Viena no vecmāšu organizācijām Latvijas Republikā starpkaru periodā, kas no 1936. gada bija vienīgā vecmāšu biedrība Latvijā un no 1930. līdz 1940. gadam izdeva mēnešrakstu “Vecmāšu Vēstnesis”.

Latvijas Vecmāšu biedrības (LVB) mērķi, kurus noteica 19.08.1925. apstiprinātie statūti, apvienojot Latvijas vecmātes pilsētās un laukos neatkarīgi no tautības, bija: 1) veicināt biedreņu zinātnisko tālākizglītošanos; 2) aizstāvēt biedreņu likumīgās tiesības un pacelt viņu ētisko, kulturālo un materiālo stāvokli; 3) izplatīt iedzīvotāju vidū pareizas zināšanas par sava aroda medicīnas nozari; 4) rūpēties par zīdaiņu aizsardzību un veselības kopšanu; 5) veicināt biedreņu veselības kopšanu, izmantojot dažādus sporta veidus; 6) morāliski atbalstīt sievietes, sevišķi vientuļās (ārlaulības) mātes.

LVB devīze bija “Tautas nākotnei veltam savus spēkus!”.

LVB pārvaldīja vēlēta valde septiņu locekļu sastāvā. Valde ievēlēja priekšnieci, sekretāri, kasieri un revīzijas komisiju.

LVB piedalījās starptautiskajos vecmāšu kongresos Eiropā, kas notika reizi divos gados. Iegūt mandātu uz kongresu varēja vecmāšu biedrības, kurās bija 200 biedreņu (Latviju pārstāvēja viena vecmāte – pirmoreiz Prāgā 1925. gadā).

LVB birojs atradās vienā telpā priekšnieces dzīvesvietā (pirmos desmit biedrības darbības gadus Ģertrūdes ielā 43, dzīvoklī 1, 1936.–1940. gadā – Raiņa bulvārī 5, dzīvoklī 8), jo netika īstenota iecere biedrības vajadzībām iegādāties namu Rīgā.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgā no 1920. gada darbojās Rīgas Vecmāšu savienība, kurā 1925. gadā bija 78 biedres. To vadīja Anna Gaigala.

1925. gadā divpadsmit no Rīgas Vecmāšu savienības biedrēm nolēma izveidot LVB, lai apvienotu vecmātes visā Latvijā un celtu vecmāšu labklājību.

LVB dibināta 19.08.1925. Rīgā. LVB dibinātājas bija Marija Celma (dzimusi Pinepukse, vēlāk Neimane), Elizabete Eizena, Otīlija Jākobsone, Kristīne Jevgļevska, Karlīne Jēkabsone, Karlīne Meiere, Berta Mīnuss, Marija Rubene, Elīza Staltāne, Minna Stūre, Late Šternberga, Emma Vitovska (vēlāk Vītola).

1924. gadā Latvijā bija reģistrētas 837 vecmātes, gandrīz tikpat daudz, cik ārstu. LVB 01.01.1937. bija 405 biedres (no kurām 327 bija aktīvas) – apmēram puse no kopējā vecmāšu skaita Latvijā.

Pirmā nozīmīgā apspriede, kur piedalījās LVB, bija Vispārējā sieviešu konference 26.–27.09.1925. To rīkoja Latvju sieviešu nacionālā līga, kas aicināja piedalīties biedrību komitejas, skolotājas, provinces sievietes un citas interesentes.

LVB aktīvi darbojās, katru gadu rīkojot konferences, kas ilga divas dienas (līdz 1935. gadam tika sasauktas septiņas konferences). Tās notika dažādās vietās Rīgā, piemēram, Otrā vecmāšu konference 26.–27.02.1927. notika Skolotāju namā Dzirnavu ielā 12/14.

Viena no lielākajām LVB konferencēm bija Latvijas Vecmāšu sanāksme (saukta arī par Vecmāšu dienu vai Referātu dienu), kas notika 02.05.1937. Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Tajā piedalījās 200 vecmātes no visiem Latvijas novadiem. Iekšlietu ministrijas Veselības departamenta direktors Oskars Alks nolasīja plašu referātu par vecmāšu uzdevumiem un pienākumiem. Sanāksmē piedalījās arī Igaunijas Vecmāšu biedrības (Eesti Ämmaemandate Ühing) priekšniece Marta Lindmane-Pardu (Marta Lindman-Pardu).

LVB mudināja biedrībā iestāties provinču vecmātes, lai varētu atvērt nodaļas mazpilsētās. To neizdevās īstenot, taču regulāri notika vecmāšu sanāksmes ārpus Rīgas (Rankā, Smiltenē u. c.). Pie LVB darbojās arī Palīdzības komiteja, kas rīkoja loterijas un dažādus saviesīgus pasākumus.

30.04.1939. LVB pilnsapulcē nolēma, ka nākotnē iecerēts iegādāties īpašumu, kur vecmātes varētu vecumdienās atpūsties (līdzīgi kā tas starpkaru periodā bija žēlsirdīgajām māsām), bet Otrais pasaules karš plānus mainīja.

Kā pēdējais lielais notikums LVB darbībā bija Rīgas pilsētas 1. slimnīcas Žēlsirdīgo māsu un vecmāšu skolas izlaidums 12.03.1940., kad skolu beidza 17 vecmātes. Viņas uzreiz iestājās LVB, iegūstot tiesības valkāt vecmāšu formu un saņemot no LVB priekšnieces Dorotejas Dobeles formas nozīmi – zaļu un latvisku (Māras) krustu uz cepurītes un priekšauta.

Par LVB biedrēm varēja kļūt jebkura diplomēta Latvijas vecmāte. 20. gs. 30. gados LVB visvairāk iestājās Rīgas pilsētas Vecmāšu skolas beidzējas (pēc 1930. gada Vecmāšu skolā uzņēma 22–40 gadus vecas Latvijas pilsones ar pamatskolas izglītību; skolu katru gadu beidza 15–35 audzēknes).

LVB biedrēm vajadzēja būt formas tērpam, priekšautam, ķitelim un galvassegai, kas bija jānēsā ne tikai darbā, bet arī vecmāšu kursos (praktiskajos darbos nedrīkstēja ierasties vilnas drēbēs).

Biedrības pirmā priekšniece vairāk nekā desmit gadus (1925–1936) bija M. Celma. 14.05.1936., kad apvienojās LVB un Rīgas Vecmāšu savienība, tika vēlēta jauna LVB valde. Par tās priekšnieci līdz Latvijas okupācijai ievēlēta D. Ārgale (no 1938. gada – Dobele). Valdes sastāvs bija jauns, jo no vecās valdes palika tikai viena locekle – kasiere E. Vītola (LVB dibinātāja).

Pēc Latvijas okupācijas 14.07.1940. notika LVB ārkārtas pilnsapulce, kurā vēlreiz tika mainīta valde. Padomju Latvijas Vecmāšu biedrības priekšnieces amatam bija izvirzītas divas kandidātes, kuras bija LVB vadījušas iepriekš, – M. Neimane un D. Dobele. Atklāti balsojot, ievēlēja M. Neimani, kura kopš 25.09.1938. bija LVB goda biedre.

Ievērojamākās LVB biedrenes bija pirmā un ilggadējā LVB priekšniece M. Neimane un “Vecmāšu Vēstneša” pirmā redaktore, LVB valdes locekle K. Meiere.

Vairākas LVB biedres par pašaizliedzīgu darbu saņēma valsts apbalvojumus – 16.11.1938. ar Viestura ordeņa 1. pakāpes goda zīmi tika apbalvotas vecmātes Ella Lapinska (no Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas slimnīcas), Aleksandrīne Šlahate (50 darba gadu laikā Hāka privātklīnikā Rīgā pieņēma ap 4000 dzemdību) un Jūlija Muižkunga (no Tukuma).

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes goda zīmi par vismaz 30 gadu ilgu darbu vecmātes arodā apbalvotas Anna Skujeniece no Kurmenes (1937) un Anna Rosigno no Rīgas (1938). Ar Atzinības krusta 2. pakāpes goda zīmi apbalvota vecmāte no Grobiņas – Elīze Slimbaha (1939).

No 15.11.1930. LVB izdeva mēnešrakstu (žurnālu) “Vecmāšu Vēstnesis”, kas iznāca katra mēneša 15. datumā. Līdz 15.09.1940. tika izdoti 119 žurnāli.

Mēnešraksta redakcija atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Abonēt “Vecmāšu Vēstnesi” bija katras LVB biedres pienākums.

“Vecmāšu Vēstneša” pirmā redaktore bija LVB dibinātāja un valdes locekle K. Meiere, kas rediģēja 68 mēnešrakstus (1930–1936). Vēlāk “Vecmāšu Vēstneša” redaktore bija valdes sekretāre Milda Freimane (1936–1939), kuru nomainīja Hermīne Venta (1939). H. Venta drīz izceļoja uz Vāciju, tāpēc pēdējā mēnešraksta redaktore bija Berta Cimze (1940).

LVB lielu nozīmi pievērsa vecmāšu tālākizglītībai, rīkojot kursus. Lai tajos varētu piedalīties pēc iespējas vairāk vecmāšu, 03.1936. kursus rīkoja divās grupās (02.–15.03. un 19.–31.03.). Kursi bija divu nedēļu gari un notika Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Par kursiem bija jāmaksā 6 lati LVB biedrēm, 12 lati – pārējām (par naktsmājām un uzturu rūpējās pašas). Kursu programma un lektori abām grupām bija identiski. Lektori bija pieredzējuši ārsti ginekoloģijā, pediatrijā, veneroloģijā u. c. Pavisam 03.1936. kursus apmeklēja ap 200 vecmāšu. Galvenokārt kursus apmeklēja vecāka gada gājuma vecmātes.

LVB sniedza ieguldījumu vecmāšu izglītībā Latvijā, regulāri rīkojot konferences un dažādus kursus (par zīdaiņu kopšanu, zīdīšanu, slimību profilaksi u. c.). LVB sekmīgi risināja vecmāšu pensionēšanās jautājumu (līdz 1932. gadam vecmātes nesaņēma pensiju). Trešā Latvijas vecmāšu konference, kas notika 04.–05.02.1928., ierosināja, ka vecmātēm, līdzīgi citiem pašvaldības darbiniekiem, ir tiesības uz pensiju pēc 25 darba gadiem arodā (neatkarīgi no tā, vai vecmāte ir privāti praktizējoša vai algota pašvaldību iestādēs). Šajā konferencē arī nolēma, ka pagastiem, kuros iedzīvotāju vairāk par 2000, obligāti jābūt vecmātei.