Jānim Grestem bija svarīga nozīme Latvijas izglītības sistēmas veidošanā.

J. Greste piedzima Smiltenes pagasta Mālovas skolā skolotāja Jēkaba Grestes un viņa sievas Marijas (dzimusi Jansone) ģimenē kā vecākais no četriem dēliem. Pēc gada ģimene pārcēlās, jo tēvs sāka strādāt Alsviķu pagastskolā.

J. Greste bija divreiz precējies. 1908. gadā apprecējās un drīz izšķīrās ar atraitni Lieni Dzirkali (dzimusi Kājiņa); otrā sieva Paulīna (dzimusi Kļaviņa).

J. Greste mācījās Alsviķu pagasta Ķemera skolā, Pleskavas pilsētas skolā (1890–1893), Pēterburgas Skolotāju institūtā (Петербургский учительский институт; 1901–1903). J. Greste studēja Pēterburgas Universitātes (Императорский Санкт-Петербургский университет) Dabaszinātņu fakultātē (1910–1912) un M. Pobedinska Augstākos komerczinību kursus (Высшие коммерческие курсы М. В. Побединского; 1912–1918).

J. Greste 08.11.1893. gadā sāka strādāt Jaunalūksnes pagasta Bejas skolā par skolotāja palīgu, tad par zemākās pakāpes skolotāju (līdz 1897. gadam).

Pēc Pēterburgas Skolotāju institūta beigšanas strādāja par Valmieras pilsētas skolas un proģimnāzijas skolotāju (1903–1906). Valmierā J. Greste sadraudzējās ar Rūdolfu Blaumani, kura lugas iestudēja vietējās Latviešu biedrības teātris. 1905.–1906. gada revolucionārie notikumi ietekmēja arī Valmieru – sevišķi skolotājus, tāpēc, lai izbēgtu no soda ekspedīcijas, J. Greste vairākus mēnešus slēpās Čerņakovicu psihiatriskajā iestādē (Черняковицкая психиатрическая лечебница).

No 1906. gada J. Greste strādāja Rīgā – Ata Ķeniņa Tirdzniecības skolā. Kad Nikolaja amatniecības skolas pārzinis Ģederts Odiņš izveidoja Skolotāju sabiedrības tirdzniecības skolu (1907), J. Greste tajā strādāja no 1907. līdz 1910. gadam, likdams pamatus vēlākajam Skolu muzejam un Mācību līdzekļu nodaļai. Pateicoties J. Grestes enerģijai un entuziasmam, ar trūcīgiem līdzekļiem skolā izveidoja muzeju jeb uzskates līdzekļu glabātuvi, kur savākti dzīvnieku galvaskausi, skeleti, izbāzeņi, tabulas un minerālu kolekcijas. Uz J. Grestes savākto materiālu pamata 15.01.1912. dibināta Rīgas Skolu muzeju biedrība, kas organizēja kursus, ekskursijas un lekcijas par dažādām izglītojošām tēmām.

1910. gadā J. Greste pārcēlās uz Pēterburgu un līdz 1921. gadam strādāja Nikolaja II Tirdzniecības skolā (Торговая школа имени Императора Николая ІІ), par kuras direktoru tika uzaicināts Ģ. Odiņš. Pēc Oktobra apvērsuma J. Greste strādāja skolēnu darba nometnē “Prudki” Udeļnajā, netālu no Petrogradas, lai glābtu bērnus no epidēmijām un bada, kas plosījās pilsētā. Šī bija pirmā padomju (lielinieku) vienotā darba skola bijušajā muižā “Prudki”, ko izveidoja 05.1918. un kurā uzturējās līdz 400 audzēkņiem – Petrogradas strādnieku bērni un bezpajumtnieki no Urāliem un Pievolgas. Šīs nometnes (bērnu darba kolonijas) pirmais direktors bija latvietis Jānis Ķempe.

Pēc atgriešanās Latvijā J. Greste no 01.05.1921. divus gadus bija Jēkabpils vidusskolas priekšnieka palīgs un ķīmijas un prečzinību skolotājs. Pēc Ģ. Odiņa uzaicinājuma J. Greste no 1923. līdz 1934. gadam strādāja Jelgavas valsts 2. vidusskolā (no 1929. gada – Jelgavas valsts 2. ģimnāzija). Šajā laikā J. Greste izveidoja Jelgavas valsts 2. ģimnāzijas Mineraloģijas muzeju un Rakstniecības muzeju Rīgā (1925). Tieši Jelgavā (pirmo reizi Latvijā) tika iekārtoti kabineti visiem mācību priekšmetiem un laboratorijas, kas bija vajadzīgas praktiskajiem darbiem ķīmijā un fizikā. Jelgava kļuva par skolotāju tālākizglītības centru. Jau 07.1924. Latvijas Skolotāju savienība J. Grestes vadībā organizēja skolotāju kursus, kuru mērķis bija sniegt praktiskas iemaņas uzskates līdzekļu izgatavošanā un skolu muzeju ierīkošanā. Diemžēl nerealizēta palika iecere izveidot Latviešu skolu vēstures muzeju.

Vienlaikus J. Greste strādāja 1925. gadā dibinātajā Valsts centrālajā pedagoģiskajā institūtā (Jelgavā, Upes ielā 13; tagad Jāņa Čakstes bulvāris, ēka nopostīta Jelgavas bombardēšanā 07.–08.1944.), kur bija divgadīgas mācības vidusskolu beigušajiem audzēkņiem.

Pēc tam, kad 08.05.1935. J. Greste aizgāja no darba Jelgavā, viņš bija Latvijas Republikas Finanšu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas institūta konsultants (1936–1940), ko izveidoja 22.12.1935. (Krišjāņa Valdemāra ielā 36a).

J. Greste dzīvoja Rembates pagasta Eņģēs un pēc padomju okupācijas 1940. gadā veidoja muzeju Lielvārdes skolā. J. Grestes iekārtotais Lielvārdes skolas muzejs nodega Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara turpinājās apzināta skolu vēstures materiālu iznīcināšana.

Otrā pasaules kara beigās J. Greste devās bēgļu gaitās uz ielenkto Kurzemi (10.1944.), kur sākumā strādāja gadījuma darbus Rendas pagastā (palīdzēja aprakt mantas zemē tiem, kas devās trimdā; zāģēja malku; mācītāja slimošanas laikā kristīja bērnus, apstāvēja līķus, spēlēja ērģeles Usmas baznīcā u. c.), tad bija Kuldīgas apriņķa skolu inspektors (daudzkārt uzstājās kā lektors).

Pēc kara beigām J. Greste bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Zinātņu akadēmijas Zemes bagātību pētīšanas institūta muzeja pārzinis (1946–1951). Šī muzeja krājums, kas atradās Antonijas ielā 15a, vēlāk nonāca Latvijas PSR Dabas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais dabas muzejs).

01.1951. Skolu muzeju apvienoja ar Rīgas pilsētas Dabas muzeju un pārdēvēja par Latvijas PSR Dabas muzeju, kas nonāca Latvijas PSR Izglītības ministrijas pakļautībā un tika pārcelts uz Skolu muzeja telpām Krišjāņa Barona ielā 4. Dažas nedēļas pēc tam J. Greste mira pēc smagas slimības.

Pēc J. Grestes nāves viņa manuskripti nonāca Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā (tagad Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs) un Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) Reto grāmatu un rokrakstu krātuvē.

J. Greste piedalījās Latvijas Skolotāju savienības Pedagoģiskā muzeja (1923; Rīgā, Mednieku ielā 7), Latvijas Derīgo izrakteņu muzeja un tagadējā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izveidē (1925). J. Grestes savāktie materiāli ir pamatā vairāku muzeju kolekcijām.

Pēc J. Grestes scenārija 1936. gadā režisors Voldemārs Pūce uzņēma izglītojošo filmu “Mūsu pelēkais dārgakmens” (par Latvijas kaļķakmeni un tā izmantošanas iespējām); ar J. Grestes gādību izgatavotas ap 600 izrakteņu kolekcijas skolām.

J. Greste sarakstīja grāmatu “Latvijas derīgie izrakteņi” (1937), par šo jautājumu publicēja rakstus presē, arī ap simt rakstu par pedagoģijas problēmām un atmiņas par R. Blaumani.

Pedagoģisko zinātņu veidošanā Latvijā J. Greste bija viens no celmlaužiem; muzeoloģijā – pirmais teorētiskās domas aizsācējs un risinātājs Latvijā.

Triju Zvaigžņu ordenis (1926, IV šķira) par ilggadēju un sekmīgu pedagoģisko darbu, eksperimentālo metožu ieviešanu un izkopšanu dabaszinātnēs un skolotāju instruēšanu. Padomju otrreizējās okupācijas laikā Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1946).

J. Grestes vārdā nosaukta iela Rīgā, Pļavniekos (03.1996., pārdēvējot Kahovkas ielu).

Piemiņas plāksne J. Grestem tika pielikta pie nama Rīgā, Martas ielā 5. Skolu vēsturnieki ierosināja to uzstādīt jau 1988. gadā, taču Skolu muzeju biedrība to atklāja tikai 22.05.2014. Ēkā Martas ielā 5 kādreiz atradās Ģ. Odiņa Tirdzniecības skola, kuras telpās J. Greste ar domubiedriem 1907. gadā uzsāka mācību krājuma veidošanu skolām.