Cēsu Riekstu kalns ir vidēji liels, savulaik ar divām terasēm un vaļņiem nocietināts dzelzs laikmeta pilskalns, kurā 11.–12. gs. dzīvoja vendi. Krusta karu laikā 13. gs. sākumā pilskalns nocietināts ar mūra aizsargsienu. Apdzīvotība pilskalnā turpinājusies līdz 13. un 14. gs. mijai.

19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā Riekstu kalns (vācu Nussberg) piesaistīja pētnieku uzmanību saistībā ar diskusijām par vēstures avotos minēto pilskalnu un Veccēsu pils (vācu Alt-Wenden) lokalizācijas problēmām. Polemiku iesāka amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), kurš 1878. gadā identificēja Riekstu kalna pilskalnu ar Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) minēto Autīni. 1884. gadā pirmos arheoloģiskos pētījumus Riekstu kalnā veica Cēsu mācītājs un amatierarheologs Gothards Fīrhufs (Carl Wilhelm Gotthard Vierhuff), kurš tajā atsedza mūru paliekas un secināja, ka šeit lokalizējams Indriķa Livonijas hronikā minētais vendu pilskalns un attiecīgi Veccēsu pils vieta. Riekstu kalnu 1893. gadā pirmais uzmēroja latviešu pedagogs un amatiervēsturnieks Pēteris Abuls, kurš arī sākotnēji uzskatīja to par Autīni. 1905. gadā diskusijā par Veccēsīm iesaistījās Āraišu mācītājs Pauls Bērents (Paul Friedrich Baerent), kurš, pamatojoties uz to, ka 16.–17. gs. vēstures avotos par Veccēsīm saukta Āraišu viduslaiku pils, argumentēja, ka Veccēsis meklējamas tur. Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš Riekstu kalnu, identificējot to ar hronikā minēto Cēsu vendu pilskalnu, uzmērīja 1927. gadā un publicēja tā aprakstu izdevumā “Latvijas pilskalni IV. Vidzeme”.

Mūsdienās Riekstu kalns tiek droši identificēts ar Indriķa Livonijas hronikā vairākkārt pieminēto “vendu pili” jeb “Cēsu veco pili”. 1206. gadā vendi labprātīgi kristījās, un 1207. gadā, dalot pakļautās zemes, Cēsis un to apkārtne kļuva par Zobenbrāļu ordenim piekritīgu valdījumu, bet tur esošais nocietinājums – par nozīmīgu atbalsta punktu tālākajos karos ar igauņiem un senkrieviem. 1208. gadā pilskalnā pie vendiem jau bija apmetusies ordeņa karaspēka vienība, un tas kļuva par pirmo Cēsīm pakļautā apgabala (Cēsu nosaukums vācu valodā Wenden radies no Riekstu kalna iedzīvotāju vendu etnosa nosaukuma) administratīvo centru. Par Riekstu kalna pirmo pārvaldnieku jau 1207. gadā bija iecelts Vikberts no Zēstes (vācu Wickbert von Soest), bet no 1208. līdz 1217. gadam Cēsu pārvaldnieks bija ietekmīgais ordeņbrālis Bertolds (latīņu Bertoldus). 1208. g. Cēsīs, tātad Riekstu kalnā, uzturējies arī pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno (vācu Wenno). 13. gs. pirmajās desmitgadēs Riekstu kalnu vairākkārt centās ieņemt ienaidnieki: igauņi 1210. gadā, novgorodieši 1218. un 1221. gadā, taču visās reizēs vendiem un ordeņbrāļiem pilskalnu izdevās veiksmīgi aizstāvēt. No hronikas teksta izriet, ka 1218. gadā otrpus gravai no Riekstu kalna jau bija uzbūvēta mūsdienās pazīstamā Cēsu mūra pils tās agrīnajā formā, un ordeņbrāļi uzturējās tur. Šajā laikā administratīvā funkcija jau bija pārcēlusies uz jauno Cēsu mūra pili.

E. Brastiņš piemin nostāstu, ka pilskalnu esot sanesuši zaldāti ar cepurēm, lai no tā uzbruktu Cēsu mūra pilij. Pilskalns senāk saukts arī par Naudas kalnu, kas norāda, ka tas saistījies ar pilskalniem tipisko folkloras naratīvu par apslēpto mantu, taču izvērstāki teksti nav fiksēti.

Riekstu kalns ainavā izceļas kā atsevišķi stāvošs pakalns, kuru no apkārt esošās augstienes nodala plašas un dziļas gravas. Pakalns pie pamatnes ir ovālas formas, orientēts aptuveni ziemeļu–dienvidu virzienā. Pilskalna nogāzes ir stāvas: stāvāka ir rietumu nogāze, šajā pusē pilskalns paceļas 14 m virs gravas dibena, austrumu pusē – 10 m augstumā. Kalns pret apkārtni augstāks tā ziemeļu galā (12–14 m), zemāks dienvidu galā (8–10 m). Plakums visumā līdzens, bet ar izteiktu 4 m kritumu pret ziemeļu pusi. Plakuma dienvidu galā atrodas izplūdušas, ap 2 m augsta vaļņa paliekas. Plakums ir 50 m garš un līdz 25 m plats. Vēlāko izmaiņu rezultātā vizuāli nav redzama daļa no kalna mākslīgajiem pārveidojumiem, kas to raksturo kā aizvēstures perioda nocietinājumu. 20. gs. 70. un 80. gadu mijā tika veikti plaši Pils parka un arī Riekstu kalna labiekārtošanas darbi, atkārtoti labiekārtošanas un nogāžu nostiprināšanas darbi veikti 2009.–2011. gadā.

Pirmos nelielos pārbaudes izrakumus pilskalnā jau 1884. gadā veica G. Fīrhufs, kurš atsedza 13. gs. sākumā būvētā aizsargmūra paliekas. Nelielus amatierizrakumus pilskalnā 20. gs. 20. gadu sākumā veicis skolotājs Kārlis Ašmanis. Plašākie pētījumi pilskalnā veikti 1980. gadā arheologa Jāņa Apala un 2009. un 2010. gadā arheoloģes Zigrīdas Apalas (2010. gadā kopā ar arheologu Oskaru Ušpeli) vadībā; arheoloģiskās uzraudzības darbi Z. Apalas vadībā veikti arī 2011. gadā. Kopumā izpētīta aptuveni 700 m² liela teritorija. Visplašāk izpētīts pilskalna ziemeļu gals, tāpat izsekots aizsargmūrim gar pilskalna plakuma rietumu un dienvidu malu. Izpētes tranšeja izrakta visā pilskalna austrumu nogāzes augstumā tagadējās uzejas vietā, un atsevišķi izrakumu laukumi izpētīti arī plakuma austrumu un centrālajā daļā.

Riekstu kalna apdzīvotībā izdalāmi četri posmi, taču tikai par trim no tiem liecina identificējami kultūrslāņa horizonti. Senākās liecības par apdzīvotību Riekstu kalnā saistāmas ar 1.–6. gs., ar šo laiku datējamas vēlās tekstilās keramikas lausku atradumi kultūrslāņa zemākajā horizontā tuvu senās augsnes virsmai. Izrakumos līdz šim nav atrastas citas ar šo laiku saistāmas liecības, tāpēc nevar spriest par to, vai kalns šajā laikā jau bijis nocietināts.

Hronoloģiski otrais apdzīvotības posms (zemākais, 3. stratigrāfiskais kultūrslāņa horizonts) saistāms ar vendu apmešanos Riekstu kalnā un nocietinājumu izbūvi vēlā dzelzs laikmeta otrajā pusē 11.–12. gs. Šo slāni raksturo agrās ripas keramikas (ap 74 %), kā arī bezripas gludās un apmestās keramikas lauskas, ikdienas darbarīki, atsevišķi ieroči un vendiem raksturīgu bronzas rotaslietu atradumi. Izrakumu laikā šajā slānī fiksētas piecu ēku paliekas, kuru izvietojums liecina par to, ka pilskalnā pastāvējusi perimetriāli veidota apbūve, kur ēkas izvietotas gar plakuma malu pie nocietinājumiem. Vienā no ēkām fiksēts labi saglabājies liels (2,2 x 2,2 m, 0,5 m dziļš) pavards ar māla oderējumu. Pavarda konstrukcijā fiksēti vairāki būves ziedojumi – divi dzelzs naži, divas bronzas lentveida aproces un dzīvnieka kakla skriemeļi. Līdzās ēkām cietajā smilšakmens iezī bijusi ierakta 3 m dziļa, ar sārtā dolomīta plāksnēm izlikta piltuvveida aka, kas funkcionējusi kā ūdenskrātuve, savācot plakuma dabiski zemākajā ziemeļu galā notekošo, caur smilšakmens slāni izfiltrēto lietusūdeni. Ar šī laikmeta apdzīvotību pilskalnā saistāms netālais Cēsu dzelzceļa stacijas vendu kapulauks.

Izrakumu laikā fiksētas arī vairākas norādes par šim periodam atbilstošiem nocietinājumiem. Plakuma malā divās vietās fiksētas 13. gs. norakta vaļņa paliekas ar akmeņu sakrāvumu tā pamatnē. Austrumu nogāzē izraktajā tranšejā zem 1,5-2,5 m bieza, no plakuma nākuša kultūrslāņa apbēruma slāņa atsegtas divas nocietinājumu terases, kuru malās atradies koka stabu statņos liktu guļkoku nožogojums. Izrakumos noskaidrots, ka mūsdienās redzamās terases gar pilskalna pamatni un E. Brastiņa fiksētais it kā valnis pilskalna dienvidu pakājē ir modernas izcelsmes un nav saistāms ar pilskalna nocietinājumu sistēmu.

Trešais apdzīvotības posms (2. kultūrslāņa horizonts) saistāms ar 13. gs., kad pilskalns tika papildus nocietināts ar krustnešu uzbūvēto mūra aizsargsienu. Aizsargmūra konfigurācija atbilst pilskalna plakuma malas dabiskajam reljefam. Līdz šim arheoloģiskās izpētes laikā tā izsekota 105 m garumā gar visu pilskalna ziemeļu, rietumu un dienvidu malu. Čaulmūra tehnikā veidotais 1,5–1,7 m biezais mūris vēlākos gadsimtos nojaukts un saglabājies zem zemes dažādā augstumā – no dažiem tā vietu iezīmējošiem akmeņiem līdz pat 2,15 m augstumam pilskalna dienvidu galā. Aizsargmūris nav bijis izbūvēts pilskalna austrumu pusē pret Cēsu mūra pili – iespējams, tas nav darīts militāru apsvērumu dēļ. 13. gs. slānī fiksētas liecības par 3–4 ēkām, taču liecības ir ļoti fragmentāras un traucētas. Tāpat ar plienakmeņiem izmūrēta jau senāk iekārtotās akas piltuve. Par apdzīvotību šajā posmā liecina ripas keramikas atradumi, dzelzs būvdetaļas un darbarīki, bronzas rotas un arī dažādi ieroči – arbaleta bultu un metamo šķēpu uzgaļi, zirglietas, bruņu plāksnītes fragments. Šī slāņa atradumi apliecina pilskalna pastāvīgu apdzīvotību līdz 13. gs. beigām, iespējams, arī 14. gs. sākumā.

Ceturtais pilskalna izmantošanas posms (1. kultūrslāņa horizonts) saistāms ar 14.–17. gs., kad senais pilskalns funkcionēja kā Cēsu mūra pils aizsardzības sistēmas sastāvdaļa, bet tam vairs nebija pastāvīgas dzīvesvietas un neatkarīga nocietinājuma funkcijas. Pēc izrakumu veicēju vērtējuma, šajā laikā 13. gs. uzbūvētais aizsargmūris ticis nojaukts. Uz šo posmu tiek attiecinātas kādas mūra celtnes paliekas pie pilskalna plakuma rietumu malas un visu plakumu klājošais dolomīta šķembu un smalku būvgružu slānis ar dažādiem viduslaiku un agro jauno laiku periodam raksturīgiem savrupatradumiem. Jautājums par Riekstu kalna nozīmi Cēsu mūra pils aizsardzības sistēmā vēl aizvien nav atbildēts.

Kopš 19. gs. 30. gadiem Riekstu kalns iekļaujas Cēsu pilsmuižas toreizējo īpašnieku fon Zīversu izveidotā Pils parka teritorijā, kas kopš 20. gs. 20. gadiem ir publiski pieejams parks Cēsu pilsētas pašvaldības īpašumā. Mūsdienās pilskalns līdz ar pārējo Pils parka teritoriju ir labiekārtots un ērti pieejams tūristiem, – tajā ierīkoti apmeklētāju celiņi, soliņi, apgaismojums, ērta uzeja, novērsta pilskalna nogāžu postīšana un veikta to virskārtas nostiprināšana ar metāla režģa tīklojumu. 2009. gadā pilskalna ziemeļu galā rekonstruēts izrakumos atsegtās mūra aizsargsienas apakšējās daļas fragments, radot vizuālu norādi par Riekstu kalnu kā pirmo mūra pili Cēsīs. No kalna paveras skats uz blakus esošo Cēsu viduslaiku pili un pārējo Pils parku. Riekstu kalns ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis un iekļaujas plašākajā Cēsu pilsētas vēsturiskā centra arheoloģisko, arhitektūras un vēstures pieminekļu kompleksā.