܪܬܝ ܡܪܝܡ) Armēņu kvartālā Jeruzalemē. Vēl viens uzskats ir, ka Vasarsvētki notika Jeruzalemes tempļa kompleksā, jo tas bija pietiekami plašs, lai ietilpinātu lielu cilvēku skaitu.

Sākotnēji kristieši Vasarsvētku svinēšanai nepiešķīra jaunu nozīmi, kas būtu atšķirīga no jūdaismā lietotās. Apustuļu darbos (20:16) un 1. Korintiešiem (16:8) ir minēti Vasarsvētki, tomēr nekas neliecina, ka tie svinēti ar kristīgu nozīmi, atsauces drīzāk attiecas uz ebreju svētkiem. Šie svētki ir minēti Apustuļu vēstulē (Epistola Apostolorum) – 2. gs. apokrifā –, taču nekas nenorāda uz teksta autoru izpratni par šiem svētkiem.

Iespējams, ka 2. gs. beigās parādījās prakse Vasarsvētkiem piešķirt kristīgu saturu. Tertuliāns (Tertullianus) sniedza norādes par to, ka viņa laikā tie tika saprasti gan kā piecdesmit dienu svētku periods, gan kā kristībām atbilstoša svētku diena. No viņa darba “Par kristībām” (De Baptismo, 3. gs.) var secināt, ka šie svētki tolaik jau bija nostiprinājušies kristietībā. Tertuliāns tos apraksta kā “vispriecīgāko periodu” (laetissimum spatium) kristību veikšanai, jo kristieši svin Kristus augšāmcelšanos un cerību uz Viņa atkalatnākšanu. Origens skaidroja svētkus, norādot, ka, “ja cilvēks spēj patiesi teikt “mēs esam augšāmcēlušies kopā ar Kristu” un ka “viņš mūs uzcēla un nosēdināja kopā ar sevi debesīs”, tad viņš dzīvo Vasarsvētku dienās” (“Pret Celzu”, Contra Celsum, 3. gs.). Nīkajas koncils (325) lēma, ka Vasarsvētku laikā nav atļauts gavēt vai mesties ceļos. Šis periods tika uzskatīts par priecāšanās laiku, kas liek domāt, ka svētki veidojušies kā Lieldienu pagarinājums. Viss piecdesmit dienu periods, nevis tikai atsevišķas dienas, sākumā bija veltīts Jēzus augšāmcelšanās, debesbraukšanas un Svētā Gara nākšanas piemiņai. Prakse visur nebija vienāda. Apustuļu konstitūcijā (Constitutiones Apostolorum, 4. gs.) teikts, ka Vasarsvētki ilgst vienu nedēļu. Bīskaps Eisebijs (Εὐσέβιος) darbā “Konstantīna Lielā dzīve” (Βίος Μεγάλου Κωνσταντίνου) rakstīja, ka imperators Konstantīns I (Flavius Valerius Constantinus) nomira Vasarsvētku laikā. Eisebijs dēvēja šos svētkus par Omnium festivitatum maximam diem – nozīmīgāko dienu no visiem svētkiem. Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) rakstīja, ka šajos svētkos viņa baznīcā pulcējās liels skaits ticīgo, un izsaucās: “Šodien mēs tikām vesti pie visu labo lietu avota!” Senajā Jeruzalemes liturģijā (tās senākie apraksti atrodami Jeruzalemes Kirila un svētceļnieces Egērijas (Egeria) darbos 4. gs.) atspoguļojās tendence saprast Vasarsvētkus un Kristus debesbraukšanu kā teoloģiski cieši saistītus aspektus: debesbraukšana ir Kristus darbības uz zemes triumfējošas beigas, un Svētā Gara atnākšana ir šī pirmā aspekta neizbēgams rezultāts. Egērija rakstīja, kā Vasarsvētku dienā pirms saullēkta ticīgie pulcējās vigīlijā Jeruzalemes Anastasis (4. gs. tagadējās Svētā kapa baznīcas (Ναός τοῦ Παναγίου Τάφου) vietā bija divas ēkas – par Anastasis (‘Augšāmcelšanās’) saukta rotonda un Martyrium bazilika), kur bīskaps lasīja evaņģēlija stāstu par Kristus augšāmcelšanos. Pēc tam visi devās uz Martyrium, tad – uz Ciānas kalnu, kur tika lasīts fragments no Apustuļu darbiem par Svētā Gara nākšanu. Tajā pašā gadsimtā Cēzarejas bīskaps Bazils (Βασίλειος) sacerēja ceļos mešanās lūgšanas, kuras arī mūsdienās pareizticīgo draudzēs lasa svētku vakara dievkalpojumā. Šajās lūgšanās iekļauts aizlūgums par mirušajiem, kuri atrodas ellē, lai viņu tiktu glābti, ja tāda būs Dieva griba.

Viduslaikos no aptuveni 12. gs. Itālijā un Francijā pastāvēja paraža Vasarsvētku mises laikā baznīcā laist baltus baložus. Izplatīta bija arī prakse mises laikā no baznīcas griestiem kaisīt sarkanas rožu ziedlapiņas. Dievnamu griestos tika izveidots “Svētā Gara caurums” – apaļa atvere, kas simbolizē Svētā Gara nolaišanos Vasarsvētkos. Visbiežāk tas bija baznīcās Austrijā un Vācijas dienvidos viduslaikos un baroka periodā. Šīs atveres bieži tika dekorētas ar Vasarsvētku motīviem, piemēram, baložu, gaismas staru un liesmu ornamentiem.

Populāras kļuva Vasarsvētku novennas (no latīņu novem ‘deviņi’) – individuālas vai publiskas deviņu dienu lūgšanas starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem. Šī prakse pamatota ar Apustuļu darbu 1. nodaļā aprakstīto, ka Jēzus tuvākie sekotāji un radinieki bija kopā lūgšanās. Vasarsvētku novenna tiek uzskatīta par vecāko no novennām (vēlāk radās arī ar citiem baznīcas svētkiem saistītas). Novennu izcelsme, iespējams, saistīta ar grieķu un romiešu paražu ievērot deviņu dienu sēras pēc tuvinieka nāves.

Līdzās novennai bija arī tradīcija svinēt Vasarsvētku oktāvu (no latīņu octava ‘astoņi’) – svētku atsvēti astoņu dienu garumā. Pirmās oktāvas bija 4. gs. imperatora Konstantīna I laikā kā vairāku baziliku iesvētīšanas astoņu dienu svinības. Pēc tam tādas izveidojās pēc lielajiem baznīcas svētkiem (sākumā Lieldienām un Vasarsvētkiem). 1969. gadā, līdz ar Romas katoļu liturģiskā kalendāra vienkāršošanu pēc Otrā Vatikāna koncila (1962–1965), Vasarsvētku oktāvu izslēdza no kalendāra.

Pareizticībā izveidojās tradīcija starp Lieldienām un Vasarsvētkiem svinēt Trijādības svētku vidu (Преполовение Пятидесятницы). Viena no pirmajām liecībām par to svinēšanu ir no 5. gs. un atrodama Ravennas bīskapa Pētera Hrizologa (Πέτρος ὁ Χρυσολόγος) sprediķos. Šajā dienā Konstantinopoles Svētās Sofijas (Ἁγία Σοφία) katedrālē (mūsdienās mošeja Stambulā) bija altāra svētki. Atšķirībā no Rietumiem Vasarsvētku pirmā diena Austrumu baznīcās tematiski veltīta Trīsvienībai un Svētā Gara nākšanai – tam tematiski veltīta nākamā diena (pirmdiena). Savukārt Rietumos Trijādības svētkus svin svētdienā pēc Vasarsvētkiem.

Anglijā kopš aptuveni 11. gs. Vasarsvētkus sauc par Balto svētdienu (saīsināti Whitsun), jo atšķirībā no citām zemēm, kur par Vasarsvētku liturģisko krāsu tika uzskatīta sarkanā, Anglijā par tādu uztvēra balto. Šādas krāsas apģērbā tērpās arī jaunkristītie.

Reformācijas strāvojumu sekotāji lielākoties turpināja svinēt Vasarsvētkus, izņemot atsevišķas 16. un 17. gs. reformātu draudzes. Tās tolaik uzskatīja: tā kā visas dienas Dievam ir svētas, atsevišķas dienas nav jāizceļ.

Vārdu “Vasarsvētki” nosaukumā iekļāvusi denominācija, kas izveidojusies 20. gs. sākumā, proti, Vasarsvētku draudze (pentakosti). Šī kristietības novirziena izcelsme saistīta ar Azusa ielas atmodu (Azusa Street Revival) – intensīva reliģiskā entuziasma izpausmēm Azusa ielas draudzē (Losandželosā, Amerikas Savienotajās Valstīs) kopš 20. gs. pirmās desmitgades. Pentakosti šīs izpausmes (glosolāliju un citus brīnumus) nereti dēvē par Vasarsvētku atkārtošanos.

Iepriekš minēto novennu praksi no Romas katoļiem pārņēmusi daļa protestantu augstbaznīcas kustības draudžu. Ekumeniskajā liturģiskajā kalendārā svētdienas pēc Vasarsvētkiem līdz Ķēniņa Kristus dienai tiek numurētas kā svētdienas pēc šīs svinamās dienas.

Katolicismā un pareizticībā Vasarsvētku svinēšana cieši saistīta ar Jēzus mātes Marijas godināšanu, pamatojot to ar Apustuļu darbos rakstīto, ka Marija šajā laikā bija kopā ar apustuļiem. 1964. gadā pāvests Pāvils VI (Paulus VI) Mariju pasludināja par Baznīcas Māti, 2018. gadā pāvests Francisks (Franciscus) pirmdienu pēc Vasarsvētku svētdienas – par Vissvētākās Jaunavas Marijas – Baznīcas Mātes – svētkiem.

Daudzās valstīs (arī Latvijā) ir izplatīta paraža dievnamus Vasarsvētkos pušķot ar zaļumiem. Zaļojošie zari un ziedi simbolizē ne tikai pavasari un vasaras sākumu, bet arī baznīcu, kura, kā tas pausts senu baznīcas dziedājumu vārdos, ir uzziedējusi kā zieds. Zaļumi norāda uz cilvēku garīgo atjaunotni.

Tā kā Vasarsvētki ir svētdienā, tad daudzās valstīs tā jebkurā gadījumā ir brīvdiena. Daļā valstu oficiāla brīvdiena ir arī pirmdiena pēc Vasarsvētkiem (piemēram, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Vācijā u. c.). Dažās valstīs tā vairs nav oficiāla brīvdiena (piemēram, Itālijā un Zviedrijā).

Vasarsvētku tematika gadsimtu gaitā ir atainota mākslā. Svētās Marijas baznīcas (Santa Maria della Salute) Venēcijā galvenajā altārī atrodas Ticiāna (Tiziano) “Svētā Gara nonākšana” (Discesa dello Spirito Santo, aptuveni 1546. gads). Sandro Botičelli (Sandro Botticelli) tāda paša nosaukuma glezna (ap 16. gs. sākumu) mūsdienās atrodas muzejā Birmingemā (Birmingham Museums Trust, Lielbritānijā). Pītera Paula Rubensa (Peter Paul Rubens) “Svētā Gara izliešana” (Ausgießung des Heiligen Geistes, 1619) atrodas Bavārijā, Vācijā. El Greko (El Greco) “Vasarsvētki” (Pentecostés, aptuveni 16. gs. beigas vai 17. gs. sākums) izvietota Prado muzejā (Museo del Prado) Madridē, Spānijā.

Bībeles stāsts par Svētā Gara nākšanu ir iedvesmojis arī komponistus. Kopš 9. gs. saglabājies dziedājums “Nāc, Svētais Gars, Dievs radītājs” (Veni Creator Spiritus), ko mūsdienās izpilda dažādu konfesiju baznīcās. Mārtiņš Luters (Martin Luther) to izmantoja, rakstot korāli Komm, Gott Schöpfer, Heiliger Geist (1524), kas tulkots arī latviski (“Dievs, Svētais gars, nāc, pie mums, nāc”). Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) 18. gs. ir sarakstījis korāļprelūdiju ērģelēm – fantāziju par korāli “Nāc, Svētais Gars” (Fantasia super: Komm, Heiliger Geist).